Nacionālais attīstības plāns: kur iestrēdzis ekonomikas izrāviens?

Piecus gadus pēc Nacionālā attīstības plāna 2014. - 2020. gadam (NAP) uzrakstīšanas Latvijas tautsaimniecība gan ir augusi, taču dokumentā ierakstītais “ekonomikas izrāviens” nav pieredzēts. Protams, kopš plāna sagatavošanas piedzīvota ģeopolitiskā krīze Ukrainā un tai sekojošās Eiropas Savienības (ES) un Krievijas sankcijas vienai pret otru, Krievijas ekonomikas grūtības un ne tik strauja ES izaugsme, kā gaidīts. Tas atstāja pēdas arī Latvijas ekonomikā. Vienlaikus tomēr jāvaicā, vai “ekonomikas izrāviens” jau no sākuma nebija tikai vēlmju formulējums bez īstas skaidrības, kā to panākt. Jau plāna gatavošanas laikā skanēja kritiskas balsis, ka izrāviens iespējams tikai tad, ja zinām, ko darīt citādāk un labāk nekā citi, ja spējam ko īpašu, jo atdarināšana nav nekāds tramplīns izcilam lēcienam.

Airisa Ādamsone

DELFI žurnāliste

NAP izstrādi 2012. gadā vadīja tobrīd jaunizveidota institūcija – Pārresoru koordinācijas centrs (PKC). Tā toreizējais vadītājs Mārtiņš Krieviņš bija apņēmības pilns izveidot īsu un viegli saprotamu dokumentu, kas iedzīvotājiem un uzņēmējiem viestu skaidrību par valsts virzību vidējā termiņā, būtu izpildāms un noteiktu rādītājus sasniegumu izmērīšanai.

Politiķu, organizāciju un sabiedrības diskusijas, daudzveidīgās vēlmes un pat pretrunīgie priekšlikumi rezultējās 68 lapaspuses garā dokumentā ar vadmotīvu “ekonomikas izrāviens”. Tagad Ministru prezidents Māris Kučinskis atzīst: pašlaik par Latvijas “ekonomikas izrāvienu“ runāt vēl īsti nevar, taču uz šo mērķi konsekventi ejam. Izrāviens nav sasniedzams gada laikā, jo “valsts ir milzīgs kuģis, tā nav maziņa laiviņa, kur, hop, rīt būs izrāviens,” saka premjers un piebilst, ka pašlaik mūsu valsts tautsaimniecības izaugsme sasniegusi 4% un virzāmies uz to, lai Latvija 2020. gadā izaugsmes ziņā būtu pirmā Eiropā.

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

NAP 2014.- 2020. gadam

  • vadmotīvs: ekonomikas izrāviens
  • prioritātes: tautas saimniecības izaugsme, cilvēka drošumspēja, izaugsmi atbalstošas teritorijas
  • hierarhiski augstākais nacionāla līmeņa vidēja termiņa plānošanas dokuments
  • pamats Eiropas Savienības finansējuma plānošanas dokumentu izstrādei
  • Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam īstenošanas rīcības plāns

Vēl atkāpe dažus gadus nesenā pagātnē – kad Saeima 2012. gada 20. decembrī pieņēma NAP, plenārsēdē dokuments tika gan slavēts, gan pelts. Kritiķi bilda, ka NAP ir daudz solījumu, bet trūkst konkrētības, ka NAP paliks tikai vīzija, kamēr tam nebūs pakārtota budžeta veidošana.

Toreizējā deputāte un tagadējā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) debatēs par NAP mudināja domāt par bāzes budžeta saskaņotību ar NAP un arī par finansējumu zinātnei. “Ja mēs runājam par ekonomikas izrāvienu kā galveno NAP mērķi vai virsuzdevumu, tad es ceru, ka, plānojot bāzes finansējumu, mēs atcerēsimies, ka tajā ir jāpalielina arī zinātnes finansējums, jo mēs šobrīd knapi pārsniedzam 0,5 procentus no IKP zinātnei un nekādi nevarēsim būt konkurētspējīgi, ja šo finansējumu palielināsim tikai līdz 1,5 procentiem no IKP 2020.gadā. Jau šobrīd mēs stipri atpaliekam - trīs reizes atpaliekam no kaimiņvalsts Igaunijas,” tolaik sacīja politiķe.

NAP 12 rīcības virzieni

  1. konkurētspēja un produktivitāte
  2. uzņēmējdarbības vide
  3. pētniecība un inovācija
  4. energoefektivitāte
  5. darbs
  6. kompetences
  7. veselība
  8. demogrāfija
  9. sadarbība, līdzdalība un kultūra
  10. dabas kapitāls
  11. teritoriju potenciāls
  12. pakalpojumu pieejamība

Tagad redzams, ka nekāds izrāviens attiecībā uz zinātnes finansējumu budžetā nav noticis, un NAP izvirzītais mērķis 2020. gadā pētniecībā un attīstībā ieguldīt 1,5% no IKP izskatās pēc neiespējamās misijas. Kopš 2014. gada valsts finansējums pētniecībai nav būtiski palielinājies, bet uzņēmumu un ārvalstu ieguldīto līdzekļu apjoms pat samazinājies.

Palūkosimies, kā sekmējies ar NAP izvirzīto mērķu sasniegšanu citās jomās, kas vērstas uz “ekonomikas izrāvienu”. Kā veicies ar ieceri kāpināt rūpniecības lomu tautsaimniecībā, vai izdevies audzēt eksporta apjomus un palielināt augstākas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu nozīmi ekonomikā un eksportā?

Apstrādes rūpniecībā bez straujām pārmaiņām

Degviela Latvijas “ekonomikas izrāviena” dzinējā – tā NAP dēvēta šī dokumenta prioritāte “tautas saimniecības izaugsme”.

NAP paredz Latvijas ekonomikas struktūras mainīšanos par labu apstrādes rūpniecībai, kam vajadzētu nodrošināt izaugsmi un augstāku konkurētspēju starptautiskajos tirgos, tomēr līdz šim ekonomikas struktūras izmaiņas nav notikušas, savā jaunākajā Latvijas konkurētspējas ziņojumā raksta domnīca “Certus”. Visi mērķa sasniegšanas rādītāji – apstrādes rūpniecības kopējā pievienotā vērtība, nozarē nodarbināto produktivitāte, ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, preču un pakalpojumu eksports, dabas resursu izmantošanas produktivitāte – atpaliek no NAP prognozēm.

Atbilstoši NAP rakstītajam apstrādes rūpniecības ieguldījuma daļai iekšzemes kopproduktā (IKP) 2020. gadā būtu jāsasniedz 20% iepretim 14,1% 2011. gadā. Tomēr pēdējos gados nozares īpatsvars ekonomikā ne tikai nav virzījies uz NAP izvirzīto mērķi, bet pat brīžiem devies pretējā virzienā. Pēdējos piecos gados apstrādes rūpniecība veidojusi 12-13% no IKP. Patlaban jau redzams, ka turpmākajos pāris gados rūpniecības apjoms kopējā tautsaimniecības struktūrā nepiedzīvos lēcienu līdz noteiktajam mērķim, pat neskatoties uz labajiem šī gada rādītājiem – apstrādes rūpniecības izaugsme šogad ir straujāka nekā kopējais Latvijas ekonomikas kāpums.

Realitātē 2020. gadā apstrādes rūpniecības ieguldījums IKP varētu būt 14-15%, lēš Ekonomikas ministrijas (EM) Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors un premjera ārštata padomnieks Jānis Salmiņš. Mērogam viņš min metalurģijas uzņēmumu “Liepājas metalurgs”, kas 2013. gadā pārtrauca darbību. “Liepājas metalurgs”, kas bija lielākais apstrādes rūpniecības uzņēmums Latvijā, nozares rādītājus nosvārstīja par 0,5%. Lai apstrādes rūpniecība uzlēktu līdz 20% no IKP, būtu vajadzīgi 12 šāda izmēra rūpniecības uzņēmumi, kas nav īsti sasniedzams, salīdzina EM amatpersona.

Nozīmīgas strukturālas ekonomikas izmaiņas parasti notiek krīzes laikā, piemēram, ekonomikas pārkaršanas laikā būvniecības īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā izauga no 5% līdz 10%, bet pēc tam krīzes laikā būvniecības nozare atkal saruka līdz 5%, kamēr apstrādes rūpniecība no 2008. līdz 2010. gadam palielināja savu īpatsvaru IKP no 9% līdz 13%, atzīmē EM.

Normālos ekonomikas izaugsmes apstākļos būtiskas strukturālas izmaiņas nenotiek strauji, jo visas nozares ir cieši saistītas un, ievērojami palielinoties ražošanai apstrādes rūpniecībā, aug pieprasījums arī pēc citiem pakalpojumiem un attiecīgi arī šo nozaru apjomi, skaidro Salmiņš un min piemēru: ja Latvijas kokapstrādes uzņēmumiem aug pieprasījums Lielbritānijā, kas ir lielākais šīs produkcijas eksporta tirgus, tad vairāk darba ir ne tikai kokapstrādē, bet arī mežsaimniecībā, transporta nozarē un saistītajās pakalpojumu nozarēs.

Savukārt NAP izvirzītie mērķi ir kā tāli ceļa stabiņi, kas iezīmē skaidru vīziju, ko vēlamies ekonomikā sasniegt, saka EM amatpersona. Ja plānošanas dokumentos nosakām, ka rūpniecībai jāsasniedz 20% no IKP, ka jāpalielina finansējums pētniecībai un attīstībai un jāaug eksporta apjomiem, tad runājam par ekonomikas attīstības priekšnosacījumu maiņu, skaidro Salmiņš. Proti, ir ļoti svarīgi, lai ekonomika vairs nebalstītos uz lēto darbaspēku, bet lai mūsu priekšrocības būtu zināšanas, tehnoloģijas un inovācijas, lai notiktu ekonomikas transformācija.

Arī ekonomists Igors Kasjanovs aizrāda, ka plānošanas dokumentā noteikta rādītāja sasniegšana jau nav pašmērķis: “Ja ļoti vajag, tad 20% no IKP mērķi var panākt, arī bremzējot pārējo tautsaimniecības nozaru izaugsmi...Bet vai vajag?” Viņš min vairākus iemeslus, kāpēc mūsu valstī nav sekmējies ar ieceri kāpināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru tautsaimniecībā līdz 20%. Viens no iemesliem - valstī nav bijis uz mērķa sasniegšanu vērstas ekonomiskās politikas. Otrs - nelabvēlīgi ārējie apstākļi, proti, bijusi vāja izaugsme tradicionālajos Latvijas apstrādes rūpniecības realizācijas tirgos, kā arī Krievijas ekonomikas vājināšanās un noteiktās sankcijas. Trešais – citu tautsaimniecības nozaru veikums bijis gana labs, lai tās nezaudētu savu svaru IKP struktūrā.

Jēdzīgas industriālās politikas vai vismaz tās aprišu nav bijis, izņemot to īso mirkli, kad pie tās kā ekonomikas ministrs ķērās Daniels Pavļuts. Tajā brīdī parādījās jēdziens “industriālā politika” un tika veikti priekšdarbi, bija skaidra aptuvena vīzija, kā valsts redz nozares attīstību. Diemžēl pēdējos gados esam atpakaļ pie ierastās lietu kārtības.Igors Kasjanovs

Turklāt mērķis Latvijas ekonomikā apstrādes rūpniecībai sasniegt 20% nav racionāls, uzskata Kasjanovs. Latvijā vismaz līdz šim nav bijis dabisko, institucionālo un infrastruktūras nosacījumu, kas ļautu sapņot par šāda mērķa sasniegšanu. Tas daļēji sasaucas ar industriālās politikas trūkumu, bet daļēji ar to, ka Latvijas dabiskās priekšrocības, iespējams, slēpjas citās nozarēs - to patlaban parāda vairākas pakalpojumu nozares, piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) klasteris. Arī dažādiem profesionāliem pakalpojumiem, izglītības un veselības nozarēm ir milzīgs potenciāls, ja tas tiek īstenots, vērtē analītiķis.

Otrs iemesls, kāpēc mērķis sasniegt apstrādes rūpniecībai 20% no IKP īsti nav racionāls, - modernā ekonomika ir gājusi daudzus soļus uz priekšu. Augstu labklājību sasniegušas ekonomikas transformējas dažādos virzienos, bet kopējā iezīme - arvien lielāks pakalpojumu nozaru īpatsvars, vairāk uz zināšanām balstītas ekonomiskās augsmes. “Man ir pamatotas aizdomas, ka apstrādes rūpniecības 20% no IKP pēc dažām desmitgadēm nozīmēs to pašu, ko mūsdienās augsts lauksaimniecības nozares pievienotās vērtības īpatsvars,” pieļauj ekonomists.

Ir dažādas versijas, kāpēc NAP ietverts pārlieku optimistiskais apstrādes rūpniecības mērķa rādītājs – pēc tautsaimniecības pārkaršanai sekojošās ekonomikas krīzes Latvijā bija salīdzinoši straujš pieaugums apstrādes rūpniecībā, Latvijas ekonomikā 90. gados apstrādes rūpniecības īpatsvars veidoja 20% (par Latvijas rūpniecības vēsturi un perspektīvām lasāms pirmajā cikla “Latvija 2020” publikācijā “Vairāk nekā RAF vēsture – cik jaudīga ir apstrādes rūpniecība”), šāds apstrādes rūpniecības īpatsvars ir Eiropas rūpniecības lielvalsts Vācijas tautsaimniecībā, un arī pavisam vienkārši – šis apaļais skaitlis šķitis politiski glīts rādītājs.

Vienlaikus ir saprotama “ekonomikas izrāviena” ieceres balstīšana apstrādes rūpniecības attīstībā, jo vēsture rāda - rūpniecības attīstība atnesusi valstīm labklājību.

“Apstrādes rūpniecība ir viena no svarīgākajām nozarēm jebkurā ekonomikā, un bez spēcīgas industriālās bāzes neviena valsts, izņemot atsevišķas ļoti mazas valstis, vēl augstu labklājības līmeni nav sasniegusi,” saka bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Vienlaikus viņš vērš uzmanību, ka, piemēram, Igaunijā un Lietuvā rūpniecības īpatsvars ir augstāks nekā Latvijā, taču makroekonomiskās tendences pēdējos 15-20 gados ir bijušas ļoti līdzīgas. Tātad augstāks rūpniecības īpatsvars pats par sevi neko negarantē un svarīgi ir arī kvalitatīvie faktori.

Domnīca “Certus” jaunākajā konkurētspējas ziņojumā raksta, ka vēsturiski ekonomikas ar būtisku apstrādes rūpniecības nozīmi ir ieguvējas tāpēc, ka apstrādes rūpniecībai raksturīga augsta pētniecības un līdz ar to arī inovāciju intensitāte, kas parasti nodrošina arī augstāku produktivitāti, kā arī tāpēc, ka apstrādes rūpniecība vairāk nekā citas nozares ir globāli integrēta, un tas paver eksporta iespējas.

Kopumā tomēr patlaban pasaulē apstrādes rūpniecības izaugsme atpaliek no pakalpojumu sektora izaugsmes un gandrīz visās valstīs ar augstiem un vidējiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP samazinās. Ir gan arī izņēmumi, piemēram, Čehijā apstrādes rūpniecības īpatsvars audzis no 23,7% 1995. gadā līdz 27% 2015. gadā, pateicoties veiksmīgai integrācijai automobiļu ražošanas globālajās pievienotās vērtības ķēdēs. Tas liecina, ka apstrādes rūpniecībā ir iespējas attīstībai un izaugsmei, taču par tām jāspēj konkurēt, vērtē “Certus”.

Domnīca secina, ka NAP izvirzītais mērķis – 20% apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP – nav sasniedzams pārskatāmā nākotnē, bet šim rādītājam varētu tuvināties, identificējot atšķirīgo rūpniecības apakšnozaru attīstības šķēršļus un meklējot atbilstošus risinājumus to pārvarēšanai.

Produktivitātes uzlabojumi minimāli

Produktivitāte ir būtiskākais kritērijs, kas nosaka apstrādes rūpniecības starptautisko konkurētspēju, rakstīts NAP. Dokumentā iezīmēts pastāvīgs produktivitātes kāpums. Taču apstrādes rūpniecībā produktivitātes pieauguma tempi atpaliek no mērķa rādītājiem, un EM prognozē, ka arī 2020. gadā produktivitātes līmenis atpaliks no iecerētā.

“Zema produktivitāte nenozīmē, ka cilvēki ir slinki. Tas nozīmē, ka darbība un no tās gūtie ienākumi ir ļoti mazi un cilvēkkapitāla ietilpīgi,” skaidro EM Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors. Salmiņš norāda, ka ilgtermiņā nebūs iespējams turpināt dzīvot ar ekonomikas krīzes laika stratēģiju – tolaik izmaksu optimizācija ražošanā deva pietiekami lielas konkurētspējas priekšrocības uzrāvienam. Taču izmaksu mazināšanas stratēģija vairs nestrādā, jo veidojas problēmas ar darbaspēku, vairs nevar maksāt mazas algas. Tāpēc uzņēmumiem un nozarēm jādomā par transformāciju.

Piemērs no vieglās rūpniecības – laikā, kad notika sarunas par jauno nodokļu stratēģiju, EM saņēma vēstules, ka Latgalē šūšanas uzņēmumam minimālās algas palielināšana līdz 430 eiro būs katastrofa. “Jā, tā tas, visdrīzāk, ir, bet maksāt mazāk par 500 eiro šis uzņēmums varētu atļauties vēl, maksimums, trīs četrus gadus,” nepieciešamību mainīties raksturo ierēdnis.

Vienā galā ir Ķīna, kas par desmit centiem saražo 20 uzvalkus. Otrā galā ir Milāna, kas par vienu uzvalku prasa 50 000 eiro. Latvija ir kaut kur pa vidu. Skaidrs, ka uz Ķīnas pusi aiziet vairs nevaram. Mazas algas cilvēkiem maksāt vairs nevar. Jautājums – cik ātri un kā nozare spēs transformēties? Vai tas ir Milānas virziens vai kas cits?Jānis Salmiņš

Pašlaik jau apstrādes rūpniecības izaugsmi galvenokārt balsta produktivitātes pieaugums, nevis papildu darbaspēka piesaiste. Situācija darba tirgū kļūs arvien saspringtāka, darbaspēka izmaksas aug pilnīgi visās rūpniecības apakšnozarēs, un tie, kas nespēs uzlabot produktivitāti, no tirgus tiks izstumti.

Tomēr redzējums par nozares attīstību, par pārmaiņu ceļu jāformulē katrai nozarei pašai, bet valsts pēc tam var savu iespēju robežās atbalstīt nozaru vajadzības, lai kopdarbībā palīdzētu attīstīties, veikt vajadzīgās reformas, saka EM Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors.

“Viens variants ir mainīt riteņus preču vilcienu vagoniem. Otrs - ražot elektromobiļus. Bet ļoti svarīga ir arī pašas nozares stratēģija un nākotnes redzējums. Nevis mēģināt domāt, kā ātrāk pieskrūvēt tos riteņus pie vagoniem, bet paskatīties, ka ir iespējams darīt ko citu. Tas ir stāsts par transformāciju un produktivitāti,” saka Salmiņš.

EM cenšoties saprast katrai rūpniecības apakšnozarei akūtākās problēmas un piemērotāko atbalstu. Piemēram, uzrunāta mašīnbūves nozare, notiek tās analīze. Pašlaik gan izrunātie izaicinājumi ir jau zināmie – trūkst darbaspēka un dārga elektrība. “Vēl ir diezgan dziļi jārok un jādiskutē ar nozari, kā tur varētu tikt uz priekšu,” secina amatpersona un atzīmē, ka mašīnbūves nozare ir gana liela Latvijas tautsaimniecībai, ražotnes ir visā Latvijā, ir daudz nodarbināto. “Šai nozarei ir iespējams mainīties,” domā Salmiņš, vienlaikus atzīstot, ka ar tagadējo produkcijas klāstu tomēr turpināt nevar.

Ekonomists Kasjanovs pieļauj, ka iepriekšējos gados dāvātie ES struktūrfondu līdzekļi, iespējams, izspēlējuši ļaunu joku ar apstrādes rūpniekiem. “Dāsnais finansējums, kas “de facto” pazemināja galaprodukcijas cenu, ļāva rūpniekiem atlikt uz vēlāku domāšanu par produktu un procesu inovācijām,” pieļauj analītiķis.

Tomēr kopumā Kasjanovs tic, ka Latvijas apstrādes rūpniecība būs spējīga kāpināt produktivitāti, vien nozarē notiks virkne procesu: konsolidācija, dažas apakšnozares gandrīz izzudīs, notiks resursu – gan kapitāla, gan darbaspēka – pārdale. Bet produktivitātes kāpumam potenciāls ir gana augsts. Turklāt, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, galvenokārt produktivitāte būs noteicošais kā Latvijas, tā arī daudzu citu Eiropas ekonomiku izaugsmes dzinulis nākamajās desmitgadēs.

Eksporta pieaugums lēnāks par gaidīto

Preču un pakalpojumu eksporta īpatsvara no IKP kāpināšana ir vēl viens no NAP izvirzītajiem mērķiem. “Certus” jaunākajā konkurētspējas ziņojumā raksta, ka 2011. un 2012. gadā samērā strauji pieauga eksporta īpatsvars IKP, taču pēdējos gados arī tam bijusi tendence samazināties, un kritums būtu vēl izteiktāks, ja to neatsvērtu IKP kāpumu apsteidzošs pakalpojumu eksporta pieaugums, kur galveno lomu spēlē IKT. (Par NAP neietvertās IT nozares eksporta apjomu lēcienu lasāms “Latvija 2020” pētījumā “E-izrāviens - sasniegumi un sapņi”.)

Pēdējos trīs gados Latvijas eksporta apjomi vidēji gadā auguši par 3,1%. Eksporta pieauguma tempu samazināšanos ietekmēja vājš ārējais pieprasījums, kas saistīts ar lēno ekonomisko izaugsmi Latvijas lielākajās ES tirdzniecības partnervalstīs, Krievijas ekonomikas lejupslīde un Krievijas embargo pārtikas produktu importam, skaidro EM.

Latvijai jāuzlabo eksporta sniegums, lai veicinātu tautsaimniecības izaugsmi, septembrī publicētā ziņojumā par mūsu valsti raksta Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD).

Pašlaik Latvijas eksports ir ļoti atkarīgs no zemas pievienotās vērtības produktiem, turklāt maz Latvijas uzņēmumu iekļāvušies globālajās ražošanas ķēdēs (globālā ražošanas jeb vērtību ķēde nozīmē, ka viena produkta ražošanas procesi norit dažādās valstīs - vienās tiek ražotas detaļas, citur tās tiek samontētas, vēl citur tiek sniegti ar ražošanu saistītie grāmatvedības pakalpojumi u.tml.).

Uzņēmumos, kas spējuši iesaistīties globālajos ražošanas procesos, ir augstāka produktivitāte, labāks atalgojums. Vienlaikus OECD atzīmē, ka Latvijas eksportētāji tomēr atrodas šo globālo ražošanas ķēžu apakšgalā, bet rāpties uz augšu neļauj nepietiekamās prasmes.

Lai audzētu produktivitāti un iegūtu lielāku pievienoto vērtību no līdzdalības globālajās ražošanas ķēdēs, nepieciešamas inovācijas, secina OECD. Savukārt domnīca “Certus” norāda, ka uzņēmumiem apgūt ienesīgākus pievienotās vērtības segmentus globālajās piegāžu ķēdēs palīdzētu uz apstrādes rūpniecības apakšnozarēm orientētas politikas iniciatīvas.

Ieguldījumi pētniecībā un zinātnē - knapi

Uz inovācijām ved zinātnes un pētniecības ceļš. NAP rakstītāji savulaik optimistiski plānoja, ka arvien vairāk līdzekļu no IKP tiks atvēlēts ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, tā paaugstinot valsts inovāciju spēju un attiecīgi arī spēju radīt jaunus produktus un pakalpojumus. Tomēr realitāte izvērtusies pavisam pretēja.

NAP ierakstīts mērķis, ka kopējie ieguldījumi pētniecībā un attīstībā 2020. gadā sasniegs 1,5% no IKP, bet patlaban neesam pat ne pusceļā uz to. No iecerētajiem mērķa rādītājiem atpaliek gan valsts, gan uzņēmumu finansējums pētniecībai un attīstībai.

Nu jau arī valsts savos dokumentos atzīst, ka tā nav investējusi tautsaimniecības attīstības stimulēšanai nepieciešamajās zināšanās un tehnoloģijās, ka nepietiekamo investīciju dēļ par ES fondiem modernizētā pētniecības infrastruktūra un cilvēkresursi netiek noslogoti un lēmumi nefinansēt pētniecību veicinājuši “smadzeņu aizplūšanu”. Tas viss rada riskus, ka tautsaimniecības transformācija uz augstāku pievienoto vērtību varētu arī nenotikt.

Arī starptautiskās organizācijas aizrāda par Latvijas atpalicību pētniecības finansēšanā. Eiropas Komisija secinājusi, ka ES fondu plānošanas periodā 2014. - 2020. gadam Latvijai salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju ir ne tikai zemākais nacionālais finansējums pētniecībai un attīstībai, bet arī no kohēzijas līdzekļiem šim mērķim ieplānota vismazākā summa.

Latvijas ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir arī starp zemākajiem rādītājiem OECD valstu vidū.

Lielāks finansējums zinātnei pats par sevi gan nav atrisinājums, jo svarīga ir arī ieguldītā atdeve un pārnese uz ekonomiku. Vājā sadarbība starp uzņēmējiem un augstākās izglītības un pētniecības institūcijām ir viens no iemesliem, kas ierobežo Latvijas uzņēmumu inovāciju sniegumu, aizrāda OECD. Reti sastopama arī sadarbība ar ārvalstu uzņēmumiem un pētniekiem. Intensīvāka sadarbība ar ārvalstu pētniecības institūcijām ļautu pārņemt tehnoloģijas no labāk attīstītām OECD ekonomikām un palīdzētu kāpināt Latvijas konkurētspēju, kā arī ļautu Latvijas uzņēmumiem iesaistīties globālajās ražošanas ķēdēs ar augstākas pievienotās vērtības produktiem un pakalpojumiem.

Viedās specializācijas stratēģijas prioritātes

  • zināšanu ietilpīga bioekoenomika
  • biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, biofarmācija un biotehnoloģijas
  • viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas
  • viedā enerģētika 
  • informācijas un komunikācijas tehnoloģijas

Vienlaikus OECD atzīst, ka Latvija spērusi dažus soļus, lai veicinātu inovācijas un sadarbību, jo sevišķi Viedās specializācijas stratēģijā definētajās jomās. Starp paveiktajiem soļiem OECD min arī ES finansēto Kompetenču centru atbalsta programmu, ES finansēto lietišķo pētījumu grantu programmu u.c.

Tomēr Latvijas uzņēmumu inovācijas un pētniecības kapacitāte nav pietiekama, lai radītu jaunas konkurences priekšrocības un ilgtermiņa uzņēmumu izaugsmi. Tas saistīts ar tautsaimniecības struktūru, zemo apstrādes rūpniecības daļu, kur dominē zemo un vidēji zemo tehnoloģiju nozares. Turklāt Latvijā dominē mazie un vidējie uzņēmumi un mikrouzņēmumi, kuriem trūkst spēka pētniecības finansēšanai.

“Piektklasniekam prasām rēķināt diferenciālvienādojumus,” tā situāciju inovāciju jomā raksturo EM amatpersona Salmiņš. Tomēr valsts pusē tiek domāts, kā tikt līdz augstākās matemātikas uzdevumu risināšanai. Viens no iecerētajiem elementiem ceļā uz inovācijām un ekonomikas modeļu maiņu ir lielo valstij piederošo uzņēmumu, tādu kā “Latvijas dzelzceļš”, “Latvenergo”, “Lattelecom” motivēšana veidot inovāciju stratēģijas un daļu no budžeta veltīt izpētei. “Tas būtu viens no signāliem sabiedrībai,” saka Salmiņš.

Vēl viens solis – piesaistīt zināšu ietilpīgas ārvalstu investīcijas. Latvija vairs nebūs tik pievilcīga no lētā darbaspēka viedokļa, tāpēc ir lielāks potenciāls piesaistīt uz zināšanu ietilpību vērstus ārvalstu investorus, kuri maksā lielākas algas, iegulda darbinieku apmācībās un nodarbojas ar pētniecību, vīziju iezīmē EM amatpersona.

Tikmēr domnīca “Certus” formulējusi savus priekšlikumus, kā sekmēt inovācijas vairākās apstrādes rūpniecības apakšnozarēs. Piemēram, farmācijas nozarē valsts varētu ieguldīt kopīgi izmantojamas atvērta tipa tehnoloģiju pārneses infrastruktūras jeb “PharmaHub” attīstībā, tā kāpinot Latvijas pētniecisko institūciju spēju sniegt ar jaunu medikamentu radīšanu saistītus pētniecības pakalpojumus un paplašinot nozares spēlētāju iespējas sadarboties. Pašlaik Latvijas farmācijas uzņēmumu pieprasījums un spēja komercializēt pētnieciskās iestrādes nav pietiekama, uzņēmumi vairāk līdzinās patentbrīvo medikamentu ražotājiem, kas pētniecībai atvēl mazāk līdzekļu.

Arī piena rūpniecības nozare iegūtu no zināšanu pārneses un produktu attīstības infrastruktūras, jo piena ražošanā ir ievērojams produktu attīstības potenciāls, taču pašlaik ražotāji koncentrējušies uz zemas pievienotās vērtības masveida produktu ražošanu un eksportu, secina “Certus” un rosina: balstoties uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes uzkrāto zināšanu un tehnoloģiju potenciālu, varētu izveidot pētniecības centru, kas strādātu pie eksportspējīgu piena pārstrādes industrijas produktu radīšanas un ieviešanas ražošanā.

Seši attīstības virzieni – gan Rīgai, gan reģioniem

Ar vispārīgu pieeju, ka tautsaimniecībā jāceļ produktivitāte, nepietiek, tāpēc valstij jāveido konkrēts attīstības redzējums, ir pārliecināts domnīcas “Certus” vadītājs, ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis. Viņaprāt, tirgus neredzamā roka viena pati nevar visu izdarīt, tāpēc valstī jādefinē stratēģiskie ekonomikas attīstības virzieni un to attīstīšanai nepieciešama valsts un privātā sektora sadarbība. Šāda pieeja stiprinātu ekonomikas starptautisko konkurētspēju un veicinātu eksportu. 

Domnīca “Certus” piedāvā sešus attīstības virzienus, no kuriem trīs ir tradicionāli, trīs – riskanti, trīs vērsti uz reģionālo attīstību, trīs – pilsētām. Pie šo iespēju attīstīšanas ceļa kartēm gan vēl jāstrādā - izaugsmes šķēršļi katram virzienam ir atšķirīgi, tos nav iespējams atrisināt ar sistēmisku pieeju, tāpēc jāidentificē konkrētās vajadzības un jāmeklē labākie risinājumi to pārvarēšanai.

Tradicionālie attīstības virzieni būtu bioekonomika, apstrādes rūpniecība un tranzīts, savukārt jaunie attīstības virzieni - IKT, Rīga kā savienotājpilsēta un veselības pakalpojumu eksports.

“Certus” pamatojums šo virzienu attīstībai:

Valsts attīstības plānu rakstītājiem vēl būs laiks diskutēt un lemt, kādas prioritātes ierakstīt nākamajā Latvijas nākotnes plānošanas dokumentā. Taču aktuālajā NAP bez tautsaimniecības izaugsmes ietvertas vēl divas citas prioritātes: izaugsmi atbalstošas teritorijas un cilvēka drošumspēja. Kā sekmējies ar to īstenošanu?

Nevienlīdzības mazināšanā mērens progress

Prioritāte “cilvēka drošumspēja” ietver nevienlīdzības mazināšanu sabiedrībā, iedzīvotāju pirktspējas kāpumu, demogrāfiskās situācijas uzlabošanos un citus rādītājus.

Nevienlīdzības mazināšanā un demogrāfijas jomā progress bijis mērens, vērtē PKC vadītājs Pēteris Vilks. Šīs abas tēmas pēdējos gados bijušas arī valdību dienaskārtībā, par nevienlīdzības mazināšanu un demogrāfiju domāts, reformējot nodokļu sistēmu un pilnveidojot pabalstu politiku. Vienlaikus Vilks atzīst, ka vāji veicies ar remigrāciju un aizbraukušie tautieši nesteidzas atgriezties dzimtenē. Tikmēr Latvijas uzņēmēji arvien vairāk izjūt darbaspēka trūkumu, bet skaidrs, ka aizbraukušos nevar iekārdināt vakances dzimtenē, ja tās nesola gana augstus ienākumus.

"Pēdējos gados, veidojot valdības deklarācijas, visas valdības balstījušās uz to, kas noteikts NAP stratēģiskajos mērķos, un pie tiem stingri pieturējušies." 

Pēteris Vilks

Foto: LETA

Latvijas un ES ekonomiku izlīdzināšanās notiek ātrāk, nekā paredzēts NAP, konkurētspējas ziņojumā raksta domnīca “Certus”. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju 2016. gadā sasniedza 65% no ES vidējā - tas ir labs rādītājs attiecībā pret 70% mērķi, kas saskaņā ar NAP jāsasniedz līdz 2020. gadam. Vienlaikus “Certus” norāda, ka šo rādītāju daļēji izdevies nodrošināt tāpēc, ka mūsu valstī samazinājies iedzīvotāju skaits. Turklāt Latvija atpaliek no Igaunijas un Lietuvas – kaimiņvalstis ir mums priekšā, ja rēķina ienākumus uz vienu iedzīvotāju.

Ja kopumā valstī nabadzības risks mazinās, tad situācija tomēr neuzlabojas ģimenēs, kur bērnus audzina viens pieaugušais, secina PKC. Mudinājums pievērst uzmanību šīs problēmas risināšanai varētu būt viena no rekomendācijām patlaban topošajā izvērtējumā par līdz šim NAP sasniegto.

Situācija ar reģionālās politikas mērķu sasniegšanu ir samērā kritiska, atzīst PKC vadītājs.

“Cilvēku skaitu, kuri dzīvo laukos un pilsētās, var noteikt kā vēlmi. Bet redzam, ka apdzīvojuma struktūra mainās. Primārais mērķis drīzāk ir, lai šie cilvēki apstājas Latvijas pilsētās, nevis izceļo no Latvijas,” saka Vilks. PKC amatpersona secina: ja veidojam ieguldījumu politiku laukos, tad tai jābūt orientētai ne tikai uz produktivitātes celšanu, bet arī uz nodarbinātību, apdzīvotību.

Tikmēr statistika rāda – izaugsme koncentrējas galvaspilsētā.

Laba ziņa Latvijas reģioniem šogad ir straujais rūpniecības pieaugums, jo rūpniecība vairāk atrodas ārpus Rīgas, un līdz ar to izaugsmei reģionos šogad vajadzētu būt straujāka nekā galvaspilsētā, taču par ievērojamu tendenču maiņu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem patlaban runāt nevar, atzīst bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

"Lai noturētu cilvēkus reģionos, tur ir jābūt iespējām nopelnīt pietiekami konkurētspējīgas algas, taču eksportējošās pakalpojumu nozares pārsvarā mēdz koncentrēties lielās pilsētās. Tādēļ ārpus Rīgas liela nozīme joprojām būs rūpniecības attīstībai. Šobrīd tā veiksmīgi notiek atsevišķās pilsētās un reģionos, piemēram, Jelgavā, Valmierā un Ventspilī, nevis valstī kopumā."

Mārtiņš Āboliņš

Foto: LETA

Uzņēmēju noskaņojums būtiski neatšķiras starp Rīgu un reģioniem, izņemot Latgali kur jau ilgstoši dominē pesimisms, liecina “Citadele Index”. Tomēr šī gada otrā ceturkšņa aptauju rezultāti rāda, ka uzņēmējiem Vidzemē, Zemgalē un Latgalē ir lielākas problēmas atrast darbiniekus nekā Rīgā, lai gan bezdarbs reģions ir augstāks. Iespējams, tas saistīts ar zemāku atalgojumu, pieļauj “Citadeles” ekonomists. Tomēr Rīgā un Rīgas reģionā iedzīvotāju skaits ir diezgan stabils, savukārt ārpus Rīgas reģiona tas turpina samazināties. Līdz ar to demogrāfijas problēmas vairāk izjūt ārpus Rīgas, jo darba tirgū ienāk 90. gados dzimušie, un iekšējā migrācija Rīgas virzienā, visticamāk, turpināsies.

NAP ieceru izpilde – vidējā temperatūra slimnīcā

Vērtējot NAP līdzšinējo izpildi kopumā, PKC vadītājs norāda, ka plānā ir 98 dažādi rādītāji un aiz katra no tiem ir vesels stāsts. “Nevar runāt par vidējo temperatūru slimnīcā,” saka Vilks. Viņš arī vērš uzmanību, ka pašreizējā ES fondu plānošanas perioda ieguldījumi ekonomikā sākušies tikai pērn un šogad, līdz ar to arī rezultāti būs redzami vēlāk, jau pēc 2020. gada.

Labus rezultātus uzrāda radošās industrijas – aug to eksportspēja, sekmējas tūristu piesaiste, taču šīs  tomēr nav jomas, kas dos gaidīto un Latvijai vajadzīgo straujo tautsaimniecības izrāvienu, atzīst PKC vadītājs.

Tomēr, pēc Vilka domām, nevarētu teikt, ka NAP vadmotīvs “ekonomikas izrāviens” paliks nesasniegts sapnis. Kopumā ekonomika aug, turklāt izaugsme ir daudz ilgtspējīgāka nekā pirms krīzes. Arī iepriekš aplūkotā apstrādes rūpniecība aug, vienkārši tā neattīstās straujāk par pakalpojumu sektoru. Negatīva ietekme ir salīdzinoši sliktajai situācijai tranzīta sektorā. Taču to veicinājuši ārējie apstākļi, par kuriem NAP rakstīšanas laikā nevarēja zināt, atzīmē Vilks.

Laba tendence vērojama cilvēku sadarbībspējā - iedzīvotāju savstarpējās uzticības rādītāji ir pozitīvāki, arī cilvēku iesaiste nevalstiskajās organizācijās uzrāda labākus rezultātus, stāsta Vilks. Viņa ieskatā, tas vairos uzņēmējdarbības kultūru. “Sadarbībspēja ilgtermiņā noved pie stabilākas valsts, labākiem nozaru rezultātiem,” saka PKC vadītājs. Vienlaikus viņš atzīst, ka bez izmaiņām diezgan kritiski saglabājas rādītāji, kas mēra cilvēku uzticībai politikas veidotājiem.

Būtiski arī, ka aktuālajam NAP atšķirībā no iepriekšējiem plānošanas dokumentiem ir izveidota sasaiste ar finansējumu – ar ES fondu līdzekļiem un valsts budžeta plānošanu. Šī sasaiste strādā, lai arī ir nobīdes, jo beigās lēmumi par valsts budžeta naudas novirzīšanu tomēr ir politiska izšķiršanās starp dažādiem ieguldījumiem. Tomēr jau 2013. gadā, kad pirmo reizi tika plānots valsts budžets trīs gadu perspektīvā, ļoti liels resursu apjoms jau tika saplānots atbilstoši NAP prioritātēm.

Nākamā ceļa karte

Nākamajam NAP jābūt gatavam 2019. gada nogalē, un tas iezīmēs attīstības redzējumu laikam no 2021. gada.

Ar nākamā plānošanas dokumenta izstrādi saistīta arī aktuālā NAP sasniegumu izvērtēšana. “Vērtējam, kur esam, kur ir mūsu stiprās un vājās puses, ko esam un ko neesam sasnieguši, kas mums jādara nākotnē. Arī nozaru ministrijas izvērtēs savas politikas, un tad veidosies piedāvājums nākamajam periodam,” jaunā NAP virzību ieskicē Vilks. Darbs pie jaunā dokumenta norit visu laiku, un nav plānots šā gada beigās vai 2018. gada sākumā īpaši paziņot, ka tiek sākta jaunā NAP izstrāde. Pārāk ātri starta šāvienu izdarīt nevajadzētu, rezumē PKC vadītājs.

Vērtējot līdzšinējās sekmes plānošanā un iecerētā sasniegšanā, portāla “Delfi” uzrunātie ekonomikas analītiķi un biznesa pārstāvji secina: pašreizējais plāns ir pārāk plašs, labāk būtu noteikt mazāk prioritāšu, dokumentu veidot koncentrētāku un dot konkrētus signālus, uz kurieni ejam.

Turklāt izvēles jāizdara tā, lai mērķi nebūtu pretrunā viens otram. Jāapzinās arī mērķu īstenošanai nepieciešamie resursi un skaidri jāpasaka – kam finansējums tiks, kam naudas būs mazāk un kam – nemaz. Par izvirzītajiem mērķiem un finansējumu to īstenošanai jāatceras arī katra valsts budžeta veidošanas laikā.

Domnīca “Certus” apspriešanai piedāvā savu redzējumu par virzieniem, kas varētu balstīt Latvijas uzplaukumu.

Arī ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V) saka: Latvijai sava ceļa karte ir jāuzraksta pašai, tāpēc vajadzīgas diskusijas, lai vienotos par pieciem, sešiem prioritāriem virzieniem, kur dodamies.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par valsts attīstības plānošanu.