Lietuvas leģenda Arīds Sabonis PSRS izlases spēlē pret Polijas izlasi "Druzhba-84" pusfināla mačā. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Okupācijas laika sasniegumi un personības

Kultūrā

Padomju periodā kardināli mainījās kultūras telpa. Īpaša vieta tajā bija atvēlēta propagandai, kuras mērķis bija radīt “jauno padomju cilvēku”, proti, krieviski runājošu cilvēku bez konkrētas nacionālās identitātes, kurš vienlaikus par savu dzimteni uzskata Krieviju. Kultūras dzīve tika īpaši ideoloģizēta, cenzēta un pilnībā pakļauta valsts institūcijām, bet visa radošā darbība izmantota politiskajai propagandai. Tāpat intensīvi tika apspiesta kristietība un jebkāda reliģija, tostarp ignorēti kalendārie svētki. Tas tika darīts arī nolūkā iznīcināt jebkādus nacionālās kultūridentitātes pamatus. 

Kinoteātris "Metropolitain" 1960. gadā pārtop par Kauņas Drāmas teātri

Joma, kas spītīgi centās turēties pretī padomju ietekmei, bija teātris. Teātra attīstību Lietuvas PSR lielākoties ietekmēja divi faktori – nepieciešamība saglabāt nācijas identitāti, valodu un kultūras tradīcijas, kā arī vēlme absorbēt 20. gadsimta Eiropas teātru inovācijas. Protams, arī teātra nozarē cenzūra bija klātesoša, taču režisori iemanījās aizliegumus apiet, savos darbos runājot tā dēvētajā Ēzopa valodā, liekot skatītājiem lasīt starp rindām. Tiesa, šis mākslinieciskais flirts ne vienmēr labi beidzās – daudziem atmaskotajiem nācās pamest Lietuvu, tostarp izcilajam režisoram Jonam Jurašam, kuru politisku iemeslu dēļ atlaida no Kauņas Drāmas teātra, un 70. gadu vidū viņš emigrēja uz Austriju, Vāciju un pēcāk uz ASV.

Arīdzan mūziku uzraudzīja padomju valdības cenzoru stingrā roka, taču saikne ar Rietumu kultūru pilnībā nepazuda, jo lietuviešu komponisti salīdzinoši regulāri piedalījās mūzikas festivālos Polijā. Mūzikas modernizācija aizsākās septiņdesmitajos gados, dzimstot individuāliem daiļrades stiliem, tostarp arī hipiju kustības iedvesmotai rokmūzikai un tā dēvētajai dziedamajai dzejai. 

 

Par lietuviešu dziedamās dzejas pionieri uzskatāms aktieris un dziesminieks Vītauts Ķernaģis, kurš darbojās grupās “Aisčiai” (“Aisti”) un “Rupūs miltai” (“Rupja maluma milti”) un pauda hipiju brīvības, mīlestības un pašizpausmes idejas. 1978. gadā viņš ierakstīja pirmo lietuviešu dziedamās dzejas plati “Vytautas Kernagis”.

Arī literatūrā autoriem bija izvēle vai nu meklēt arvien jaunus izteiksmes veidus, vai doties trimdā, kur tad arī tapa nozīmīgākie lietuviešu literatūras 20. gadsimta darbi. Par populārākajiem žanriem kļuva īsais stāsts un dzeja, kur redzamākie pārstāvji bija Alfonss Nīka-Niļūns, ASV plaši pazīstamais avangarda kino “krusttēvs” un dzejnieks Jons Meks, “lietuviešu Ziedonis” un nacionālās pašapziņas veicinātājs Justīns Marcinkevičs, kā arī Korāna tulkotājs, “Sąjūža” aktīvists un dzejnieks Sigits Geda. 

Par vienu no nozīmīgākajiem šā laika darbiem tiek uzskatīts Antana Šķēmas 1958. gadā iznākušais eksistenciālisma romāns “Baltā drāna” (“Balta drobulė”). Šķēmas darbs uzskatāms par pirmo moderno lietuviešu romānu. 

Būtiskas izmaiņas kultūras dzīvē sākās vien pēc 1986. gada, kad lielāka brīvība sabiedriskajā dzīvē veicināja arī Lietuvas inteliģences aktivitāti. Sāka veidoties dažādas neformālas asociācijas un organizācijas, ar arvien lielāku pārliecību sāka runāt par Lietuvas okupāciju, valsts īsto vēsturi un paražām, kā arī iespējamo neatkarības atjaunošanu. Zīmīgākais nacionālās pašapziņas kultivēšanas nodibinājums bija mūziķa Vītauta Landsberģa dibinātais “Sajūdis”.

Viens no starptautiski pazīstamākajiem 20. gadsimta lietuviešu māksliniekiem ir Vītauts Kasjulis. Savu radošo darbību viņš uzsāka Kauņā četrdesmito gadu sākumā, pēc tam devās izglītoties uz Vāciju, bet 1948. gadā pārcēlās uz Parīzi, kur radīja savus ievērojamākos darbus. Viļņā par godu viņa daiļradei atvērts muzejs.

Lietuvas starptautiski atzītākais teātra režisors Eimunts Nekrošus radošo darbību uzsāka septiņdesmito gadu beigās, un viņa darbībai bijusi milzīga ietekme uz mūsdienu Lietuvas teātra attīstību. Nekrošus darbiem raksturīga atkārtojošu elementu pielietošana, kā arī dejas un neparastu rekvizītu izmantošana, piemēram, ūdens, uguns vai akmens. Pēc viņa izrāžu noskatīšanās 1986. gadā amerikāņu dramaturgs Arturs Millers sacīja: “Šis Nekrošus ir ģēnijs.” 

Izrādi "Kvadrāts" ar tulkojumu Krievu valodā iespējams noskatīties šeit.

Viena no viņa pirmajām izrādēm bija 1980. gadā pēc Valentīnas Jeļisejevas dokumentālā stāsta “Un bija tā” (“O būvo taip”) motīviem uzvestais “Kvadrāts”.

1972. gadā uz ekrāniem nonāca filma “Maza atzīšanās” (“Maža išpažintis”), kas balstīta Vītauta Bubņa garstāstā “Arberons” un vēsta par vienu nedēļu vidusskolnieka Arūna dzīvē. Filmas vēstījums pauž jauna cilvēka eksistenciālās pārdomas pretrunīgajā realitātē, un tā sakrita ar vidusskolnieka Roma Kalanta pašnāvību.

Kalants sevi aizdedzināja, protestējot pret padomju iekārtu, tādējādi kļūstot par jauniešu pretošanās simbolu. Pēc puiša nāves aizsākās divas dienas ilgas demonstrācijas, kuru laikā ielās izgāja aptuveni divi tūkstoši jauniešu. Maršējot pa ielām, viņi sauca “Brīvību Lietuvai!”, “Brīvību jauniešiem!” un “Brīvību hipijiem!”:

Sportā

Pēc okupācijas sporta dzīve Lietuvā tika reorganizēta, pielāgojot to padomju varas prasībām un sportiskajiem plāniem. Vienlaikus, nenoliedzami, bija manāms zināms pārmantojums – Baltijas valstu sportisti turpināja uzrādīt izcilus rezultātus sporta veidos, kas bija raksturīgi šīm valstīm pirmskara periodā, taču bija arī vairākas pārmaiņas: olimpiskās slavas zenītā nonāca vieglatlēti un basketbolisti, bet sporta skatuvi pameta smagatlētikas un cīņas sporta veidu pārstāvji.

Lietuva turpināja savu basketbola ceļu, un uzplaukumu piedzīvoja arī futbols. Par mūsu leģendārās “TTT” sieviešu basketbola komandas analogu Lietuvā kļuva 1944. gadā izveidotais sporta klubs “Žalgiris”. “Žalgiris” kļuva par nozīmīgu komandu PSRS basketbolā un deva vairākus PSRS izlases spēlētājus. Lietuvieši nozīmīgi papildināja arī Padomju Savienības pasaules čempionātu un olimpisko spēļu medaļu krājumu. Pēckara gados medaļas galvenokārt guva vieglatlēti — soļotāji, diska metēji, šķēpmetēji, riteņbraucēji, vēlāk arī airētāji. 

Kopš 1952. gada olimpiskajām spēlēm tikai 1964. gada spēlēs Tokijā PSRS izlasē nebija neviena lietuviešu basketbolista vai basketbolistes. 

1947. gadā “Žalgiris” izcīnīja pirmo no pieciem PSRS augstākās līgas čempionu tituliem, vairāk izcīnījusi tikai Maskavas CSKA.

Klaipēdas centrs 1971. gada martā. Foto: Kārlis Jansons/ Latvijas Nacionālais arhīvs

Ekonomikā

Lietuvas koncentrēšanās uz lauksaimniecības attīstīšanu starpkaru periodā pamatā bija balstīta situācijā, ka 80% valsts iedzīvotāju bija laukos dzīvojoši un nodarbināti lauksaimniecībā, bet etnisko lietuviešu vidū šis īpatsvars bija pat lielāks. Turklāt Lietuvas izteikti auglīgā augsne un uz vietas iegūstamās izejvielas mēslojumam deva dabīgas priekšrocības, lai konkurētu tieši ar lauksaimniecības produkciju. Savukārt līdz ar kolektivizāciju 40. gadu otrajā pusē un 50. gados liels skaits iedzīvotāju lauksaimniecību bija spiests pamest un iesaistījās rūpniecībā. Rezultātā līdz 1990. gadam lauksaimniecībā nodarbināto skaits saruka līdz nepilnai trešdaļai valsts iedzīvotāju.

Pretēji Latvijai, kuras lielākās pilsētas bija industriāli centri jau Krievijas impērijas laikā, līdz šim izteikti agrārajā Lietuvā nacionālkomunisti apzināti veidoja salīdzinoši nelielus un izkliedētus rūpnieciskos centrus, lai ierobežotu viesstrādnieku ievešanu no citām padomju republikām. “Par lielākajiem industriālajiem objektiem kļuva Visagina un Klaipēdas osta, tur neko nevarēja darīt, jo tas bija būtisks objekts. Lietuviešiem bija arī citi projekti, piemēram, Mažeiķu naftas stacija, bet viņiem bija arī vairāk iedzīvotāju pašiem. Kopumā viņi spieda uz vietējo rūpniecību, ko sākotnēji gribēja arī nacionālkomunisti Latvijā,” stāsta Ēriks Jēkabsons.

Klaipēdas osta:

Neskatoties uz to, trimdas lietuviešu izdevums “Lituanus” 60. gadu vidū rakstīja, ka ārkārtīgi straujā Lietuvas industrializācija liecina par mērķi rusificēt un kolonizēt okupēto republiku. Tam par pamatojumu tika uzskaitīti vairāki nesen pabeigti vai tobrīd būvniecības stadijā esoši objekti – Elektrēnu spēkstacija, Ķēdaiņu un Jonavas minerālmēslu un cementa rūpnīcas, Kauņas sintētisko audumu fabrika un metāla lietuve, Marijampoles uzkodu automātu rūpnīca, Ukmerģes ledusskapju rūpnīca un Panevēžas stikla lietuve. 

Sņečkus vārdā nosauktā Ignalinas AES apkalpojošā pilsēta

Padomju gados Lietuvā izteikts iebraucēju skaita palielinājums bija manāms tikai līdz ar Ignalinas atomelektrostacijas un to apkalpojošās pilsētas Sņečkus (tagad Visaginas) būvniecību 70. gadu sākumā. No 22 tūkstošiem reģiona iedzīvotāju tikai aptuveni 18% ir etniskie lietuvieši, liecina 2011. gada skaitīšanas dati.

“Kauno Autobusų Gamykla” 

Lai gan smagā mašīnbūve Lietuvai gāja secen, no 1956. līdz 1979. gadam Kauņā uz “GAZ-51” šasijas tika saražoti aptuveni 12 000 pasažieru autobusi un tā dēvētās pārvietojamās darbnīcas KAG. Rūpnīcu padomju funkcionāri ierīkojuši agrākajā “Ford” darbnīcā.