Jūtas meklēja atbalstu, kur atsperties. Izrauta zeme zem kājām, atņemts viss. Dzelzs rati nejūtīgi skrēja pretim naidīgam svešumam un neziņai. 

Foto: fragments no filmas "Melānijas hronika". Šeit un turpmāk izmantoti citāti no Melānijas Vanagas grāmatas "Veļupes krastā"

1941. gada 14. jūnija naktī žurnāliste un juriste Melānija Vanaga bija viena no 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas, neziņā par savu nākotni, lopu vagonos devās bezgala garā ceļā uz Sibīriju. Taču režīms viņu nesalauza. Pēc 16 gadiem viņa atgriezās Latvijā ar misijas apziņu – pētīt, vākt, rakstīt un atcerēties. Viņas Sibīrijas ciešanu un spēka piemineklis ir grāmata “Veļupes krastā”. 2016. gada 1. novembrī šis stāsts sāk dzīvi uz lielā ekrāna filmā “Melānijas hronika”.

Uzzināt vairāk par projektu

1941. gadā naktī uz 14. jūniju sākās masu deportācijas uz Sibīriju. Melānija Vanaga bija aprēķinājusi, ka viņas izsūtījuma maršruts no Cēsu stacijas līdz Tjuhtetai bija 5169 kilometrus garš. Tolaik 1941. gadā deportēto ceļš no Latvijas ilga gandrīz trīs nedēļas, mūsdienās šis ceļš ilgst trīs diennaktis.

2016. gada 14. jūnijā, 75 gadus pēc tam, kad uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, tika uzsākta sociālās atmiņas akcija "Neiznīcināma. Nesalaužama. Neaizmirstama", ko rīkoja filmas "Melānijas hronika" veidotāji, paši dodoties ceļā uz Krasnojarskas apgabalu.

Akcijā ikvienam bija iespēja piedzīvot vilciena ceļu no Rīgas līdz Tjuhtetai Sibīrijā, trīs dienu garumā sekojot līdzi un vērojot maršrutu, kādu mēroja deportētie 1941. gadā.

Omska, Novosibirska. Stacija Taiga ar pagriezienu uz Tomsku. Aiz Taigas kādā stacijā bija igauņi. Mēs viņus apskaudām, jo tiem vairs nebija jāsmok pārkarsētos vagonos.
Foto: DELFI


Stāsta Vizma Stūre, dzimusi 1922. gadā. Izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā no Bauskas apriņķa Vecsaules pagasta uz Krasnojarskas apgabalu. Izsūtīšanas iemesls – vecākiem piederējusi liela lauku saimniecība. Atbrīvota 1955. gadā, tomēr Latvijā nav atgriezusies. Atmiņas pierakstītas 1988. gadā, dzīvojot Sibīrijā.

“Kādai ģimenei, kāpjot Iecavas stacijā vagonā, čekisti atsvieduši atpakaļ divus piebāztus maisus – esot par daudz. Velti sieviete raudāja un lūdzās, lai atdod – tur esot triju bērnu drēbītes… Tagad māte sēž pie otrā lodziņa un no palaga šuj bērniem krekliņus un biksītes. Ko viņa darīs vēlāk?”

“Mana mamma gandrīz visu laiku guļ uz apakšējām nārām uz līdzpaņemtā pēļa. Viņai ir vēzis pēdējā stadijā. Pēc operācijas mamma saņēma trīs reizes rādija un daudzreiz rentgena apstarojumus. Tas viņai sadedzināja zarnas un pūsli. Laiku pa laika Anniņa pabāž zem viņas sausas lupatas. Izlietotās es cenšos vilciena pieturas vietās zem stacijas sūkņa izskalot. Labi vēl, ka līdz ir paķertas ziepes.”

“Manai māsiņai slimas rokas. Pirkstu locītavas savilktas gandrīz dūrē. Viņa nevar neko saturēt, saņemt. Nelīdzēja ārstēšanās Ķemeros. Iznāk, ka tagad es būšu vienīgā strādniece, ģimenes galva. Tēvs nomira, kad man bija trīspadsmit gadu.”



…tos divgadīgos un dažus mēnešus vecos, kuri vēl nesaprot, ko nozīmē “aiz restēm”, un kuru autiņi vai bikšeles jau četras dienas nebija ūdeni redzējuši. Par smaku no sešu tādu pirmcilvēku garderobes, kas dienu un nakti nemazgāta žāvējās uz Marijas šņores, neviens nežēlojās.
Foto: Agnese Zeltiņa


Ainas Līgas Jurevicas (1938) glezna “Ešelons uz Austrumiem 1949. gada martā” radīta 2013. gadā. Šobrīd atrodas Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.

Autore kopā ar māti Annu Krēmeri, māsām Maiju, (1935), Almu (1936) un Mildu (1948–1949) tika deportēta 1949. gada 25. martā no Rīgas apriņķa Plāteres pagasta "Zemgaļiem" uz Tomskas apgabala Tomskas rajonu. Nepilnu gadu vecā Milda Krēmere nomira Tomskā, slimnīcā, tūlīt pēc atvešanas uz Tomsku, vēl pirms aizvešanas uz nometinājuma vietu Boļšije Kļuči.

Autore vilcienā pārdzīvoto iemūžinājusi gleznā. Viņa stāsta: “Kreisajā pusē vagonā sieviete violetā jakā – viņu iecēla vagonā ar krēslu un viņa visu ceļu uz tā nosēdēja, jo bija slima; pie durvīm – spainis dabisko vajadzību kārtošanai, aizkars to aizsedza tikai no vienas puses. Pie krāsns vīrietis brūnā mētelī – Celma onkulis, kurš parasti kurināja krāsniņu ar akmeņoglēm. Vagonā bija 42 līdz 45 cilvēki.


Ja dienu skaits piezīmju grāmatiņā nebija sajucis, tad bija pienācis Jāņu vakars. Sievas sarāpās ap mazo lodziņu un aiz bērnu galvām acīm apskāva taigmalas bērziņus, kas pēc tikko nolijušā lietus izskatījās svaigi kā nolakoti. Tas bija pirmais prieks pēc desmit melnām bēdu dienām. Priecājāmies visi, jo cilvēks nevar ilgi pavisam bez prieka.
Foto: fragments no filmas "Melānijas hronika"


“Es atceros visu sīki, it kā tas būtu noticis šodien. Katra tāda briesmu diena stāv atmiņā stabili un nenodziest visu mūžu,” savā grāmatā “Atņemtā dzimtene” par Sibīrijas laikā piedzīvoto raksta 89 gadus vecā skolotāja, Rugāju 252. mazpulka vadītāja un dzejoļu krājuma “Kadiķīša ēnā” autore Margarita Stradiņa (dzimusi Siliņa). Viņai bija gandrīz 14 gadu, kad kopā māti, tēvu un diviem brāļiem tika izsūtīta uz Sibīriju. Dzimšanas dienu 6. jūlijā viņa sagaidīja jau tur – Krasnojarskas apgabalā.

Skolotāju Margaritu, kura par savu veikumu Latvijas labā saņēmusi Triju zvaigžņu ordeņa goda zīmi, satiekam rudenīgi saulainā oktobra pēcpusdienā viņas mājās Rugājos, kur pensionāre rosās pa bēniņiem. Viņa pastāsta, ka pirms pāris dienām novākusi ābolu ražu. Šogad tā neesot labi padevusies – citus gadus sārto ābolu esot vairāk. Skolotāja Margarita ir liela rokdarbniece – ada, tamborē, izšuj, bet viņas adītās zeķes ir īsti meistardarbi.

Skolotāja ar asarām acīs stāsta par izsūtījuma dienu, kurā atvadījās no savām dzimtajām mājām “Ozolsalās”, mokošo braucienu lopu vagonos, kur uz mūžīgiem laikiem tika izšķirta no sava tēva. Viņa atminas stāstu par kādu mammu, kas sev un saviem bērniem ar bārdas nazi lopu vagonā pārgrieza rīkles – šī dziļi traģiskā epizode aprakstīta arī Melānijas Vanagas grāmatā “Veļupes krastā”. Skolotāja Stradiņa stāsta, kā lopu vagonā dziedājuši “Dievs, svētī Latviju” un citas latviešu dziesmas. “Mūs cienāja ar to, ko nu katrs bija paspējis paņemt no mājām. Mēs nepaspējām. Uz plīts palika vārīties kartupeļi un krāsnī cepties gaļa, mēs gaidījām atbraucam mammu no pienotavas,” teic Margarita.

“Gulbenē liktenis uzdāvināja mazu prieka mirkli: pie vagona piegāja tēvs. Tikai ar viņu sarunāties ļāva mammai vienai. [..]. Es sēdēju un noskatījos, kā tēvs aizgāja uz savu vagonu. Tā bija pēdējā reize, kad vēl dzirdēju tēva balsi, un tā bija pēdējā reize, nejauši pasprukusi dzirksts mūsu pavadoņu apziņā – kaut kas no cilvēcīgā viņos, lai pēc tam sadedzinātu visu cilvēcisko. Viņi meloja, teikdami, ka dzīvosim kopā. Mamma tā cerēja, ka vēl kaut kur tiksimies. Tomēr, izrādījās, Gulbenē tā bija pēdējā sastapšanās.”


Ziņa, ka Grietiņa izbraukusi no Rīgas, ātri apskrēja latviešus. Gaidījām it kā mums katrai pašai brauktu mīļa māsa. Tikai par viņu vairs domājām, runājām, satraucāmies.
Valda Blumberga sieva Grietiņa atbrauca ciemā pie vīra. Viņu satikām, kur nu kurā un kā nu kurā. Mani vispirms pārsteidza tas, ka šajos skaudrajos laikos vēl varēja saglabāties tāds maigums, atklāts smaids, tik balta blūzīte.
Foto: fragments no filmas "Melānijas hronika"


“Visu laiku snieg,” filmas “Melānijas hronika” izskaņā saka Melānija Vanaga, kad viņai jautā – kā ir tur, Sibīrijā? Šie vārdi ir atsauce uz izcilā latviešu mākslinieka Ilmāra Blumberga (1943–2016) autobiogrāfisko gleznu ciklu ar šādu pašu nosaukumu – “Visu laiku snieg”.

Blumbergs 35 gleznu ciklu veidoja no 1990. līdz 2012. gadam. Pirmo reizi tas bija aplūkojams 2013. gadā, gleznotāja 70 gadu jubilejas izstādē, vēlāk nominēts augstākajam apbalvojumam Latvijas mākslā – "Purvīša balvai".

Izcilā latviešu mākslinieka tēvs Valters, ģimenē saukts par Valdi, bija izsūtīts kā leģionārs. Kaut arī 1950. gadā termiņš beidzās, viņu neatbrīvoja – aizsūtīja tālāk uz mūža nometinājumu Tjuhtetā. Turp, apciemot un atbalstīt savu dzīvesbiedru vairākas vasaras pēc kārtas devās arī viņa sieva kopā ar dēlu. Tur viņa iepazinās ar vietējām latvietēm, arī Melāniju Vanagu. Vēlāk Rīgā deva pajumti un ģimenes sajūtu Melānijas dēlam Alnim. Draudzība turpinājās arī vēlākos gados. Ilmārs Blumbergs ir Melānijas Vanagas "Veļupes krastā" pirmā izdevuma vāka dizaina autors.

Garais brauciens vilcienā uz Sibīriju un tur gūtie iespaidi ir pamatā iespaidīgam un emocionāli saviļņojošam gleznu ciklam, kas ir viens no atklātākajiem un personiskākajiem Ilmāra Blumberga daiļradē. Šobrīd darbi ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja kolekcijā.


"Melānijai Vanagai viņas uzdevums bija skaidrs jau uzreiz pēc nokļūšanas Sibīrijā. Protams, es to sapratu tikai vēlāk. Uzdevums viņai deva spēku izturēt Sibīriju. Tas bija, manuprāt, pārcilvēciski – būt pretstatā tam, kādos apstākļos viņa dzīvoja, tam, kas bija apkārt," 2011. gada video intervijā Melānijas Vanagas muzejistabas vadītājai Ingrīdai Lācei stāsta mākslinieks.