Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Demokrātijas otrā iespēja

Mūsdienu politikas īpatnības

Lietuvā politiskie spēki kopš neatkarības ilgu laiku iedalījušies divās galvenajās grupās. Pirmajā dominē divas ideoloģiskās partijas, kuras tradicionāli iekļuvušas visos Seima sasaukumos un pārstāvētas arī vairumā pašvaldību, kā arī liberālie spēki. Viena no tām ir centriski labējā, ekonomiski liberālā un nacionāli orientētā “Tēvijas savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti”, kuras kodolu 90. gadu sākumā veidoja vairums “Sajūža” spēcīgāko līderu, tostarp Landsberģis. Patlaban partijas vadību pārņēmis viņa mazdēls Gabriels (attēlā pa kreisi ar ģimeni). Savukārt otra ir Lietuvas sociāldemokrātu partija, kurā sākotnēji apvienojās bijušie nacionālkomunisti un kreisie spēki. To vada bijušais premjers Alģirds Butkevičs (attēlā pa labi ar ģimeni). Abas partijas vairumā vēlēšanu ieguvušas 10 līdz 20% atbalstu.

Trešais nemainīgais ideoloģiskais spēks ir liberāļi, kuri šo gadu laikā vairākkārt ir gan apvienojušies, gan mainījuši izkārtnes, gan atkal sadalījušies, ikreiz vēlēšanās izcīnot aptuveni 10% atbalstu.

Otra politiskā grupa ir tā dēvētās personāliju partijas, kuru galvenais centrs vismaz sākotnēji parasti ir viens politiķis un viņa sludinātās idejas. Starp skaļākajām un populārākajām ir bijušā prezidenta Rolanda Paksa partija “Kārtība un taisnīgums” un naturalizētā krievu uzņēmēja Viktora Uspaskiha “Darba partija”. Šajā kategorijā ir arī šobrīd Lietuvā valdošā “Lietuvas zemnieku un zaļo savienība”, kuru izveidoja lauksaimniecībā miljonus nopelnījušais Ramūns Karbausks .

Ramūns Karbausks (attēlā pa kreisi) ar Lietuvas premjeru un “Lietuvas zemnieku un zaļo savienības” līderi Sauļu Skverneli. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Tikmēr vairākas personāliju partijas sevi spējušas spilgti parādīt tikai vienās vēlēšanās, piemēram, Arūna Valinska “Nacionālās atdzimšanas partija” un Artūra Paulauska “Jaunā savienība”, kas viņam ļāva kļūt par Seima spīkeru un pēc Paksa impīčmenta pat īslaicīgi ieņemt valsts līdera krēslu.

Lietuvas politikas trešajā plānā ir arī vairākas mazākumtautību un radikāļu partijas. Viena no populārākajām, kas pēdējos desmit gadus Seima vēlēšanās sasniedz ap 5% vēlētāju atbalstu, ir Lietuvas dienvidaustrumu apgabalos populārā “Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība”. Uz vēlēšanām tā mēdz veidot aliansi ar “Lietuvas krievu savienību”, kas pati vien nepieciešamo atbalstu iekļūšanai parlamentā nespētu savākt, bet ir pārstāvēta atsevišķās pašvaldībās. 

Foto: Delfi/Audrius Solominas

Savukārt galēji radikāli kreiso politisko spārnu pārstāv padomju diplomāta ģimenē Šveicē dzimušā Aļģirda Pelecka vadītā “Sociālistu Tautas fronte”. Bijušais Lietuvas pastāvīgās misijas Eiropas Savienībā pirmais sekretārs un vēlāk Ārlietu ministrijas Rietumvalstu divīzijas nodaļas vadītājs Peleckis komunistisko spēku negaidīti dibināja 2008. gadā, 2010. gadā par politiskajām aktivitātēm netika ielaists Igaunijā, bet 2011. gadā paziņoja, ka Atmodas laikā lietuvieši paši nogalinājuši 14 cilvēkus pie televīzijas torņa. Politiķis par to izpelnījās nosodījumu un tiesas piespriestu naudassodu.

Politiskās vides pelēkie un melnie plankumi

Līdz ar milzu industriālo objektu un ražotņu faktisku neesamību Lietuvā 90. gadu sākumā izpalika tik spēcīgu politiski ekonomisko grupējumu veidošanās, kādus piedzīvoja Latvija. 

Par vienīgo spilgto izņēmumu 90. gados kļuva Jonavā esošās valsts ķimikāliju rūpnīcas “Azotas” vadītājs un viens no Atmodas laika politiskajiem aktīvistiem Broņislavs Lubis. Viņš pat 1992. gada nogalē uz trim mēnešiem ieņēma premjera krēslu. Jau gadu vēlāk politiķis pārņēma paša iepriekš vadīto uzņēmumu, izveidojot vienu no Lietuvas joprojām spēcīgākajiem koncerniem “Achema Group”. 

Foto: Delfi/Šarūnas Mažeika

Tas savukārt 90. gadu beigās Klaipēdas ostā izbūvēja lielāko ķimikāliju pārkraušanas termināli un tādējādi ļāva Lubim pārņemt kontroli arī pār ostā notiekošo, kā arī kļūt par Lietuvas bagātāko cilvēku. Līdz pat savai nāvei 2011. gadā viņš tika uzskatīts par vienu no ietekmīgākajām personām gan uzņēmēju, gan politiķu vidū.

Lietuvā 90. gados izveidojās un nostiprinājās vēl kāda ietekmīgu cilvēku grupa. Ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Lietuva kļuva par reģionālo tirgošanās centru, piedāvājot poļu lētās un Rietumu lietotās preces pircējiem no Igaunijas, Latvijas, Baltkrievijas un pat Krievijas. Tirgus plači radīja vienus no pirmajiem miljonāriem, un “Maxima” tirdzniecības ķēdes attīstīšana Nerijum Numavičam pat atnesa miljardiera statusu.

Pirmajos neatkarības gados radās vairāki nelieli noziedzīgie grupējumi. Spēcīgākie no tiem izveidojās divās lielākajās Lietuvas pilsētās Viļņā un Kauņā. Lielākās bailes galvaspilsētas iedzīvotājos pirmajos neatkarības gados iedzina tā dēvētā daudznacionālā “Viļņas brigāde”, kuru vadīja Gruzijas izcelsmes ebrejs Boriss Dekanidze (attēlā pa kreisi). Mafijas bosu policija notvēra 1994. gadā pēc laikraksta “Respublika” izveidotāja un žurnālista Vīta Liņģa noslepkavošanas. Viņu pēc Dekanidzes pasūtījuma nošāva Igors Ahremovs. Slepkava saņēma mūža ieslodzījumu, bet grupējuma līderim kā pēdējam valstī piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts laikā, kad Seims jau izskatīja šī soda mēra atcelšanu. Savukārt Kauņas mafijas vadītājs Henriks Daktars, dēvēts uzvārdā jeb par “Ārstu”, šobrīd izcieš mūža ieslodzījumu (attēlā – viņa apcietināšana Bulgārijā 2009. gadā). Ap 1995. gadu policija pasludināja pilnīgu uzvaru pār noziedzīgajiem grupējumiem.

Savukārt politiskās un pelēkās ekonomikas saplūšanu pirmoreiz visspilgtāk iezīmēja banku krīze, kad gandrīz pusgadu pēc “Bankas Baltija” sabrukšanas Latvijā maksātnespēju pasludināja Lietuvas “Inovāciju banka” un “Litimpeks banka”. Tiek uzskatīts, ka banku īpašnieki piesavinājās noguldītāju naudu aptuveni simts miljonu ASV dolāru apmērā. Tomēr lielāko skandālu sabiedrībā izraisīja fakts, ka tikai dažas dienas pirms maksātnespējas pasludināšanas toreizējais premjers Ādolfs Sļeževičs no sava “Litimpeks” konta izņēmis aptuveni 30 000 ASV dolāru. Lai gan viņš skaidrojis, ka nauda bija nepieciešama, lai sievai iegādātos mašīnu, premjerministrs neizturēja Seima uzticības balsojumu un bija spiests atkāpties.

Savulaik intervijā “Delfi.lt” partijas “Kārtība un taisnīgums” pārstāvis Remigijs Žemaitaitis norādījis, ka nacionāla līmeņa oligarhu valstī nav, bet reģionāla mēroga ietekme ir vairākiem. Tādi esot Druskininku mērs Ričards Malinausks, Kauņas uzņēmējs Jons Garbaravičs, “Biovela” īpašnieks Virginijs Kantausks, Šauļu kompānijas “Vaivorykštė” priekšsēdētājs Anrids Vinkleris un jau pieminētais šobrīd valstī vadošās partijas “Lietuvas zemnieku un zaļo savienība” dibinātājs un uzņēmuma “Agrokoncernas” vadītājs Ramūns Karbauskis.

Lietuvas sabiedrības attieksme pret kukuļdošanu tradicionāli bijusi neiecietīgāka nekā Latvijā, Spānijā un Čehijā, tomēr iepalikusi no Igaunijas, Polijas, Īrijas un, protams, šajā jomā priekšzīmīgajām Skandināvijas valstīm, liecina nevalstiskās organizācijas "Transparency International" ikgadējie korupcijas uztveres indeksa pētījumi. Lai gan korupcija ir slēpta un līdz ar to grūti mērāma prakse, prestižajā pētījumā 2016. gadā ieņemtā 38. vieta starp nepilnām 180 ir vērtējama kā sasniegums iepretim 47. vietai 2012. gadā (Latvijai šogad 42., Igaunijai – 22.).

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Politiskās prioritātes

Kopš gadsimtu mijas par Lietuvas dominējošo politisko virzienu bija nostiprinājies tā dēvētais prorietumnieciskais virziens, kuru pārstāv vairums centriski labējo, liberālo, kā arī sociāldemokrātisko partiju biedru. 

Savukārt dažus pēdējos gadus iezīmējusies jauna tendence – sabiedrības vairākums izteikti izvēlas uz vietējo patriotismu vērstu politiku, kuru pārstāv vairums “Lietuvas zemnieku un zaļo savienības” deputātu. Viena no būtiskākajām šīs tendences pazīmēm ir aizvien biežāk izteikta vēlme atgūt teikšanu pār noteiktiem politikas jautājumiem, kas iepriekš nodoti starptautisko organizāciju ziņā. Vienlaikus šī ideoloģija noraida ārēju vērtību – kā Krievijas, tā Eiropas – pieņemšanu, taču uzstāj uz palikšanu starptautiskajās organizācijās. 

Lietuvas ārpolitika līdz pat iestājai Eiropas Savienībā un NATO lielākoties sakrita ar pārējām Baltijas valstīm, par prioritāti izvirzot dalību Eiropas un transatlantiskajās aliansēs kā savas politiskās un ekonomiskās drošības garantu. Savukārt pēdējos gados Lietuva par prioritāti izvirzījusi nedaudz atšķirīgus mērķus – tā ir kļuvusi par vienu no aktīvākajām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vienotības veidotājām, cenšoties stiprināt reģiona iekšējo sadarbību. Līdzās Latvijai par tās otru spēcīgāko partneri kļuvusi Polija, un Lietuvas politika pēdējos gados ir īpaši vērsta uz to, lai mazinātu savu un visa reģiona atkarību no Krievijas. 

Foto: AFP/Scanpix/LETA

"Šodien Lietuva ir atvērta, par sevi pārliecināta valsts, kas seko līdzi apkārt notiekošajam. Mēs esam lepni par to, kas mēs esam, jo mēs varam sasniegt jebko, ko mēs izvirzām par savu mērķi. No revolucionārām inovācijām dabaszinātnēs, medicīnā, lāzertehnoloģijās līdz aizvien no jauna iedvesmojošiem māksliniekiem un sportistiem – Lietuva pasaulē jau ir slavena. 

Līdz ar to mana vienīgā vēlme ir, lai Lietuva saglabātos droša uz brīva, jo mūsu sasniegumus pārspēs vienīgi mūsu pašu potenciāls nākotnē,” portālam “Delfi” norāda Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite.