Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Tīri no oligarhiem un ar skaidru mērķi

Pozitīvais paraugs visam reģionam

Baltijas republikas, būdamas vienīgās PSRS bloka valstis, kuras kļuvušas par ES un NATO dalībvalstīm, bieži tiek izceltas kā paraugs pozitīvai pārejai no autoritāras komandekonomikas sabiedrības uz atvērtu un demokrātisku tirgus ekonomikas priekšrocību izmantotāju. Kā apliecina IKP uz vienu iedzīvotāju, kā arī pirktspējas rādītāji, Igaunija soli solī ar Lietuvu ir tālāk priekšā visām citām.

Tartu Universitātes pētnieks Valts Ernštreits, kurš 90. gados studēja un dzīvoja Igaunijā, pieredzot valsts straujo pārveidi klātienē, portālam “Delfi” stāsta, ka Igaunija no mums ievērojami atšķīrās ar to, ka uzreiz nomainīja visu politisko vidi. “Tas bija ļoti straujš gājiens, un 90. gados lielu institūciju vadošos amatos varēja redzēt cilvēkus 25–28 gadu vecumā. Varēja redzēt, ka nāk iekšā jaunas asinis, tas nebija kā mums ar “Latvijas ceļu”. Tur pēctecība nomainījās ļoti strauji. Vairuma cilvēku, kas bija politikā pirms tam, pēc tam tur vairs nebija – tas arī radīja lielo grūdienu,” viņš stāsta. Ernštreits norāda, ka Ziemeļigaunijā, kur padomju gados varēja uztvert Somijas televīziju, cilvēkiem jau bija saprotama un tuva ziemeļnieku pieeja lietām, jo viņi to bija iepriekš vērojuši no malas.

Savulaik, salīdzinot attīstību Igaunijā un Krievijā, laikraksts “Moscow Times” izcēla faktu, ka pirms PSRS sabrukuma Krievijā un Igaunijā iedzīvotāju pirktspēja bija līdzvērtīga, bet kopš tā laika Igaunija ir vairāk nekā par 20% priekšā lielajam kaimiņam, par spīti tā milzīgajiem resursiem. Laikraksts izcēla vienu būtisku rādītāju – “Transparency International” veidoto korupcijas indeksu. 2017. gadā Igaunija tajā ieņēmusi 21. vietu, kamēr Krievija ir 135. vietā (Lietuva un Latvija attiecīgi 38. un 40.). Medijs uzsvēra, ka tas pierāda, ka ne kultūra, ne tradīcijas, ne vēsture un pat ne tirgus ekonomikas pieņemšana vai fiskālā politika to neietekmē, jo šajos rādītājos pirms globālās krīzes abu valstu politika bija pat visai līdzīga. 

Atšķirīga, pēc “Moscow Times” ieskatiem, bija tieši politikas prakse. Kamēr Krievijā partijas vīri kļuva par jaunajiem uzņēmējiem, pārņemot valsts lielās kompānijas un nostiprinoties klanos, kuri kopš Vladimira Putina nākšanas pie varas ir vēl vairāk konsolidēti, Igaunijā oligarhu vai pat gluži vienkārši ļoti bagātu cilvēku, pēc medija ieskatiem, nemaz neesot. 

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Politiķiem izdevies nepārkāpt šaubīgo robežu

Kā vienīgo izņēmumu tas izcēla 90. gadu sākuma fenomenu, kad turību valsts vēl nereformētās politikas dēļ strauji ieguva metāla uzpirkšanas biznesmeņi. Tam par spilgtāko piemēru kļuva metāla iepirkšanas uzņēmuma “Avantek” Atmodas laika direktors Roberts Lepiksons, kurš iedzīvojās lielā turībā un vēlāk kļuva par Tallinas mēru un pretrunīgi vērtētu iekšlietu ministru. 

Igaunijas pozitīvās prakses pamatus veidoja tās ciešā sekošana Zviedrijas un Somijas pārvaldes standartiem. Viens no galvenajiem iemesliem šīs prakses straujākai pārņemšanai bija lielo uzņēmumu nonākšana zviedru un somu rokās privatizācijas procesā, kā dēļ tajos strauji tika ieviesti arī Skandināvijas uzņēmējdarbības standarti. Turklāt vairākas lielās fabrikas tika aizvērtas, to produktiem nespējot konkurēt ar rietumvalstīm, bet to vietā attīstījās jaunas nozares, kuru attīstītāji lielākoties palika sāņus no politikas. Piemēram, viena no pirmajām un ātrāk augošajām nozarēm bija slānekļa naftas pārstrāde, kā arī naftas transportēšana no Krievijas, taču lielākie nozaru pārstāvji ciešas attiecības ar politiķiem nav dibinājuši, neredzot no tā lielu labumu savam biznesam. Savukārt, ņemot vērā lielāko partiju aktīvu uzņēmējdarbības atbalstu kopumā, daudzi lielie uzņēmēji tām ziedo tāpat, vēloties pašreizējās valsts politikas turpināšanu, ne kādu īpašu interešu īstenošanu.

Narvas stacija. Foto: Vida Press

Savulaik Igaunijā tika skaļi iztirzāta arī divkārtējā premjera Tīta Vehi kļūšana par ārkārtīgi vērtīgā reto metāla pārstrādātāja “Silmet” īpašnieku. Viņš to skaidroja vienīgi ar labiem sakariem Igaunijā un ārvalstīs, kuri iegūti premjera amata laikā, taču ne šaubīgiem darījumiem. Tomēr oligarhu neesamību valstī reiz labi apliecinājis privatizācijas process. Uz vienu no vērtīgākajiem uzņēmumiem – “Igaunijas Dzelzceļu” – kandidēja vairāku vietējo uzņēmēju grupa, kuru vidū bija gan Vehi, gan bijušais metālu iepirkšanas magnāts Lepiksons, taču, par spīti dāsniem ziedojumiem varas partijām, viņi zaudēja ārvalstu vairāksolītājiem (šobrīd gan uzņēmums atkal ir valsts kontrolē). Pēc līdzīga principa vadošie politiķi ignorēja cita ietekmīga uzņēmēja Jiri Kao vēlmi pārņemt daļu valsts elektroenerģijas ražošanas sektora, lai gan viņš bija viens no lielākajiem tobrīd vadošās “Pro Patria” savienības atbalstītājiem.

Sākotnēji strauju izaugsmi pieredzēja arī banku sektors, par spilgtāko piemēru kļūstot “Hansapank”, kuru 1998. gadā iegādājās “Swedbank”. Visi trīs bankas dibinātāji ātri vien iekļuva valsts bagātnieku priekšgalā. Kamēr divi no iešanas politikā atturējās, viens no viņiem – Jiri Moiss – īsi pēc bankas pārdošanas nepilnu gadu ieņēma iekšlietu ministra amatu un vēlāk kļuva par Tallinas mēru, pat iesaistoties šaubīgās attiecībās ar Sanktpēterburgas, kā arī Igaunijas kriminālajā pasaulē ietekmīgo Mēlisu Lao. Tomēr pat šī situācija bija īslaicīga un neatstāja paliekošu ietekmi uz politiku.

Oļegs Osinovskis. Foto:LETA

Pēdējos gados visskaļāk par oligarhu dēvēts viens no šobrīd Igaunijā bagātākajiem cilvēkiem Oļegs Osinovskis, kurš apsūdzēts “Latvijas Dzelzceļa” nu jau bijušā valdes priekšsēdētāja Ulda Magoņa kukuļošanā. Turklāt īpašu ievērību pašā Igaunijā izpelnījusies viņa ļoti tiešā saikne ar vietējo politisko vidi – viņš ir koalīcijā esošās Sociāldemokrātu partijas priekšsēdētāja un sociālo lietu ministra Jevgeņija Osinovska tēvs, kurš dēla partiju laika gaitā dāsni apbēris ziedojumiem. Lai gan šīs saiknes tiek vērtētas pretrunīgi, līdz šim nav izskanējis, ka ziedojumi būtu atmaksājušies kādu Osinovskim svarīgu procesu virzīšanā vai apstādināšanā. Turklāt sociāldemokrāti ir viena no mazajām koalīcijas partijām. 

Par oligarhiem pārmaiņus saukti vēl dažādi uzņēmēji, taču viņu ietekme vietējā politikā vēsturiski izrādījusies ārkārtīgi maza. Igaunijā ilgus gadus dzīvojušais Ernštreits skaidro, ka oligarhu neesamību lielā mērā noteicis arī mazās valsts princips. “Ļoti vienkāršā variantā to varētu raksturot tā – divu līdzvērtīgu piedāvājumu gadījumā noteikti tiks izvēlēts tas, kurā ir kāds pazīstams cilvēks, bet, ja viens būs kaut kā labāks par otru, tiks izvēlēts labākais, neskatoties uz radniecības vai draudzības saitēm ar to otro. Šī domāšana ir stratēģiskāka un ilgtermiņā domājoša. Varbūt izklausās naivi, bet igauņiem tas darbojas,” viņš stāsta.

Igauņu politiskās pasaules uzbūve

Igaunijas parlamentārā sistēma un tās funkcijas ir ļoti līdzīgas Latvijas Saeimai, tomēr pat šeit igauņi ir “priekšā” – mūsu 100 deputātu vietā viņiem ir 101. Atmodas laika aktivitātes masveidība drīz pēc neatkarības atjaunošanas sadrumstalojās vairākos desmitos partiju, no kurām vairums pēc pirmajām brīvajā Igaunijā sarīkotajām vēlēšanām 1992. gadā, nesasniedzot vērā ņemamu atbalstu, apvienojās lielākās – uz mērķiem vai ideoloģiju bāzētās – apvienībās, izkristalizējoties galvenajiem politiskajiem virzieniem un uzskatiem, kuri turpmāk arī pārstāvēti mūsu ziemeļu kaimiņvalstī.

Igaunijas ārlietu ministrs Lenards Meri un viņa Krievijas kolēģis Andrejs Kozirevs paraksta savstarpēju vienošanos 1991. gada 24. oktobrī.
Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Tikmēr par valsts seju kļuva pirmais atjaunotās Igaunijas prezidents Lenards Meri. “Prezidentam ir mehānisms, ko var izmantot, – kad prezidents runā, viņu dzird. Un Meri ar teikto ielika ne tikai valsts virzību, bet arī valsts pašpārliecinātību,” uzskata Ernštreits. Turklāt tik spēcīga figūra par prezidentu kļuva tieši svarīgākajā valsts veidošanās posmā – 90. gadu sākumā – un ļoti daudz izdarīja, lai izveidotu Igauniju, kāda tā tagad ir. Ernštreits uzskata, ka no visiem viņa pēctečiem vājš bijis tikai Arnolds Rītels, kurš amatā bija tikai vienu termiņu. Tikmēr Tomas Hendriks Ilvess un pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kura nav bijusi vēl pat pilnu termiņu, viņaprāt, turpina Meri uzsākto ceļu godam. 

Marts Lārs. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Pirmajā 1992. gada sasaukumā ar 22% balsu iekļuva no piecām partijām sastāvošais nacionālkonservatīvais Tēvzemes bloks (“Isamaa”) Marta Lāra vadībā, bet pa 13% un 12% balsu savāca arī no divām centriski liberālām partijām sastāvošais “Drošās mājas” bloks un Edgara Savisāra vadītais sociālliberālais četru partiju “Tautas frontes” bloks. Vājāka izrādījās Atmodas procesos aktīvā Igaunijas Nacionālā neatkarības partija, kas tikai par astoņiem tūkstošiem balsu apsteidza satīrisko Neatkarīgo rojālistu partiju, kura daudziem par pārsteigumu uz pirmo Rīgikogu sasaukumu ieguva astoņas pārstāvju vietas. Daudz mazāku atbalstu nekā Latvijā un Lietuvā jau pirmajā sasaukumā ieguva zemnieku, sociāldemokrātu apvienības un citi līdzīgi kreisi orientēti politiskie spēki. Piemēram, nepilnus 10% guva sociāldemokrātiskais mēreno spēku bloks.

Edgars Savisārs. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Lāra nacionālkonservatīvie spēki pirms 1995. gada vēlēšanām apvienojās ar Igaunijas Nacionālās neatkarības partiju, izveidojot “Tēvzemes savienību”, kas starptautiski pazīstama arī kā “Pro Patria Union”. Savukārt Savisāra vadītais “Tautas frontes” bloks saplūda tā līdz šim spēcīgākajā spēkā – Centra partijā. Līdz ar to jau 90. gadu vidū uz Atmodas laiku kustību pamata Igaunijas politiskajā vidē nostiprinājās divi politiskie spēki, kuri, lai gan pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā piedzīvojuši vēl dažādas šķelšanās un apvienošanās, ar mainīgām sekmēm spējuši noturēt pārstāvniecību parlamentā līdz pat šim brīdim.

Sīms Kalass. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Parlamentā kā otra populārākā 19 deputātu vietas izcīnīja liberālā Reformu partija tābrīža Igaunijas Bankas prezidenta Sīma Kalasa vadībā. Kopš 2005. gada Reformu partijai nemainīgi bijis visvairāk mandātu parlamentā, otrajā vietā tikpat nemainīgi atstājot Savisāra Centra partiju. Lai gan Kalasa partija gandrīz visu pirmo sasaukumu palika opozīcijā (un opozīcijā ir arī patlaban), tā lielākoties bijusi koalīcijas partija, nosakot Igaunijas zemo nodokļu politiku un vedot valsti brīvā tirgus attīstīšanas virzienā.

Arnolds Rītels. Foto: Vida Press

Ņemot piemēru no “Latvijas ceļa”, arī Igaunijā uz 1995. gada vēlēšanām tika radīta uz savstarpējiem sakariem, ne ideoloģiju balstīta agrākās nomenklatūras darboņu, jauno uzņēmēju un citu ar viņiem saistītu cilvēku kustība – Igaunijas Koalīcijas partija. Lai gan partiju vadīja viens no ekonomiskās pārejas programmas izstrādātājiem un Igaunijas Privatizācijas aģentūras izveidotājiem Tīts Vehi, viņa politiskais spēks lielākos panākumus guva, augot sabiedrības neapmierinātībai ar tā dēvētās “šoka terapijas” ekonomiskajām sekām, pie kā tika vainotas līdz šim parlamentā visplašāk pārstāvētās nacionālās partijas. Apvienībā ar bijušā Igaunijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāja Arnolda Rītela konservatīvo “Igaunijas laucinieku savienību” (vēlāk zināmu kā “Igaunijas Tautas savienību”) vēlēšanās tika iegūti 32% balsu. 

Marju Lauristīna. Publicitātes foto

Līdzās “Latvijas ceļa” līdziniekiem, divām Atmodas laiku līderu veidotām partijām un liberāļiem nelielu mandātu skaitu ieguva arī sociāldemokrāti. To pirmā līdere Marju Lauristīna arī bija viena no redzamākajām Atmodas līderēm ar visai netipisku biogrāfiju – viņas vecāki Olga un Johanness 1940. gadā bija vieni no vadošajiem Igaunijas Komunistiskās partijas darboņiem, kuri devās uz Maskavu oficiāli lūgt valsts uzņemšanu PSRS. Viņas tēvs mīklainos apstākļos gāja bojā gadu vēlāk evakuācijas laikā, bet māte visu atlikušo dzīvi bija augsta nomenklatūras ierēdne. Laika gaitā sociāldemokrāti saauguši ar vairākām citām centriskām un kreisām sīkpartijām, ikreiz uz vēlēšanām savācot no iekļūšanai Rīgikogu nepieciešamajiem 5% līdz pat 17%. Ar tikpat mainīgām sekmēm partija bijusi iesaistīta koalīciju veidošanā. Tā 2012. gadā apvienojās ar “Krievu partiju Igaunijā”, taču tās virzību spilgti iezīmē partijas bijušais vadītājs un vēlāk Igaunijas prezidents Tomas Hendriks Ilvess.

Par spīti lielam krievvalodīgo īpatsvaram Igaunijā, tā dēvētās krievu partijas būtisku atbalstu tā arī nekad nav guvušas. Savulaik vienlaikus pastāvējušas pat četras uz etnisko principu balstītas partijas, taču neviena no tām nav guvusi pat 1% vēlētāju atbalstu, kā rezultātā līderi laika gaitā ir vai nu pametuši politiku, vai pievienojušies citām partijām. 

Savukārt kopš 2012. gada Igaunijas politiskajā telpā parādījusies galēji labējo nacionālistu Igaunijas Konservatīvā tautas partija, kuras tuvākā līdziniece Latvijā ir Nacionālā apvienība. Tā līdz šim piedalījusies tikai vienās vēlēšanās, iegūstot 8% atbalstu un paliekot opozīcijā. Par vienu mandātu vairāk šobrīd parlamentā ir konservatīvi populistiskajai Igaunijas Brīvajai partijai, kura par galveno mērķi izvirzījusi cīņu pret viendzimuma savienību atļaušanu, kā arī aktīvi iestājas pret bēgļu kvotām.

Igaunijas Konservatīvās tautas partijas organizētais lāpu gājiens šā gada 24. februārī, valsts simtās jubilejas vakarā:

Igauņu digitālā vīzija

Lai gan visas Baltijas valstis drīz pēc neatkarības atgūšanas par savu mērķi izvirzīja iestāju Eiropas Savienībā un NATO, tādējādi stiprinot savu politisko un ekonomisko stabilitāti, Igaunijā pie varas esošie politiskie spēki spēja pārejas procesus virzīt daudzkārt straujāk par abām pārējām valstīm. Lielā mērā to noteica Skandināvijas valstu spēcīgā ietekme Igaunijas uzņēmējdarbības vides pārveidē un ciešā sadarbība valsts institūciju reformēšanā.

Savukārt pēc iestājas ES un NATO, kad, kā nereti tiek atzīmēts, Latvija zaudēja politisko mērķi, uz ko tiekties, Igaunijai šādu problēmu nebija. Jau kopš valsts pirmsākumiem līdz ar pārvaldes reformām par vienu no valsts prioritātēm tika noteikta modernizācija. Savas digitālās sakaru sistēmas izbūve un datorapmācība visās skolās notika ātrāk nekā citviet reģionā, un jau līdz tūkstošgades mijai valsts bija viena no vadošajām interneta pieejamības ziņā pasaulē. Savu mērķi – kļūt par digitālu lielvalsti – Igaunija pasaulei paziņoja 2000. gadā, valdībai pieeju internetam deklarējot par vienu no cilvēktiesībām.

Igaunijas premjerministrs Jiri Ratass. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Kā portālam “Delfi” norāda Igaunijas premjerministrs Jiri Ratass, īpaša ietekme uz straujo digitalizāciju un kopējo sajūtu, ka tā ir valsts virziens, bija “Skype” radīšanai Igaunijā 2003. gadā. Ratass nozīmīguma ziņā “Skype” izstrādi pat pielīdzina Tartu miera līguma ar padomju Krieviju parakstīšanai 1920. gadā un cauri laikiem izdzīvojušajai Dziesmu svētku tradīcijai, kas spilgti simbolizē vārdu jeb komunikācijas spēku. “Tā iedvesmoja un aizsāka e-servisa attīstību un jaunuzņēmumu vidi, kā rezultātā Igaunijā izveidojās digitālā sabiedrība. Daži saka, ka mums digitālais ir asinīs,” skaidro Ratass.

Drīz pēc ID karšu un digitālā paraksta ieviešanas notika pirmās tiešsaistes vēlēšanas – 2005. gadā, un kopš 2014. gada ikviens var kļūt par Igaunijas e-rezidentu, pat tā arī nekad fiziski nebūdams valstī. Līdzās nācijas digitalizācijas programmai kopš 2007. gada, kad Igaunija kļuva par pirmā zināmā digitālā kara upuri, mūsu kaimiņvalsts ir arī ES un NATO kiberdrošības centrs. Turklāt Igaunija ir viena no vadošajām ES valstīm, kas izstrādā Eiropas nākotnes aizsardzības stratēģiju.

Taujāts, kam, viņaprāt, būtu jābūt tam, ar ko Igaunija leposies pēc desmit un simts gadiem, Igaunijas premjers “Delfi” saka, ka tā varētu būt digitālā sabiedrība. “Vēlos, lai Igaunija ir vieta, kurā digitālā revolūcija, mākslīgais intelekts ir veiksmīgi transformējies visu mūsu iedzīvotāju labklājībā. Lai cilvēki Igauniju redz kā piesaistošu, tīru un mierīgu vietu, kur dzīvot, strādāt, veidot ģimeni, atpūsties vai pavadīt savas vecumdienas,” vīziju uzbur Ratass.