Būvēja kultūru un sportu, ne rūpnīcas

Lielākais notikums – olimpisko ēku būvniecība

Okupācijas vara 1940. gadā strauji uzsāka pāreju uz plānveida ekonomiku, gandrīz tūlītēji pārņemot lielos uzņēmumus, infrastruktūras objektus un namīpašumus. Lai gan centrālā vara atradās Maskavā, vismaz pirmajā gadā, pāreju uz komandekonomiku lielā mērā īstenoja brīvvalsts ekonomisti. Maskavas noteiktā naudas maiņas likme, kā arī ārkārtīgi zemās eksporta cenas, un pat neadekvātā samaksa par zemnieku produkciju strauji reformēja sabiedrības struktūru, vislabāk ļaujot nopelnīt tiem, kas strādāja jaunās sistēmas iestādēs un saņēma algu rubļos.

Līdzīgi kā citviet Baltijā, arī Igaunijā pirmskara izteikti agrāro iekārtu noārdīja piespiedu kolektivizācija, bet vietā nākusī rūpniecība bija atkarīga no citām padomju republikām – vai nu tika būvētas rūpnīcas, kurām nepieciešamās izejvielas vajadzēja ievest no citurienes, vai arī tika īpaši attīstīta tādu izejvielu ieguve, kādas bija nepieciešamas citviet. Piemēram, tūlīt pēc okupācijas lielākie ieguldījumi tika veikti degakmens un slānekļa gāzes ieguvē, taču to noteicošais mērķis bija ar enerģiju un apkuri nodrošināt Ļeņingradu (Sanktpēterburgu). 

Zemnieku pretošanās jaunajai sistēmai tika salauzta ar nodokļiem, kas pārspēja ienākumus, kā arī masveida izsūtīšanām 1949. gadā, kuras vienlaikus atņēma bieži vien vienīgo atbalstu partizāniem, kuri pret jauno varu turpināja cīņu ar ieročiem. 

AFP/Scanpix/LETA

Par spīti aktīvai industrializācijas politikai, kura gan atpalika no tās, kāda tika īstenota jau spēcīgi industrializētajā Latvijas PSR, īpaši Rīgā un Liepājā, nekādi megaprojekti Igaunijā tā arī netika īstenoti, un pat 1955. gadā rūpniecības apjomi vēl neesot sasnieguši pirmsokupācijas līmeni. Centralizēti noteiktie ražošanas apjomi un veikalu plauktos nodrošināmie limiti radīja atsevišķu produktu pārprodukciju, kamēr liela daļa preču vajadzīgajā apjomā netika saražotas vai strikti noteiktā limita dēļ faktiski pašas kļuva par valūtu jeb “blata” precēm, kuras veikalu plauktos parasti nemaz neparādījās.

Pat daudz lēnāku rūpniecības izaugsmi piedzīvojušajā Somijā dzīves līmenis, izteikts pirktspējā,  līdz 80. gadiem jau bija stipri priekšā Igaunijai, lai gan pirms kara tas bija līdzvērtīgs. Igauņu ekonomikas profesors Kalevs Kuks savulaik norādīja, ka šīs atpalicības dēļ Igaunijas IKP 90. gadu sākumā bija četras līdz piecas reizes zemāks nekā tas būtu bijis bez okupācijas ietekmes, ņemot vērā paralēles ar Somijas ekonomisko attīstību. Neskatoties uz to, Baltijā dzīves līmenis kopumā saglabājās daudz augstāks nekā vidēji PSRS. 

Par vienu no lielākajiem būvniecības projektiem Igaunijas PSR kļuva olimpisko būvju celtniecība, gatavojoties Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Tā kā Krievijas PSR galvaspilsētā nebija atbilstošu apstākļu, Tallina tika izvēlēta par burāšanas disciplīnu centru. 70. gadu vidū sākās plaši būvniecības darbi, izbūvējot ne tikai pašu norises centru – Pirītas airēšanas un burāšanas bāzi nedaudz ārpus galvaspilsētas, bet arī attēlā zemāk redzamo milzīgo V.I.Ļeņina Kultūras un sporta pili (tagad sauktu par Linnahalli vai Talinas pilsētas zāli) blakus vecpilsētai pašā līča krastā, kā arī viesnīcas sportistu un preses pārstāvju uzņemšanai un citas ēkas. 

Igauņu degakmens

Degslānekļa jeb degakmens ieguve Igaunijā attīstījās jau brīvvalsts laikā, un īpaši lielā skaitā raktuvēm tika piesaistīts lētais darbaspēks no Polijas. No šī pēc ķīmiskā sastāva naftai līdzīgā ieža speciālā apstrādes procesā ieguva tā dēvēto slānekļa naftu, kuru izmantoja enerģijas ieguvei un izmantoja ķīmiskajā rūpniecībā. 

Savukārt Padomju gados iegulas Narvas un Kohtla-Jerve pilsētu apkārtnē kļuva par valsts industriālo centru, kura attīstīšanai tika ievests darbaspēks no citām republikām. Lai gan padomju gados tika veidotas arī pazemes raktuves, Igaunijā degakmens iegulas pārsvarā ir vien dažus metrus biezas un to galvenokārt rok virszemes raktuvēs. Līdz ar to līdz mūsdienām raktuvju platība pārsniedz 500 kvadrātkilometrus, bet naftas ieguves laikā radītie izdedži – piesārņojuši gruntsūdeni vēl divkārt lielākā platībā. 

Raktuvju attīstīšana atstājusi ietekmi arī uz sociālo vidi, Igaunijā radot strādnieku pilsētas un ciemus, kuros igauņu praktiski nav. “Atšķirībā no Latvijas, kur mēs esam sajaukušies, un nav iespējams atrast tādu rajonu, kuru apdzīvotu tikai krieviski runājošie. Pat Daugavpilī, kur krievu valoda dominē, esmu paliecināts, ka nav kvartālu, kur dzīvo tikai krievi. Šīs lielās kopienas Igaunijas Ziemeļaustrumos un Tallinā savukārt ir ļoti izolētas,” stāsta Tartu Universitātes pētnieks Valts Ernštreits.

Tallinas slēpju fabrika "Viisnurk"

Drīz pēc atkārtotas okupācijas 1944. gadā, turpinot Pērnavas pirmskara lidmašīnu slēpju fabrikas tradīciju, tika dibināta distanču slēpju rūpnīca “Pärnu Metsakombinaadi”. Sākotnēji slēpes tika veidotas no vienlaidus koka, bet vēlāk no dubulti līmētām kārtām. Fabrika vēlāk tika pārdēvēta par “Viisnurk” (piecstaru zvaigzne, arī pentagramma), un 60. gadu beigās saražojusi jau aptuveni 250 000 slēpju pāru gadā, kas visā Padomju Savienībā bija pazīstamas ar zīmolu “Visu”. Uzņēmums pēc Atmodas turpināja izgatavot slēpes ārvalstu, galvenokārt somu, pasūtītājiem ar “Atomic”, “Karhu”, “Järvinen” un “Rossignol” brendiem. Mainoties slēpju tehnoloģijām, uzņēmums nespēja pielāgoties un 2004. gadā pilnībā pārprofilējās uz mēbeļu un citu koka izstrādājumu ražošanu.

Spēkavīrus nomaina slēpotāji

Igaunijā padomju laikā, tāpat kā Latvijā un Lietuvā, ienāca un popularitāti guva jauni sporta veidi, kas pirms kara nebija aktuāli. Tāpat kaimiņvalstī saglabājas augsts līmenis vieglatlētikā un basketbolā, kurā Baltija bija pirmie celmlauži visā Austrumeiropā, bet ietekmi zināmā mērā zaudēja sākotnēji izteikti populārās disciplīnas kā svarcelšana un cīņas sporta veidi. Tam iemesls bija vienkāršs – Padomju Savienībā, kuras ietvaros tagad notika savstarpējās cīņas, daudz labākus panākumus tajos guva Kaukāza reģiona pārstāvji, kuriem līdz ar to tika arī pasaules čempionātu un olimpiskās kvotas.

Vienīgi svarcelšanā Igaunijas sportistu pirmskara fenomenālajiem panākumiem bija turpinātājs. Jāns Talts izcīnīja olimpiskā vicečempiona titulu 1968. gada spēlēs Mehiko, bet 1972. gadā Minhenē kļuva par olimpisko čempionu. Viņš ieguva arī divus pasaules čempiona un četrus Eiropas čempiona titulus smagajā svarā.

Igaunija kā ziemeļu republika veiksmīgi pārorientējas uz ziemas sporta veidiem. Savukārt pēc 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm, kuru vajadzībām pie Tallinas tika uzcelta Piritas airēšanas un burāšanas bāze, bija ļoti labas iespējas gatavot sportistus arī šajos sporta veidos. 

Tallinas jaunās būves:

Erika Salumē 1983. gadā pēc uzvaras Universitāšu spēlēs.
Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Savukārt ātrslidošanas uzplaukums 60. gados kulminēja ar Anta Antsona olimpisko zeltu 1964. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā. 


Kopš 80. gadiem par igauņu sporta zvaigzni kļuva treka riteņbraucēja Erika Salumē. Viņa ir divkārtēja pasaules čempione, kā arī izcīnīja zeltu gan PSRS komandas sastāvā 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs, gan 1992. gadā Barselonā jau kā neatkarīgās Igaunijas sportiste. Salumē karjeras laikā 15 reizes uzstādījusi pasaules rekordus.

Kultūrā

Spēcīgie trimdinieki

Kopš Otrā pasaules kara beigām un padomju okupācijas, Igaunijas kultūras vide tiek sašķelta – viena daļa pārcieš kara sekas un represijas dzimtenē, otra turpinās trimdā – ar aktīviem centriem Zviedrijā, Somijā, arī ASV, Vācijā un citur.


Trimdā dodas daudzi pirmās brīvvalsts laika intelektuāļi, kuri, neskatoties uz pieticīgajiem dzīves apstākļiem pēckara gados, turpina aktīvu kultūras dzīvi. Jau 1945. gadā Stokholmā tiek dibināta Trimdas igauņu rakstnieku savienība, bet 50. gados Zviedrijas pilsētā Lundā rakstnieks un dzejnieks Bernards Kangro sāk izdot igauņu kultūras žurnālu “Tulimuld”, kas iznāk līdz 1993. gadam. Tāpat 50. gados Lundā sāk darboties lielākā trimdas igauņu izdevniecība “Eesti Kirjanike Kooperatiiv”. 


Savukārt tie, kuri no dzimtenes devušies prom kā bērni un izglītību ieguvuši ārzemēs, dibina žurnālu “Mana”. Starp nozīmīgākajiem igauņu trimdas kultūras aktīvistiem ASV jāmin arī Rīgā dzimušais dzejnieks un literatūrkritriķis, latviešu dzejnieces Astrīdes Ivaskas vīrs Ivars Ivasks (1927-1992), kurš darbojies starptautiskajā literatūras žurnālā “World Literature Today”, popularizējot tautiešu darbus, kā arī bijis viens no Nusteda starptautiskās balvas literatūrā dibinātājiem.

Savukārt tie, kuri no dzimtenes devušies prom kā bērni un izglītību ieguvuši ārzemēs, dibina žurnālu “Mana”. Starp nozīmīgākajiem igauņu trimdas kultūras aktīvistiem ASV jāmin arī Rīgā dzimušais dzejnieks un literatūrkritriķis, latviešu dzejnieces Astrīdes Ivaskas vīrs Ivars Ivasks (1927-1992), kurš darbojies starptautiskajā literatūras žurnālā “World Literature Today”, popularizējot tautiešu darbus, kā arī bijis viens no Nusteda starptautiskās balvas literatūrā dibinātājiem.

Savukārt Padomju savienības okupētās Igaunijas kultūra izdzīvoja mums pazīstamus procesus – no sociālistisko vērtību propagandējošu darbu gūzmas un cenzūras līdz pagrīdes rokenrola protestam. Tomēr visam šim vairākas desmitgades ilgušajam periodam ir viens kopīgs vārds – izolācija, kas lielākā vai mazākā mērā ir klātesoša visam šī laika kultūras procesam. Tomēr tas ir laiks, kas izaudzina vairākas paaudzes, kas ievēro smalkas, daudznozīmīgas detaļas, prot atkodēt slēptus vēstījumus un lasīt starp rindām.

Īpašs periods kultūrā padomju okupācijas gados bija Hruščova atkušņa laiks – 60. gadi, kad radās iespēja ienākt kultūras vēsmām no dzelzs priekškara otras puses un neturēties tikai pie sociālistiskā reālisma kanoniem. Teātris Padomju Igaunijā bija lielā cieņā. Biļetes bija izpārdotas vairākus mēnešus uz priekšu, zāles pārpildītas. Teātris pildīja daudz plašāka spektra funkcijas nekā tas ir šodien, tas bija medijs, kas mudināja domāt plašāk, diskutēt un pateikt to, kas citkārt nebūtu pieļaujams. 

Voldemārs Panso (1920 – 1977) 


Viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem igauņu teātra režisoriem ir Voldemārs Panso. Viņa ienākšana 50. gadu otrajā pusē bija kā svaiga ūdens šalts sociālistiskā reālisma tuksnesī. Panso bija izglītojies Maskavā, un tas zināmā mērā bija kā indulgence, lai īstenot reformas igauņu teātrī. Viņa vārds saistāms gan ar paradoksu, psiholoģisko nianšu un tēlu raksturu daudzveidības ienākšanu, gan profesionālās teātra mākslas izglītības atjaunošanu un līmeņa celšanu. 1957. gadā Panso kļuva par Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas Drāmas skolas vadītāju, izaudzinot vairākas igauņu aktieru un režisoru paaudzes, radot pats savu “Panso skolu”.

Jans Tomings, Evalds Hermakila un igauņu teātra jaunais vilnis 

Vanemuine teāris.

Jaunu ceļu meklējumu igauņu teātrī turpināja režisori Jāns Tomings, Evalds Hermakila (abi sākotnēji strādā “Vanemuine” teātrī Tartu) un citi jaunie režisori, kas savu karjeru sāka 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. Šī paaudze ienesa jaunas formas, piemēram, dzejas un kustību teātri. Tas bija agresīvāks, emocionālāks, kategoriskāks un kritiskāks. Šī paaudze lielā mērā noteica to, kāda bija turpmākā teātra mākslas attīstība Igaunijā un kāda tā ir mūsdienās. 

Evalds Hermakila (1941-2000) ir teicis: “Teātra gars ir miris. Es nespēju izturēt nebeidzamās norādes, ka jāspēlē tas, kas teikts tekstā. Teātris gan apzināti, gan neapzināti kultivēja sociālos melus. Tāpēc jaunā paaudze nāca ar protestu pret formu un dekonstruēja to.”  Viņš arī pauda, ka Rietumu teātris nav modelis, kam sekot, ir jārada savs, jauns teātris. 

Jāns Tomings (1946) – vēl viens igauņu teātra dumpinieks, kurš 70. gados daudz strādāja ar simboliem un metaforām teātrī, iestājas par brīvu literārā teksta interpretāciju. Savukārt 80. gados iekļāva iestudējumos igauņu folkloras elementus. Starp Padomju gadu spilgtākajām igauņu teātra personībām jāmin kino un teātra režisors Miks Mikivers (1937–2006), režisore Merle Karusu (1944), kura daudz eksperimentējusī ar kustību un ķermenisko teātri, kā arī Lembits Petersons (1953), kurš pirmais Padomju Savienībā 1976. gadā iestudēja Semjuela Beketa slaveno absurda drāmu “Gaidot Godo”.

Kino uzplaukst tikai 60. gados

Par sistemātisku un profesionālu kino attīstību Igaunijā var sākt runāt tikai pēc Otrā pasaules kara. Pirmās brīvvalsts laikā dibinātā filmu studija darbību beidza jau 20. gadu beigās, tapa atsevišķas nacionālpatriotiska rakstura melodrāmas un komēdijas, kas tika finansētas no privātiem un kino labvēlīgu jaunbagātnieku līdzekļiem.

Pēc Otrā pasaules kara uz "Eesti Kultuurfilm" bāzes tiek izveidota studija "Tallinnfilm", kas visus padomju okupācijas gadus ir vienīgā kino ražotāja un producētāja Igaunijā. Par kino uzplaukuma laiku Igaunijā uzskatāmi 60. gadi, kad "Tallinnfilm" nokomplektēja būtisku jaunu tehnisko aprīkojumu un bija iespēja attīstīties jauniem profesionāļiem. Līdzīgi kā citās Padomju republikās, no visām kultūras disciplīnām kino bija galvenais propagandas ierocis, tomēr paradoksālā kārtā vietējais kino panāca pretēju efektu.


Starp tā laika spilgtākajiem darbiem ir igauņu režisora Grigorija Kromanova filma “Viimne reliikvia” (“Pēdējā relikvija”, 1969) – vēsturiskā romānā balstīts varoņstāsts par Livonijas kara laiku Igaunijā. Filmā galvenajās lomās ir ukraiņu aktieris Aleksandrs Goloborodko un latviete Ingrīda Andriņa. Kinolentē līdzās igauņu aktieriem piedalījušies arī Elza Radziņa un Uldis Vazdiks. Filma piedzīvoja milzu popularitāti visā bijušajā Padomju savienībā, un nereti tiek saukta par igauņu kulta filmu. 2000. gadā tā bija pirmā “Tallinnfilm” filma, kas tika digitāli atjaunota. 

1969. gadā ar filmu “Kevad” (“Pavasaris”) aizsākas režisora Arvo Krūsementa (1928) triloģija, kas tika veidota pēc populārā igauņu rakstnieka Oskara Lutsa darbu motīviem. 1976. gadā sekoja filma “Suvi” (“Vasara”), bet 1990. gadā tapa noslēdzošā daļa “Sügis” (“Rudens”). Tieši 1969. gadā tapusī pirmā daļa tiek uzskatīta par izcilāko Krūsementa veikumu. Arī tā kļuva par Igaunijas kino veiksmi visā bijušajā Padomju savienībā. 2002. gadā Igaunijas filmu kritiķu un žurnālistu aptaujā tā tika atzīta par visu laiku izcilāko igauņu filmu. 2006. gadā tā tika atjaunota un atkārtoti izrādīta. 

Nozīmīga personība igauņu kinematogrāfā ir dokumentālists Marks Sosārs (1946) – viens no Baltijas poētiskā kino pārstāvjiem, līdzās latviešu Ivaram Seleckim, Aivaram Freimanim, Hercam Frankam un lietuviešu Robertam Verbam, Henrikam Šabalevičam un citiem. Sosāra uzmanības centrā ir cilvēks, vienalga vai tas būtu igaunis, vai sibīrietis, vienalga cik slavens, parasts vai gluži otrādi neparasts. Kopš 1987. gada Pērnavā pēc Sosāra un bijušā Igaunijas prezidenta, rakstnieka Lennarta Meri inicitaīvas notiek dokumentālo filmu festivāls, kas mūsdienās kļuvis par starptautisku notikumu, turklāt viens no retajiem, kur balvas ieguvējs tiek noskaidrots ar publikas balsojuma palīdzību. 

Māksla

Ūlo Sūsters (1924–1970)

Nonkonformists Ūlo Sūsters, neskatoties uz savu salīdzinoši īso radošo mūžu, ir miens no ietekmīgākajiem padomju gadu igauņu māksliniekiem. Pēc Otrā pasaules kara studējis Tartu un, pateicoties savai interesei par sirreālismu, 1950. gadā izsūtīts uz Karagandu, ar spriedumu – 10 gadi. Tomēr, sākoties Hruščova “atkusnim”, 1956. gadā Sūsters tika atbrīvots, reabilitēts un atgriezās Igaunijā, bet gadu vēlāk pārvācās uz Maskavu. 


Tur par zīmīgu pagrieziena punktu kļuva viņa darbs “Silm munas” (“Acs olā”), kas 1962. gadā tiek eksponēts Maskavā izstādē “Manēža”. Sirreālistiskais darbs ar atsauci uz Renē Magritu, kas liek domāt gan par laika bezgalību, gan mūžīgi vērojošo aci, publiska izstādīšana, akceptēja mākslu ārpus sociālistiskā reālisma. Arī citos Sūstera darbos-zinātniskajā vīzijās viens no galvenajiem elemnetiem ir ola, arī tādi somugru kultūrai raksturīgi elementi kā zivs un kadiķkoks. 

Leonhards Lapins (1947) un ‘SOUP’69’

Igauņu avangardists Leonhards Lapins igauņu mākslā ienāca 1970. gadu sākumā un pārstāvēja paša radīto “Tallinas skolu”. Viņš 1971. gadā absolvēja Igaunijas mākslas akadēmiju Tallinā un līdz ar citiem spilgtiem laikabiedriem – māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem Andresu Toltsu (1949), Ando Keskūlu (1950–2008), Ūlevi Eljandu (1947), Vilenu Kinapū (1948), Jirī Oku (1950) u.c. bija Igaunijas mākslas vēsturē nozīmīgās grupas “SOUP’69” (atsauce uz Endija Vorhola "Campbell's" tomātu zupas bundžām) izveidotāji. 

Pateicoties spēcīgai arhitektūras disciplīnas klātbūtnei “SOUP’69” uzskatīja, ka mākslai ir jābūt tehniskai, precīzai un ģeometriskai, turklāt nav iespējams radīt tikai savā specialitātē. Tāpēc “SOUP’69” dalībnieki strādāja gan glezniecībā un grafikā, veidoja kolāžas, rīkoja hepeningus, performances, dzejas lasījumus un dažādus citus pasākumus. Par vienu no nozīmīgākajiem tiek uzskatīta izstāde “SOUP 69”, kas 1969. gada decembrī notika Rakstnieku savienības kafejnīcā “Pegasus” Tallinā. 

Lenonarda Lapina daiļrade bija Igaunijas atbilde Rietumu popārtam, tikpat spēcīgi līdzās pastāvējusi interese par konstruktīvismu un supremātismu, par savu iedvesmotāju izvēloties Kazimiru Maļēviču. Padomju gados Lapina izpausmes akcijās un hepeningos bija ar izteiktu politisku vēstījumu, tomēr viņš tika uzskatīts par izaicinošu huligānu, nevis padomju sabiedrībai bīstamu tipu. 

Šobrīd, līdz 2018. gada 13. maijam Tallinā, Igaunijas mākslas muzejā “Kumu” ir aplūkojama plaša Leonharda Lapina darbu retrospektīva, kas ir daļa no valsts simtgades mākslas programmas.