Brīvvalsts sasniegumi un personības

Lepojās ar sviestu, liniem un lidmašīnām

Starpkaru periodā Lietuva saglabāja izteikti agrāru struktūru. Gandrīz 80% iedzīvotāju dzīvoja lauku reģionos, turklāt pat lielākās pilsētas, tādas kā Kauņa un Klaipēda, nebija rūpnieciski centri. Pēc Pirmā pasaules kara vairāk lietuviešu dzīvoja Rīgā un Pēterburgā nekā kādā no Lietuvas pilsētām, kuras atkarībā no reģiona saglabājās izteikti vāciskas vai poliskas. Industrializācijas neesamība savukārt paglāba Lietuvu no tā dēvētās Lielās depresijas 30. gadu sākumā. 

Tiek uzskatīts, ka arī Antans Smetona pēc nākšanas pie varas necentās piesaistīt ārvalstu investīcijas un veicināt industrializāciju, tieši lauku iedzīvotāju atbalstu uzskatīdams par sava režīma stabilitātes garantu. Tā kā Lietuva atņemtās Viļņas dēļ saglabāja izteikti sliktas attiecības ar Poliju un ideoloģiski nepieņemamo Padomju Krieviju, bet ar Latvju un pārējām sabiedroto valstīm, kas bija pieļāvušas galvaspilsētas atņemšanu, tās bija vēsas, limitēto rūpnīcu attīstību galvenokārt noteica valsts iekšējais pieprasījums. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons norāda, ka Lietuvas nostāju nevar gluži dēvēt par izolacionismu, bet to noteica atšķirīgas attiecības ar Padomju Savienību un Vāciju.

Tieši uz iekšējo attīstību bija vērsta arī infrastruktūras izveide, piemēram, dzelzceļa tīkla izbūve starp reģionālajiem centriem. Lai gan Smetona pretēji Kārlim Ulmanim nepārstāvēja zemnieku politisko bloku, lauksaimnieki viņa valdīšanas gados saņēma vislielāko valsts atbalstu. Tas noteica, ka gandrīz visu valsts eksportu starpkaru periodā veidoja lauksaimniecības produkcija, un arī mūsu kaimiņi lepojās ar savu sviestu, bekonu un liniem.

Par spīti izteiktai emigrantu plūsmai uz Dienvidameriku un ASV, kas turpinājās gandrīz visus starpkaru gadus, lielās dzimstības dēļ iedzīvotāju skaits pieauga par 22% līdz vairāk nekā trim miljoniem.

“Frenkela ādu fabrika”

Viens no Lietuvas starpkaru perioda lepnumiem bija Šauļu ādas rūpniecība. Vēl 19. gadsimta beigās pārsvarā ebreju apdzīvotajā pilsētā Čaima Frenkela dibinātās rūpnīcas ziedu laikus pārtrauca Pirmais pasaules karš, bet pēc kara viņa dēls Jākobs ražošanu atjaunoja un kartelī ar citiem pilsētas ādeniekiem pilnībā kontrolēja Lietuvas tirgu. Paralēli tradicionālajam ādas pārstrādes rūpalam Frenkels vienā no pēckara laikā vairs neizmantotajām rūpnīcas ēkām dibināja kurpju ražotni “Batas”, kas līdz 30. gadu beigām apāvusi jau pusi lietuviešu. Vienā fabrikas ēkā arī mūsdienās darbojas ādu krāsotava.

Lidmašīnas 'Dobi' un Anbo'

Līdzīgi kā mēs lepojamies ar Latvijā ražotajiem ērenpreisiem un "Ford Vairogs", katrs lietuvietis par goda lietu uzskata atzīmēt, ka Lietuvā reiz ražoja lidmašīnas. Kaimiņu aviācijas pionieris bija Jurgis Dobkevičus, kurš paspēja izgatavot trīs lidmašīnas “Dobi”, tiesa, ar pēdējo no tām gan cieta liktenīgā avārijā. Daudzkārt lielāku ievērību izpelnījās Antans Gustaitis, kurš pieredzēja 65 paša uzkonstruēto “Anbo” sērijas lidmašīnu saražošanu (galerijā zemāk). Vairums no tām nonāca Lietuvas Gaisa spēku rīcībā, pēc kā viņš pats tika iecelts par Gaisa spēku komandieri.

Kauņas modernisti, futūristi un sociālreālisti 

Tagadējo ēku Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs ieguva 1936. gadā.

Pēc Lietuvas Neatkarības akta pieņemšanas par kultūras pārmaiņu centru kļuva Kauņa, kas līdz pat 1939. gada izskaņai saglabāja "pagaidu galvaspilsētas" statusu. Tajā 1921. gadā tika dibināts slavenā lietuviešu gleznotāja un komponista Mikolaja Konstantīna Čurļoņa Nacionālais mākslas muzejs, kas kopš tā pirmsākumiem ir viens no svarīgākajiem mākslas un vēstures glabātājiem Lietuvā. Daudzās pilsētās tika dibināti vietējās vēstures muzeji ar mērķi aizsargāt un popularizēt tautas mantojumu, un liela uzmanība tika pievērsta tautas mākslas pētniecībai – 1935. gadā tika nodibināts Lietuviešu folkloras arhīvs un sāka izdot folklorai veltītus zinātniskus žurnālus.

Par svarīgu nacionālās kultūras fenomenu kļuva 1924. gadā pirmoreiz notikušie Lietuvas Dziesmu svētki:

Uzplauka arī sabiedriskā dzīve – publiska gadskārtu svinēšana, pulcēšanās kafejnīcās, restorānos un tirgus laukumos, kas līdz ar obligāto izglītību un preses attīstību pamazām ieviesās arī ciematos. Latvijas Universitātes pētnieks Edmundas Trumpa stāsta, ka Antana Smetonas autoritāro varu īpaši atbalstījusi inteliģence. “Viņa terors bija ļoti nosacīts, bija ļoti ierobežota politiskā darbība, bet kultūras dzīve netika kontrolēta. Tieši tolaik bija Lietuvas kultūras zelta laikmets. Bija 19 dienas avīžu vien, pat dažādi kultūras izdevumi, kuri cita starpā pauda politiskus uzskatus,” viņš stāsta. 

Līdz ar brīvvalsti iesakņojās arī teātra tradīcijas, kas pārsvarā pievērsās nacionālajai mākslai. Viļņā un Kauņā tika nodibinātas pirmās tautas mākslas institūcijas, kas pēc diviem gadiem jau bija oficiāli teātri, bet 1925. gadā Kauņas Drāmas teātris un Viļņas operteātris apvienojās, kļūstot par Nacionālo teātri. 

Starpkaru periodā Kauņa pārvērtās par modernisma stila pērli: 

Arī mūzikā pirmās neatkarības gados galvenā uzmanība tika pievērsta folkloras elementiem, kas tika apvienoti ar vēlīnā romantisma stilistiku. Nozīmīgākais radošais tēls šajā laikā, kurš atstāja pēcāk paliekošas zīmes visā Lietuvas mūzikas vēsturē, bija komponists, diriģents un pedagogs Jozs Grodis. Viņš bija pirmais lietuviešu mūziķis, kurš akadēmiskajā mūzikā iekļāva tautasdziesmu variācijas. Grodis bija Nacionālā teātra diriģents, kā arīdzan izskoloja nozīmīgākos 20. gadsimta lietuviešu mūziķus.

Joza Groža 1924. gadā tapis skaņdarbs stīgu kvartetam ar spēcīgu lietuviešu tautasdziesmu ietekmi: 

Stilistiski pretēju ceļu gāja rakstniecība. Divdesmitajos gados lietuviešu literatūrā veidojās futūristiskas un ekspresionistiskas ievirzes avangarda strāvojumi, kurus pārstāvēja mākslinieciskais grupējums “Četri vēji” (“Keturi vėjai”). Apvienības aizsācējs avangarda dzejnieks Kazis Biņķis 1922. gadā ar publikāciju “Četru vēju pravietis” (“Keturių vėjų pranašas”) sāka pulcināt domubiedrus, bet 1924. gadā iznāca pirmais žurnāla numurs. Tajā jaunie dumpinieki kritizēja tradicionālos literatūras kanonus un sacēlās pret vecāka gadagājuma lietuviešu rakstniekiem, suminot futūrisma un ekspresionisma estētikas principus. Mūsdienās šīs literārās kustības vārdā Dublinā ir nosaukta lietuviešu skola. 

“Trečias frontas” trešais izdevums. 1930

Savukārt trīsdesmitajos gados “Četriem vējiem” izveidojās pretspars – “trešfrontinieki” (“trečiafrontininkai”) ar savu izdevumu “Trešā fronte” (“Trečias frontas”). “Četri vēji bija kā sprādziens, bet tas drīz izbeidzās. Tiesa, viņi turpināja publicēties katrs par sevi. Savukārt “trešfrontnieki” jau rakstīja reālistisku prozu un dzejā pārstāvēja modernismu,” skaidro Trumpa. Viņi bija noskaņoti sociālistiski un uzskatīja, ka arīdzan mākslai ir jābūt sociāli aktīvai. Lietuviešu literatūras zelta fondā no šī strāvojuma ierakstāms trešfrontinieks Petrs Cvirka.

Zīmīgs vārds lietuviešu literatūrā ir dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs un literatūrzinātnieks Vincs Mikolaitis-Putins, kurš 1915. gadā tika ordinēts priestera kārtā un ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta Lietuvas kultūras darboņiem. 1933. gadā viņš laida klajā tam laikam skandalozu romānu “Altāru ēnā” (“Altorių šešėly”), kas vēstīja par priesteri, kurš šaubās par savu izvēli kalpot Dievam un atsakās no sava aicinājuma. Trumpas atzīmē, ka Putins bija spilgts piemērs daudzu lietuviešu inteliģences pārstāvju traģēdijai, kuri bija izvēlējušies kļūt par garīdziniekiem tikai tāpēc, ka tā pirms neatkarības bija viena no tikai divām augstākajām izglītībām, kuru bija ļauts Lietuvā apgūt.

Neatkarības gados kino pārsvarā tika radītas īsfilmas, kurās iemūžināja valdības pārstāvjus, parādes, svinības, izstādes un skaisto kultūras meku Kauņu. Pirmā lietuviešu pilnmetrāžas filma “Onīte un Jonels” (“Onytė ir Jonelis”) iznāca 1931. gadā, bet pirmā skaņu filma – “Resnuļa sapnis” (“Storulio sapnas”) – 1938. gadā. Tajā redzamo leļļu autors ir leģendārais lietuviešu vitrāžu meistars Stasis Ušinsks, kurš 1936. gadā dibināja pirmo Leļļu teātri. Filmu 1939. gadā izrādīja Ņujorkā. 

Ievērojamākais lietuviešu avangarda gleznotājs Vītauts Kairūkštis 1923. gadā Viļņā sarīkoja pirmo avangarda glezniecības izstādi Lietuvā – “Jaunās mākslas izstādi” (“Naujojo meno parodą”), ietverot kubistu, konstruktīvistu un supremātistu darbus un radot satricinājumu jauno mākslinieku vidū. Strāvojuma ietekmē gleznotāji Antans Gudaitis, Antans Samolis un Viktors Vizgirda, kā arī tēlnieks Jozs Mikens 1932. gadā dibināja mākslinieku grupējumu “Ars”. Tas ar kontroversiālu izstādi sludināja savus modernos, Parīzes glezniecības skolās kaldinātos uzskatus, kuri turpinot ietekmēt arī mūsdienu lietuviešu glezniecību.

Oriģināls atkal apskatāms pie latviešu arhitekta Kārļa Reinsona projektētā  Vitauta Dižā Kara muzeja.

Tradicionālajā tēlotājmākslā viens no pirmajiem profesionālajiem lietuviešu skulptoriem bija Jozs Zikars. Viņa slavenākais darbs, 1922. gadā Kauņā uzslietais Brīvības piemineklis, bija viens no starpkaru perioda nozīmīgākajiem nacionālās pašapziņas simboliem un bija attēlots arī uz 20 litu banknotes. Padomju okupācijas gados pieminekli nojauca, bet patlaban tas ir atkal atjaunots. Savukārt tā ģipša kopija atrodas prezidenta pilī Viļņā. Būdams Lietuvas patriots, Zikars 1928. gadā radīja skulptūru “Grāmatnesis” (“Knygnešys”), godinot ļaudis, kuri no 1864. līdz 1904. gadam no Mazās Lietuvas ieveda un nelegāli izplatīja grāmatas – laikā, kad drukāt lietuviski bija liegts.

Lietuvieši īsi pirms kara kļūst par basketbola nāciju

Sports neatkarīgajā Lietuvā attīstījās pēc līdzīga scenārija kā Latvijā, ko noteica iepriekšējā vēsture Krievijas impērijas sastāvā. Sporta pirmsākumi Baltijā cieši saistīti ar dažādām izklaidēm, piemēram, cirku, kas radīja dažādu cīņas, riteņbraukšanas un spēka sporta veidu, tostarp svarcelšanas, milzu popularitāti. 19. gadsimta beigās parādījās pirmās vingrošanas biedrības, un šajos sporta veidos Baltijas sportisti konkurēja ar Eiropas un pasaules atlētiem jau pēc neatkarības iegūšanas. No Baltijas 24 medaļām olimpiskajās spēlēs Lietuva starpkaru periodā gan nedabūja nevienu – visas sadalīja Latvija un Igaunija.

Priekšstats par lietuviešiem kā basketbola nāciju mūsu dienvidu kaimiņvalstī izveidojās 30. gadu nogalē, un par īstu bumu tas izvērtās 1939. gadā, kad Lietuva otrreiz triumfēja Eiropas čempionātā. Ar šo sporta veidu lietuvieši, tā teikt, “uzminēja” savu īsto ceļu, jo līdz tam sportiskie panākumi bija diezgan viduvēji, ko ietekmēja gan sliktais finansiālais stāvoklis valstī, kas liedza sportistiem doties uz nozīmīgākajām sacensībās, gan iekšējās nesaskaņas.

Tā laika lielākajā sporta forumā, olimpiskajās spēlēs, Lietuva debitēja 1924. gadā, piedalījās arī 1928. gada spēlēs, bet izlaida nākamās divas. Lietuviešu olimpieši startēja dažādās vieglatlētikas disciplīnās, futbolā, riteņbraukšanā, boksā un svaru celšanā, bet visbiežāk rezultātos palika otrajā desmitā. Taču tieši šajā laikā tika likti pamati vēlākajiem Lietuvas sportistu panākumiem vieglatlētikā, kas tika gūti jau PSRS izlasē.

Sportistu sveikšana pēc uzvaras 1937. gadā: 

Pēc uzvaras Eiropas čempionātā 1937. gadā Lietuvā aizsākās basketbola bums, kas lietuviešus padarīja par “basketbola nāciju” līdz pat šodienai.

1939. gada čempionāts:

1939. gada Eiropas basketbola čempionātā tika atcelts auguma ierobežojums un Lietuvas izlases sastāvā tika iekļauts ASV dzimušais 2,06 m garais Frenks Jons Lubins, kurš vienlaicīgi bija arī komandas treneris. Latvijas puse, kura šajā čempionātā palika otrajā vietā, pauda dziļu sašutumu par FIBA lēmumu atļaut turnīrā piedalīties spēlētājiem, kas garāki par 1,90 m.

Par lielo lietuviešu netaisnību basketbolā izmantot garus spēlētājus tiek spriests arī nedēļas žurnāla "Atpūta" 1939. gada 9. jūnija numurā: