Latvijas dzinējspēks Rīga izaicinājumu priekšā 

Vairāk nekā puse no visiem pasaules iedzīvotājiem dzīvo pilsētās, 2050. gadā šis skaitlis sasniegs jau teju 70%. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) prognozes liecina, ka pilsētās 2050. gadā dzīvos par 2,5 miljardiem cilvēku vairāk nekā šobrīd. 

Kopš Hanzas savienības pilsētas ir bijušas galvenais virzītājspēks Baltijas jūras reģionā, arī mūsdienu ekonomikā pilsētas konkurē ar pilsētām, nevis valstis ar valstīm. Rīgas aglomerācijā jau šobrīd dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un rada 69% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) nesen publicētais pētījums par Latviju signalizē, ka Rīgas reģions konkurētspējā atpaliek no citiem Baltijas jūras reģionā, tostarp Igaunijas un Lietuvas pilsētām. Portāls “Delfi” pēta, kas ir Rīga šodien un ar kādiem izaicinājumiem tā saskaras. 

Katrīna Žukova

DELFI žurnāliste

Rīgas vēsture – konkurētspējas pieredze mūsdienām 

Rīgas vēsture mērāma vairāk nekā astoņos gadu simtos. Rīga reģionālā mērogā bija viena no pamanāmākajām pilsētām gan viduslaikos, kļūstot par vienu no Hanzas savienības pilsētām, gan rūpnieciskās revolūcijas laikā. 

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

18. gadsimta otrajā pusē Rīgā strauji attīstījās rūpniecība. Jau 19. gadsimtā Rīga kļuva par vienu no galvenajām Krievijas impērijas ostas pilsētām un nozīmīgu dzelzceļa transporta mezglu.

Rīgas teritorija 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā palielinājās 10 reizes, šajā laikā bija novērojama arī augsta iedzīvotāju mobilitāte, ko vistiešākajā veidā ietekmēja straujas izmaiņas sociālekonomiskajā situācijā, rakstīts vēsturnieka Gata Krūmiņa rediģētajā grāmatā “Latvijas tautsaimniecības vēsture”. 

Rīgas straujo izaugsmi veicināja 1862. gadā dibinātā Rīgas Politehniskā augstskola. Tā būtiski atviegloja jaunāko Rietumu tehnoloģiju pārnesi Latvijas rūpniecībā. Tāpat Rīgas ekonomikas attīstību ievērojami stimulēja dzelzceļa būvniecība un ostas attīstība. 

Tolaik Rīga auga īpaši strauji, 20 gadu laikā iedzīvotāju skaits dubultojās un 1914. gadā sasniedza 520 tūkstošus. Pēc iedzīvotāju skaita Rīga kļuva par ceturto lielāko Krievijas impērijas pilsētu – aiz Pēterburgas, Maskavas un Varšavas. Rīgā arī koncentrējās lielākais skaits rūpniecībā strādājošo. 

Rīgas straujā attīstība pievilināja daudzus darba meklētājus no citiem Krievijas reģioniem, pirms Pirmā pasaules kara Rīga kļuva par trešo lielāko Krievijas rūpniecības pilsētu aiz Pēterburgas un Maskavas. Tolaik Rīgā saražoja divas trešdaļas līdz trīs ceturtdaļas Latvijas rūpniecības produkcijas, norādīts Krūmiņa grāmatā. 

Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors, domnīcas “Certus” valdes loceklis Daunis Auers norāda, ka atbilde uz jautājumu, kā tagad stiprināt Rīgas konkurētspēju, iespējams, ir meklējama tieši vēsturē – 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Tolaik Rīgas pārtapšanā par reģionālo metropoli izšķiroša loma bija pieciem faktoriem: Rīgas stratēģiskajai ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, labai Rīgas pārvaldībai, pilsētas cilvēkkapitālam, attīstītai finanšu sistēmai un Rīgas kā atvērtas pilsētas statusam.  

Auers vērš uzmanību, ka visi šie pieci faktori ir vērojami arī mūsdienu veiksmīgo pilsētu, piemēram, Singapūras vai Kopenhāgenas, gadījumā. 

"Veicinot attīstību nosauktajās jomās, ir iespējams pilnveidot Rīgas starptautisko konkurētspēju. Taču galvenā atslēga ir – cieša, mērķtiecīga sadarbība starp Rīgas domi un valdības ministriem. Diemžēl pagaidām tās trūkst."

Daunis Auers

Foto: LETA

Rīgas vieta šodien – skaitļos un reģionā 

Rīga ir lielākā pilsēta Baltijas valstu reģiona centrā un trešā lielākā pilsēta – aiz Sanktpēterburgas un Stokholmas – visā Baltijas jūras reģionā. Vīzijas un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai (VASAB) iedalījumā Rīga ierindojusies starp reģionālajām metropolēm, savukārt kaimiņu galvaspilsētas –  Tallina un Viļņa – starp nacionāliem un reģionāliem attīstības centriem. 

Arī pēc iedzīvotāju skaita Rīga ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs – 2016. gadā Rīgā dzīvoja 639,6 tūkstoši iedzīvotāju, Viļņā – 532,8 tūkstoši un Tallinā – 423,4 tūkstoši iedzīvotāju. Rīgā dzīvo 32% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita. Tikmēr Rīgas aglomerācijā dzīvo vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju – teju 1,17 miljoni cilvēku. 

Lai gan 2017. gada dati rāda, ka iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, Rīgā ir pieaudzis, pēdējo 20 gadu laikā galvaspilsētā – tāpat kā viscaur Latvijā – iedzīvotāju skaits ir sarucis, savukārt saskaņā ar VASAB datiem Tallinā iedzīvotāju skaits kopš 2005. gada audzis par vairāk nekā 10% un pietuvojas skaitam, kāds tas bija deviņdesmitajos gados. 

Rīga ir viena no zaļākajām galvaspilsētām Eiropā. Latvijas galvaspilsēta ir nozīmīgs transporta mezgls ar Baltijas valstīs lielāko lidostu, kas nodrošina lidojumus uz gandrīz 90 galamērķiem, un ar dzelzceļa mezglu un neaizsalstošu ostu. 

Tāpat tiek turpināts “Rail Baltica” projekts, kura mērķis ir atjaunot Baltijas valstu tiešo saikni ar Eiropas dzelzceļa tīklu. Citiem vārdiem, Rīgai ir apstākļi, lai spētu sasniegt vienu no Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam “Rīga 2030” izvirzītajiem ilgtermiņa attīstības mērķiem: “Rīga – starptautiski atpazīstama, nozīmīga un konkurētspējīga Ziemeļeiropas metropole.” Arī Nacionālajā attīstības plānā ierakstīta vēlme veicināt Rīgas kā Ziemeļeiropas darījumu, zinātnes, kultūras un tūrisma centra izaugsmi.

Rīgas metropoles areāls ir galvenais Latvijas ekonomikas virzītājs, kas kopumā veido aptuveni 69% no IKP. Tāpat Rīga var lepoties ar ievērojami augstāku vidējo neto darba samaksu nekā vidēji valstī, arī reģistrētais bezdarbs Rīgā ir zemāks nekā vidēji valstī – 2016. gada beigās Latvijā tas bija 6,5%, savukārt Rīgā 4%, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati.

2015. gadā lielākā daļa Rīgā bāzēto uzņēmumu darbojās pakalpojumu (45%) un tirdzniecības (21%) jomās, liecina Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta apkopotā informācija. Savukārt pēdējo četru gadu laikā lielākais uzņēmumu skaita pieaugums vērojams izglītības jomā (+51%). Rīgu pārsvarā izvēlas uzņēmumi, kuri neveic piesārņojošu darbību, jo ražošanai piemērotu telpu piedāvājums pilsētas teritorijā ir ļoti ierobežots, norāda departamentā. 

Stihiskā aglomerācija

Rīgas aglomerācijas robežas ir ievērojami plašākas nekā pilsētas – tās sniedzas no Engures novada valsts rietumos līdz Ceraukstes pagastam Bauskas novadā valsts dienvidos un Ainažiem valsts ziemeļos, kopumā apņemot vairāk nekā desmito daļu Latvijas teritorijas un veidojot lielāko aglomerāciju Baltijas valstīs. Vienlaikus aglomerācija apņem lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju. 

Pēdējo reizi Rīgas aglomerācijas robežas tika precizētas 2012. gadā. Ja 2004. gadā Rīgas aglomerācija aptvēra teritoriju 6984 kvadrātkilometru platībā, tad 2012. gadā jau 7297,2 kvadrātkilometrus. No 2004. gada līdz 2012. gadam Rīgas aglomerācija pieauga par vairāk nekā 300 kvadrātkilometriem un par vairāk nekā 12 tūkstošiem iedzīvotāju, liecina pētījums “Rīgas aglomerācijas robežu precizēšana”. 

Jau pirms pieciem gadiem LU pētnieki, precizējot aglomerācijas robežas, vērsa uzmanību, ka visstraujāk iedzīvotāju skaits Rīgas aglomerācijā pieaudzis Mārupes un Garkalnes novadā, kas liecina par suburbanizāciju. 

Salīdzinot ar 2004. gadu, 2012. gadā visbūtiskākais Rīgas aglomerācijas teritorijas paplašinājums notika Salacgrīvas un Ainažu virzienā, kā arī Bauskas un Līgatnes virzienā. 

Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam “Rīga 2030” paredzēts, ka pēc 13 gadiem Rīgas un tās aglomerācijas pašvaldību sadarbība būs nostiprināta un konstruktīva, jo tieši tas ir visas Rīgas aglomerācijas attīstības priekšnoteikums.

Taču šobrīd vērojams sadarbības trūkums pašvaldību starpā, uz to norāda gan OECD, gan portāla “Delfi” uzrunātie eksperti un uzņēmēji. OECD savā pēdējā pētījumā par Latviju norādījusi uz sadarbības trūkumu starp Rīgu un tām pašvaldībām, no kurām cilvēki dodas strādāt uz Rīgu, piemēram, mājokļu un bērnudārzu pieejamības un transporta infrastruktūras jautājumos. 

“Tā ir sarkanā brīdinājuma lampiņa mums, ka ir steidzami jāuzlabo Rīgas reģiona pārvaldība, ja vēlamies Rīgu padarīt par pievilcīgāku un attīstītāku Baltijas jūras reģiona metropoli,” tā iepriekš par OECD pētījumu izteicies ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V). 

OECD rekomendācijas Rīgas reģiona pārvaldības uzlabošanai:

Izveidot politikas koordinācijas platformu starp Rīgas pašvaldību un tām pašvaldībām, no kurām iedzīvotāji migrē uz Rīgu.

Paplašināt darbaspēka mobilitātes programmu.

Reformēt nodokļu ieņēmumu pārdales mehānismu starp pašvaldībām, vēl vairāk izlīdzinot nodokļu ieņēmumus uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā pieprasījumu pēc galvenajiem sociālajiem pakalpojumiem.

Avots: OECD Economic Surveys: Latvia (2017)

Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ieskatā pārvaldības stiprināšana Rīgas metropoles areālā nāktu par labu gan Rīgas attīstībai, gan Pierīgas pašvaldību attīstībai, jo ļautu koordinēti risināt problēmas, kas ir aplūkojamas plašāk par administratīvajām robežām.

VARAM parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts portālam “Delfi” uzsver, ka OECD pētījumā skaidri parādās tas, ka plānošanas reģioni neveic tiem uzticēto misiju un nesniedz risinājumus, kādi sākotnēji bija iecerēti, veidojot plānošanas reģionus. 

Līdz ar to šobrīd VARAM piedāvā valdībai izskatīt risinājumu par sadarbības teritoriju izveidi. Šāda pieeja noteikti atrisinātu daļu no pētījumā minētajām problēmām, pieļauj Eglīts. 

Skarbs ir sociālantropologs un pilsētpētnieks Viesturs Celmiņš. Viņš vērš uzmanību, ka gan plānošana, gan institucionālā sadarbība notiek vien valsts vai Rīgas pilsētas līmenī, taču nav institūcijas, kas “apkalpo faktisko realitāti uz zemes”. “Realitātē ir vēl viena Rīga ap Rīgu, taču nav nekādas koordinācijas, lai nodrošinātu “tās Rīgas” sadarbību ar esošo Rīgu,” pauž Celmiņš. “Vajag jaunu pārvaldības institūciju, kas reaģē uz realitāti. Mēs nezinām, kur dzīvo puse Rīgas patērētāju, kā viņi tiek uz darbu un kā padarīt viņu dzīvi ērtāku. Mēs zaudējam visu šo apstākļu dēļ: mums ir aglomerācija, ko mēs esam konstatējuši, bet mēs šo procesu nepārvaldām.”

“Attiecībā uz Rīgu mums ir dokumentu dokumenti… Metropolei – cik mums [dokumentu] ir? Nulle. Nekādas idejas, kā apkalpot vismaz gadus 10 eksistējošo fenomenu,” ainu iezīmē pilsētpētnieks. No nekontrolēta aglomerācijas procesa un nekontrolētas pilsētas attīstības neviens neiegūst, notiek tieši pretējais, skaidro Celmiņš. 

Viņa ieskatā Latvija nerada apstākļus metropoles izaugsmei, bet gan Rīgas vai Pierīgas izaugsmei. “Taču plānošanā ir normāli runāt par metropoles izaugsmi, pie kādiem apstākļiem metropole var būt dzīvotspējīga un ilgtspējīga,” uzsver pilsētpētnieks. 

Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis Andris Vanags iezīmē pašvaldību sadarbības nepieciešamību: “Ir skaidri ar cirkuli jāapvelk no Pēterbaznīcas 100 kilometri: tie ir tie cilvēki, kas var ikdienā braukt un strādāt [Rīgā]. Tās ir tās sadarbības pašvaldības, bez kurām Rīgā nevar pieņemt lēmumus.”

“Nevar būt tā, ka X vai Y pašvaldībā attīsta veloceliņu uz Rīgu, bet Rīga saka: “Es tur nekad neattīstīšu veloceliņu.” Tā nedrīkst būt!” turpina Vanags.

“Tas nav mazsvarīgi, vai cilvēks dzīvo 20 kilometrus vai 30 kilometrus no pilsētas centra. Tas cilvēks izmanto pilsētas infrastruktūru. Rīga uztur infrastruktūru vismaz vienam miljonam [cilvēku], bet saņem nodokļus no kādiem 500 tūkstošiem. Tā ir fundamentāla atbilde: kā un vai Rīga varēs uzturēt dzīves kvalitāti,” secina Celmiņš. Tieši metropoles stratēģijas izveide varētu apturēt iedzīvotāju skaita sarukšanu Rīgā. 

"Rīgas aglomerācija – tas ir stihisks process, ko jāsāk pārraudzīt."

Viesturs Celmiņš

Foto: LETA

Arī Pilsētas attīstības departaments uzskata, ka “suburbanizācijas sekas var mazināt, tikai pašvaldībām kopīgi piesēžoties pie viena galda, meklējot risinājumus un sadarbības modeļus stratēģiskajā un telpiskajā plānošanā”.

Panākumu atslēga – sadarbība 

No pētījumiem un sarunām ar ekspertiem iezīmējas nepieciešamība sadarboties ne tikai Rīgas un Pierīgas līmenī, bet arī Rīgas un valsts līmenī. 

OECD norāda: neskatoties uz to, ka Rīgas reģionā koncentrējas lielākā daļa no Latvijas tautsaimniecības aktivitātēm, kā arī tajā ir caurmērā zemāks bezdarba līmenis un lielākas darba iespējas, Rīgas reģions savā konkurētspējā atpaliek no citiem Baltijas jūras reģionā, tostarp Igaunijas un Lietuvas pilsētām.

Tikmēr viens no “Rīga 2030” ilgtermiņa attīstības mērķiem ir “Rīga – starptautiski atpazīstama, nozīmīga un konkurētspējīga Ziemeļeiropas metropole”. Skaitļos runājot, tas nozīmē, ka 2030. gadā vairākdienu ārvalstu ceļotāju skaits sasniegs trīs miljonus, ārvalstu tiešās investīcijas 12,66 miljardus eiro un pilsētas kredītreitings paaugstināsies. 

Celmiņš šo attīstības dokumentu vērtē kā mūsdienīgu, taču iezīmē, ka virzība uz mērķiem notiek pārāk lēni. “Cilvēki nav gatavi gaidīt 13 gadus, viņi balso kājām. Ja mēs tiešām gribam sasniegt to mērķi, ka mums iedzīvotāji neaizplūst, mēs nezaudējam tuvējām pašvaldībām, mēs nevaram visu darīt, kā tas bija līdz šim,” uzsver pilsētpētnieks, piebilstot, ka daļa atbildības par Rīgu jāuzņemas arī valstij. “Ja mēs zaudēsim Rīgu, tad mēs zaudēsim arī tautsaimniecību. Ja 2017. gadā pašvaldībai iet tik ātri, cik viņai iet, mēs [valsts] vienkārši stāvēsim malā un gaidīsim, kad ies vēl gausāk?”

Arī Attīstības departamentā portālam “Delfi” atzīst, ka samērā bieži Rīgas attīstība nav valdības prioritāšu augšgalā un liela daļa nacionālā un Eiropas Savienības (ES) atbalsta instrumentu nonāk citos Latvijas reģionos. Departamenta ieskatā Rīga ir pelnījusi īpašu attieksmi nacionālas nozīmes infrastruktūras attīstīšanā. Tas varētu kalpot par pamatu uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. 

Valsts atbalsta trūkums vērojams arī valsts nozīmes infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un attīstīšanā, piemēram, projekta “Rail Baltica” īstenošanā, atzīst departamentā. 

LTRK valdes loceklis Vanags uzsver, ka Rīgu no Latvijas nevajag atdalīt. Viņš aicina nolikt malā “vienu otru politisko ambīciju” un strādāt pie tā, ka Rīgas un valsts imidžs ir viens un tas pats. “Mums ir jāizmanto šī Rīgas atpazīstamība, šī Rīgas vēsture. Rīga bija pirms vairāk nekā 800 gadiem, bet Latvijas kā tādas nebija. Mums ir jāsaprot, ka šī mijiedarbība ir neizbēgama,” uzsver uzņēmējs. Viņš aicina popularizēt Latviju, neatraujot to no Rīgas, un otrādi, līdz ar to ārvalstnieku, tostarp investoru, piesaistes efekts varētu būt krietni augstāks. 

Tikmēr domnīcas “Certus” pētnieki – Auers un Vjačeslavs Dombrovskis – jaunākajā Latvijas konkurētspējas ziņojumā vērtē, ka politiskās atšķirības starp valdību un pašvaldību nozīmē to, ka “nav izstrādāts saskaņots Rīgas attīstības plāns, kas būtu balstīts nacionālajos, Eiropas, kā arī pašvaldību avotos. Šis aukstais karš starp Rīgu un valsts valdību neizbēgami bremzē Rīgas attīstību.”

Lielāku vaļu uzņēmējiem 

Rīgai un Rīgas reģionam kopumā ir milzīgs potenciāls Latvijas tautsaimniecības izaugsmē, pārkārtošanā uz zināšanās balstītu augstas pievienotās vērtības produktīvu ekonomiku, kas diemžēl pilnībā netiek izmantots, norādījusi OECD.

Par to, ka Rīga ir Latvijas ekonomikas dzinējspēks, runā skaitļi: aptuveni puse no visiem aktīvajiem uzņēmumiem Latvijā atrodas Rīgā, Rīgā saražotā jaunradītā vērtība ir ap 50% no visa Latvijā saražotā un vidēji IKP uz vienu iedzīvotāju Rīgā 2014. gadā bija 19 912 eiro, kamēr vidēji uz vienu Latvijas iedzīvotāju – 11 838 eiro. 

Tomēr OECD analīze parāda, ka vidēji IKP uz vienu iedzīvotāju Rīgā ir zemāks nekā citās pilsētās Baltijas jūras reģionā. Arī jaundibināto uzņēmumu skaits pēdējos gados Rīgā ir krities un ārvalstu investīciju apjoms sarucis, liecina “Lursoft” statistika. 

Pilsētas attīstības departamentā skaidro, ka tam neesot informācijas, no kuras būtu iespējams izdarīt objektīvus secinājumus par būtisku investīciju apjoma kritumu. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvji ir informējuši departamentu par nelielu kritumu, ko būtiski ietekmējuši atsevišķu uzņēmumu lēmumi samazināt uzņēmumu pamatkapitālu, tomēr masveida tendence nav novērota.

LTRK, aptaujājot biedrus, secinājusi, ka, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi galvaspilsētā, jāīsteno trīs lietas. Pirmkārt, jāuzlabo infrastruktūra, tostarp ceļu un autostāvvietu pieejamība. Otrkārt – Rīgas domei jāatsakās no tik naskas iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, nododot kapitālsabiedrības privātajam biznesam. Un, treškārt, jāmeklē veidi, kā rosināt ārvalstu investorus ieguldīt līdzekļus uzņēmējdarbībā. 

Līdzīgu ainu iezīmē arī Rīgas uzņēmēju biedrības (RUB) biedri: uzņēmējdarbības vides uzlabošanai būtu jāpilnveido Rīgas infrastruktūra, pašvaldībai jāpārtrauc nodarboties ar biznesu un jānodod tas privātajam sektoram, kā arī jāstrādā pie mājokļu jautājuma un jāveicina uzņēmēju sadarbība savā starpā un ar pašvaldību. 

Tāpat RUB biedri vērš uzmanību uz Rīgā pastāvošo birokrātiju, ar ko sastopas ne vien būvētgribētāji, bet arī, piemēram, kafejnīcu īpašnieki. Biedrības valdes priekšsēdētājs Juris Juhņevičs iezīmē vēl kādu uzņēmējam svarīgu lietu – pašvaldības attieksmi. Ja mazākās pašvaldības uzņēmējus mēdz sagaidīt ar atplestām rokām, tad Rīgā attieksme mēdz būt vienaldzīga. 

Ar īpašu uztraukumu tiek uzņemta Rīgas iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, tieši tā nesekmē pilsētas imidžu uzņēmēju acīs, uzsver Vanags. Atteikšanās no tās tikai uzlabotu ārvalstu investoru piesaisti. Juhņevičs pauž, ka biznesa vidē konkurence visu “noliek pa plauktiņiem”, taču tā nenotiek, ja pašvaldība vai valsts struktūra iesaistās uzņēmējdarbībā: “Tas ir mākslīgi. Līdz ar to – tas arī dod to, ka pašvaldība ir daļēji aizņemta ar savu biznesu, biznesa projektiem, bet nedara ar pilnu atdevi to, ko vajadzētu darīt.”

Savukārt Attīstības departaments portālam “Delfi” norāda, ka saskaņā par pašvaldības veiktu pētījumu uzņēmēju lielākās bažas rada uzņēmējdarbības vides nepastāvība, jo īpaši nodokļu jomā, kā arī infrastruktūras – visbiežāk elektrības – pieejamības nodrošināšanas izmaksas. Un, kā uzsver departaments, šajās jomās pašvaldības iespējas veikt izmaiņas ir ļoti ierobežotas. 

Uzņēmējdarbības veicināšana uz papīra

2009. gadā, lai veicinātu biznesu Rīgā, domes paspārnē tika dibināta Investīciju un uzņēmējdarbības veicināšanas padome, kurā darbojās domes priekšsēdētājs, viņa vietnieks, kā arī dažādu domes departamentu un komiteju vadītāji un citi. 

Taču pirms vairākiem gadiem speciāli biznesa veicināšanai izveidotā padome eksistē tikai uz papīra, pēdējo reizi tā sanāca kopā 2011. gada 31. martā. Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Andra Amerika padomnieks Mareks Gailītis atzīst, ka padome eksistē tikai formāli. Viņš vērš uzmanību, ka padomei bija tikai padomdevējfunkcijas un tā kalpoja kā vieta ideju apmaiņai. Šobrīd neesot nepieciešamības pēc šādas padomes. 

Kā liecina sēžu arhīvs, kopumā padomē izskatīti dažādi jautājumi, tostarp tūrisma infrastruktūras uzlabošanas iespējas, stāvparku “Park & Ride” infrastruktūras attīstība.

Tāpat padomē tika izskatītas dažādas uzņēmēju ieceres, piemēram, uzņēmēji bija iecerējuši Daugavas krastmalā izvietot peldošu daudzfunkcionālu platformu un Daugavā starp Akmens un Vanšu tiltu ierīkot pontonu restorānu, savukārt AS “Grindeks” Maskavas ielas sākumā piedāvāja būvēt multifunkcionālu ēku 24 stāvu augstumā. Šīs idejas gan iedzīvināt tā arī nav izdevies.

Uzņēmēji gan vērtē, ka šāda vai līdzīga padome varētu būt noderīga. RUB valdes priekšsēdētāja vietniece Edīte Alksne pieļauj, ka divreiz gadā dome varētu pastāstīt par saviem plāniem un uzklausīt uzņēmēju viedokli, tas varētu notikt gan padomes, gan foruma veidā. 

Savukārt Vanags norāda, ka nav jēgas izveidot padomi, kurā visi “atnāk parunāties, izklīst pa mājām un turpina burkšķēt”. Savukārt, ja padome spētu palielināt informācijas apmaiņu un veicināt publiskās un privātās partnerības projektus, tad tā attīstītu sadarbību. Viņš piezīmē, ka ir ļoti labi, ja ir kāda padome vai cita struktūra, kurā “iemest idejas” un izrunāt tās. 

“Man vajag vietu, kur pārbaudīt, vai šī ideja aizies, vai šī ideja veicinās uzņēmējdarbību pilsētā. Uz iedzīvotāju dzīvošanu vien nevarēs izvilkt attīstību pilsētā. Sadarbībā ar uzņēmējdarbību mēs varam attīstīt Rīgu tādu, kāda tā ir bijusi visus šos gadsimtus – pirmrindnieks šajā reģionā,” norāda LTRK valdes loceklis. 

Neīstenotie projekti Rīgā

Burkānu pašvaldībai 

Viena no OECD rekomendācijām Rīgas reģiona pārvaldības uzlabošanai ir reformēt nodokļu ieņēmumu pārdales mehānismu starp pašvaldībām, vēl vairāk izlīdzinot nodokļu ieņēmumus uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā pieprasījumu pēc galvenajiem sociālajiem pakalpojumiem.

Šobrīd pašvaldības ir motivētas piesaistīt deklarētos iedzīvotājus, bet ne biznesu, tādējādi atsakoties veicināt uzņēmējdarbību. Piemēram, šogad Rīgas konsolidētajā budžetā plānoti 886 miljonus eiro lieli ieņēmumi. Lielāko daļu pašvaldības budžeta veido ienākumi no nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), attiecīgi 117 un 545 miljoni eiro.

Celmiņš iezīmē, ka viens no veidiem, kā veicināt metropoles izaugsmi, būtu IIN pārdale, kas ir gana sāpīgs jautājums. Arī Ašeradens iepriekš norādījis, ka pagaidām neredz iespēju šodienas politiskajā kontekstā īstenot nodokļu ieņēmumu pārdali starp pašvaldībām. 

Pašreizējā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma ir kompromisa risinājums starp iemaksu veicējiem un dotāciju saņēmējiem, kā arī pašvaldību intereses pārstāvošajām organizācijām, skaidro VARAM. Spēkā esošais Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums tika pieņemts vien pirms diviem gadiem – pēc ilgstošām diskusijām starp iesaistītajiem. To pārskatīt tuvākajā laikā nav plānots, uzsver ministrijā. 

Taču Vanags vērš uzmanību, ka valsts var tikai ar nodokļu pārdali vai motivējošu nodokļu sistēmu kāpināt uzņēmēju skaitu gan Rīgā, gan Pierīgā. Ir nepieciešamas reformas, kas liktu pašvaldībām attīstīt ne tikai guļamrajonus, bet arī uzņēmējdarbību. LTRK ir daudz priekšlikumu, kas iesniegti gan pašvaldībām, gan valdībai. 

“Es domāju, ka visu, ko darām, mēs varētu daudz labāk. Ja mēs spētu novērtēt, ka uzņēmēji bez pašvaldības neko nevar izdarīt un pašvaldība nevar attīstīties bez uzņēmēja. Nevar atrauti dzīvot, mēs esam pārāk cieši savijušies,” norāda LTRK valdes loceklis. “Ja pati pilsēta redzētu, kāds tai ir labums, ka šeit tiek uzcelta rūpnīca, tas tikai veicinātu sadarbību starp pilsētu un uzņēmēju.”

Savukārt RUB valdes priekšsēdētāja vietniece Alksne stāsta, ka nelielām pašvaldībām atšķirībā no lielām “interesē gan gulētājs, gan uzņēmējs, jo viņš nodrošina darbvietas gulētājiem, no kā nāk iedzīvotāju ienākuma nodoklis”.

Pašvaldībai jābūt materiāli ieinteresētai veicināt uzņēmējdarbību, uzsver biedrības valdes priekšsēdētājs Juhņevičs, līdz ar to nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, piemēram, dome varētu saņemt kādu daļu no uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN). 

“Tagad ir tā, ka Rīga un Pierīga dalās ar savu naudu ar citām pašvaldībām. Līdz ar to viss ir kardināli jāmaina, lai varētu to savest kārtībā. Piemēram, es uzskatu, ka mazās pašvaldības ir tādas, kuras diezgan ļaunprātīgi izmanto šo naudu. Viņi vienkārši noēd to naudu. Viņiem naudu iedod, un viņi sadala algās,” skarbs ir RUB valdes priekšsēdētājs. 

Uzņēmēji kā vienu no Rīgas attīstības veicināšanas veidiem redz publiskās un privātās partnerības formātu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, kur jau pavisam drīz būs jāspēj sadarboties pašvaldībai, valstij un privātajam sektoram, būs “Zināšanu jūdzes” attīstīšana Pārdaugavā, uz ko tiek liktas lielas cerības, ka tieši šī teritorija būs Rīgas dzinējspēks. 

Shutterstock

Zināšanu centrs – Rīgas balsts Pārdaugavā

Viena no teritorijām, ko plānots attīstīt līdz 2020. gadam, ir teritorija tuvajā Pārdaugavā – aptuveni no dzelzceļa tilta līdz teritorijai nedaudz aiz Vanšu tilta, liecina Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam “Rīga 2030”. Savukārt līdz 2030. gadam ir plānots attīstīt šīs teritorijas sānus. Šis ir vienīgais strēķītis, kas parādās stratēģijā kā prioritārās attīstības teritorija Daugavas kreisajā krastā. 

Stratēģijā šī teritorija pieteikta kā Zinātnes un inovāciju centrs. Centra misija ir Rīgas un visas Latvijas intelektuālā potenciāla stiprināšana. Plānots, ka par teritorijas attīstības balstiem kļūs tajā esošā Rīgas Tehniskā universitāte, LU, Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Zinātnes un inovāciju centra teritorijas nozīmīgumu Rīgas metropoles statusa kontekstā vairos arī Torņakalna transporta mezgls. 

Centra attīstībai nepieciešams piesaistīt ne vien Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), bet arī uzņēmējus, kuri būs gatavi darboties zinātniskās pētniecības laukā, rakstīts “Rīga 2030”. 

Plānots, ka jau tuvāko septiņu gadu laikā šī teritorija var kļūt par lielāko kampusu Baltijas valstīs, aizņemot četrus līdz piecus kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Tieši šeit Celmiņš saredz Rīgas attīstībā pozitīvu vektoru, tikai jāprot to izmantot. Arī Attīstības departaments portālam “Delfi” norāda, ka Zinātnes un inovāciju centrs palīdzēs uzlabot pilsētas starptautisko konkurētspēju, kas ļaus Rīgai ieņemt nozīmīgu vietu Ziemeļeiropas metropoļu tīklā.

Aplēses rāda, ka kopumā Pārdaugava varētu pulcēt ap 30–40 tūkstošiem studentu. Līdz ar to teritoriju gaida jauni izaicinājumi – ir nepieciešami mājokļi un jāuzlabo dzīves apstākļi. Kā uzsver pilsētpētnieks, visu izdarīt Rīgas domei nebūs pa spēkam. Ir nepieciešama jauna pārvaldības institūcija, lai Zinātnes un inovāciju centrs uzplauktu, iezīmē Celmiņš. “Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc lai Rīga būtu interesanta “Siemens”, “Philips” vai vēl kādam citam. Tāpēc ka šeit – piecos kvadrātkilometros – būs 30 tūkstoši studentu.”

Taču jau tagad skaidrs – lai attīstītu zināšanu teritoriju, viena no problēmām būs mājokļu tirgus. To atzinusi arī virkne ekspertu, kas oktobra sākumā pulcējās Reinholda Šmēlinga konferencē, kuras centrālā tēma bija Pārdaugavas attīstība zināšanu ekonomikas kontekstā. Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis konferencē paudis, ka Pārdaugavas attīstība nav kaut kas pašsaprotams, bet gan kaut kas jauns, kas prasa jaunas zināšanas. 

OECD rekomendācijas mājokļu politikā 

  • Uzlabot juridisko noteiktību īres tirgus regulējumā un veicināt ārpustiesu strīdu risināšanu.
  • Vienkāršot administratīvās procedūras būvatļauju saņemšanā.
  • Palielināt finansējumu zemu izmaksu īres mājokļiem teritorijās ar pieaugošu nodarbinātību.
  • Izveidot nacionāla līmeņa reģistru, kas ļauj personām pieteikties uz mājokļa atbalstu vietās, kur ir labākas darba iespējas.
  • Pieprasīt mājokļu attīstītājiem nodrošināt daļu no dzīvokļiem par pieņemamām cenām.

Avots: OECD Economic Surveys: Latvia (2017)

Attīstības kavētājs – īres namu un biroju telpu trūkums 

Arī OECD savā pētījumā aicina nodrošināt pieejamu mājokļu tirgu. Tieši pieejami mājokļi ir svarīgs attīstības un darbaspēka mobilitātes virzītājspēks. Pieejamu mājokļu neesamība Rīgā kavē tās un tautsaimniecības produktivitātes attīstību, uzsvērts pētījumā.  

Saskaņā ar “Eirobarometra” pētījumu, kas veikts 2015. gadā, 61% respondentu norādījis, ka Rīgā ir grūti atrast kvalitatīvu mājokli par saprātīgu cenu. Tas ir ievērojami augstāks rādītājs nekā Viļņas (47%) un Tallinas (36%) iedzīvotāju starpā. 

Arī Ašeradens atzinis, ka “Rīgā kvalitatīvu mājokli par pieņemamu cenu ir ļoti grūti atrast”. “Veiksmīgs piemērs ir Valmieras pašvaldība, kur tiek būvēti zemo izmaksu īres mājokļi. Man būtu prieks, ja Rīgas un Pierīgas pašvaldības izmantotu šo veiksmīgo piemēru,” norādījis Ašeradens. Uz Valmieru kā veiksmīgu piemēru portālam “Delfi” norādīja arī vairāki uzņēmēji. 

Ekonomikas ministrija strādā pie Dzīvojamo telpu īres likumprojekta, kas, kā paredz ministrija, ieviesīs virkni būtisku pārmaiņu. Tostarp likumprojekts paredz ievērojami samazināt riskus investoriem un izīrētājiem un ātrāku strīdu izšķiršanu, kas garantēs labāku mājokļu pieejamību un investīciju apjoma pieaugumu, paredz ministrija.

OECD norāda, ka Latvijā tikai 13% no iedzīvotājiem dzīvo īrētos mājokļos. “Tas tieši runā par  “affordability” [pieejamību]. Ja mums nav īres tirgus, kā jūs domājat, kur dzīvos tie, kuri brauc šeit mācīties? Tie cilvēki, kam ir 18–30 gadi,” stāsta Celmiņš. Viņš retoriski vaicā, kāpēc gan cilvēkam līdz 30 gadu vecumam būtu jābūt dzīvokļa īpašniekam. “Līdz ar to ne jums, ne man nevajadzētu brīnīties, ka nav, ko īrēt, jo visiem viss pieder.”

“Mums nav īres tirgus, kas ir fundamentāls šķērslis tam, lai zināšanu inovāciju infrastruktūra pārceltos uz Pārdaugavu,” skaidro pētnieks. “Ja mēs esam pateikuši, ka augstākā izglītība ir prioritāte un tās eksportspēja ir nākamās dekādes mērķis, kur tad tie cilvēki lai dzīvo?”

“Mēs ceram, ka 2021. gadā mums varētu būs jau 10 tūkstoši ārvalstu studentu. Es jums varu godīgi pateikt: tas nekad nenotiks, ja mēs neatrisināsim mājokļu jautājumu,” skarbi norāda pilsētpētnieks. “Ekonomikas ministrijas mājokļu politika atspoguļo valsts vajadzības, bet Rīga nav valsts. Rīgai ir pilnīgi citas vajadzības,” uzsver Celmiņš.

Šobrīd ārvalstu studentiem Rīgā mājokļa jautājums nav problēma. 51% ārvalstu studentu norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc izvēle kritusi par labu Latvijai, ir izdevīgas dzīvošanas izmaksas, liecina “Certus” pērn publicētais pētījums “Augstākās izglītības eksporta ekonomiskā nozīme un ietekme Latvijā”. Tas ir ceturtais visaugstāk novērtētais iemesls, kas mudina izvēlēties Latviju kā studiju vietu.  

Ja tirgus piedāvājums augs kopā ar studentu pieaugumu, tad nav gaidāmas problēmas, secina “Certus” valdes loceklis Auers. 

Domnīcas “Certus” aplēses liecina, ka 2015./2016. studiju gadā augstākās izglītības eksporta nozares radītā pievienotā vērtība Latvijas tautsaimniecībā bija 148 miljoni eiro jeb 0,61% no IKP un viens ārvalstu students gada laikā iztērē vairāk nekā 12 tūkstošus eiro. Vairāk par izglītības eksportu lasāms “Latvija 2020” sērijas pētījumā “Reformēt un konsolidēt – kurp dodas daudz plucinātā Latvijas izglītība?”.

Uzņēmuma “Dream Property” vadītājs Mārtiņš Laizāns norāda, ka mājokļu tirgus jautājuma sakārtošanā varētu iesaistīties arī pašvaldība, palīdzot sakārtot likumdošanu, jo īres tirgus jautājums šobrīd Rīgai ir ļoti aktuāls. Tajā valda problēmas ar īres līgumiem, tostarp viltus īres līgumiem, kā arī denacionalizēto namu īrniekiem.

No nekustamo īpašumu biznesa puses arī iepriekš skanējis viedoklis, ka attīstītāji īres mājas baidās būvēt, jo Latvijas likumi līdz šim rakstīti denacionalizēto namu īrnieku aizsardzībai un ir labvēlīgi īrniekiem pat tad, ja tie nepilda savus pienākumus. Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības un Ministru kabineta pārstāvji šoruden vienojās, ka iepriekšminētā Dzīvojamo telpu īres likumprojekta izstrādes laikā centīsies risināt arī jautājumu par atbalstu denacionalizēto namu īrniekiem.

“Ir nesakārtotā likumdošana, kuras dēļ cilvēki baidās investēt un taisīt īres namus. Tas pats ar vecajām, renovētajām mājām. Šaubos, ka kāds Rīgas domē sēž un domā, kā tagad vecās mājās sakārtot. Man būtu interesanti parunāt. Šobrīd paši domājam, kā atrast cilvēkus, kuriem pieder tās mājas. Stāv rindā investori, kuri labprāt šīs vecās mājas sakārtotu,” skaidro uzņēmējs. Viņš min piemēru ar kādu renovētu namu Lāčplēša ielā, kur dzīvokļus par 60–80 tūkstošiem eiro divu nedēļu laikā izpirka. 

“Ja pašvaldība palīdzētu sakārtot likumu un uztaisīt kopā ar investoriem īres namus Rīgā, tad kāda jēga braukt tik tālu – uz Ādažiem, ja var tepat dzīvot jaunā, smukā mājā?” vaicā Laizāns. Arī pētnieks Celmiņš norāda, ka “mājokļa vide pilsētā ir svarīgs nosacījums, kas cilvēkus vai nu patur, vai nu varbūt dažus aicina atpakaļ”. 

Savukārt RUB valdes priekšsēdētājs Juhņevičs min Tallinas piemēru, kur pašvaldība graustiem pacēla NĪN un uzlika termiņu, cik ilgā laikā māja jāatjauno. “Ja Rīga pieņemtu lēmumu, protams, vienpusēju lēmumu nevar pieņemt, jābūt diskusijai ar domi, investoriem, īpašniekiem – kā risināt problēmu un pieņemt risinājumu, to var izdarīt. Tallinas piemērs to parāda. Tur vairs nav graustu. Līdz ar to tas arī silda ekonomiku, uzreiz notiek būvniecība, rekonstrukcija, visiem ir labi, un jaunas telpas parādās – gan dzīvojamās platības, gan biroju, gan ražošanas telpas vai viesnīcas. Viss attīstās,” norāda Juhņevičs. 

Alksne iezīmē vēl vienu problēmu nekustamā īpašuma tirgū Rīgā – biroju telpu trūkumu. Šajā aspektā Rīga zaudē Viļņai, kur veido ārvalstu uzņēmumu atbalsta birojus (“back offices”). Rīgā pērn izdotas 35 būvatļaujas biroju ēku būvniecībai. 

Šobrīd Viļņa strādā pie dalīto pakalpojumu centru (SSC) un ārpakalpojumu sniedzēju (BPO) piesaistes. Biedrības “Locate Latvia” prezidents Toms Veidemanis uzskata, ka arī Latvijā šādu centru piesaiste būtu nepieciešama. Tas sekmētu kopējo ekonomikas izaugsmi un citu nozaru attīstību, kā arī varētu piesaistīt atpakaļ vismaz daļu emigrējušo. 

Kā pozitīvus piemērus Veidemanis izceļ Poliju, kur SSC un BPO sektorā darbojas teju 250 tūkstoši cilvēku, un Lietuvu, kur attiecīgi šajos sektorus nodarbināti aptuveni 13 tūkstoši cilvēki. 

Savukārt Latvijā strādā aptuveni 30 BPO un SSC, dodot darbu aptuveni 7000 darbiniekiem. Kā iemeslus, kāpēc šī segmenta uzņēmumu skaits nav ievērojami lielāks, Veidemanis izceļ divus iemeslus – atbilstoši kvalificētu darbinieku trūkums un modernu biroju telpu trūkums. Lai gan situācija biroju telpu tirgū uzlabojas, tā vēl joprojām atpaliek no Lietuvas un Polijas pilsētām. 

Arī Pilsētas attīstības departamentā ir saņemta informācija par nepietiekamību atbilstošu biroju telpu piedāvājumā, un uz kvalitatīvu biroju telpu pieprasījumu norāda arī fakts, ka jaunas A klases biroju ēkas tiek pilnībā iznomātas. “Tomēr būtisks biroju platību trūkums patlaban tirgū nav vērojams, uz to norāda arī “Colliers” nekustamā īpašuma tirgus apskatā iekļautā informācija – neiznomāto biroju platību rādītāji Baltijas galvaspilsētās atšķiras no Rīgas mazāk nekā par vienu procentpunktu,” norāda departamentā. Vienlaikus “Colliers” apskatā gan norādīts, ka pērn Rīgā pabeigti biroju telpu projekti 12,3 tūkstošu kvadrātmetru platībā, kamēr Tallinā 45 tūkstošu un Viļņā 80,53 tūkstošu kvadrātmetru platībā. 

Uzņēmuma “Starlex Real Estate” nekustamo īpašumu darījumu analīze liecina, ka pirmajā pusgadā rosīgākie bija informācijas tehnoloģiju, būvniecības un izglītības un apmācību uzņēmumi. Pirmajos sešos mēnešos vidējais iznomāta biroja izmērs bija 129 kvadrātmetri. Rīgas centrā notika 62% no visiem biroju nomas darījumiem, tad seko tuvā Pārdaugava, Purvciems, Pļavnieki, kā arī VEF un Teikas rajons.

Rīgas bieds – Viļņa 

Pastāv reāls drauds, ka Viļņa varētu kļūt par Baltijas reģiona savienotājpilsētu un atņemt Rīgai Baltijas valstu galvenās metropoles statusu, uz to vērš uzmanību “Certus”, un to par pilsētas mērķi izvirzījis Viļņas mērs Remiģijs Šimašus. 

Kā portālam “Delfi” uzsver Viļņas mērs, Lietuvas galvaspilsētas mērķis ir desmit gadu laikā apsteigt Rīgu. Viņš stāsta, ka Rīgā un Viļņā demogrāfiskās slodzes līmenis atšķiras, proti, Viļņā ir vairāk jaunu cilvēku nekā Rīgā. Kā liecina Eiropas Komisijas pilsētu audits, 2017. gadā vidējais vecums Viļņā  ir 38 gadi, savukārt Rīgā – 42 gadi. 

Jauniešu īpatsvars galvaspilsētā ir viens no faktoriem, kas veicinājis SSC un BPO sektora attīstību pilsētā, skaidro Viļņas mērs. Jaunie cilvēki, kurus Viļņa piesaistījusi no Lietuvas reģioniem un ārvalstīm, ir tipiski BSC un BPO darbinieki. 

Tieši šo nozari Šimašus saredz kā vienu no Viļņas dzinējspēkiem, tomēr ir vēl vairākas nozares, kam ir svarīga loma pilsētas attīstībā. Īpaši viņš izceļ finanšu tehnoloģiju jomu. Šī nozare sparīgi attīstījusies kopš “Barclays Bank” ienākšanas Lietuvas galvaspilsētā. 

"Viļņai finanšu tehnoloģijas ir ļoti svarīga industrija šobrīd un būs ļoti svarīga arī nākotnē."

Remiģijs Šimašus

Foto: DELFI

Viļņas pašvaldības iestādes aktīvi darbojas, lai attīstītu Viļņu kā Baltijas valstu reģiona centru. Piemēram, īsi pēc referenduma par Apvienotās Karalistes dalību ES Viļņa izsūtīja starptautiskajiem uzņēmumiem Lielbritānijā vēstules, aicinot savu kompāniju pārcelt uz Lietuvas galvaspilsētu. Tas nesis rezultātus, atzīst mērs. Uz dažām vēstulēm saņemtas tiešas atbildes, taču vēstuļu izsūtīšana galvenokārt strādājusi kā atgādinājums, ka Viļņa var būt tā pilsēta, kur pārcelt biznesu. Šimašus uzsver, ka vēstuļu izsūtīšana ir tikai viena no metodēm, ko pašvaldība izmanto, lai piesaistītu jaunus uzņēmumus. 

Rīgai ir visi vajadzīgie priekšnosacījumi, lai, tāpat kā savulaik vēsturē, atkal kļūtu par nozīmīgu savienotājpilsētu, uzskata arī domnīcas “Certus” pētnieki.
Jaunākajā Latvijas konkurētspējas ziņojumā domnīca piedāvā šādu redzējumu straujas Latvijas galvaspilsētas attīstības panākšanai:
  • Īstermiņā orientēties uz ārpakalpojumu uzņēmumu kopīgo pakalpojumu centru pārvietošanu uz Rīgu un atbalstīt augstākās izglītības eksportu.
  • Vidējā termiņā plānot konferenču centru un medicīnas pakalpojumu eksporta attīstību Rīgā.
  • Skaidri atbalstīt un attīstīt Rīgas reģionālās priekšrocības (tūrisms, lidosta, brīvosta, finanšu pakalpojumi) kā galvenajai “droša patvēruma” un savienotājpilsētai Baltijas valstīs.

Rīga 2030 

Rīgas metropoles areāls ir nozīmīga teritorija ne tikai valstiskā līmenī, bet arī plašākā reģiona perspektīvā. VASAB Ilgtermiņa perspektīva Baltijas jūras reģiona teritoriālajai attīstībai līdz 2030. gadam nosaka Rīgu kā vienu no Baltijas jūras reģiona globālas nozīmes centriem ar ievērojamu inovācijas, pētniecības un uz zināšanām balstītas uzņēmējdarbības potenciālu. 

Saskaņā ar šo dokumentu Rīga ir arī nozīmīgs transporta koridors Baltijas jūras reģionā starp rietumu un austrumu maršrutiem un dzelzceļa savienojumiem.

Rīga 2030

Misija: Rīga – iespēju pilsēta.

Iedzīvotāju skaits 2030. gadā tuvojas 700 tūkstošiem.

Iedzīvotāju ar augstāko izglītību īpatsvars (15–64 gadu vecuma grupā) pieaug no 34,5% 2012. gadā līdz 40% 2030. gadā.

Vairākdienu ceļotāju skaits palielinās no 1,19 miljoniem 2012. gadā līdz 3 miljoniem 2030. gadā.

Pasažieru apgrozījums starptautiskajā lidostā “Rīga” palielinās no 4,8 miljoniem 2012. gadā līdz 12 miljoniem 2030. gadā.

Ārvalstu tiešo investīciju pieaugums palielinās no 5 miljardiem eiro 2013. gadā līdz 12,66 miljardiem eiro 2030. gadā.

Ekonomiski aktīvo komercsabiedrību skaits pieaug no 42,2 tūkstošiem 2011. gadā līdz 52,2 tūkstošiem 2030. gadā.

Avots: Stratēģija “Rīga 2030”

Savukārt saskaņā ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam Rīgas metropoles areāls ir viena no nacionālo interešu telpām – tās ir teritorijas un areāli ar izcilu vērtību un nozīmi valsts ilgtspējīgai attīstībai, identitātes saglabāšanai un ietver valsts attīstībai nozīmīgus stratēģiskos resursus.

Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam “Rīga 2030” izvirzīti četri ilgtermiņa attīstības mērķi: prasmīga, nodrošināta un aktīva sabiedrība, inovatīva, atvērta un eksportspējīga ekonomika, ērta, droša un iedzīvotājiem patīkama pilsētvide un Rīga – starptautiski atpazīstama, nozīmīga un konkurētspējīga Ziemeļeiropas metropole.

Lai gan Rīgas konkurētspēju šodien spētu stiprināt tie paši faktori, kas 19. gadsimtā un 20. gadsimtā, skaidrs, ka galvaspilsētas konkurētspēja vairs nebalstīsies rūpniecībā. To apstiprina dati (2015. gadā vien 6% no ekonomiski aktīvajiem uzņēmumiem galvaspilsētā nodarbojās ar rūpniecību) un to balsta dažādos dokumentos uzstādītie mērķi un vīzijas. Līdz ar to par 21. gadsimta 20. gadu Rīgas “jauno rūpniecību” varētu kļūt pakalpojumu eksports. Uz to norāda gan statistika, gan uzrunātie eksperti. Savukārt rūpniecība paliek kā iespēja attīstīt Latvijas reģionus.

“Rīgai ir tiešām liels potenciāls, mēs esam trešā lielākā pilsēta Baltijas jūras reģionā, bet mēs šo potenciālu neizmantojam gana saimnieciski. Tas ir skaidrs. Es nedomāju, ka ar visiem pirkstiem būtu jārāda uz Rīgas domi. Tā ir sasniegusi kaut kādu savu kapacitāti, tur ir problēmas, bet es nedomāju, ka kāda Eiropas pilsēta spēj visu izdarīt, ja viss ir uz pilsētas pleciem,” skaidro Celmiņš. “Rīga ir nacionālas nozīmes centrs. Un ir tikai normāli, ka nacionālas nozīmes centram tiek piešķirti nacionāla līmeņa resursi.”

Lai arī šī tēze šķiet pašsaprotama, iedzīvināt šādu Rīgas un valsts sadarbību patlaban ir grūtības. Pie Rīgas un valdības stūres jau gadiem ir atšķirīgi politiskie spēki, tāpēc sadarbība veidojas tikai atsevišķos gadījumos.

Milzīgo Rīgas potenciālu izceļ visi portāla “Delfi” uzrunātie uzņēmēji un eksperti, vienlaikus iezīmējot virkni šķēršļu, kas lielpilsētas attīstību palēnina. Ja šķēršļi tiks pārvarēti un tiks veicināta sadarbība valsts, pašvaldību un uzņēmēju starpā, Rīgai ir iespēja sasniegt savus izvirzītos mērķus un saglabāt savu statusu – būt vadošajai Baltijas valstu galvaspilsētai.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par Rīgas lomu: