20 igauņu spēkavīri velk igauņu kompānijas "Tallink" 20 000 tonnu smago kuģi "The Baltic Queen". Foto: AFP/Scanpix/LETA

Igauņi lepojas ar Pertu, Loti un prāmjiem

Ekonomikas smagsvari – prāmju satiksmes, slānekļa naftas un IT milži

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu strauji izauga Igaunijas pakalpojumu sektors, kas šobrīd veido vairāk nekā 70% no valsts iekšzemes kopprodukta. Vienlaikus ar izmaiņām tirgū sabruka vai pārprofilējās liela daļa ražojošo uzņēmumu, kā rezultātā pārstrādes rūpniecības īpatsvars patlaban veido vien aptuveni 15%. Tāpat, neskatoties uz aizvien pieaugošajām lauksaimniecības zemes platībām, kā arī efektivitātes kāpumu, reiz agrārajā valstī lauksaimniecība kopā ar mežsaimniecību nodrošina vairs tikai 2% no IKP, izteikti demonstrējot pakalpojumu sektora izaugsmi.

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Pārveidojusies ir ne tikai nozaru struktūra, bet arī vide, ko lielā mērā ietekmējusi skandināvu uzņēmumu ienākšana jau 90. gadu sākumā un darbinieku apmācības. “Sākotnēji visi lielie uzņēmumi, kas nāca iekšā, pārsvarā bija no Somijas. Savukārt Rietumu uzņēmēji Baltijā ienāca tieši caur Igauniju, kur joprojām daudziem ir galvenie biroji. Ar laiku jau, protams, daļa pārcēlās uz Rīgu, kas tomēr ir reģiona centrs,” portālam “Delfi” stāsta ilgus gadus Igaunijā dzīvojušais Tartu Universitātes pētnieks Valts Ernštreits. 

Viņš stāsta, ka igauņi ne tikai uzņēmējdarbībā, bet arī valsts pārvaldes sektorā nebaidās no inovācijām un jauniem risinājumiem. “Labs piemērs ir Igaunijas arhīvs – pirmoreiz aizbraucu turp, lai kaut ko sameklētu, bet izrādījās, ka tas man nemaz nebija jādara, jo varēju izvēlēties, ko man vajag, lai viņi ieskenē un atsūta. Pēc līdzīga principa darbojas Tartu studentu kopmītnes. Tās visas ir izremontētas, un studenti maksā 150 eiro par 15 kvadrātmetriem. Studenti ir laimīgi, jo tas ir lētāk nekā jebkas, ko viņi varētu atrast, bet īre uz kvadrātmetru ir liela,” viņš stāsta, skaidrojot, ka gan arhīvs, gan universitāte ar šādu inovatīvu reformu palīdzību pelna, nevis ir sponsorējamas iestādes, turklāt sniedz labākus pakalpojumus. 

Ernštreits atzīmē vēl kādu būtisku aspektu. Kamēr Latvijā joprojām var dzirdēt sentimentālas atmiņas par “zelta ulmaņlaikiem”, kaimiņvalstī šāda fenomena nav. “Igaunija šodien ir daudz spēcīgāka Baltijas valstu kontekstā, nekā tā bija tajos laikos. Toreiz Latvija bija līderos. Tā ir vēsture, tas ir ļoti skaisti, bet jāskatās, ko šodien iespējams darīt,” atzīmē Ernštreits.

Šobrīd lielāko uzņēmumu sarakstā iespiedušies valsts loģistikas un enerģijas milži, piemēram, “Eesti Energia”, Igaunijas dzelzceļa uzņēmums, Tallinas osta un lidosta, kā arī “Latvijas valsts mežu” līdzinieks “Riigimetsa majandamise keskus”. Tāpat starp spēcīgākajiem ir virkne skandināvu meitasuzņēmumu, piemēram, zviedru “Swedbank”, “Rimi Eesti Food” un “Ericsson Eesti”, somu “Elisa Eesti”, kā arī Baltijas vairumtirdzniecības milža atzars “Maxima Eesti”.

“Tallink”

Tomēr netrūkst arī pašu igauņu smagsvaru, starp kuriem lielākais ir biržā kotētais prāmju uzņēmums “Tallink Group”. Tas īpaši izceļams arī ar to, ka, pretēji ierastajai praksei skandināvu uzņēmumiem iespiesties Baltijas tirgū, “Tallink” spējis iekarot jūras transporta tirgus nišu, 2006. gadā pat pārpērkot somu kompāniju “Silja Line”, kas nodrošina satiksmi starp divām Somijas pilsētām un Stokholmu.

"MS Baltic Princess" šobrīd nodrošina satiksmi starp Turku Somijā un Stokholmu Zviedrijā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA 

“BLRT Grupp”

Starp igauņu uzņēmējdarbības milžiem ierindojas arī divkārt labākā Igaunijas uzņēmuma titulu izcīnījušais kuģubūves koncerns “BLRT Grupp”, kuram ir ražošanas cehi ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā, Lietuvā, Somijā, Krievijā, Ukrainā un Polijā. Kompānijas saknes meklējamas 1912. gadā, kad Tallinā dibināta “Russo-Baltic” kuģubūvētava ar savu tramvaja līniju un pat elektrostaciju, kas bijusi jaudīgāka nekā Tallinu apkalpojošā. Starpkaru periodā tajā uzbūvētas arī Narvas dzelzs tilta daļas. Savukārt Otrā pasaules kara laikā vācieši atkāpjoties rūpnīcas ēkas saspridzinājuši, taču padomju gados kuģubūve šeit atkal atsākta. 

Uzņēmums darbinieku rokās pārgāja 1989. gadā, bet 1995. gadā uz tā bāzes tika izveidota akciju sabiedrība, un kopš tā laika uzņēmums turpinājis augt, tostarp tas pārņēmis arī Ziemeļeiropā lielāko sauso doku Somijas pilsētā Turku un norvēģu kuģu dizaina izstrādes kompāniju “Multi Maritime”.

“Viru Keemia Grupp”


Reiz vērienīgā ieguves rūpniecība, kurā izteikti dominē tieši degslānekļa iegulu izstrāde un kuras attīstībai padomju gados tika ievests milzum daudz darbaspēka no citām padomju republikām, patlaban veido vien aptuveni 1% no IKP un nodarbina ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Tas gan nenozīmē, ka nozare ir iznīkusi. Tā ir kļuvusi efektīvāka, un igauņu degslānekļa izstrādātāji pat pārņēmuši iegulas citos pasaules reģionos. Viens no šādiem uzņēmumiem ir “Viru Keemia Grupp” (VKG). Lai gan tā galvenie darbības virzieni ir tradicionālie – slānekļa gāzes izstrāde un elektroenerģijas, kā arī siltuma ražošana, kopš 2011. gada kompānija no degšanas procesa atkritumproduktiem ražo īpašus būvniecības blokus.

Stārtapu komūna

Līdz ar valsts digitālo vīziju par vienu no straujāk augošajām nozarēm kļuvusi informācijas tehnoloģiju pakalpojumu nozare un programmatūras izstrāde. Īpaša loma tajā ir “Skype” radīšanai pirms vairāk nekā desmit gadiem, tomēr par šī brīža lielāko veiksmes stāstu jau tiek dēvēts naudas tiešsaistes pārskaitīšanas serviss “TransferWise”, kas nodarbina jau vairāk nekā 450 cilvēku. Cits veiksmes stāsts ir mākoņservisos bāzētas tirdzniecības programmatūras attīstītājs “Pipedrive”, kurš, lai gan izveidots tikai 2010. gadā, jau pieņēmis darbā vairāk nekā 200 darbinieku Igaunijā, ASV, Lielbritānijā un Portugālē. Pēdējos gados īpaši strauji aug arī tādi stārtapi kā “AdCash”, “Starship Technologies” un “Cleveron”.

"TransferWise" partizānu mārketinga stratēģijas ietvaros franču"zirnekļcilvēks" Alēns Roberts 2015. gadā uzkāpa Parīzes debesskrāpī pa ārsienu un izkāra reklāmas plakātu "Nav nekā slēpjama". Foto: AP/Scanpix/LETA

Jākoncentrējas uz produktivitāti, ne citu sasniegšanu

Pērn Igaunijas IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas tuvojās 76% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa, kas ir ievērojams kāpums, salīdzinot ar 40% pirms 1997. gada, portālam “Delfi” norāda “Swedbank” Igaunijas atzara galvenais ekonomists Tonu Mertsina. Viņš gan atzīst, ka ar katru gadu tuvošanās ES līmenim kļūst lēnāka – no 1997. līdz 2007. gadam starpība samazinājās vidēji par pieciem procentpunktiem gadā, bet no 2007. līdz 2017. gadam jau vairs tikai par vidēji diviem procentpunktiem gadā – un nākotnē šis temps varētu sarukt vēl.

Igaunija jau šobrīd ir apdzinusi Grieķiju tās krīzes dēļ un tikai par diviem procentpunktiem atpaliek no Portugāles, norāda “Luminor” Igaunijas atzara vadošais ekonomists Tonu Palms. Tomēr arī viņš prognozē, ka tuvākajā laikā tuvošanās ES vidējam līmenim kļūs tikai lēnāka, un pat atzīst, ka pēdējos desmit gados lielā mērā to noteica ES dienvidu valstu ekonomiskās situācijas pasliktināšanās.


Mertsina uzskata, ka Igaunijas tuvošanos ES vidējam līmenim gan varētu paātrināt paša vidējā līmeņa krišanās. Tas varētu notikt līdz ar Lielbritānijas izstāšanos un iespējamo Balkānu valstu iestāšanos ES nedaudz tālākā nākotnē. 


“Neskatoties uz to, es nedomāju, ka Igaunijas IKP uz iedzīvotāju pie konstantām cenām pārredzamā nākotnē sasniegs ES vidējo līmeni. Vienīgi pēc pirktspējas tas notiks daudz ātrāk, kamēr vien mūsu cenu līmenis ir zemāks nekā ES vidēji,” skaidro “Swedbank” ekonomists.

Pēc “SEB bankas” galvenā ekonomista Mihela Nestora aplēsēm, pie nemainīgiem attīstības tempiem Igaunija ES vidējo līmeni varētu sasniegt ne ātrāk kā 2050. gadā. Tomēr, kā atzīmē “Swedbank” ekonomists Mertsina, paredzēt ko tādu pēc lineārā modeļa ir maldinoši, jo līdz ar minētajiem politiskajiem faktoriem var mainīties arī darbaspēka daudzums un produktivitāte dažādās valstīs, turklāt ekonomiku dažādi var ietekmēt strukturālās reformas. 

Līdz ar to secināms, ka, lai gan Igaunijas ekonomika pagaidām aug ātrāk par vairumu ES valstu, šis temps, uzlabojoties vispārējam ekonomikas stāvoklim, saruks. Turklāt to ietekmē tik dažādi faktori katrā no ES valstīm un pašas ES sastāva izmaiņas, ka valstij atliek koncentrēties uz reālo ienākumu un produktivitātes pieaugumu, lai, neskatoties uz apstākļiem citās valstīs, nodrošinātu savu izaugsmi.

         

Sportā lepojas ar rallistiem un distanču slēpotājiem 

Pēc neatkarības atgūšanas visu triju Baltijas valstu sportisti atkal ieguva iespēju lielākajos sporta pasākumos redzēt savas valsts karogu un pēc uzvaras dziedāt savas valsts himnu. To gan Igaunijas, gan Lietuvas un Latvijas sportisti nekavējās izmantot. Igaunijā padomju gados, gluži kā Latvijā un Lietuvā, bija izveidota augsta līmeņa sporta infrastruktūra, kas vismaz neatkarības sākumā deva iespēju  sportistus gatavot nozīmīgākajām sacensībām, un 90. gadu panākumu pamatā vēl bija sportiskais mantojums no Padomju Savienības.

Igaunija pēc neatkarības atgūšanas vienlīdz veiksmīgi startējusi kā ziemas, tā vasaras sporta veidos, lielākos panākumus valstij sagādājot vieglatlētiem, riteņbraucējiem, tenisistēm un slēpotājiem, turklāt pēdējās desmitgadēs igauņi sevi skaļi pieteikuši arī motoru sportā — motokrosā un pēdējā laikā arī rallijā. 

Arī Igaunija atgriešanos olimpiskajā saimē nosvinēja ar zeltu: 1992. gada Barselonas vasaras olimpiskajās spēlēs igauņiem tika viena zelta un viena bronzas medaļa, un kopš tā laika mūsu ziemeļu kaimiņiem “tukšā” pagājušas tikai 1996. gada vasaras olimpiskās spēles Atlantā, kamēr ziemas olimpiādēs veiksme uzsmaidījusi tikai trīsreiz, arī Phjončhanā mūsu kaimiņus atstājot bez medaļotiem rezultātiem.

Igaunijas pirmo olimpisko zelta medaļu izcīnīja sportiste, kura vēl pirms četriem gadiem augstākā kaluma medaļu sagādāja PSRS izlasei, – treka riteņbraucēja Ērika Salumē.

Ērika Salumē. Foto: Foto: Rauno Volmars

Savukārt visas medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs Igaunijai sagādājuši distanču slēpotāji: Andruss Vērpalu, Jāks Mae un Kristīna Šmiguna-Vehi.

Jāns Kirsipū 1999. gadā kļuva par pirmo Igaunijas riteņbraucēju, kam izdevies triumfēt prestižā velobrauciena “Tour de France” posmā, turklāt piecos posmos viņam piederēja dzeltenais līdera krekliņš. Kirsipū gan pieder arī izstāšanos no šīm sacensībām rekords – igauņu sportists 12 reizes nav spējis sasniegt velobrauciena finišu.

Savukārt Marko Martins 2003. gadā kļuva par pirmo Igaunijas rallija pilotu, kas uzvarējis pasaules rallija čempionāta (WRC) posmā. Šobrīd viņa iesākto turpina Ots Tanaks.

Ots Tanaks pērn WRC Sardīnijas posmā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Pasaulē pazīst ar izciliem mūziķiem un dziļu kino

Spēcīgi akadēmiķi un skaļš roks

Muzicēšana un dziedāšana kopš 19. gadsimta beigām ir igauņu nacionālās  identitātes uzturēšanas veids, kas  nav zaudējis nozīmību Igaunijas kultūras kontekstā. Viena no mūsdienu Igaunijas vizītkartēm pasaulē ir akadēmiskā mūzika. Pasaules atzinību iemantojuši komponisti Arvo Perts, Erki Svens Tīrs un Veljo Tormiss, kā arī diriģenti Nēme Jervi un viņa dēli Pāvo un Kristjens Jervi, Tenu Kaljuste un Anu Tali, kā arī aizsaulē aizgājušais Eri Klass. 

Arvo Perts (1935) 


Šobrīd pasaulē zināmākais un izcilākais igauņu komponists Arvo Perts starptautiski tika pamanīts vēl 80. gadu sākumā, kad, pateicoties Minhenes izdevniecības “ECM Records” dibinātājam Manfredam Eiheram, tika ierakstīti un izdoti atsevišķi Perta skaņdarbi. Tas bija arī laiks, kad Pertam ar ģimeni izdevās emigrēt no PSRS uz Austriju, tomēr jaunās tūkstošgades sākumā komponists atgriezās dzimtenē. 


Šobrīd 82 gadus vecais komponists, pats sava unikālā minimālisma stila “tintinnabuli” radītājs, ierindojas starp pasaules izcilākajiem mūsdienu komponistiem. Kopš 2010. gada Pertam pieder visaktīvāk koncertējošā komponista pasaulē gods, vairākas reizes par saviem skaņdarbiem viņš ticis nominēts “Grammy” balvai. 2014. gadā “Grammy” balva saņemta par skaņdarbu “Ādama žēlabas” Igaunijas filharmonijas kamerkora, “Sinfonietta Rīga”, Tallinas kamerorķestra, Latvijas Radio kora, ansambļa “Vox Clamantis” un diriģenta Tenu Kaljustes izpildījumā. 

Diriģentu un mūziķu Jervi dinastija

Foto: Simons van Bokstels

Diriģenti Jervi ir vēl viens igauņu starptautiskais lepnums. Tēvs Nēme Jervi (1937) ir starp pasaules ievērojamākajiem diriģentiem un strādā ar pasaules labākajiem orķestriem. 80. gadu sākumā Nēme Jervi ar ģimeni emigrēja uz ASV, kur diriģents strauji ieguva profesionāļu atzinību un starptautisku atpazīstamību. Viņš vadīja Detroitas orķestri, Gēteborgas orķestri, Skotijas Karalisko nacionālo orķestri, Hāgas “Residentie Orkest”, bet no 2012. līdz 2015. gadam “Orchestredela Suisse Romande”. Nēme Jervi strādājis arī ar Berlīnes filharmoniķiem, Amsterdamas Karalisko “Concertgebouw” orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Leipcigas “Gewandhaus” un citiem. 

“Jervi ir ekstravagants, temperamentīgs, tempu ziņā straujš, diriģēšanas tehnikas ziņā izcili prasmīgs – māk ar minimāliem līdzekļiem momentāni panākt orķestra precīzu reakciju. Katrs Nēmes Jervi iznāciens uz diriģenta podesta ir interpretācijas meistarstunda,” par Nēmi Jervi portālā “Delfi” rakstīja muzikologs Orests Silabriedis.

Tāpat starptautiski augstu novērtējumu guvuši dēli Pāvo Jervi (1962) un Kristjens Jervi (1972), bet meita Marika Jervi (1964) ir pazīstama flautiste. Jervi ģimenes lielākā dāvana dzimtenei ir Pāvo Jervi 2010. gadā aizsāktais Pērnavas Mūzikas festivāls, kas ik gadu pulcē augstākās raudzes akadēmiskās mūzikas zvaigznes, ik gadu no jauna veido Pērnavas festivāla orķestri un vienlaikus jaunajiem mūzikas studentiem piedāvā izglītības programmu. 

Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Nēmes Jervi koncerts Rīgā 2016. gadā:

Tenu Kaljuste (1953)

Vēl viens pasaules slavu guvis un vairākas reizes “Grammy” balvai nominēts igauņu diriģents ir Tenu Kaljuste. Līdzās darbam Igaunijā viņš strādājis ar orķestriem un koriem visā pasaulē. Pēdējos gandrīz 20 gadus gan Kaljuste nav piesaistīts nevienam orķestrim vai korim. Viņš ir Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas loceklis, saņēmis Japānas ABC Mūzikas fonda balvu, starptautisko Roberta Edlera kormūzikas balvu un Igaunijas Kultūras fonda balvu.

Ievērojamu daļu Kaljustes repertuārā ieņem igauņu komponistu mūzika, viņš ir arī Igaunijas simtgades programmas vērienīgās akcijas “Mūzikas instrumentu katram bērnam” iniciators un aizsācējs, mudinot valstiskā līmenī domāt par muzicēšanas tradīciju un mūzikas izglītības līmeņa saglabāšanu. 2014. gadā starptautiskais interneta žurnāls “Estonian World” Tenu Kaljusti nosauca par otru ietekmīgāko igauni pasaulē aiz Arvo Perta.

Perts un Kaljuste radošajā sadarbībā:

Igauņu džeza, folkloras un popa festivāli

Viens no populārākajiem notikumiem Igaunijas mūzikas lauciņā ir Viljandi folkloras festivāls, kura mērķis ir saglabāt un interpretēt dažādu tautu tradicionālo mūziku, savukārt džeza cienītājiem par prieku ik gadu tiek rīkots lielākais džeza festivāls Baltijā “Jazzkaar”. Unikālu teātra un mūzikas mākslas sintēzi piedāvā festivāli “Birgitta” un “Leigo Järvemuusika” (“Leigo ezera mūzika”). Baudīt mūziku Igaunijas ezeros iespējams arīdzan Tenu Kaljustes radītajā festivālā “Nargen Festival”.

Foto: Marts Seps

Savukārt vērienīgākais pasākums, kas orientēts uz igauņu mūzikas eksportu, ir festivāls “Tallinn Musik Week”, kurā ik gadu sevi starptautiskai publikai un ierakstu kompānijām prezentē ievērojamākie mūsdienu mūziķi un apvienības. “Tallinn Musik Week” bija viens no atspēriena punktiem starptautiski zināmajai Igaunijas apvienībai “Ewert and the Two Dragons”, kuru atklāja Latvijas izdevniecība “I Love You Records”. Grupa bieži uzstājusies arī Latvijā, tostarp arī “Positivus” festivālā. Tāpat “Tallinn Music Week” bijusi laba platforma turpmākajai karjerai igauņu un ukraiņu etnofolka ansamblim “Svjata Vatra”. 

Igauņiem ir savs drosmīgās literatūras plauktiņš 

Intertekstuālais Jāna Unduska 1990. gada romāns “Karsti” (“Kuum”), postmodernie Mati Unta un Vīvi Luikas darbi, kā arī spilgtā dzejnieka Hasso Krulla daiļrade nobruģēja ceļu atjaunotās Igaunijas jaunajai literatūrai, kurā kā galvenās tendences iezīmējās iepriekšējo hierarhiju sabrukums un dažādu “apakšliteratūru” rašanās – gan literāru žanru, gan kustību veidolā.

Pēc neatkarības atgūšanas par visvairāk tulkotajiem igauņu literātiem kļuva gan nacistu, gan padomju varas represīvās sankcijas piedzīvojušais Jāns Kross un daudzpusīgais dzejnieks Jāns Kaplinskis. Atsevišķi izceļams Emīla Todes drosmīgais 1993. gada epistulārais romāns “Robežvalsts” (“Piiririik”), kas tika tulkots 14 valodās un kļuva par deviņdesmito gadu tulkotāko igauņu grāmatu. Tajā caur homoseksuālu galveno varoni Tode pievēršas identitātes un arīdzan komunikācijas problēmām, ar kādām nākas saskarties igauņiem, kuri pēc robežu atvēršanas dodas Rietumu pasaulē. 

Nozīmīgs pagrieziena punkts mūsdienu igauņu literatūrā ir Jāka Jērīta Rīgā tapušais 2010. gada romāns “Mainīgais” (“Muutlik”). Romāna darbība risinās Rīgā un Vormsi salā Baltijas jūrā, un galvenās tajā tirzātās tēmas ir laiks un savas vietas apzināšanās pasaulē. Savukārt Andruss Kivirehks ir pazīstams ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā. Divas reizes viņš saņēmis Jāņa Baltvilka balvu, bet viņa luga “Igauņu bēres” 2006. gadā tika iestudēta Valmieras Drāmas teātrī. Savukārt Jāņa Znotiņa un Ances Muižnieces versija par Kivirehka grāmatu “Kaka un pavasaris” (“Liels un mazs”, 2012) saņēmusi 2016. gada “Spēlmaņu nakts” balvu kā sezonas labākais iestudējums bērniem.

Zīmīgi darbi ir arīdzan Maimu Bergas 1994. gadā klajā nākušais romāns “Es mīlēju krievu” (“Ma armastasin venelast”), kas tiek dēvēts par “igauņu Lolitu”, un Sasa Henno spraigais romāns par jauniešu problēmām “Es biju šeit. Pirmais arests”, kurā autors nevairās izmantot žargonu un nenormētu leksiku.

Kino pēc neatkarības atgūšanas

Pēc neatkarības atgūšanas Igaunijas kino, līdzīgi kā Latvijā, nonāca krīzes situācijā, tomēr šajā desmitgadē tapušas 26 mākslas filmas, bet dažas no tām pat izpelnījušās starptautisku novērtējumu. 

Viena no tām ir pazīstamā teātra un kino režisora Romāna Baskina veidotā alegorija “Rahu tänav” (“Miera iela”, 1991). Filmas notikumi aizsākas Ziemassvētku vakarā, kad Miera ielas iedzīvotājus pārsteidz bruņoti militāristi, kuri sargā viņu mājas. Lai iekļūtu savos namos, ir jāuzrāda pase, bet valdība saka, ka, lai saglabātu mieru, ar viņiem ir jāsadarbojas. Tomēr ļaudis runā, ka dzīve atgriezīsies normālās sliedēs, kad nokusīs sniegs. Filma bija Igaunijas pieteikumus Eiropas Kinoakadēmijas balvai, taču pie nominācijas tika aktieris Veino Laiss kategorijā “Labākais otrā plāna aktieris”. 

Starp zīmīgākajiem un augstvērtīgākajiem igauņu kino 90. gadu darbiem minama arī Suleva Kēdusa filma “Georgica ” (“Georgikas”, 1998). Filmas nosaukums aizgūts no antīkās pasaules dzejnieka Vergīlija poēmas “Georgikas”, taču tā vēsta par Igauniju pēc Otrā pasaules kara – kādā pamestā salā dzīvo vecs vīrs, pie viņa ierodas neaprūpēts, mēms zēns un kļūst par viņa draugu. Filma tiek dēvēta par vienu no poētiskākajiem igauņu kino darbiem. 

Tomēr par lielāko sava laika kases grāvēju Igaunijā kļuva režisora Arko Okka debija “Ristumine peateega” (“Šķērsojot lielceļu”, 1999). Filmas pamatā ir igauņu autora Jāna Tjātes luga ar tādu pašu nosaukumu. Tās centrā ir neparasts attiecību trijstūris. Kāds pāris – Laura un Rolands –, tumsas pārsteigts, meklē naktsmājas un nonāk kāda ekscentriska vīra namā. Viņš piedāvā izpirkt Lauru no šīs laulības, rosinot sarunu par naudu, mīlestību un savstarpējām attiecībām. Tjātes lugas sižets labi pazīstams arī latviešu skatītājiem – 2000. gadā to Jaunajā Rīgas teātrī ar nosaukumu “Brīvais kritiens” iestudēja Alvis Hermanis, bet 2009. gadā to savam Holivudā producētajam pirmajam un vienīgajam kinodarbam “Es gribu tavu meiču” adaptēja Miks Ozoliņš.

Tāpat 90. gados lielu popularitāti iekaroja komēdija “Kõik minu Leninid” (“Visi mani Ļeņini”, 1997), kas ir parodija par mītiem saistībā ar dažādām komunistu kulta personībām. 

Igauņu animācijas fenomens 

Animācija igauņu kinematogrāfā ir vēsturiski izveidojusies kā viens no izkoptākajiem žanriem, mūsdienās īpaši saistot radošus, eksperimentēt gribošus profesionāļus, kā arī atgādinot pieaugušajiem skatītājiem par kritisku domāšanu un plašu pasaules uztveri. Padomju gados “Tallinnfilm” animācijas departaments pārsvarā veidoja filmas bērniem, bet vēlāk pārtapa neatkarīgā studijā. Igauņu animācijas kino novērtēts dažādos starptautiskos festivālos, bet prestižās enciklopēdijas “Oskfordas pasaules kino vēsture” pirmajā izdevumā 1996. gadā vienīgais tajā pieminētais igaunis ir Prīts Pērns un viņa 1987. gada filma “Eine murul” (“Brokastis zālienā”). 90. gados tapušas vairākas viņa sirreālistiskās un savdabīga humora piesātinātās filmas, tai skaitā arī brāļiem Limjēriem veltītā “1895” (1995) un “Porgandite öö” (“Burkānu nakts, 1998). Pērns saņēmis Starptautiskās Animācijas filmu asociācijas (Association Internationale du Film d'Animation, ASIFA) balvu par mūža ieguldījumu, kā arī godināts par radošo veikumu mūža garumā Pasaules Animācijas filmu festivālā Zagrebā 2008. gadā.

Tāpat spilgta parādība Igaunijas kultūrā Riho Unta leļļu animācija. Šis mākslinieks savos darbos atļaujas pasmaidīt par igauņu nacionālajām vērtībām. Viņa darbu vidū jāizceļ filma “Kapsapea” (“Kāpostgalva”, 1993) un “Tagasi Euroopasse” (“Atpakaļ Eiropā”, 1997). 

Igauņu kino jaunāko laiku izcilības 

Par Igaunijas otrās neatkarības laika lielāko māksliniecisko panākumu uzskatāma Igaunijas un Gruzijas kopražojuma filma “Mandarīni” (2013), kas ir līdz šim pirmā un vienīgā ar Igaunijas līdzdalību veidotā filma, kas tikusi ASV Kinoakadēmijas balvas “Oskars” kategorijas “Labākā ārvalstu filma” labāko pieciniekā. Filma bijusi nominēta arī “Zelta globusam”, kā arī novērtēta dažādos starptautiskos kinofestivālos. Filmas darbība norisinās 90. gados kara plosītajā Abhāzijā. Kādā pamestā igauņu ieceļotāju ciemā palikušais igaunis savā mājā uzņem gan gruzīnu, gan čečenu ievainotos vīrus. Filmas režisors, scenārija autors un producents ir gruzīns Zaza Urušadze, bet galvenajā lomā ir viens no visu laiku populārākajiem igauņu aktieriem – Lembits Ulfsaks, kurš latviešu skatītājiem pazīstams arī kā izklaidīgais un erudītais Žaks Paganels filmā “Kapteiņa Granta bērni” (1987). 

Kā viens no jaunās tūkstošgades vērienīgākajiem Igaunijas un Somijas kopražojuma kino veikumiem jāmin starptautiski zināmā igauņu teātra un kino režisora Elmo Nīganena (2015) vērienīgā pilnmetrāžas spēlfilma “1944”. Tā vēsta par sarežģītu brīdi Igaunijas vēsturē, 1944. gadu, kad Otrā pasaules kara postītajā Igaunijā valda bailes, šausmas un iedzīvotājiem ir jāizdara smaga mazas tautas izvēle starp diviem varas monstriem. Filmas scenāriju rakstījis Otrā pasaules kara pētnieks, rakstnieks un Igaunijas Aizsardzības spēku virsnieks Leo Kunnass, un tā veidota, maksimāli pietuvināta vēsturiskajai patiesībai. Elmo Nīganena radošajā biogrāfijā jāpiemin vēl viena patriotiska filma – “Vārdi marmorā” – par Igaunijas Neatkarības kaujām. 

Savukārt komerciāls un māksliniecisks veiksmes stāsts ir rakstnieka Andrusa Kivireheka radītā suņu meitenīte Lote un visi pārējie Izgudrotāju ciema iemītnieki. 2006. gadā uz lielajiem ekrāniem nonāca režisoru Heiki Ernitsa un Janno Poldema veidotā pilnmetrāžas animācijas filma “Lote no Izgudrotāju ciema”, kas tapa sadarbībā ar latviešu animācijas filmu studiju “Rija”. Tā saņēmusi dažādus starptautiskus apbalvojumus un atzinības, kā arī Latvijas kino balvu “Lielais Kristaps 2007” kā labākā animācijas filma. Kopš tā laika ir iznācis gan filmas turpinājums “Lote un Mēnessakmens noslēpums”, gan radītas jaunas rotaļlietas, Lotes un viņas draugu attēli rotā dažādu bērnu našķu iepakojumus un apģērbu, bet netālu no Pērnavas atvērts atrakciju parks “Lotes zeme”.