Neatkarības cīņu laika pastkarte ar vienu no Igaunijas armijas bruņuvilcieniem.

Nacionālās saknes un demokrātiskā diktatūra

Lai gan latviešu saiknes ar lietuviešiem ir ciešākas no etniskā un valodas aspekta, politikas un kultūras ziņā mums ir daudz vairāk kopīga ar igauņiem. Lielāko daļu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas 13. gadsimtā pakļāva Teitoņu ordeņa bruņinieki, dibinot Livonijas ordeni, un, lai gan turpmākajos gadsimtos varas vairākkārt mainījās, lielākā daļa zemes un vietvara saglabājās vācu muižniecības un garīdzniecības rokās, atstājot dziļu ietekmi uz abām tautām.

“Patiesībā par Igaunijas izcelšanos zināms maz. Mēs nezinām, no kurienes vārds “Eesti” (Igaunija) nāk (..), mēs nezinām, ko vārds “eesti” nozīmē (..). Toties mēs zinām, ka vārds “eestimaa” (igauņu zeme) pirmoreiz rakstos igauņu valodā minēts 17. gadsimtā, bet “eesti” (igaunis) tikai 19. gadsimta vidū,” Igaunijas sabiedriskajam medijam savulaik norādījis Tallinas Universitātes kultūrvēstures profesors Mareks Tamms.

Igauņu politikas aizsākumi

Igauņu nacionālās pašnoteikšanās idejas iededzējs Karls Roberts Jakobsons. 

Igauņu nacionālā atmoda un kultūras apzināšanās sākās vienlaikus ar jaunlatviešu kustību 19. gadsimta vidū. Par diviem spilgtākajiem tās virzītājiem uzskata teologu un igauņu “Krišjāni Baronu” Jakobu Hurtu un skolotāju, publicistu Karlu Robertu Jakobsonu. Par igauņu folkloras karali dēvētais Hurts savam laikam unikālā kampaņā organizēja ap 1400 brīvprātīgo, kas savāca ap 124 000 lapaspušu ar folkloras pierakstiem, bet 70. gados uzņēmās Igauņu rakstnieku biedrības vadīšanu, iestājoties par plašāku dzimtās valodas izmantošanu literatūrā un izglītībā. Tērbatā (Tartu) izveidotās biedrības pirmajos desmit pastāvēšanas gados tā sapulcināja nozīmīgākos sava laika igauņu kultūras darbiniekus, taču tas noveda pie biedru uzskatu sadursmēm. Asākais strīds izvērsās starp Hurtu un Jakobsonu par biedrības tālākajiem mērķiem. Jakobsons, pretēji Hurtam, uzskatīja, ka līdz ar valodas nostiprināšanu igauņiem nepieciešama arī lielāka pašnoteikšanās.

Tartu pagājušā gadsimta sākumā:

Mūsdienu Igaunijas teritorija 19. gadsimtā bija sadalīta Igaunijas guberņā mūsdienu republikas ziemeļdaļā un Vidzemes guberņā, kurā līdzās Tērbatai iekļāvās arī Rīga, Sāmsala un pat daļa Lubānas ezera. Jakobsons paša izdotā laikrakstā “Sakala” aicināja reformēt dzimto Vidzemes guberņu, lai izbeigtu baltvāciešu politisko dominanci, un izstrādāja programmu igauņu politisko un ekonomisko pamatu izveidei. Viņš gan pāragri mira, bet publicista paustās idejas ap gadsimtu miju veicināja jaunu nacionālisma vilni, kura centrā bija Igauņu studentu biedrība.

Tās spilgtākās personības Jāns Tenisons un Konstantīns Petss katra vadīja savu laikrakstu – “Postimees” un “Teataja” – un konkurēja uz nacionālā līdera titulu. Veidojās pirmās igauņu politiskās partijas, un Petsa atbalstītāji aizvien aktīvāk pieprasīja visu igauņu apdzīvoto teritoriju apvienošanu vienotā guberņā. Krievijas impērijas asā reakcija uz 1905. gada revolūciju Petsam, gluži kā Jānim Pliekšānam, lika bēgt uz Šveici. Tur trimdā bija devies arī Rēveles (Tallinas) pašvaldības deputāts Oto Augusts Strandmens, kurš ar citiem trimdiniekiem izstrādāja reformas plānu autonomijai, taču tas tā arī palika nepiepildīts.

No autonomas guberņas līdz neatkarīgai republikai

Lielāku pašnoteikšanos atnesa tikai Pirmā pasaules kara izraisītais impērijas sabrukums. Petrogradas (Sanktpēterburgas) 1917. gada marta sacelšanās rezultātā izveidotā Krievijas pagaidu valdība, ņemot vērā joprojām aktīvo fronti, masveidīgo dezertēšanu un novājināto ekonomiku, pakļāvās igauņu demonstrācijām Petrogradā un ļāva dibināt autonomiju. Tenisons iestājās par divu guberņu – Tallinas un Tartu – izveidi, bet vairākums atbalstīja Petsa ideju par vienas vienotas Igaunijas guberņas izveidi. Autonomijas, kas gandrīz sakrīt ar mūsdienu Igaunijas robežām, izveidi Krievijas pagaidu valdība apstiprināja jau 12. aprīlī.

Ar dekrētu tika noteikta arī guberņas asamblejas veidošana 62 deputātu sastāvā. Divās vēlēšanu kārtās līdz augustam asambleja bija izveidota, lielāko mandātu skaitu – 13 – saņemot Konstantīna Petsa vadītajai “Lauku līgai”, otro vietu ar 11 deputātiem ieņemot Anta Pīpa par leiborītiem dēvētajai divu sociālistu partiju apvienībai, bet trešajā ar deviņiem mandātiem iekļuva patriotiskā Igauņu sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vēl astoņus mandātus saņēma Igauņu sociālistu revolucionārā partija, septiņi mandāti tika Jāna Tenisona Igauņu demokrātiskajai partijai, pieci – boļševikiem, bet četri – Petsa savulaik izdotās avīzes “Teataja” iedvesmoto aktīvistu Igauņu radikāldemokrātiskajai partijai.

Līdz ar apvērsumu Petrogradā 7. un 8. novembrī arī Igaunijas guberņā notika varas sagrābšanas mēģinājums. Asambleja atteicās atzīt boļševiku teikšanu un 28. novembrī sevi pasludināja par suverēnu augstāko varu Igaunijā līdz Satversmes sapulces izveidei. Boļševiki varu gan pārņēma ar spēku, un asamblejas deputāti nogāja pagrīdē, pirms tam nododot likumdošanas varu pašu izveidotai Vecāko komitejai. Boļševiki vācu spēku vēl neieņemtajā Igaunijas ziemeļdaļā 1918. gada februāra sākumā atļāva rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas pārliecībā, ka tajās uzvarēs. Savākuši vien 37% balsu, viņi vēlēšanas pasludināja par nenotikušām, turklāt strauji tuvojās Vācijas armija, kas tiem lika atkāpties.

Situāciju izmantoja pagrīdē esošie asamblejas deputāti, 19. februārī dibinot Igauņu glābšanas komiteju triju cilvēku sastāvā, lai uzturētu asamblejas darbu ārkārtas apstākļos. Tās locekļi Petss, Juri Vilmss un Konstantīns Koniks izstrādāja neatkarības deklarācijas uzmetumu, kuru apstiprināja asamblejas Vecāko padome. Komiteja dienu pirms Vācijas armijas ienākšanas pilsētā, 1918. gada 23. februārī, Pērnavā pasludināja Igauniju par neatkarīgu un demokrātisku republiku. Tomēr par Neatkarības dienu kļuvusi nākamā, jo trijotne 24. februārī, arī dienu pirms vācu spēku ienākšanas, svarīgo ziņu otrreiz izsludināja galvaspilsētā Tallinā, kā arī izveidoja pagaidu valdību.

Starp novembrī notikušo boļševiku apvērsumu un vācu spēku okupāciju aptuveni 90 krievu jūrnieku oportūnistu ieņēma Naisāres salu vien nepilnus 10 kilometrus no Tallinas un pasludināja tajā Karavīru un Nargenas cietokšņa būvētāju sociālistisko republiku. Decembrī dibinātā un tā arī neviena neatzītā valsts beidza eksistēt, kad salu 1918. gada 26. februārī ieņēma vācieši:

Pūlis pie Pērnavas teātra sagaida paziņojumu par Neatkarības akta pieņemšanu.

Vācijas impērija Igaunijas neatkarību neatzina un 4. martā pakļāva pēdējo jaundibinātās Igaunijas Republikas pilsētu Narvu. Igauņu glābšanas komitejai maijā gan izdevās panākt, ka neatkarību atzina Lielbritānija, Francija un Itālija, kam sekoja Petsa arests. Pēc Vācijas sakāves karā laikā no 11. līdz 14. novembrim pilnvaras tika nodotas atpakaļ Igaunijas valdībai, kura jau 16. novembrī izsludināja brīvprātīgu mobilizāciju. Petss, Tenisons un ģenerālmajors Andress Larka nekavējoties izveidoja divīzijas apmēra Igaunijas armiju. Atšķirībā no pārējām divām Baltijas zemēm tieši vācbaltieši tajā sākotnēji bija viens no būtiskākajiem spēkiem.

Neatkarības karā nosargāja arī Latviju

Sarkanā armija jau 28. novembrī virspavēlnieka Jukuma Vācieša vadībā ar Narvas ieņemšanu uzsāka uzbrukumu vāciešu pamestajai valstij un nākamajā dienā dibināja marionešu valdību ar Jānu Anveltu priekšgalā. Otra frontes līnija tika atklāta uz dienvidiem no Peipusa, un Padomju Krievijai draudzīgie latviešu sarkanie strēlnieki līdz Ziemassvētkiem ieņēma Valgu un Tartu. 

Igaunijas Bruņoto spēku virspavēlnieks Johans Laidoners

Par spīti straujajam uzbrukumam, ap gadumiju karš piedzīvoja pagrieziena punktu – Igaunijas karavīru skaits bija pieckāršojies, viņu vadību pārņēma Krievijas impērijas armijā pieredzi guvušais Johans Laidoners, okupētajās teritorijās reorganizējās partizānu vienības, ieradās ap divtūkstoš somu brīvprātīgie un britu karakuģu eskadra. Turklāt Lielbritānija un Somija piegādāja ieročus, kā arī briti igauņiem nodeva divus piekrastē sagrābtos Krievijas iznīcinātājkuģus. Ap šo laiku Tallinā tika uzsākta arī trīs leģendāro igauņu bruņuvilcienu būvniecība. Cik ātri nākuši, tik ātri boļševiki no Igaunijas tika padzīti, un pirmajā neatkarības gadadienā, 1919. gada 24. februārī, igauņu spēki jau bija atbrīvojuši Narvu un ietriekuši sarkanos strēlniekus dziļi Latvijā.

Neatkarības kara laika pastkartes:

Lai gan pretuzbrukumi turpinājās, aprīļa sākumā tika sarīkotas Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās Petsa “Lauku līga” cieta sakāvi un vairākumu ieguva kreisie spēki, kā arī Tenisona Tautas partija. Turpmākais politiskais darbs notika salīdzinoši raiti – 8. maijā darbu sāka bijušā Šveices trimdinieka Strandmana vadītā valdība, un jau 4. jūnijā tika pieņemta pagaidu konstitūcija. Savukārt 10. oktobrī pieņemtais Zemes reformas akts paredzēja vācbaltiešiem, kam līdz šim piederēja ap 58% visas Igaunijas zemes, konfiscēt vairāk nekā 1000 muižu īpašumus jeb nepilnus 97% no viņu līdzšinējām zemēm, katrai ģimenei atstājot vien 50 hektārus. Vairumu atsavināto platību saņēma bezzemnieki un kara veterāni. Gadu vēlāk līdzīgu reformu īstenoja arī Latvija.

Satversmes sapulces vēlēšanas frontē. Foto: Rīgikogu.

Militārie panākumi un politiskās norises igauņiem ļāva ne tikai nostiprināt savu valstiskumu, bet arī demonstrēt sevi kā uzticamu sabiedroto, no kara bēgļiem savā teritorijā organizējot, atbalstot un bruņojot krievu baltgvardu, latviešu un ingru militārās vienības. Jau 1919. gada maijā, atbalstot baltgvardus, igauņi ieņēma teritoriju aiz Narvas līdz Lugas un Sabas upei, kā arī palīdzēja baltgvardiem ieņemt Pleskavu. 

Cita starpā politiķi 1919. gadā lēma par Igaunijas karogu. Daļa vēlējās, lai Igaunija kļūtu par pilnvērtīgu Skandināvijas valsti, un piedāvāja karogu veidot pēc šo valstu simbolu līdzības.

Savukārt uz dienvidiem Igaunijas armija kopā ar latviešiem atbrīvoja boļševiku kontrolēto Vidzemi un sadūrās ar Baltijas landesvēra spēkiem. Tie tobrīd kontrolēja Rīgu un bija izveidojuši Andrieva Niedras marionešu valdību, kamēr Kārļa Ulmaņa valdība sabiedroto apsardzībā patvērās uz velkoņa “Saratow”, un vēlējās ieņemt arī Igauniju. Laidoners pavēlēja landesvēram atkāpties, bet 6. jūnijā vācu spēki ieņēma Cēsis un centās virzīties uz ziemeļiem, taču nespēja. Tā dēvētā Cēsu kauja noslēdzās 23. jūnijā, apvienotajam Igaunijas un Latvijas karaspēkam atgūstot pilsētu, bet jau 3. jūlijā tas sasniedza Rīgu, panāca mierizlīgumu un atjaunoja Ulmaņa valdības varu. Igaunija turpināja atbalstīt Latvijas karaspēku pret boļševiku uzbrukumiem austrumos, kā arī 1919. gada rudenī nosūtīja divus bruņuvilcienus, lai palīdzētu cīņā pret Bermonta karaspēku.

Igauņu armijas parāde kādā Ziemeļvidzemes pilsētā un uz Rīgu karošanai pret Bermontu nosūtītais bruņuvilciens:

Kopš agra pavasara Padomju Krievija mēģināja ar igauņiem uzsākt miera sarunas, pret kurām asi iebilda briti, cerot uz boļševiku sagrāvi. Augusta noslēgumā PSRS valdība izteica oficiālu miera sarunu piedāvājumu, igauņi visbeidzot to pieņēma un 16. septembrī uzsāka sarunas.

Tās gan jau 28. septembrī pārtrauca Francijas un Lielbritānijas apbruņoto baltgvardu Ziemeļrietumu armijas operācija Petrogradas ieņemšanai, kurā ar sabiedroto spiedienu piedalījās arī vairākas igauņu armijas daļas. Nonākuši vien desmit kilometru attālumā no senās galvaspilsētas, baltgvardi tika sakauti un atkāpās uz Igauniju. Igauņu virspavēlniecība drošības pēc viņus atbruņoja, taču pusotru mēnesi uz savas robežas bija spiesta turēties pretī sarkanarmiešu pārspēkam, kas sekoja baltgvardiem. Vēl risinoties cīņām ap Narvu, Tenisons 5. decembrī atsāka miera sarunas. Tās noslēdzās ar 1920. gada 2. janvārī parakstīto Tartu miera līgumu. Tajā PSRS atzina neatkarīgu Igauniju, bet vienlaikus šis līgums bija arī viens no pirmajiem dokumentiem, kas atzina Padomju Krievijas suverenitāti.

Demokrātiskā parlamenta laiks

Tā paša gada jūnijā izdevās pieņemt konstitūciju, un 20. decembrī darbu sāka pirmais Igaunijas Republikas parlaments – Rīgikogu. Kopumā līdz 1934. gadam notika piecas parlamenta vēlēšanas, bet nomainījās 21 valdība. Par spīti šķietami lielajām pārmaiņām un kašķiem, kas tās pavadīja, pie varas ar mainīgām sekmēm vairākkārt atkārtoti nokļuva vieni un tie paši cilvēki, kuri par politisko kustību un partiju līderiem bija nostiprinājušies jau ap gadsimtu miju un Pirmā pasaules kara gados. Tā par pirmo premjeru tika ievēlēts Strandmans, kurš vēlāk ieņēma arī valsts vecākā vietu, savukārt par pirmo valsts vecāko kļuva viņa kolēģis Ants Pīps, kurš vēlākos gados ieņēma arī premjera amatu. Pirmajā sasaukumā iekļuva arī sociāldemokrāts Augusts Reiss, kurš pēckara gados kļuva par valsts līderi trimdā, Juris Jāsons, kurš ieņēma valsts vecākā krēslu un pēcāk vadīja Igaunijas Banku, kā arī divkārtējais valsts vecākais Jāns Tēmants.

Tomēr divas spilgtākās personas Igaunijas politiskajā virtuvē arī starpkaru periodā bija “Zemnieku asambleju” (iepriekš “Lauku līgu”) vadošais konservatīvais nacionālists Konstantīns Petss, kurš pat pieckārt bija valsts vecākais un vienreiz ieņēma parlamenta spīkera amatu, un demokrāts Jāns Tenisons (attēlā augšā runā tribīnē), kurš divkārt ieņēma gan valsts vecākā, gan premjera krēslu, kā arī vienu termiņu bija ārlietu ministrs.

Šo sistēmu pirmoreiz 1924. gada decembrī centās izjaukt no Padomju Krievijas iesūtīti diversanti un vietējie Igaunijas komunisti, sarīkojot apvērsuma mēģinājumu. “Ar Krieviju līdz tam Igaunijai bija visciešākās attiecības, jo tā bija pirmā, ar kuru tika slēgts miera līgums, un Tallinā bija izveidotas dažādas pārstāvniecības. Krievi gan to izmantoja pa savam, tostarp ieveda ieročus un sagatavoja augsni apvērsumam,” portālam “Delfi” skaidro Latvijas Universitātes vēstures profesors Ēriks Jēkabsons. Valdība izsludināja ārkārtas stāvokli, par Bruņoto spēku virspavēlnieku atkal iecēla Laidoneru un dažu stundu laikā dumpiniekus apspieda. Laidoners pēcāk atvaļinājās, un ikdienas politiskās norises iegāja vecajās sliedēs, tiesa, ar daudz rezervētāku skatu uz Padomju Savienību, ar kuru līdz tam bija uzturētas labas attiecības. 

Otrajā reizē ierastās sistēmas izjaukšanai pie vainas bija globālās ekonomiskās krīzes sitiens 30. gadu sākumā. Smagi cietusī ekonomika veicināja nestabilāku politisko vidi, un 1926. gadā brīvības cīņu dalībnieku izveidotā nacionālsociālistiskā jeb nacistu Vabsu kustība guva aizvien plašāku atbalstu vidusšķiras trūcīgākās daļas vidū. Lai gan populistiskā kustība pieņēma vairākas Vācijas līdera Ādolfa Hitlera partijas iezīmes, piemēram, romiešu sveicienu un biedru uniformu, tā iebildusi pret Trešā reiha vēršanos pret ebrejiem ar vardarbību un nav lolojusi plānus paplašināt Igaunijas teritoriju. Vabsi pamatā vēlējās autoritārāku un nacionālistiskāku pārvaldi, ko centās panākt ar referendumu 1933. gada oktobrī par parlamenta nomaiņu ar autoritāru līderi, kurā saņēma 72,7% atbalstu. 

“Vabsus var salīdzināt ar pērkoņkrustiešiem Latvijā. Arī pērkoņkrustieši, ja nebūtu bijis [Kārļa] Ulmaņa apvērsuma, nākamajās demokrātiskajās vēlēšanās gatavojās nākt pie varas. Šajā laikā krīze un nacionālisms visā Eiropā radīja līdzīgas kustības – gan labi zināmās Vācijā un Itālijā, gan Polijā un citviet,” stāsta Jēkabsons.

Autoritārisms, lai izbēgtu no autoritārisma draudiem

Abi senie politiskie sāncenši, konservatīvais nacionālists Petss un demokrāts Tenisons, centās rast risinājumu, lai bloķētu nacistu nākšanu pie varas. 

Laidoners 1934. gadā pēc Petsa aicinājuma par Bruņoto spēku vispavēlnieku kļuva jau trešo reizi.

Tenisons, kurš tobrīd ieņēma premjerministra amatu, vēl pirms referenduma izsludināja ārkārtas stāvokli un aizliedza kustību, taču šis solis tikai nostiprināja sabiedrības atbalstu radikālajiem nacionālistiem. Vabsu lielo popularitāti 1934. gada sākumā apstiprināja arī reģionālo vēlēšanu rezultāti, skaidri demonstrējot viņu gaidāmo uzvaru aprīlī plānotajās autoritārā prezidenta vēlēšanās. Valsts vecākais Petss 12. martā jau atkal aicināja atvaļināto brīvības kara virspavēlnieku Laidoneru “nosargāt valsti”. Tikai šoreiz armija bija nepieciešama valsts apvērsuma īstenošanai, ne novēršanai. Vabsu partija tika likvidēta, aptuveni 400 tās līderi apcietināti, bet vēl simti zaudēja amatus valsts institūcijās, kā arī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis līdz jaunas konstitūcijas pieņemšanai. 

Ignorējot spēkā esošo konstitūciju, Petss atlika valsts vecākā un parlamenta vēlēšanas, kā arī parlamenta opozīcijas sarīkotu sesiju, tādējādi nepieļaujot pretdarbību savai rīcībai, un faktiski pastāvošo varu nomainīja pret savu autoritāro pārvaldi. Opozīcijas apklusināšanas dēļ Petsa valdīšanas laiks pazīstams kā “klusuma ēra”.

Vienlaikus Petsa režīms bija maigāks par vairumu līdzīgu. To pat mēdz dēvēt par autoritāro demokrātiju, jo 1937. gadā patiešām tika pieņemta jauna konstitūcija un gadu vēlāk sarīkotas vēlēšanas, kurās pieļauta, tiesa, ierobežota, Petsa oponentu dalība – par spīti vairākuma balsu savākšanai, no 64 parlamenta vietām viņi ieguva vien 16. “Petsa režīms bija viens no visbrīvākajiem, turklāt diktatūra neiestājās vienā dienā, bet tikai no 1938. gada, kad tika pieņemta autoritāru varu atbalstoša konstitūcija, izveidots autoritārs parlaments, līdzīgs kā Lietuvā, un Pets kļuva par prezidentu. Pirms tam viņš bija valsts vecākais ar ierobežotākām pilnvarām,” skaidro Jēkabsons.

Jāns Tenisons

Savukārt iepriekš apcietinātie politiskie pretinieki tika atbrīvoti 1938. gadā, un tā arī nenotika vēršanās pret četriem agrākajiem valsts vecākajiem Antu Pīpu, Juhanu Kuku, Jānu Tēmantu un Jānu Tenisonu, kuri publiskā memorandā Somijā izdotā laikrakstā aicināja atjaunot demokrātisko iekārtu. Tenisonam, kurš visas savas politiskās darbības laikā aktīvi iestājās par demokrātijas principu ievērošanu – iepretim Petsa nacionālajam virzienam, tika atņemts laikraksts “Postimees”. Tomēr arī viņš atgriezās jaunizveidotajā parlamentā un kļuva par opozīcijas redzamāko līderi, cīnoties par demokrātijas atjaunošanu republikā.

Cīņa gan nebija ilga. Slepenais Molotova-Ribentropa pakts paredzēja Igaunijas iedalīšanu Padomju Savienībai, kura 1939. gadā visām trim Baltijas valstīm uzspieda savstarpējās palīdzības līgumus un savas armijas izvietošanu. Savukārt 1940. gada 16. jūnijā Igaunijai tika pieteikts ultimāts, un, lai gan Tenisons uzstāja uz nepieciešamību izrādīt kaut vai simbolisku pretestību, Petss vienpersoniski izlēma padoties bez ierunām. Dienu pēc Latvijas Igaunijā papildus jau izvietotajiem 25 000 padomju karavīru ienāca vēl ap 90 000. 

Neatkarības 20. gadadienas svinēšana Tallinā 1940. gada 24. februārī:

Okupācijas darboņi jau jūlijā sarīkoja vēlēšanas, uz kurām, par spīti viņam izteiktiem draudiem, Tenisonam izdevās savākt 87 kandidātus demokrātiskajam sarakstam, taču okupācijas varas pārstāvji atļāva kandidēt tikai vienam no viņiem. Tikmēr Petss ar okupācijas varu sadarbojās, parakstot vairāk nekā 200 dekrētus, tostarp pats mainot vēlēšanu likumu. Tiek uzskatīts, ka par marionetes prezidentu kļuvušais politiķis jaunās varas patiesos nodomus aptvēris tikai Igaunijas PSR izsludināšanas dienā 21. jūlijā un tūlīt arī ASV sūtniecībā savai ģimenei lūdzis aizsardzību, kas tai liegta. 

Petss pēc apcietināšanas Ufā 1941. gadā.

Pēc deviņām dienām viņš kopā ar dēla ģimeni tika nosūtīts uz Ufu, kur gadu dzīvoja mājas arestā, līdz slēptiem VDK aģentiem izteicās, ka gaidot nacistiskās Vācijas uzbrukumu. Tas bija pietiekams iemesls apsūdzībai un tiesai. Pieaugušie tika ieslodzīti, bet Petsa mazbērni nonāca bērnunamā. Bijušais līderis ar dēlu nonāca vairākos cietumos, bet no 1943. gada marta līdz pat savai nāvei tika pārsūtīts no vienas psihoneiroloģiskās slimnīcas uz nākamo, tostarp uz laiku nonāca pat Igaunijā, jo turpināja sevi saukt par Igaunijas prezidentu. Viņš mira nepilnus 15 gadus pēc aizturēšanas – 1956. gada 18. janvārī slimnīcā Tveras nomalē 81 gada vecumā.

Viņa sāncensi Tenisonu padomju struktūras arestēja 1940. gada rudenī. Tiesā viņš neesot nodevis nevienu savu laikabiedru, kā arī nav paudis nožēlu par savu politisko darbību. Par viņa likteni pēc tiesas nav saglabājusies nekāda informācija, bet tiek uzskatīts, ka viņš turēts apcietinājumā Tallinā, līdz 1941. gada jūlijā nošauts.