Lietuvas saknes un pirmskara politiskās īpatnības

Lietuviešu vidū ideja par valsti neuzplaiksnīja tikai pagājušā gadsimta sākumā, kā tas bija latviešu un igauņu vidū. Lietuviešu muižniecība 19. gadsimtā līdz ar poļiem pat divreiz – 1830. un 1863. gadā – rīkoja sacelšanos pret Krievijas impēriju, kas vairumam maksāja dzīvību vai ceļu uz Sibīriju, iezīmējot pārpoļotās lietuviešu elites galu. Tam sekoja arī stingrāka reģiona pārkrievošanas politika, kas līdz ar poļu kungu iznīcināšanu ironiskā kārtā tieši nostiprināja līdz tam novārtā pamesto lietuviešu valodu.

Pārkrievošanas politikai nepakļautā Mazā Lietuva jeb pārsvarā lietuviešu apdzīvotā Prūsijas austrumu daļa kļuva par spēcīgāko kultūras, tostarp laikrakstu izdošanas, centru. Mēmelē (mūsdienās Klaipēda) un Tilzītē (Sovetska) iespiestā periodika un grāmatas ar nelegālo ceļojošo tirgotāju palīdzību tika izplatītas Kauņas un Viļņas guberņās, stiprinot nacionālo identitāti. Tieši šādi Lietuvā tika izplatīts arī laikraksta “Varpas” (“Zvans”) 1898. gada septembra numurs, kurā pirmoreiz publicēta Vinca Kudirkas “Tautiskā dziesma”. Tā drīz kļuva par nacionālās vienotības simbolu un šodien pazīstama kā Lietuvas himna. 

Basanavičs mira tieši 16. februārī – deviņus gadus pēc Neatkarības akta parakstīšanas. Padomju gados viņa nāves dienas atcere bija simbolisks protests okupācijas varai.

Šajā laikā pagrīdē darbojās arī par “nācijas patriarhu” dēvētais publicists un ārsts Jons Basanavičs. Viņš dibināja pašu pirmo laikrakstu lietuviešu valodā “Aušra” (“Ausma”), bija viens no tautas konferences, dēvētas par Lielo Seimu, rīkotājiem 1905. gadā un 1918. gada 16. februārī – arī Neatkarības akta parakstītājiem. 

Neatkarības izcīnīšana un nostiprināšana

Līdzīgi kā pārējās Baltijas valstīs, arī lietuviešiem iespēja pasludināt neatkarību radās līdz ar Krievijas izstāšanos no Pirmā pasaules kara, taču atšķirībā no Latvijas un Igaunijas mūsdienu Lietuva tobrīd pilnībā bija Vācijas karaspēka kontrolē. Vēloties iegūt pakļāvīgi draudzīgus režīmus, kuru izveide un uzturēšana neprasītu lielus cilvēkresursus, Vācija atbalstīja lietuviešu pašorganizēšanos, taču pārrēķinājās ar lietuviešu lojalitāti.

Tā jau 1917. gada septembrī sarīkotajā Viļņas konferencē tika pieņemta rezolūcija par neatkarīgas Lietuvas dibināšanu un ievēlēti 20 Lietuvas padomes locekļi šīs rezolūcijas izpildei. Latvieši līdzīgu konferenci Pagaidu nacionālās padomes izveidei sarīkoja mēnesi vēlāk frontes otrā pusē, Valkā, bet nepieciešamību dibināt neatkarīgu Latviju proklamēja Petrogradā 1918. gada 30. janvārī.

Turklāt pretēji latviešiem un igauņiem lietuvieši ne toreiz, ne tagad nedomā, ka tika dibināta jauna valsts. “Mēs uzskatām, ka pirms simts gadiem atjaunojām to valsti, kura pastāvēja pirms pēdējās Polijas dalīšanas,” portālam “Delfi” skaidro lietuvietis un Latvijas Universitātes pētnieks Edmundas Trumpa.

“Vienotu valsti 12. gadsimta vidū izveidoja Mindaugs, kurš noslēdza miera līgumu ar Rīgu un piekrita kristīties. Lai gan monarhija noturējās tikai desmit gadus, valsts kā tāda nepazuda, tikai mainīja pārvaldes veidus. Arī no 1569. gada, kad Polija un Lietuva apvienojās, uzskatām, ka mūsu valsts turpinās līdz par 1795. gadam, kad notika Polijas sadalīšana. Līdz ar to laika posmā no 12. gadsimta līdz 1918. gadam iztrūka tikai aptuveni 130 gadi, kas ir salīdzinoši mazs laika posms,” viņš skaidro.

Lai gan kaimiņi savu valsti dibināja pirms mums, ceļš līdz faktiskai brīvībai nebija vieglāks. Pirmo neatkarības deklarācijas uzmetumu rakstīja Vācijas Ārlietu ministrija, vēlāk tas kopā ar padomi tika vairākkārt pārstrādāts, bet neapmierināja visus 20 padomes locekļus. Līdz ar to mums pazīstamajā 16. februārī pieņemtajā Neatkarības aktā tika atmesta virkne vāciešu prasīto punktu, kā rezultātā Vācija to nemaz neatzina un cenzēja ziņas izplatīšanos, konfiscējot laikraksta metienu, kurā deklarācija bija publicēta.

Troni lietuvieši piedāvāja firstam Vilhelmam fon Uraham, kurš pat pieņēma Mindauga II titulu, bet nepaguva ierasties Lietuvā.

Lai apslāpētu neatkarības centienus, vācieši turpmākajos mēnešos piedāvāja padomei dažādus ciešas alianses modeļus, līdz jūnijā lietuvieši, faktiski ignorējot jau pieņemto deklarāciju, kā mazāko ļaunumu izvēlējās dibināt konstitucionālu monarhiju, pamatojoties uz vienu no agrāk kopā ar vāciešiem kopīgi izstrādātajiem neatkarības deklarācijas variantiem.  Tomēr rudenī bija skaidrs, ka Vācija ir zaudējusi karā. Kooperācijas modelis tūlītēji tika atmests, un 11. novembrī, kad Lielbritānija de facto atzina vēl nepasludināto Latviju, Lietuvā darbu sāka konstitucionālā asambleja. Tā līdzās citām institūcijām organizēja Lietuvas armijas dibināšanu un aptuveni pēc mēneša iesaistījās pirmajā no trim Lietuvas neatkarības kariem.

Decembrī Viļņā tika dibināta komunistu revolucionārā valdība, un drīz no austrumu robežas puses ienāca sarkanarmieši. Būdama vēl bez armijas, jaunizveidotā Lietuvas Republikas valdība pameta Viļņu gandrīz tai pašā laikā, kad uz Liepāju bija spiesta pārcelties Latvijas valdība. “No Viļņas atkāpās jo armijas vēl nebija, un nebija, jo Viļņā nacionālais sastāvs bija tikai divi trīs procenti lietuviešu. Aizgāja līdz pat Ķēdaiņiem, kur pirmo reizi varēja ieņemt kaut kādas pozīcijas,” skaidro Trumpa.

Sarkanarmieši un lietuviešu komunistu spēki 1919. gadā. Foto: Lietuvas Speciālā arhīva bibliotēka.

Pēc sākotnējas atkāpšanās latviešu un lietuviešu vienībām pievienojās Rīdigera fon der Golca komandētie vācu brīvprātīgie spēki, palīdzot uzsākt pretuzbrukumu. Līdz augustam boļševiku spēki bija padzīti no Lietuvas teritorijas, un lietuvieši pat piedalījās vairākās kaujās pie Daugavpils. Paralēli turpinājās jaunās valsts veidošana, par pirmo valsts prezidentu ievēlot vienu no neatkarības deklarācijas parakstītājiem Antanu Smetonu. Lietuvas armijai tā arī neizdevās atgūt Viļņu, no kuras jau 1919. gada 18. aprīlī boļševiku spēkus bija padzinusi arī iepriekšējā rudenī atjaunotās Polijas armija. Tā no Viļņas negrasījās atkāpties un neveiksmīgā atentāta mēģinājumā pat centās gāzt Lietuvas valdību, lai savā kontrolē pārņemtu pārējo Lietuvu.

Lietuvas armijas 2. pulka karavīri.
Foto: Lietuvas Speciālā arhīva bibliotēka.

Pēc komunistu sakaušanas Lietuvas armija bija spiesta iesaistīties tā dēvētajā otrajā neatkarības karā. Tā apstādināja valsts rietumos iebrukušo Bermonta armiju, kas pēc sagrāves atkāpās no Latvijas, un to pilnībā padzina līdz decembrim. Tam drīz sekoja trešais brīvības karš – pret Poliju. 1920. gada jūlijā poļiem strauji zaudējot boļševikiem un atkāpjoties, lietuvieši īslaicīgi atguva Viļņu. Tomēr jau augustā frontes līnija atkal gāja pretējā virzienā un Polija pret Lietuvas armiju atklāja plašu fronti, to pasludinot par Padomju Krievijas sabiedroto. Lietuvieši pārspēka priekšā 9. oktobrī Viļņu pameta, 21. novembrī tikai Nāciju Līgas spiediena dēļ neieņēma Kauņu, bet piekrita pamieram.

Ilgstošās brīvības cīņas un tām sekojošie diplomātiskie strīdi noteica, ka vairums rietumvalstu Lietuvas neatkarību atzina tikai 1922. gadā, kad bija skaidrs, ka Polijas–Lietuvas ūnija jeb Žečpospolita patiešām vairs neatdzims. Arī Lietuvas padomi ar Seimu izdevās nomainīt tikai 1922. gadā, turklāt visus starpkara gadus Lietuva ar Poliju oficiāli palika karastāvoklī. Savukārt tikai 1923. gadā Lietuvas inspirētas iedzīvotāju sacelšanās laikā tā ieguva līdz šim Prūsijai piederējušo un kopš 1920. gada pēc Nāciju Līgas mandāta Francijas pārvaldīto Klaipēdas apgabalu.

Prūsijas Mēmeles apgabals 20. gadsimta sākumā:

Politiskās iekārtas īpatnības

Lai gan mūsu dienvidu kaimiņzeme vēsturiski bija un starpkaru periodā palika izteikti agrāra republika, pretstatā Latvijai 1920. gada aprīlī Lietuvas Konstitucionālās asamblejas vēlēšanās “Zemnieku savienība” ieguva tikai otru lielāko mandātu skaitu – 28, kamēr vairāk nekā pusi jeb 58 no 112 krēsliem ieņēma “Kristīgie demokrāti”. Tam par iemeslu bija aktīvā garīdzniecības līdzdalība neatkarības centienos vairāku desmitgažu garumā. Asamblejā tika ievēlēti arī 12 sociāldemokrātu un 10 minoritāšu – poļu, vāciešu un ebreju – pārstāvji, kā arī trīs neatkarīgie deputāti. Liela daļa deputātu vietu teorētiski vienmēr palika tukša, jo tās bija rezervētas Polijas okupētajam Viļņas reģionam.

Garīdzniecības izteikti spēcīgo ietekmi politikā Trumpa skaidro ar nacionālās atdzimšanas vēsturi. “19. gadsimtā lietuviešiem Lietuvā bija ļauts iegūt augstāko izglītību tikai divās specialitātēs – medicīnā un garīdzniecībā. Rezultātā gandrīz visi inteliģences valsts pirmsākumos bija vai nu ārsti, vai mācītāji. Baznīcām arī bija vieglāk apiet drukas aizliegumu. Piemēram, Maironis, mūsu pirmais lielais dzejnieks, “rainis” un “auseklis” vienā personā bija mācītājs,” viņš stāsta.

Asambleja pirmajā tikšanās reizē par prezidentu ievēlēja Aleksandru Stulginski. Par Lietuvas kā demokrātiskas republikas modeli tika izvēlēta Francija, un, uz to balstoties, asambleja konstitūciju pieņēma 1922. gada 1. augustā. Jau tā paša gada 6. oktobrī asambleja atkāpās, nododot pilnvaras Seimam. 

Pirmais parlamenta sasaukums, kurā vadošo lomu saglabāja “Kristīgie demokrāti”, pieņēma apzināti veicināja sacelšanos Mēmeles, ar dumpi Lietuvai pievienojot tagadējo Klaipēdas apgabalu. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons “Delfi” norāda, ka sabiedrotās valstis tobrīd pastiprināti vēroja Rūras apgabalu, kuru tobrīd ieņēma Francija, un līdz ar to Klaipēdas nonākšanai Lietuvas rīcībā nemaz tik liela uzmanība netika pievērsta. “Turklāt lietuvieši bija nodrošinājušies ar Berlīnes un Maskavas piekrišanu, kuras bija ar mieru, lai Klaipēda ir vājāko lietuviešu, ne tomēr stiprāko poļu rokās, no kuriem to atgūt būtu grūtāk,” skaidro Jēkabsons. Viņš stāsta, ka sabiedrotās valstis arī cerēja, ka šāds pavērsiens Lietuvu “nomierinās” attiecībā uz vēlmi iegūt Viļņu, kas gan tā arī nenotika.

Arī otrā Seima sasaukumā kontroli saglabāja konservatīvie spēki, bet 1926. gada vēlēšanās “Kristīgie demokrāti” piedzīvoja sagrāvi, tika atcelta vietām kopš kara joprojām pastāvošā komandantstunda, atbrīvoti politiskie ieslodzītie un atļautas citas brīvības. Plašu sašutumu konservatīvās sabiedrības, kā arī līdzšinējās vadošās partijas vidū gan izraisīja budžeta apcirpšana baznīcu un reliģisko skolu, kā arī armijas finansēšanai. 


Militāristu atbilde sekoja tā paša gada decembrī – pirms pusgada ievēlētā prezidenta Kaža Griņa dzimšanas dienas, 17. decembra, naktī armija ieņēma iestādes un apcietināja amatpersonas, arī Griņum uzliekot mājas arestu pilī. Sīkpartijas “Nacionālā savienība” pārstāvis Smetona, par kura līdzdalību apvērsuma rīkošanā vēl tagad vēsturnieki nav vienisprātis, dažas dienas vēlāk tika pasludināts par “nācijas glābēju” no boļševikiem un nepilnā Seima sastāvā ievēlēts par prezidentu. Varas maiņas nepieciešamība vēlāk tika skaidrota ar komunistu gatavotu apvērsumu. Lai gan tam nav gūti nekādi pierādījumi, 350 boļševikus apcietināja un četriem līderiem izpildīja nāvessodu.


Brīvvalsts diktatūras gadi

Bijušais Jelgavas ģimnāzists Smetona strauji nostiprināja varu, kļūstot par vienu no pirmajiem autoritārajiem līderiem Eiropā. Viņš pat formāli tika pārvēlēts 1931. un 1938. gadā, gan būdams vienīgais kandidāts.

Būdams nacionālists, bijušais valodnieks un publicists reformēja izglītības sistēmu, likvidējot poļu skolas un visiem bērniem liekot iestāties “jaunlietuviešu” kustībā. Smetonas politikas galvenais pamatojums visus valdīšanas gadus saglabājās cīņa pret boļševisma draudiem, kas īstenojās regulāros komunistu aktīvistu arestos. Lielbritānija, Francija un ASV pārmaiņas vērtēja drīzāk pozitīvi, to pamatojot ar likvidētā trešā Seima draudzīgo attieksmi pret Padomju Savienību un cerībām uz paredzamāku iekšpolitiku jaunajā valstī. “Pirms tam jau līdzīgas akcijas bija notikušas Polijā un Itālijā, bet pēc tam apvērsumi sekoja cits citam, un patiesībā tam nemaz netika pievērsta tāda uzmanība,” stāsta Jēkabsons.

“No starptautiskā skatpunkta līdz ar apvērsumu tika nodrošināta stabilāka valdība, jo tas nenotika kā Latvijā – vienā dienā. Otrs, Lietuvā tika saglabāta tāda ārēja demokrātiska pazīme kā konstitūcija. Turklāt pastāvēja parlaments. Tiesa, tas nav pat vienpartijas, to veido Smetonu atbalstoša cilvēku grupa un prezidenta ieceltu amatpersonu izvirzītas personas. Tāds pseidoparlaments, bet Latvija līdz tādam pat nenonāca, kaut runāja par to,” viņš norāda.

Smetona no citiem Baltijas diktatoriem atšķīrās ar vēl kādu spilgtu iezīmi – viņš bija “ģimenes cilvēks”. Lietuvas līderis amatos cēlis visus brāļus, māsas, znotus, gluži kā mūsdienās to piekopj Centrālāzijas valstu līderi.

             

Lielais vāciešu skaits Prūsijai piederējušajā Klaipēdā 30. gadu vidū raisīja nacistu kustības atbalstītāju vilni, un Smetona vērsās arī pret tiem. Kopumā 80 “hitlerieši” 1934. gadā pat nonāca uz tiesas sola, taču nacistiskās Vācijas radīto draudu dēļ represijas ātri noplaka, bet 1939. gada 22. martā pēc Joahima fon Ribentropa ultimāta autonomais reģions tika atdots Vācijai, lai neriskētu ar karu.

Drīz pēc tam slepenā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā PSRS ar Lietuvu un pārējām Baltijas valstīm noslēdza savstarpējās palīdzības līgumus, kuri paredzēja padomju karaspēku daļu izvietošanu Baltijā. Savukārt, kad PSRS ieņēma Viļņas apgabalu, simboliski izpildot līgumsaistības, tas tika nodots Lietuvai. Jēkabsons atzīmē, ka Viļņas atdošana gan tika novilcināta vairāk nekā mēnesi, pa to laiku “pilsētu iztīrot no visiem, kurus vien varēja”. Lai gan Lietuvā jau populārs bija kļuvis teiciens “Viļņa mūsu, mēs – krievu”, Lietuvas armija tā paša gada oktobrī Viļņā vēl sarīkoja parādi.

   Kartīte par godu Viļņas atgūšanai. Foto: Lietuvas Speciālā arhīva bibliotēka.  

Pakts sākotnēji gan paredzēja Lietuvas nonākšanu Vācijas ietekmes zonā, tomēr tā tika “atdota” Padomju Savienībai kā kompensācija par neparedzēti lielajām vācu ieņemtajām poļu zemēm. 1940. gada 15. jūnijā, dienā, kad Lietuvu okupēja tur jau iepriekš izvietotais padomju karaspēks, Smetona kopā ar ģimeni pameta Lietuvu pār robežu uz Vāciju, knapi izbēgot no vajātājiem, kuri bija nosūtīti viņam pakaļ. Vēlāk prezidents skaidroja, ka savām rokām valsti boļševikiem nebija gatavs atdot. 

Nonācis Šveicē, valsts līderis pat tikās ar Lietuvas diplomātiem, kuri vēlējās veidot trimdas valdību, bet bez līdzekļiem un ietekmes palikušo Smetonu viņi tajā nevēlējās redzēt. Smetona pieteicās ASV vīzai, kuru viņam izsniedza tikai ar noteikumu, ka viņš no tās teritorijas neturpinās pārstāvēt Lietuvu. Tā bijusi vilšanās, bet ģimene izvēlējās to pieņemt. Pēdējos dzīves gadus bijušais diktators strādājis pie biogrāfiskas atmiņu grāmatas, taču gāja bojā 69 gadu vecumā 1944. gadā Klīvlendā, dēla mājā pēkšņi izceļoties ugunsgrēkam.