Kadrs no starptautiskus panākumus guvušās 2014. gada Emiļa Veluvja filmas "Redirected: nacionālā ķeza".

Spēcīgas filmas un uz Rietumiem vērsta ekonomika

Par kultūras flagmani kļuvis kino

Pēc neatkarības atjaunošanas lietuviešu dzīvesveids un pasaules skatījums kārtējo reizi kardināli mainījās, ko veicināja robežu atvēršana, tehnoloģiju un pēcāk arī interneta parādīšanās. No kultūrvides tika pilnībā atmesta marksistu-ļeņinistu kultūras interpretācija un uzsākta “atgriešanās pie saknēm“ caur mērķtiecīgu etnoloģijas pētniecību, kas 1993. gadā kļuva par neatkarīgu humanitāro zinātņu disciplīnu.

Jau astoņdesmito gadu beigās Lietuvā parādījās radošas kampaņas, performances un instalācijas, kuru galvenais virzītājspēks bija 1989. gadā dibinātais mākslinieku grupējums “Post Ars”. Tā mākslinieki Roberts Antinis, Česlovs Lukenska un Alekss Andruškevičus gan mākslas galerijās, gan ielās rīkoja mākslinieciskas akcijas, sekojot dadaisma un futūrisma ietekmēm, izmantojot cilvēka ķermeni, audumu un mūziku. Galvenās viņu paustās idejas bija sociāla un eksistenciāla rakstura problēmas, izaicinot konvencionālās mākslas kanonus. 

Otrs grupējums, kas kultūrtelpā nesa jaunas vēsmas, bija 1988. gadā dibinātā “Zaļā lapa” (“Žalias lapas”). Tā sastāvā bija mūziķi un Viļņas Mākslas akadēmijas studenti, kuri publiskās vietās rīkoja humānistiska rakstura akcijas, apvienojot vizuālās, audio un teātra mākslas elementus.

“Post Ars” performance:

Literatūra pēc neatkarības atgūšanas ieguva padomju laikā aizliegtos un trimdas rakstnieku darbus, savukārt neatkarīgās Lietuvas literatūrā nozīmīgu daļu aizņēma un vēl aizvien aizņem vēstures notikumu un pagātnes traumu tirzāšana. Ievērojamākie pēdējo divu desmitgažu autori ir postmodernisti Marjus Ivaškevičs un Ričards Gavēlis, skarbi ironiskais sabiedrības un vēstures interpretētājs Sigits Paruļskis, maģiskā reālisma pārstāve Jurga Ivanauskaite un vēsturisko bestselleru sērijas “Silva Rerum” autore Kristina Sabaļauskaite.

Savukārt viena no veiksmīgākajām lietuviešu izcelsmes rakstniecēm, kura pazīstama pasaulē, ir Rūta Šepetis. Rakstniece dzimusi Detroitā, bet viņas tēvs bija Otrā pasaules katra laikā trimdā devies lietuvietis. Viņas pirmais romāns “Starp pelēkiem toņiem”, kas vēsta par skolnieci Līnu un viņas ģimeni, kuri tiek izsūtīta uz Sibīriju, ir tulkots vairāk nekā 20 valodās.

Deviņdesmitajos gados par lietuviešu kino karognesējiem kļuva Šarūna Barta (“Trys dienos”, “Koridorius”, “Mūsų nedaug”) un Valda Navasaiša (“Kiemas”, “Rudens sniegas”, “Pavasaris”) darbi, kuros viņi atsacījās no klasiskā kino veidošanas pamatprincipiem un pievērsās dažādiem mākslinieciskiem eksperimentiem. Savukārt galvenie mūsdienu Lietuvas filmu industrijas pārstāvji ir Šarūns Barts, Arūns Matelis, Audris Stonis, Gītis Lukšs, Emilis Veluvis un Mants Kvedaravičus.

Veluvja režisētās Lietuvas un Lielbritānijas kopīgi veidotās filmas "Redirected: nacionālā ķeza" treileris:

Barta pērn pirmizrādi piedzīvojušās filmas par Ukrainas-Krievijas karu "Saltums" ("Šerkšnas") treileris lietuviešu valodā:

Visilgāk pēc neatkarības atgūšanas “atkopās” teātra nozare, kurā aizvien vēl tika strādāts saskaņā ar padomju laikā iedibināto sistēmu. Deviņdesmito gadu sākumā bija divi aktīvi mēģinājumi reformēt Lietuvas teātru sistēmu. Pirmais iniciators bija režisors Jons Jurašs, kurš atgriezās no trimdas ASV un bija apguvis citādus teātra organizācijas modeļus – ar tirgus pieeju. Otrs bija Jons Vaitkus – slavenākais mūsdienu lietuviešu teātra pedagogs. Galvenā šo abu mākslinieku reformas ideja bija nomainīt novecojušās padomju teātra institūcijas, pakārtojot tās jaunajai tirgus ekonomikai.

Viens no būtiskākajiem Lietuvas mūzikas notikumiem Atmodas laikā bija rokmūzikas festivāls “Roko maršas”. Tas dzima nacionālās atmodas laikā un notika no 1987. līdz 1989. gadam vairākās pilsētās vienlaikus. Pirmajā gadā festivālā piedalījās arī “Jumprava”. “Roko maršas” kļuva par daļu no Dziesmotās revolūcijas, izplatot neatkarības ideju jauniešu vidū, kā arī kalpoja par sava veida ģenerālmēģinājumu pēcākajiem “Sajūža” masu protestiem. Festivāla idejas autors ir lietuviešu ārtroka grupas “Antis” līderis Aļģirds Kaušpēds, kura grupas koncerts 1986. gadā kļuva par pamudinājumu vairākām pagrīdes apvienībām “iznākt no skapja”.

Rokfestivāls “Roko maršas” 1989. gadā:

Tēlnieks Roberts Antinis radījis vienu no ievērojamākajiem lietuviešu tēlotājmākslas darbiem atjaunotajā Lietuvā. Viņa piemineklis “Upuru lauks” (“Aukos laukas”), kas Kauņā tika atklāts 2002. gadā, ir veltīts Roma Kalanta piemiņai. Viņš sevi 1972. gada 14. maijā aplēja ar benzīnu un aizdedzinājās pie Kauņas Valsts muzikālā teātra, kur 1940. gadā Lietuva formāli tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā. Nākamajā dienā jaunietis slimnīcā nomira, bet pēc viņa nāves aizsākās divas dienas ilgas demonstrācijas.

Starptautiski pazīstamākā mūsdienu lietuviešu aktrise ir Jona Vaitkus audzēkne Ingeborga Dapkunaite. Pirmo reizi uz skatuves nonākusi četru gadu vecumā, piedaloties Pučīni operā “Madama Butterfly”, aktrise pārsvarā filmējusies krievu kino, bet redzama arī vairākās Holivudas filmās (“Hanibāls: sākums”, “Septiņi gadi Tibetā”, “Neiespējamā misija”). Viena no spilgtākajām viņas lomām ir pulkveža Sergeja Kotova sievas Marusjas loma starptautiski godalgotajā Ņikitas Mihalkova vēsturiskajā drāmā “Saules nogurdinātie”. Dapkunaite filmējusies arīdzan krievu rokgrupas “Bi-2” dziesmas “Moj Rock'n'Roll” videoklipā.

Sporta fanu lielākā uzmanība joprojām basketbolam

Pēc neatkarības atgūšanas visu triju Baltijas valstu sportisti saņēma iespēju lielākajos sporta pasākumos redzēt savas valsts karogu un uzvaras gadījumā atkal dzirdēt savas valsts himnu, un to gan Igaunijas, gan Lietuvas un Latvijas sportisti nekavējās izmantot. Tāpat visas trīs valstis var cīnīties par tiesībām uzņemt ievērojama mēroga sporta sacensības, tostarp Eiropas un pasaules čempionātus gan atzītos, gan jaunos sporta veidos. 

Lai arī profesionālais sports, tāpat kā sekss, PSRS nepastāvēja un visi sportisti sacensībās piedalījās kā amatieri, visās trijās Baltijas valstīs bija izveidota augsta līmeņa sporta infrastruktūra, kas deva iespēju vismaz neatkarības sākumā gatavot sportistus nozīmīgākajām sacensībām, un var apgalvot, ka 90. gadu panākumu pamatā vēl bija sportiskais mantojums no Padomju Savienības. 

Pēc neatkarības atgūšanas Lietuva vēl vairāk nostiprināja savas pozīcijas basketbola pasaulē, un tagad Lietuvas vārdu zina ikviens sevi cienošs basketbola līdzjutējs. To sekmējuši panākumi starptautiskajā un olimpiskajā arēnā. Ar jaunu sparu atdzima arī Lietuvas vieglatlētika, kur lielākie lauri pienākas “smagāko” disciplīnu pārstāvjiem, piemēram, diska metējiem. Tieši diska mešanā mūsu kaimiņi ieguva savu pirmo olimpisko medaļu vēsturē, kad 1992. gadā Roms Ubarts triumfēja Barselonas olimpiskajās spēlēs. Pēc tam stafeti pārņēma leģendārais Virgilijs Alekna. 

Lietuvas basketbola izlase 2004. gada olimpiskajās spēlēs Atēnās pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas palika bez medaļām, toties uzvarēja “Dream Team” – ASV olimpisko izlasi ar Lebronu Džeimsu, Alenu Aiversonu un Timu Dankanu, sagādājot tai tikai ceturto zaudējumu olimpiskajās spēlēs. Vēlāk mačā par bronzu amerikāņi uzvarēja ar 104:96. Savukārt “EuroBasket” Lietuva kopš neatkarības atjaunošanas ieguvusi jau trīs sudraba medaļas un pa vienai zelta un bronzas medaļai. Viena bronzas medaļa nopelnīta arī FIBA Pasaules kausa izcīņā 2010. gadā.

2003. gada ''EuroBasket" fināls pret Spāniju, kurā Lietuva izcīnīja zeltu:

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Par NHL zvaigzni kļuvis lietuvietis Darjus Kasparaitis. Viņam pēc PSRS sabrukuma izdevās nostiprināties pasaules vadošajā hokeja līgā (attēlā pa labi 1995./1996. gada sezonā, spēlējot Ņujorkas "Islanders"). Sešu bērnu tēvs un Lietuvas-ASV dubultpilsonis pēc sportista karjeras beigām dibinājis Floridas nekustamo īpašumu kompāniju.

Interesants fakts – Lietuvai joprojām nav nevienas medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs.

Ekonomikas smagsvari – naftas, ķīmijas un tirdzniecības milži

Reuters/Scanpix/LETA

Šī brīža lielākais Lietuvas ražojošais uzņēmums ir poļiem piederošais Baltijā vienīgais naftas pārstrādes koncerns “ORLEN Lietuva” (agrākais “Mažeikių Nafta”), kas veido aptuveni trešdaļu no visa Lietuvas eksporta (attēlā pa labi). 


Joprojām salīdzinoši milzīga ietekme Lietuvas ekonomikā ir arī diviem lielākajiem lauksaimniecības minerālmēslu ražotājiem “Lifosa” Ķēdaiņos un “Achema” Jonavā. Tie abi kopā veido nepilnus 10% no valsts eksporta kopējā apjoma. 

Savukārt vēl aptuveni 15% eksporta nodrošina pārtikas preces, tostarp svaigi augļi un dārzeņi. Par spīti lielajam pārtikas īpatsvaram eksportā un lielajai tā dēvētās zemnieku partijas ietekmei politikā, lauksaimniecībā nodarbināti vairs aptuveni 9% iedzīvotāju, par procentpunktu pārsniedzot Latvijas rādītājus un vairāk nekā divreiz pārsniedzot Igaunijas nepilnos 4%.

Tikmēr divas trešdaļas valsts iedzīvotāju strādā pakalpojumu nozarē un lielākais darba devējs valstī ir lielveikalu tīkls “Maxima”, kam Lietuva ir pamata bāze, bet tīkli izvērsti arī pārējā Baltijā un Bulgārijā. "Maxima" ir daļa no "Vilniaus prekyba" koncerna, kas pārvalda arī "Euro Aptieku" tīklu, lielveikalus "Akropolis" un būvniecības preču lielveikalus "Ermitažas". "Vilniaus prekyba" ir lietuviešu lielākais uzņēmums.

“Snaige”

Viens no veiksmīgajiem privatizācijas piemēriem. Patlaban 1963. gadā celtā rūpnīca saražo vairāk nekā 550 000 ledusskapju un saldētavu gadā, no kā 97% eksportē uz aptuveni 30 valstīm. Uzņēmums tiek kotēts biržā un regulāri saņem balvas kā viens no inovatīvākajiem ražotājiem valstī.

Snaige ledusskapju montāžas līnija. Publicitātes foto.

Būtiņģes naftas terminālis

Terminālis Latvijas pierobežā ir kļuvis par vienu no simboliem centieniem kļūt neatkarīgākiem no Krievijas. Pirms tā uzbūvēšanas vienīgais naftas ieguves ceļš bija cauruļvads no Krievijas, kuru kaimiņvalsts varēja izmantot kā sviru politiska spiediena izdarīšanai. Kopš 2006. gada, kad Krievijas “Lukoil” pārtrauca naftas piegādi Mažeiķos esošajam “ORLEN Lietuva” naftas pārstrādes uzņēmumam, Būtiņģes terminālis kļuva par vienīgo naftas piegādes veidu, nodrošinot tās importu no rietumvalstīm. Patlaban energoneatkarība ir kļuvusi par vienu no redzamākajiem Lietuvas ārpolitikas mērķiem, kura sasniegšanai nepieciešams reģiona un visas Eiropas Savienības atbalsts.

Nanotehnoloģiju eksperimenti

Kamēr Igaunijā un Latvijā par vadošo ekonomikas nozari izvirzās informāciju tehnoloģijas, Lietuva vēl meklē savu unikālo mūsdienu tehnoloģiju sfēru, kurā, iespējams, reiz varētu dominēt. Pērnā gada nogalē spēcīgu un visnotaļ spilgtu pieteikumu sniedza nanotehnoloģiju attīstītāji. Viļņas Ģedimina tehniskās universitātes radošuma un inovāciju centrs "Linkmenu fabrikas" kopā ar kompānijas "Femtika" zinātniekiem un uzņēmumu "3D ideja" radīja tikai mikroskopā apskatāmu Kristus piedzimšanas ainu, kuru Daļa Gribauskaite uzdāvināja pāvestam Franciskam Ziemassvētkos.

Vidējais ES līmenis - ātrāk nekā Latvijai, bet vēl jāstrādā

Lietuvas IKP uz iedzīvotāju šobrīd ir sasniedzis aptuveni 75% līmeni no Eiropas Savienības (ES) vidējā, kas ir ievērojams kāpums salīdzinot ar 2004. gadu kad, iestājoties ES, Lietuvas rādītājs bija tikai 47% no savienībā vidējā, portālam "Delfi" norāda "SEB Bank" Lietuvas nodaļas galvenais ekonomists Tads Povilausks. Savukārt "Swedbank" nodaļas vadošais ekonomists Nerijs Mačulis atzīmē, ka jau šobrīd Viļņas reģionā IKP uz iedzīvotāju par 10% pārsniedz ES vidējo līmeni.

Attiecībā uz turpmāko izaugsmi viedokļi starp lielāko banku ekonomistiem nedaudz atšķiras. Mačulis skaidro, ka, uzturot pēdējo divu desmitgažu izaugsmes tempus, ES vidējo līmeni Lietuvai kopumā vajadzētu sasniegt pēc aptuveni 15 gadiem, tomēr ar katru izaugsmes procentpunktu, ko Lietuva sasniegs, katru nākamo sasniegt būs aizvien grūtāk. Lai izaugsme turpinātos, nepieciešams ievērojami uzlabot izglītības, kā arī institucionālās vides kvalitāti, skaidro Mačulis. "Tomēr, ja vien vēsture mums ko māca, var visai droši teikt, ka Lietuva ES vidējo līmeni sasniegs ātrāk nekā Latvija," atzīmē ekonomists.

Arī "Luminor" Lietuvas nodaļas vadošā ekonomikas analītiķe Indre Genīte-Pikčiene uzskata, ka Lietuva vidējo ES līmeni sasniegs nepilnu 15 gadu laikā, jo valstij ir stabils makroekonomiskais balsts un balansēta izaugsme. "Pieprasījuma pastiprināšanās Rietumos stimulē Lietuvas rūpniecību un eksportu, bet zemas procentu likmes, dzīvīgs kredītu tirgus, stabili korporatīvās peļņas rādītāji, ES struktūrfondu apgūšana un algu palielināšana nodrošina privāto un valsts investīciju, kā arī mājsaimniecību patēriņa aktivizēšanos. IKP izaugsme no nākamā līdz pat 2025. gadam paredzēta 3-5% robežās," viņa norāda.

Vienlaikus Genīte-Pikčiene atzīmē, ka šī mērķa piepildīšanai jāatrisina vairāki izaicinājumi, no kuriem galvenie ir emigrācijas radītās tirgus sabremzēšanās, ES struktūrfondu nomaiņa ar vietējām iniciatīvām. "Tomēr vietējās iniciatīvas finanšu tehnoloģiju un informāciju komunikāciju tehnoloģiju sektoros, kā arī plānotās vērienīgās ārējās tiešās investīcijas ir daudzsološas un palīdzēs uzlabot ekonomiskos rādītājus vidējā termiņā," skaidro "Luminor" analītiķe.

Gan viņa, gan "SEB Bank" ekonomists uzsver, ka draudus rada tā dēvētais "vidējo ienākumu slazds", kad produktivitātes pieaugumu kavē inovāciju trūkums. Tomēr pēc Povilauska domām Lietuvai ES vidējā līmeņa sasniegšanai būs vajadzīgs divkārt ilgāks laiks par kolēģu paredzēto, un tas varētu notikt no 2040. līdz 2050. gadam. "Šobrīd mūsu izglītības sistēma nav gatava ceturtajai industriālajai revolūcijai, līdz ar to izglītībai jābūt mūsu galvenajam mērķim, ko mums jāuzlabo, kam jāpievērš lielākā uzmanība un līdzekļi, ja gribam noķert ES vidējo līmeni," pārliecināts Povilausks.