Valsts loma – cik un kā iesaistīties?

Jo dziļākā pagātnē palikusi dižķibele, jo retāk dzirdams, ka Latvijas ekonomistu diskusijās tiktu piesaukts barona Džona Meinarda Keinsa vārds, ideja par triecienceltņu tipa projektu pasūtīšanu vietējiem uzņēmējiem uz valsts parāda rēķina, sapņi par regulētu importa aizstāšanu ar Latvijā ražotu preču patēriņu un visas citas ķecerīgās domas par to, ka valstij vajadzētu aktīvi un pamatīgi jaukties brīvajā tirgū, ja reiz vēlamies ekonomikas izrāvienu uz pārējās pasaules fona. Žurnālistisko pētījumu cikls "Latvija 2020" ir īstais brīdis, lai, balansējot uz nekaunības robežas, atļautos apskatīt, vai valsts nevarētu vairāk iespaidot privātā sektora biznesu – protams, ja tas notiek taisnīgi un ilgtermiņa valsts bagātības lēciena vārdā. Citiem vārdiem – vai valstij vajadzīga industriālā politika?

Ingus Bērziņš

portāla DELFI galvenais redaktors

2014. gadā publicētā Briseles domnīcas Eiropas rīcībpolitiku centra dokumenta "Virzoties uz jaunu Eiropas industriālo politiku" autori uzsver, ka 20. gadsimta vidū teju visas pasaules valstis praktizējušas tā saukto industriālo politiku. Latvijā par to jau 2010. gadā referātā "Vai Latvijai nepieciešama industriālā politika" runā Vjačeslavs Dombrovskis, tobrīd pārstāvot Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomistu centru BICEPS. Pagājušā gadsimta 50.–70. gados valdības Latīņamerikā, Āfrikā, Indijā, Āzijā dažādos līmeņos iesaistījās ekonomikas plānošanā, intervencēs, importa aizstāšanā un veidoja "strukturālās rīcībpolitikas". Pat tāda attīstīta valsts kā ASV mērķētas industriālās politikas piemērošanu apsvēra 80. gadu sākumā, kad izjuta zaudējuma spiedienu "ekonomikas sacensībā" ar Japānu.

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Uzņēmējs Jānis Ošlejs, kura betona kompozītmateriālu ražotne "Primekss" ir pazīstama Latvijas eksportētāja un kurš jau kopš krīzes laikiem izcēlies kā alternatīvu valsts attīstības modeļu piedāvātājs publiskajā telpā, intervijā "Delfi" saka: 

"Latvijai absolūti nepieciešama aktīva industriālā politika. Ja ir uzņēmīga nācija, jābūt arī uzņēmīgai valstij. Sekmīgi attīstās tās valstis, kurām ir uzņēmīga valsts pārvalde, kas mēģina panākt, ka lietas uzlabojas. Domājām – līdzko mums būs kapitālisms, tā uzplauksim, aizmirstot, ka pasaulē ir desmitiem nesekmīgu kapitālistisku valstu. Tātad tas nav tik vienkārši. Valstij ir aktīvi jādomā, kā panākt izaugsmi. Mēs redzam, ka ir bijušas valstis, kuras sasniegušas izaugsmi vismaz 7% gadā 20 gadus no vietas, tādas valstis pagājušā gadsimtā ir bijušas 13. Lielas, mazas, Āzijā, Eiropā, starp citu, Malta, arī Brazīlija. Arī Latvijai ir tāda iespēja, un labs mērķis mums būtu 7% izaugsme 20 gadus no vietas, un tad mēs arī varētu būt bagāta valsts. Tas nekad nenotiks pats no sevis, atstājot visu vienkārši, kā ir."

Faktiski uz valsts attiecībām ar brīvo tirgu, kurš pats sevi regulē, var skatīties šādā konceptuālā rāmējumā: 

  1. monetārās politikas paņēmieni – piemēram, procentu likmes samazināšana, lai veicinātu investīcijas. Latvijai neiespējami, jo izstāšanās no eirozonas nozīmētu desmitiem citu mīnusu, kuri padara šo ideju par nelabu. Vēl ekstrēmāks un arī neiespējams piemērs: lai palīdzētu eksportētāju starptautiskajai konkurētspējai, devalvēt valūtu;
  2. fiskālās politikas paņēmieni – piemēram, uz valsts budžeta deficīta un attiecīgi valsts parāda rēķina pumpēt tautsaimniecībā milzumdaudz līdzekļu, kā tas notika stingrās budžeta disciplīnas kritiķu bieži piesauktajā Frenklina Rūzvelta Jaunajā kursā, ar kura palīdzību ASV izkārpījās no Lielās depresijas. Latvijai neiespējami, jo – tas pats, kas pirmajā punktā, – lai ignorētu Māstrihtas kritērijus, jāizstājas no eirozonas;
  3. liberāla vai minimāla ekonomiskā politika - pēc būtības nozīmē, ka industriālās politikas nav. Tiek uzskatīts, ka valsts nedrīkst iejaukties tirgus attiecībās, vien retumis koriģējot tirgus kropļojumus, ar ko nodarbojas konkurences padome un tamlīdzīgas organizācijas. Šis ir modelis, kurš eksistē Latvijā jau vairāk nekā 20 gadu, ar dažiem izņēmumiem, par kuriem šajā pētījumā runāsim sīkāk;
  4. “klasiskā” jeb “smagā” industriālā politika. Bieži vien vērsta tieši uz apstrādes rūpniecību. Šeit instrumentu diapazons ir ļoti plašs, bet tam pamatā vienmēr ir atbalstāmo nozaru noteikšana (tipiski – apstrādes rūpniecība) un konkrēts redzējums par valsts attīstību. Tiek veidota tirdzniecības politika (tarifi un citi ierobežojumi), importa aizstāšanas politika, kā arī valūtas kursa manipulācijas, lai mazinātu darbaspēka izmaksas, selektīva nodokļu politika, subsīdijas un granti konkrētām nozarēm, valsts uzņēmumu radīšana utt. Tiek uzskatīts – lai arī šāda pieeja līdzi nes virkni risku korupcijai, (globāla un iekšēja) brīva tirgus apstākļu un konkurences iespēju pārkāpšanai un tamlīdzīgi, tomēr tieši šādā veidā notikuši daudzi ekonomikas izrāvieni, no kuriem spilgtākie ir tā saucamie "Āzijas tīģeri";
  5. “jaunā” vai “vieglā” industriālā politika – jauns koncepts, kurš rodas no mēģinājuma sintezēt trešo un ceturto variantu, – proti, mēģināt izmantot spēcīgās puses, bet izvairīties no kļūdām. Tās pamatprincipi ir: prioritāru virzienu noteikšana; atbalsts tikai nozaru līmenī, nekad ne individuālajiem uzņēmumiem; fokuss uz “tirgus nepilnību” identificēšanu nozaru līmenī; valsts un biznesa sektors ir ciešās attiecībās ar nolūku identificēt nozaru tirgus nepilnības un tam atrast kopīgu piemērotu risinājumu.

Kā pareizi piekopt aktīvu industriālo politiku?

Nespeciālistiem vienkāršāk ceturto pieeju paskaidrot ar Dienvidkorejas mašīnbūves nozares piemēru. Ļoti vienkāršojot un izlaižot virkni vairāk vai mazāk sarežģītu valsts atbalsta izpausmju, stāsts veidojas tāds: 

Valsts daļēji aizver robežas citās valstīs izgatavotiem automobiļiem, tādējādi uz piespiedu kārtā patriotisku vietējo patērētāju rēķina pamatīgi atbalstot vietējās rūpnīcas. Attiecīgi vietējās rūpnīcas iegūst līdzekļus attīstībai, zinātnei un pētniecībai, inovāciju izstrādei, labākai pārvaldei utt., iegūstot pamatīgu atspēriena punktu ekspansijai globālajā tirgū, un caur milzīgiem eksporta ieņēmumiem līdzekļi ar laiku atgriežas Korejas ekonomikā.

Jau minētajā Dombrovska 2010. gada referātā citēti dažādi starptautiski ekonomistu pētījumi, kuros analizēti aktīvas industriālās politikas veiksmes un neveiksmes stāsti un, piemēram, salīdzināti dažādie Dienvidkorejas un Filipīnu stāsti. Abas valstis gan ģeogrāfiski, gan demogrāfiski bijušas ļoti līdzīgas. Sešdesmito gadu sākumā Korejas un Filipīnu iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju bija vienlīdz zems, un abas valstis dzīvoja apmēram vienlīdz slikti. Abām bija ciešas attiecības ar ASV militārā, politiskā un ekonomiskā ziņā. Abu valstu valdības ideoloģiski cieši ticēja kapitālismam, un abas aktīvi piekopa industriālo politiku. Paks Čonhi un Ferdinands Markoss bija līdzīgi domājoši politisko vērtību ziņā un gatavībā pielietot represīvas metodes. Un tomēr kaut ko korejieši mācēja, bet filipīnieši ne – 1990. gadā Koreja jau bija vairākkārt bagātāka nekā Filipīnas.

Iedvesmai salīdzināsim IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumu pēdējos desmit gados Latvijā, kur valsts minimāli jaucas brīvā tirgus darbībā, un Ķīnā, kur valsts pamatīgi regulē ekonomiku. Kopš 2006. gada Latvijā esam kļuvuši par 8% turīgāki, kamēr ķīnieši turību desmit gadu laikā pieaudzējuši divkārt!

Problēma ir tā, ka neviens īsti nezina, kas ir tā brīnumnūjiņa, kuras dēļ korejiešiem sanāca, bet filipīniešiem ne. Skaidrs, ka piekopt aktīvu valsts jaukšanos brīvajā tirgū ir ļoti riskants pasākums – vispirms jau tāpēc, ka dalība Eiropas Savienībā (ES), Pasaules Tirdzniecības organizācijā un tamlīdzīgi līgumi Latviju stipri ierobežo, jo daudz kas no "aktīvas industriālās politikas", runājot atklāti, nozīmētu lielākā vai mazākā mērā "apčakarēt" brīvas konkurences noteikumus. 

Tomēr, pat neņemot vērā šos apsvērumus, ja atbalstīšana skar atsevišķus uzņēmumus, tā vienmēr ir staigāšana pa plānu ledu. Ja, piemēram, atsaucam atmiņā "Rīgas vagonu rūpnīcas" un to lobējošās institūcijas "Nacionālo resursu institūta" cīņu par vietējā ražotāja interesēm pasažieru vagonu iepirkumā, nebija daudz Latvijas ekonomistu, kas redzētu vairāk ieguvumu, nevis zaudējumu, valstij protežējot "Rīgas vagonu rūpnīcu".

Arī šobrīd daļa "Delfi" aptaujāto ekonomistu norāda uz šiem riskiem. Latvijas Bankas eksperts Uldis Rutkaste, kurš arī analizējis industriālās politikas praktizēšanas piemērus pasaulē, norāda: "Ir liels risks, ka valsts nespēj izvēlēties labākos uzņēmējus, kurus subsidēt un atbalstīt. It īpaši, zinot Latvijas valsts pārvaldi. Neticu, ka valsts var iedot naudu konkurētspējīgākajam un efektīvākajam uzņēmējam. 

Ja nespējam izdarīt elementāras lietas valsts pārvaldītajā veselības aprūpē vai izglītībā, vai reģionālajā jomā, vai tad var realizēt industriālo politiku? Turklāt valsts ir maza, visi viens otru pazīst, lobē.

Ja var ātri identificēt, kur ieguldītā nauda "nestrādā", tad ātri pārvirzīt uz citiem projektiem, tad cepuri nost, bet citādi es būtu ļoti skeptisks. Tādēļ politikai jābūt tādai, lai tā nav tieši virzīta uz vienu vai otru uzņēmēju.

Atpakaļsolis vairs nav tik vienkāršs. "Pamēģinājām, nesanāca, mēģināsim citādi." Bet tā jau vairs nevar. Ja nauda ir iztērēta, tad resursi ir izšķiesti un ceļa atpakaļ vairs nav. Būsim izveidojuši kaut kādu naudas plūsmu no budžeta, kuru apcirst pēc tam ir ļoti grūti."

Līdzīgi spriež Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Mortens Hansens: "Esmu pret industriālo politiku, jo "uzvarētāja noteikšana" ("picking winners") gandrīz vienmēr izvēršas neveiksmē. 

"Mans iemīļotākais piemērs ir Malaizija. Viņiem radās ideja veidot savu automašīnu, viņi izveidoja auto, kuru sauca "Proton", un, par laimi, mums te Latvijā nav šī auto, jo tas vienkārši nebija labs." 

Mortens Hansens

Foto: LETA

Valsts nevar pareizi izvēlēties "uzvarētājus", jo valsts nevar zināt, kuri tie būs, un tas noved pie korupcijas. Kāds piedāvās valdībai, ka tieši šim uzņēmumam jābūt "uzvarētājam", un atnāks ar čemodānu naudas, lai pārliecinātu, ka tieši šis ir "uzvarētājs"."

Dombrovskis oponē: “Cilvēki saka -  “valsts nevar izvēlēties”, jo “valsts mēdz kļūdīties”. Tas nav arguments! Bizness arī mēdz kļūdīties. Un faktiski to arī dara visu laiku. Un uz šo kļūdu pamata pēc tam rodas patiesi veiksmes stāsti. Tikai šādi.”

Korupcijas riski un nespēja pārtraukt atbalstu neveiksmīgiem projektiem – šīs divas tikko citēto ekonomistu ieskicētās problēmas tiek aplūkotas arī Dombrovska 2010. gada referātā, un vienlaikus Dombrovskis piedāvā risinājumu, uz kuru cerības liek joprojām – pēc septiņiem gadiem, pārstāvot domnīcu "Certus". Tas būtu veids, kā no industriālās politikas metodēm paņemt labāko un izvairīties no sliktākā.

Valsts atbalsts jāpiešķir pētniecībai un attīstībai – zinātniekiem, bet tā, lai rezultāti būtu pielietojami konkrētu Latvijas uzņēmumu vajadzībām. Tam piekrīt Ošlejs, uzsverot, ka valstij jāsubsidē pētniecība un attīstība tādu uzņēmumu vajadzībām, kuri strādā sektoros ar augošu atdevi un eksportam:

"Uzņēmīgai valstij vajadzētu koncentrēties uz to, lai atbalstītu uzņēmumus, kuri strādā apakšnozarēs ar augošu atdevi un eksportam. Nav problēmu atbalstīt konkrētus uzņēmumus, to mēs jau gadiem esam darījuši, piemēram, izmantojot ES fondus.

Šāda veida palīdzība ir samērā godīga. Tur neko daudz noblēdīt nevar. Ja valsts palīdzību vērš uz eksportu, tas lielā mērā novērš korupcijas riskus, jo korupcija rodas tur, kur ir valsts pasūtījumi iekšējā tirgū. Eksportējošs uzņēmums nozīmē, ka skaidrs –prece vai pakalpojums ir īsts, konkurētspējīgs, jo kāds grib to pirkt. Šādam uzņēmumam, kas strādā ārzemēs, ir jābūt arī godīgam, jāmaksā visi nodokļi, tas nav korumpēts, jo viņam ir svarīga reputācija."

Ar asiem izteikumiem Ošlejs aprāda, kāpēc pašlaik zinātne nekalpo biznesa interesēm:

"Latvijas zinātnieku centrālā problēma ir tā, ka viņus mēra pēc zinātnisko publikāciju skaita starptautiski atzītos žurnālos. Tas ir stulbi, jo no tā nav nekāda labuma. Jo vairāk viņš publicē, jo vairāk visi zina, ko viņš dara, un kāds labums Latvijai no tā? Viņš tikai visiem par brīvu izstāsta, ko viņš dara. Jo sekmīgāk un plašāk izstāsta, jo mēs vairāk viņu slavējam. Par ko?" 

Jānis Ošlejs

Foto: LETA

Tas, ko mēs vēlamies, ir, lai zinātnieki atbalstītu ražotājus. Ja zinātniekiem ļauj pašiem darīt to, ko viņi dara, viņi nodarbojas ar to, kādas laboratorijas iekārtas viņiem ir iepirktas, vai ar to, ko viņi uzsākuši doktorantūrā darīt vai ko nejauši izvēlējušies.

Uzņēmumi jau paši algo zinātniekus, bet, ja mēs meklējam, kā ar valsts atbalstu padarīt Latvijas uzņēmumus konkurētspējīgākus, tad šiem zinātniekiem būtu jābūt pieejamiem. Izpēte un attīstība ir viens no lielākajiem uzņēmēju riskiem, jo tur nav skaidrs, vai sanāks. Un tāpēc uzņēmēji izvēlas neieguldīt izpētē un attīstībā. Ne jau tāpēc, ka viņi teorētiskā līmenī nesaprastu, cik tas svarīgi. Un, ja naudas ir tik, cik ir, tad labs vadītājs neieguldīs izpētē un attīstībā. 

Tāpēc valsts kopējam uzstādījumam būtu jābūt, ka zinātniekiem savā pētniecības jomā jāatrod kaut kas, kas noder konkrētiem uzņēmējiem. Jāaizliedz zinātniekiem izdomāt savas tēmas, ar ko nodarboties, bet lai risina uzņēmumu lietas."

Zīmīgi, ka "Delfi" rakstu cikla "Latvija 2020" publicētajā sērijā par izglītības attīstību izskanēja pretrunīgi viedokļi par to, vai Latvijā zinātnes un uzņēmējdarbības sazobe ir stratēģiski kontrolēta. Latvijas galvenā ierēdne augstskolu un zinātnes jautājumos Agrita Kiopa saka – pētniecības finansēšanas jomā izstrādāta jauna kārtība fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanai un valsts pasūtījumu programmas, kas pēc būtības ir valsts pasūtījums zinātnei, turpmāk tiks veidotas atbilstoši katras nozares vajadzībām, kā arī augstskolām dots ministrijas uzdevums stiprināt Latvijas uzņēmumu inovētspēju – atbilstoši izglītojot studentus, kuri vēlāk, kļūstot paši par uzņēmumu īpašniekiem un darba devējiem, ir atvērti sadarbībai ar augstskolām un inovācijām. Tāpat ir vairāki skaisti piemēri, kur pašmāju zinātnieki palīdzējuši radīt inovatīvus, eksportspējīgus produktus. Tomēr, no otras puses, valsts finansējums zinātnei joprojām ne tuvu nav apmierinošs: zinātnes bāzes finansēju ms pērn bija 27,14 miljoni eiro, šogad 27,18 miljoni eiro, valsts pētījumu programmām pērn piešķirti 5,69 miljoni eiro, bet šogad – 8,89 miljoni eiro.

Dombrovskis iesaka naudu piešķirt, balstoties uz "līdzsvara un atsvara" ("checks and balances") principu. Tas nosaka, ka par atbalstu, kas paredz piešķirt valsts naudu izpētei un attīstībai konkrētas nozares vai uzņēmuma vajadzībām, jālemj institūcijai, kurā atbildība sadalīta starp zinātniekiem un uzņēmējiem, jo abām grupām ir interese šo finansējumu saņemt, bet atšķiras to mērķi. Otrkārt, protams, starp lēmējiem jābūt valsts pārstāvim, kurš veiktu "sargsuņa" funkcijas, izšķirot domstarpības, ja zinātnes un biznesa pārstāvji nespēj vienoties. Un, treškārt, ik pēc pieciem gadiem būtu jāizvērtē visi atbalsta projekti, piesaistot neatkarīgu revidentu, un jāpieņem lēmums, vai programmu turpināt vai izbeigt, ja tā nav veiksmīga vai arī sevi jau ir attaisnojusi.

Kā palīdzēt mērkaķim lēkāt no koka uz koku?

Lai realizētu tikko aprakstīto shēmu, kurā eksportspējīgiem augstas pievienotās vērtības uzņēmumiem tiek piešķirti ievērojami valsts līdzekļi izpētei un attīstībai un tiek mobilizēti Latvijas zinātnieki, nepieciešama politiskā griba, jo, pirmkārt, tas nozīmētu ievērojami palielināt valsts finansējumu zinātnei, otrkārt – institucionālas pārmaiņas valsts atbalsta dalīšanā, treškārt – leģitimizēt valsts tiesības norādīt augstskolām un zinātniskajiem institūtiem, ar ko nodarboties, ceturtkārt – būt gataviem aizstāvēties pret argumentiem par nekorektu atbalstu atsevišķiem tirgus dalībniekiem, turklāt, izvērtējot eksporta un produkta pievienotās vērtības potenciālu, visticamāk, ka finansējums tiktu tiem, kas jau tā ir spējīgākie un varenākie, radot skaudību visos citos.

Modelēsim situāciju, ka šī shēma tomēr tiek iekustināta. Kā noteikt to, kuru tirgus dalībnieku subsidēt? Šajā rakstā jau citētais Rutkaste 2009. gadā kopā ar citiem Latvijas Bankas ekspertiem jau bija piedāvājis veidu, kā noteikt atbalstāmās nozares, balstoties uz ekonomistu Rikardo Hausmana un Beilija Klingera teoriju par produktu telpu un konkurences priekšrocību evolūciju – industriālo politiku, kam "jāpalīdz mērkaķim džungļos veiksmīgi pārlēkt no koka uz koku". Attīstības valstīm, pēc Hausmana un Klingera, ir risks palikt ieslēgtām pašreizējā produktu struktūrā un nesākt ražot augstākas pievienotās vērtības preces, ja valsts aktīvi neiejaucas. 

Analizējot Latvijas pozīcijas produktu telpā, 2009. gadā Latvijas Banka ieteica prioritārās atbalstāmās nozares: farmācija, organiskās ķīmijas produktu ražošana, medicīnas un mērinstrumentu ražošana, mašīnbūve un iekārtu ražošana. Kā instruments atbalstam tika ieteikts jau minētais papildu finansējums izpētei un attīstībai, kā arī šo nozaru izglītībai.

Hausmans un Klingers visus produktus, ko jebkura pasaules valsts saražo un eksportē, ir savietojuši vienā matricā, kur, vienkāršoti runājot, vienā galā ir preces ar pavisam zemu pievienoto vērtību, bet otrā galā – ļoti augstas pievienotās vērtības preces. Jo mazāk attīstīta valsts, jo raksturīgāk, ka tā tirgum spēj piedāvāt tikai "lētā gala" produktus. Savukārt, ja valsts izdomās, ka tai uzreiz jāsāk pasaules tirgum piedāvāt kaut ko no īpaši vērtīgā gala, tas neizdosies, jo trūkst izglītības, resursu, iemaņu, iekārtu, kas piemērotas šādu preču ražošanai. Tāpēc valsts uzdevums ir palīdzēt mērkaķim šķērsot džungļus, nenokrītot uz zemes, proti, lai lēciens starp vienu produktu grupu un nākamo produktu grupu nebūtu pārāk liels. Balstoties uz to, kur Latvijai jau ir iestrādes, un no tām "meklēt mērkaķim tuvākos kokus pievienotās vērtības virzienā, uz kuriem lēkt", Latvijas Banka arī izvirzīja četras prioritārās nozares. 

Vācijas eksporta struktūra

Vācijas eksportpreces koncentrējas matricas kreisajā pusē, kur atrodas produkti ar lielāku pievienoto vērtību, kamēr Latvijai – ar dažiem patīkamiem izņēmumiem – tomēr centrā un no centra pa labi, tātad – tipiska vidēja attīstības līmeņa ekonomika.

Latvijas eksporta struktūra

"Vieglā" industriālā politika jeb puķu laistīšana

Jau minēts, ka Hansens skaidri norāda – koķetēšana ar idejām par industriālo politiku mūsdienu kapitālismā nav ieteicama, jo valsts iejaukšanās brīvā tirgus procesos ir konkurences kropļošana. "Valsts, protams, ir vajadzīga. Gan tirgus nepilnību novēršanai – kontrolēt monopolus, gan nodrošināt, lai ieņēmumi tiktu sadalīti no tiem, kam to ir vairāk, uz tiem, kam to ir mazāk, – pensionāriem, ģimenēm. Bet, ja tas skar biznesa industrijas, es esmu par brīvu tirgu," saka Hansens un piedāvā: "Es drīzāk atkāptos soli atpakaļ un jautātu – kas vajadzīgs, lai bizness attīstītos? Šķiet, [Aigars] Kalvītis reiz teica – mēs būsim IT nācija. Ļoti labi. Bet tad jāveido IT cilvēki. Tāpēc galvenais ir izglītība. Un tad biznesam būs ieguvums. Nozares plaukst, ja viņām ir pieejamas piemērotas tehnoloģijas un cilvēki."

"Luminor" ekonomists un ilggadējais tautsaimniecības procesu vērtētājs medijos Pēteris Strautiņš aktīvas industriālās politikas pretstatīšanu "vieglajai" industriālajai politikai ilustrē analoģijā ar dārzniecību: kamēr atsevišķu nozaru vai uzņēmumu atbalstīšana ir "ķirurģiskas iejaukšanās metode", kad "puķi izrauj ar saknēm un pārstāda", "vieglā" industriālā politika būtu puķes aplaistīšana – izglītības veicināšana, specifiskām nozarēm nepiesaistītas infrastruktūras attīstība, arī investīciju piesaistes veicināšana jeb teritoriju mārketings.

Ošlejs turpretī pauž skepsi par valsts stratēģiju izglītības attīstībā: "Uzskatu – ja vienkārši uzlabosim izglītību, aktīvi nedomājot, kur šos darbiniekus pielietot, mēs vienkārši izglītosim darbiniekus zviedriem un dāņiem. Latvija nodrošina labu izglītības sistēmu, izaudzina, sagatavo un "nosūta" uz Rietumiem.

Protams, ka valstij jāuzlabo izglītības kvalitāte. Esmu par to, ka dabaszinātņu eksāmens jākārto visiem, jo cilvēkam, no vidusskolas izejot, jābūt minimālam zināšanu apjomam, un, protams, ka būs vajadzīgs vairāk inženieru. Taču, tikai izglītojot cilvēkus un uzskatot to par industriālo politiku, tā ir industriālā politika priekš zviedriem. Mums jārada darbvietas. Jo darbavietā cilvēks iemācās nesalīdzināmi vairāk un spēcīgāk nekā jebkurā skolā. Turklāt skolā māca lietas, kas ir novecojušas."

Toties par to, ka apsveicama "vieglās" industriālās politikas metode ir infrastruktūras izveide, ekspertu domas sakrīt. Strautiņš slavē Ventspils un Jelgavas industriālos parkus, kur pašvaldības ražošanai atvēlētas teritorijas vai pat telpas veicina investīcijas: 

"Pašvaldībām vajag stingru attīstības stratēģiju, nevis jau kuro reizi teikt: "Mēs attīstīsim tūrismu." Tā – ar šādu naivu pieeju – vairākas pilsētas sevi Latvijā jau ir pazudinājušas. Un daži Rīgas hipsteri, kuri tur pārceļas uz dzīvi un izveido kafejnīcas, neglābj šīs tukšās pilsētas." 

Pēteris Strautiņš

Foto: LETA

"Ja pašvaldība uzbūvē infrastruktūru, ēkas, kuras pēc tam iznomā rūpniekam, tad rūpniekam risku ir mazāk un varbūtība, ka rūpnieks ies uz šādu vietu, ir lielāka. Ventspilij ir izdevies diezgan veiksmīgi attīstīt rūpniecisko parku. Latvijai vajadzētu kopumā kopēt šo pieeju, kas ir sekmīgs industrializācijas paraugs – pašvaldībai būvēt un izīrēt rūpniekiem rūpnieciskās pilsētiņas. Risks pašvaldībai vai valstij ir ļoti neliels, jo vienalga valsts rīcībā paliek šīs rūpnieciskās ēkas. Lielākais ļaunums – paliks neizīrēta kādu brīdi, bet pēc kāda laika izīrēs nākamajam," tā Ošlejs.

Apkopojot "vieglās" industriālās politikas instrumentus, izglītības stratēģijai un pašvaldību ieguldījumiem infrastruktūrā vēl jāpievieno tādi paņēmieni kā nodokļu atlaides lielajām investīcijām, jaunuzņēmumu attīstības programmas (piemēram, "Latvija 2020" ciklā jau aprakstītie 2014.–2020. gada ES fondu plānošanas periodā iezīmētie 60 miljoni eiro riska kapitāla formā un 15 miljoni eiro akcelerācijas programmās, lai veicinātu kapitāla pieejamību un agrīnas stadijas investīcijas jaunuzņēmumos), attīstības bankas "Altum" darbība, kā arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārvaldītais biznesa inkubatoru tīkls.

Šajā gadījumā valsts apzināti liek likmi uz augsta riska ieguldījumu – tādi jauno biznesu evaņģēlisti kā Latvijas jaunuzņēmumu asociācijas vadītājs Daniels Pavļuts un "Infogram" radītājs Uldis Leiterts vairākkārt publiski mudinājuši valsti nebaidīties atbalstīt jaunuzņēmumus, zinot, ka no deviņām idejām varbūt izdosies viena, bet tirgus šiem tehnoloģiskajiem risinājumiem ir visa pasaule un šis viens veiksmes stāsts var Latvija ekonomikai atnest desmitus un simtus miljonu eiro. Tiesa gan, pašlaik galvenie Latvijas tehnoloģiju nozares veiksmes stāsti – piemēram, "Mikrotīkls", "Ask.fm", "Draugiem Group" – visai mierīgi iztikuši bez īpašas apčubināšanas ar inkubatoru vai valsts organizētas kapitāla piesaistes palīdzību.

Vēl viena būtiska joma, kā veikt "vieglo" industriālo politiku, ir "teritorijas mārketings", parādot ārvalstu investoriem, ka tava valsts ir vispiemērotākā kādai konkrētai biznesa nozarei. Strautiņš min piemēru ar biznesa ārpakalpojumu jeb "back office" piesaisti. "LIAA darījusi daudz ar ilgstošu biznesa ārpakalpojumu piesaistes programmu. Andrim Ozolam bija skaidra stratēģija aptuveni kopš 2010. gada, un ir daudz kas panākts, tiesa, atšķirībā no Lietuvas tas nav noticis "pūtēju orķestra pavadībā". Tas ir piemērs, kā iespējams atlasīt nozares, kurās investīcijas mums īpaši vēlamas. LIAA, tā teikt, pēc "čekboksa principa" atzīmēja vairākus parametrus, kuriem mēs atbilstam: Rīgā bija uzbūvēts daudz biznesa centru, kas pēc krīzes bija tukši, – der, bija daudz nenodarbinātu grāmatvežu, juristu – der."

Vai šāds teritorijas mārketings ir brīnumnūjiņa ekonomikas izrāvienam? Droši vien, ka ne, jo, pirmkārt, piemēram, šādi – kā "back-office" valstis – sevi reklamē visi kaimiņi, ieskaitot jau minēto Lietuvu un Poliju. Rutkaste zina teikt, ka "pavisam nesen Polija savlaicīgi sāka strādāt, lai piesaistītu lielo investīciju banku biroju vai daļu no "back-office" aktivitātēm Varšavā. Vairākās augstskolās izveidotas mērķtiecīgas programmas, kur sagatavoti cilvēki, kas spēj darīt visu programmēšanas darbu finanšu nozarēs. Jau vairākas lielās bankas tur savus birojus izveidojušas, "Brexit" to var katalizēt. Bankām patīk, ka nodrošināti visāda veida resursi – cilvēkresursi, drošības sistēmas, IT infrastruktūra, lai nanosekundēs veiktu darījumus, utt.".

Otrkārt, ja vēsu aci paskatās uz slaveno Igaunijas kā IT nācijas veiksmes stāstu, tad ar visu to, ka Igaunija laicīgi saskatīja iespēju attīstīt jomu, kuras iespējas un nozīme pasaulē pieaugs, mērķtiecīgi būvēja e-pārvaldi un skaļi par to lielījās visā pasaulē, Latvija tik un tā pērn aizgāja Igaunijai priekšā IT eksporta kopapjoma ziņā, un, kā ironizē Strautiņš, "ja uzņēmumu "Mikrotīkls" ieskaita tajā jomā, kur tas būtu jāieskata", Latvijā katru gadu būtu stabili lielāks IT pakalpojumu eksports nekā slavenajai "E-stonijai".

Treškārt, viens no vilinošiem teritoriju mārketinga burkāniem ir nodokļu režīms, taču Īrijas fenomenu, kas savulaik piedāvāja izcili izdevīgu nodokļu likmi ASV lielajiem tehnoloģiju milžiem, veicinot milzīgu ekonomisko izrāvienu, atkārtot vairs nav iespējams. Kā norāda Strautiņš, "šobrīd valstu ar zemiem vai ļoti zemiem uzņēmumu ienākumu nodokļiem jau tā ir daudz un palīst vēl zem kāda apakšā nav loģiski. Savukārt, ja tu neiekasē nodokļus, tad tev nav naudas biznesa vides attīstīšanai. Labāk, lai šeit strādāt ir dārgāk, bet lai tad kvalitāte ir labāka. Kaitina, ka sacensību par to, kuram būs zemākie nodokļi Baltijā, pasniedz kā kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Tas ir ceļš uz nekurieni, matu skaldīšana".

"Ja kādā valstī ir pārāk zemi nodokļi, bet valsts ir jau vidējā attīstības līmenī, kā, piemēram, Latvija, un nodokļi tiek pazemināti, tad uzņēmēji sev uzdod divus jautājumus. Pirmais – kādi valsts pakalpojumi tiks samazināti? (Ja tā ir veselība, kurš rūpēsies par maniem darbiniekiem, vai tas būšu es, kas nozīmē, ka man pieaugs izmaksas nekontrolējamā veidā? Ja tā būs izglītība, vai es dabūšu sev pietiekami labus cilvēkus? Ja tā būs policija, vai manai rūpnīcai neizsitīs logus?) Un otrais jautājums: ja tas nenotiks ne uz kā rēķina, tad skaidrs, ka tas notiks vienkārši uz valsts parāda rēķina un nodokļu paaugstināšana būs, tikai piecus gadus vēlāk," vērš uzmanību Ošlejs.

Vai valsts var aktīvāk jaukties noieta tirgu atrašanā eksportspējīgajiem uzņēmējiem? Ošlejs skaidro: "Mēs esam konkurences cīņas apstākļos ar visām pārējām valstīm, esam draugi ES, bet arī konkurenti. Kapitālisms ir sistēma, kurā sabiedrība veiksmīgi attīstās, bet tad, ja tu uzvari konkurences cīņā, katram cilvēkam jādomā par sevi, katram uzņēmumam, un arī katrai valstij jādomā par sevi. Pārējās valstis arī domā."

Eksperti uzslavē LIAA. "Tas, ko dara LIAA ar atbalstu izstādēs, tirdzniecības misijās, šobrīd ir labā līmenī. Neko daudz vairāk izdarīt nevar," saka Ošlejs un, skaidrojot ar sava uzņēmuma "Primekss" piemēru, pauž neticību, ka valsts pārstāvis var labāk palīdzēt pārdot produktu: "Visi eksportējošie uzņēmumi, kas ražo unikālus produktus, ir šaurās nišās. Manā uzņēmumā paiet pusgads, lai pārdošanas pārstāvis saprastu, ko viņš pārdod. Cerēt, ka pēc 3–4 stundu sarunas LIAA pārstāvis sapratīs mūsu produktu vai to, kas ir mūsu klients, nav iespējams." Savukārt Rutkaste norāda uz vairākiem zināmiem gadījumiem, kad LIAA veiksmīgi nodrošinājusi juristu konsultācijas Latvijas uzņēmējiem, kas strādājuši citos tirgos, strīdos par patentiem u. tml., mudinot vairāk praktizēt šādu palīdzēšanu.

Aptaujātie ekonomisti piekrīt, ka savdabīga valsts atbalsta forma ir arī oficiālās augstāko amatpersonu vizītes, ieskaitot tādas, kurās līdzi dodas uzņēmēju delegācijas. Bēdīgi slavenajām Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vakariņām ar arābu šeihiem noteikti var būt pozitīva ietekme uz Latvijas biznesa interesēm, taču, kā ironizē Strautiņš: "Augstāko amatpersonu vizītēm ir nozīme valstīs, kur kroņa atzinībai ir liels svars. Zviedrijā gan tomēr prasītu nevis – vai jūs pazīstat prezidentu, bet – ko jūs varat mums pārdot un par kādām cenām?"

Valsts amatpersonu vizītes šajās "kroni cienošajās" valstīs ir valsts mārketinga veids, no kura nevajag kautrēties.

Valsts kā biznesa īpašnieks – riski un ieguvumi

Nav pamata apšaubīt tēzi, ka visaktīvāk valsts savas biznesa intereses var realizēt tad, ja pati ir uzņēmuma saimniece. Tomēr Latvijas gadījumā jau kopš Mihaila Gorbačova pārkārtošanas politikas laikiem un ar lielāko sparu deviņdesmitajos tika realizēta virzība uz privatizāciju, kā neapstrīdamu pieņemot apgalvojumu – privātais kapitāls labāk stimulē tirgu nekā valsts īpašumā esošais.

Pārejas periodā no plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu šādai pieejai bija neapšaubāmas priekšrocības – vairums valsts uzņēmumu vadītāju bija vai nu nepiemēroti uzņēmumu pārvaldībai brīvas ekonomikas apstākļos, vai arī pieraduši pa uzņēmumu dzīvoties kā pa savu kabatu, tādējādi radot zaudējumus akcionāram, kas, uzņēmumam paliekot valsts īpašumā, nozīmētu visus nodokļu maksātājus. Filozofija – ja kaut kas pieder visiem, tad tas nepieder nevienam, – padomju gados bija dziļi nostiprinājusies sabiedrības apziņā. Otrkārt, ātri vien empīriskā pieredze parādīja, ka uzņēmumu resoriskā pakļautība nozīmē atkarību no attiecīgo ministriju pārvaldošā politiskā spēka savtīgajām interesēm.

Tāpēc līdz pagājušās desmitgades vidum tika privatizēti teju visi valsts uzņēmumi, izņemot par stratēģiskajiem aktīviem atzītos – "Latvijas dzelzceļu", "Latvijas Valsts mežus", ostas, lidostu, kā arī dažus pašvaldību īpašumā esošus komunālo pakalpojumu sniedzējus. Izņēmums no izņēmuma ir elektrības ražošana, pārvade un sadale, kas palika valsts rokās, jo 2000. gadā, visticamāk, oligarhu aizkulišu cīņu par ietekmi rezultātā pēc vienas partijas iniciatīvas notika tautas parakstu vākšana par "Latvenergo" izņemšanu no privatizējamo uzņēmumu saraksta.

Ieņēmumi no dividendēm, ieskaitot arī valstij piederošās "Lattelecom" un "Latvijas Mobilā telefona" daļas, piemēram, 2016. gada budžetā bija 170 miljoni eiro.

Visus neatkarības gadus ir skanējis alternatīvs viedoklis, ka daudzās vecajās tirgus ekonomikas valstīs ir daudzi pozitīvi piemēri, kad valsts nodarbojas ar biznesu, un šīs pārliecības paudēji visbiežāk piesauc Norvēģijas valstij piederošo "Statoil" kā zīmīgāko un veiksmīgāko no šādiem gadījumiem. Patiesībā korektāk būtu runāt par norvēģu valsts pieeju naftas ieguves industrijai vispār, jo, pirmkārt, kopš 2001. gada "Statoil" ir daļēji privatizēts, otrkārt, lauvas tiesu no ieņēmumiem naftas ieguves jomā valsts iegūst nevis no "Statoil" darbības, bet cita valsts īpašumā esoša uzņēmuma "Petoro", kurš gan pats iegūst naftu un dabasgāzi, gan iekasē licenču maksu no privātajām kompānijām, kas darbojas Norvēģijas šelfā.

Strautiņš gan vērš uzmanību tam, ka Norvēģija drīzāk būtu uzskatāma par izņēmumu, jo tas ir normāli, ka dabas resursus apsaimnieko valsts, norādot uz analoģijām ar "Latvijas Valsts mežiem" vai "Latvenergo" HES kaskādi. "Bet parādiet man lielu eksportējošu uzņēmumu – farmācijas vai mašīnbūves nozarē –, kas būtu valsts rokās!" retoriski vaicā Strautiņš.

Latvijas valsti kā uzņēmumu īpašnieci raksturo nesenas vēstures piemēri – no ļoti veiksmīga kā neprivatizētie "Latvijas Valsts meži", vidēji veiksmīga kā nacionalizētais "airBaltic" līdz pavisam neveiksmīgam – "Liepājas metalurga" gadījumā.

"Latvijas Valsts meži" patiešām ir Latvijas analogs norvēģu naftas industrijai. Pēc "Latvijas Valsts mežu" pašu sagatavotās informācijas, uzņēmums kopš 2000. gada kopā valsts un pašvaldību budžetos nodokļu un dividenžu veidā ieskaitījis 970 miljonus eiro, turklāt – ar dažiem izņēmumiem – pamatā summām ir tendence pieaugt. Dividendēs valsts šajā laika posmā saņēmusi 660 miljonus eiro. Uzņēmums lepojas arī ar investīcijām gandrīz pusmiljarda eiro apjomā kopš 2000. gada, no kurām ap 80% atvēlēti meža ceļu izbūvei un meliorācijas sistēmu sakārtošanai. Vēl seši miljoni eiro pēdējos desmit gados ieguldīti izpētē.

Protams, ka būšanai valsts īpašumā un tātad politiskā pakļautībā ir savi mīnusi – piemēram, nepieciešamība sponsorēt "vajadzīgās sporta federācijas", taču kopumā skaidri redzams, ka mežsaimniecības nozarē Latvijas valsts darbojas biznesā un efektīvi izmanto šo situāciju, lai stimulētu arī netiešo ietekmi uz tautsaimniecību kopumā.

"airBaltic" gadījumā valsts kopumā uzņēmuma glābšanā un attīstībā ir ieguldījusi vairāk nekā 100 miljonus eiro, un skaidrs, ka tādas izmaksas uzņēmumam, kurš ilgstoši strādā ar nelielu peļņu no operatīvās darbības, būtu letālas, ja tam ļautu peldēt brīvas konkurences apstākļos. Valsts investīcijas aviācijā jāskata kopainā ar ieguldījumiem lidostā, kas pēdējo gadu laikā arī mērāmi simtos miljonu eiro, taču te liela daļa kompensēta ar ES fondu piešprici. Rezultātā gandrīz neviens nešaubās, ka šīs izmaksas Latvijas nodokļu maksātājiem ir attaisnojušās netiešo ieguvumu veidā.

Lidostas un "airBaltic" kopēji izstrādātajā aviācijas stratēģijā uzsvērts: pētījumi un aviācijas nozares pārskati apliecina, ka, piemēram, lidosta 100 kilometru rādiusā vidēji par 20% palielina uzņēmumu konkurētspēju, savukārt ap 65% starptautisku uzņēmumu, izvēloties ražošanas vai pārstāvniecību atrašanās vietu citās valstīs, kā galveno priekšnosacījumu izvirza tiešo lidojumu pieejamību ar bāzes mītni. 

Šajā stratēģijā arī minēts, ka 2014. gadā aviācijas nozare Latvijā kopumā nodrošināja 31 500 darbvietu jeb gandrīz 4% no kopējā darbvietu skaita, bet tikai 11 900 bija tiešās darbvietas, pārējās – netiešās un ar aviāciju saistītās nozarēs.

Rezultātā, ja tiešā ietekme uz tautsaimniecību 2014. gadā aviācijai bijusi 150 miljoni eiro jeb 0,6% no IKP, tad netiešā un tā sauktā katalītiskā ietekme, kuras mēra, ņemot vērā daudzus sīkumus, ieskaitot tranzītpasažieru atstāto naudu, apkalpojošo uzņēmumu darbību u. tml., bija 700 miljoni eiro jeb 2,9% no IKP. Tas stratēģijas veidotājiem liek secināt, ka katrs ieguldītais eiro miljons aviācijas nozarē var sniegt līdz pat trim miljoniem eiro IKP un radīt 220 jaunu darbvietu.

"Tas, ka valsts nodrošina šī uzņēmuma finansiālo stabilitāti tiešā vai netiešā veidā, ir iemesls, kāpēc “airBaltic” ir pozitīvs piemērs valsts aktīvai lomai, jo tas veicina gan biznesa attīstību Latvijā, gan tūrismu, jo vieglāk ir atlidot," lidsabiedrības stāstu uzteic Ošlejs.

Strautiņš norāda: "No "airBaltic" atrašanās valsts īpašumā nav nekādu ieguvumu pašam uzņēmumam, bet, ļoti iespējams, ieguvējs ir citu pakalpojumu eksports – tūrisms, biznesa pakalpojumi. Valsts kā īpašniece nevar aiziet tādās galējībās kā [kādreizējā vadītāja Bertolta] Flika laikā, kad izaugsme bija vienīgais kritērijs un rentabilitātei nebija nekādas nozīmes, bet valsts tomēr var pabīdīt maršrutu tīklu, kas varbūt nav finansiāli optimālākais variants, bet rada iespējas nozarēm, kam Rīgas labā savienojamība noder. Tajā visā ir zināms stratēģiskās tirdzniecības politikas elements."

Hansens piekrīt, ka "airBaltic" netiešie ieguvumi ir nozīmīgi, taču pieļauj, ka Rīga dabiskā veidā arī bez valsts aktīvas stratēģijas būtu kļuvusi par centrālo aviācijas mezglu: "Aviācijas attīstībai ir daudz netiešo ieguvumu, tostarp tūrisms. Taču jāsaprot, ka te daudz nozīmē arī dabiskā priekšrocība. Ir loģiski, ka lielākajai lidostai reģionā jābūt Latvijā. Mums ir lielākā galvaspilsēta. Kā arī mēs redzam, ka uzņēmums pieder valstij, bet valsts ir gana gudra, ļaujot to vadīt kādam citam, turklāt no ārzemēm."

Neveiksmes stāsts ir "Liepājas metalurga" gadījums. Valsts galvojums kredītam, kuru uzņēmums ņēma attīstībai, noveda pie tā, ka, uzņēmumam kļūstot maksātnespējīgam, valsts kā lielākais kreditors faktiski pārņēma uzņēmumu savā īpašumā. No ieguldītajiem līdzekļiem izdevās atgūt tikai nelielu daļu, jo jaunais ukraiņu investors piedzīvoja biznesa neveiksmi, pirms paspēja izmaksāt visu pirkuma summu. Ja valsts nebūtu galvojusi kredītu, uzņēmuma bankrots tai finansiāli būtu daudz mazāk sāpīgs.

Jau vairākus gadus nav notikusi politiska izšķiršanās par centralizētu valsts aktīvu pārvaldi. Tiek ieteikts šādu institūciju veidot uz Privatizācijas aģentūras bāzes. 

Secinājumi

Lai IKP augtu straujāk nekā pasaules vidējais temps, valstij aktīvāk jājaucas biznesā, atbalstot perspektīvas nozares, bet ne konkrētus uzņēmumus. Tā ir aktīva industriālā politika.

Šāds atbalsts ir ļoti riskants, jo cīņa par finansējumu rada vidi korupcijai, kā arī viegli iespējams pazaudēt nodokļu maksātāju naudu, atbalstot neveiksmīgus projektus. Valstij pret to jāveido aizsardzība.

Paralēli Latvija var mērķtiecīgāk realizēt visus instrumentus, ko pieļauj "vieglā" industriālā politika, – noteikt perspektīvās izglītības disciplīnas, veidot infrastruktūru ražotnēm, cīnīties ar citām valstīm par investoru piesaisti, atbalstīt eksportētājus ar konsultācijām un noieta tirgus meklējumiem, ieskaitot augstāko amatpersonu kontaktus eksotiskākos tirgos.

Atbalstāmās nozares jāizvēlas atbilstoši Hausmana-Klingera produktu telpas teorijai, izvērtējot, kur Latvijai ir priekšnosacījumi virzīties uz produktu ar augstāku pievienoto vērtību attīstīšanu eksportam. Taču šī metodoloģija neietver "telpā" pakalpojumus.

Gudri un godīgi pārvaldot valsts īpašumā esošos uzņēmumus, iespējams ieguldīt līdzekļus tā, lai tie dotu netiešo pienesumu tautsaimniecībai, ko nedarītu privātīpašnieks.

"Certus" rekomendācija par prioritārajām nozarēm

Izvirzot Latvijas attīstības prioritātes, ir jāievēro trīs pamatprincipi. Pirmais – nelikt visas olas vienā grozā. Proti, nenoteikt vienu prioritāti – jo ir pārāk liels risks kļūdīties. Gudrs investors neliek visu naudu uz vienu kārti, bet izdara vairākas investīcijas, diversificējot savus riskus. Otrais – risku līdzsvarošana. Proti, nevar nepamanīt, ka Latvijas tautsaimniecībā ir daži tradicionāli virzieni, kuros ir uzkrātas zināšanas, pieredze, iestrādes. Ir loģiski turpināt darbu pie jau sen iesāktā, vienlaicīgi saprotot, ka izrāviens tradicionālajās nozarēs, visticamāk, nenotiks. Izrāviens var notikt samērā jaunās nozarēs, bet var arī nenotikt. Jaunajiem virzieniem parasti piemīt lielāks potenciāls, bet arī risks ir augstāks. Trešais princips – reģionālo un Rīgas interešu līdzsvarošana.

Balstoties uz šiem principiem un dažādu nozaru analīzi, “Certus” saskata sešus prioritāros stratēģiskās attīstības virzienus:

  1. bioekonomika;
  2. apstrādes rūpniecība;
  3. tranzīts;
  4. informācijas un komunikācijas tehnoloģijas;
  5. Rīga – savienotājpilsēta (Gateway City);
  6. veselības pakalpojumu eksports.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par valsts lomu tautsaimniecībā