Cik mums stiprs, dziļš pamats. Tā ir mūsu nemirstība 

Foto: kadrs no filmas "Melānijas hronika". Citāts: Melānija Vanaga (1989. gads. Latvijas Televīzijas raidījums "Es esmu jūsu vidū)

1941. gada 14. jūnija naktī žurnāliste un juriste Melānija Vanaga bija viena no 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas, neziņā par savu nākotni, lopu vagonos devās bezgala garā ceļā uz Sibīriju. Taču režīms viņu nesalauza. Pēc 16 gadiem viņa atgriezās Latvijā ar misijas apziņu – pētīt, vākt, rakstīt un atcerēties. Viņas Sibīrijas ciešanu un spēka piemineklis ir grāmata “Veļupes krastā”. 2016. gada 1. novembrī šis stāsts sāk dzīvi uz lielā ekrāna filmā “Melānijas hronika”.

Uzzināt vairāk par projektu
Ir nepieciešams katram zināt savas saknes. Tas ir tas spēks. Tanī apzināšanā ir ticība, ka visgrūtākos, vissmagākos laikos, kad pār zemi nāk ļaunums, mūs var iznīcināt simtiem un tūkstošiem, bet saknes dzīs asnus. Mēs dzīvosim! Šai apziņai jābūt katram, lai redzam, cik mums stiprs, dziļš pamats. Tā ir mūsu nemirstība. Mūs nekāds ļaunums nevar iznīcināt.
Citāts: Melānija Vanaga (1989. gads. Latvijas Televīzijas raidījums "Es esmu jūsu vidū)

1941. gadā izvestie, kā Melānija Vanaga, tāpat gūstā saņemtie leģionāri, pēckara mežabrāļi, 1949. gada marta deportāciju upuri, bet arī piecdesmito, sešdesmito, septiņdesmito gadu represētie un politieslodzītie – no kuriem redzamākie vārdi ir Elza Stērste, Kurts Fridrihsons, Knuts Skujenieks, Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra… Lielākā daļa no šiem cilvēkiem atgriezās, lai kļūtu stiprāki un dotu savas tautas kultūrai pētniecības, krietna darba, mākslas – literatūras, glezniecības, mūzikas veidā.

Protams, Staļina represijas kalpojušas kā baisa iedvesma daiļliteratūras, atmiņu literatūras un zinātnisko publikāciju darbiem. Uzreiz jāmin 20. gadsimta krievu literatūras spožās un drūmi iespaidīgās pērles – Anatolija Ribakova "Arbata bērni", Anatolija Pristavkina "Zelta debestiņa pārnakšņoja", protams, Aleksandra Solžeņicina grāmatas.

Jau 21. gadsimtā tapušie spilgtākie ārzemju autoru darbi, kas labi pazīstami arī latviešu lasītājam, ir Annes Aplbaumas vēsturiskā publicistika, kā arī Sofi Oksanenas "Attīrīšanās" vai Rūtas Šepetis "Starp pelēkiem toņiem".

Deportāciju un terora tēma latviešu literatūrā parādās jau vācu okupācijas laikā. Baigais gads, protams, ir viens no pamata motīviem, kas iedvesmoja Andreja Eglīša "Dievs, tava zeme deg!", ko pazīstam kā tekstu kanoniskajā Lūcijas Garūtas oratorijā. ""Dievs, Tava zeme deg!" – par šiem četriem vārdiem es apskaužu Andreju Eglīti," par šo darbu teicis dzejnieks Jānis Peters.

Kantātes pirmatskaņojums notika 1944. gada 15. martā pārpildītā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Pats dzejnieks to noklausījies pūlī pie baznīcas durvīm. 1988. gadā tā atkal skanēja Latvijā kora “Ave Sol” un maestro Imanta Kokara izpildījumā.

“Dievs, tava zeme deg!” mūziku rakstījuši arī Bruno Skulte un Tālivaldis Ķeniņš, bet savos darbos kā motīvu izmantojuši Niklāvs Strunke, Juris Soikans, Jānis Cīrulis, Sigismunds Vidbergs, Marija Induse–Muciniece. kā arī latviešu izcelsmes austrāliešu mākslinieks Imants Tillers.

“Man arī vecāki un vecvecāki bija tie, kurus represēja. Vajadzēja paiet ilgam laikam, kamēr es saņēmos rakstīt. Domāju, ka tā ir spēka pazīme,” saka Māra Zālīte, kura sarakstījusi autobiogrāfisko romānu “Pieci pirksti”, kas vēsta par atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50. un 60. gadu mijā.

“Nākamā paaudze, kas paši nav ar to bijuši saistīti, tomēr to uztver kā kopīgu lietu, kopīga vēsturiskā atmiņa, attiecas uz visu tautu. Lai arī daudzi labprāt gribētu no tā norobežoties. Pagātne ir vienīgais, kas pastāv, – cilvēks sastāv no pagātnes. Tagadne ir tik mikrodaļu īsa, ka patiesībā mēs sastāvam no tā, kas bijis. Nav, ko brēkt – ko nu skatīsimies pagātnē! Tas ir blefs.”

Atsevišķi jāmin Gunāra Freimaņa redakcijā izdotais desmit sējumu atmiņu un dokumentu krājums "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu" un Andas Līces rediģētie seši sējumi "Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības".

Pazīstamākie autori, kuru daiļradi iespaidojuši Sibīrijas izsūtījumā vai padomju politieslodzīto cietumos pavadītie gadi ir Elza Stērste, Knuts Skujenieks, Jānis Medenis, Aleksandrs Pelēcis, Olafs Gūtmanis, Valentīns Jākobsons un citi.

Filma "Melānijas hronika" nav pirmais veids, kā "Veļupes krastā" tiek pārlikts dramaturģiskā darbā – 2010. gadā režisora Valtera Sīļa un četru Latvijas Nacionālā teātra aktrišu – Astrīdas Kairišas, Daigas Gaismiņas, Līgas Liepiņas un Anetes Saulītes – stāstījumā tas tapa Nacionālajā teātrī.

2007. gadā dramaturgs un režisors Lauris Gundars "Teātrī TT" uz skatuves risināja izsūtījuma tēmu darbā "Pieskaries baltajam lācim!", bet 2004. gadā "Melānijas hronikas" režisors Viesturs Kairišs iestudēja Ingas Ābeles dienasgrāmatu "Sibīrija".

Grāmatā "Padomu deportāciju pieminēšana Latvijā" vēl apzinātas izrādes, kurās izsūtījuma tēma parādās netieši – "Sfinksa", "Lācis" un "Vadonis" Nacionālajā teātrī, "Atvari" Valmieras Drāmas teātrī un "Gūsteknis pilī" Dailes teātrī.

Mūsdienu Latvijā visrūpīgāk un mērķtiecīgāk represēto cilvēku stāstus dokumentē fonda "Sibīrijas bērni" dibinātāja, kinorežisore Dzintra Geka, kuras profesionālo darbību jau var salīdzināt ar Melānijas Vanagas mantojumu – rokrakstā sarakstītajām grāmatu sērijām, jo abas sievietes sniegušas neatsveramu ieguldījumu cilvēku likteņu iemūžināšanā. Vanaga – kā hroniste, Geka – kā režisore.

Geka ir uzņēmusi vairākas dokumentālās filmas par Sibīrijā izsūtītajiem, veicot simtiem interviju un apzinot to paaudzi, kas vēl var liecināt par padomju varas noziegumiem. Par savu vērtīgo darbu viņa saņēmusi gan atzinību, apbrīnu un cieņu, gan – pretošanos. “2001. gadā, kad es veidoju filmu “Sibīrijas bērni” un pieteicu to visos projektu konkursos, uz mani skatījās ar skepsi un kā uz cilvēku ar īpašām vajadzībām. Man arī kolēģi atklāti teica – kam tu to dari? Vai tad tas ir kādam vajadzīgs?” stāsta Geka.

Viņa priecājas par jaunās mākslas filmas izdošanu, taču atzīst, ka “ir ļoti žēl, ka šāda filma nav uzņemta agrāk.” Viņa stāsta, ka vēlme un arī nepieciešamība tādu radīt ir bijusi jau vismaz kopš 90. gadu sākuma, taču līdz šim tas nav noticis. Galvenokārt – finansiālu apsvērumu dēļ.

Režisore, kuras tēvs piecpadsmit gadus dzīvojis lēģerī, represēto cilvēku spēku, izturību un gaišumu skaidro ar attiecīgās paaudzes audzināšanu. “Izsūtīja mūsu tautas labāko daļu. Šie cilvēki bija gudri, attīstīti, spēcīgi. Tie nebija cilvēki, kas līdz mūža beigām nesaprot, ko grib,” stāsta Geka, piebilstot, ka "tie, kas izgājuši cauri ellei, par sīkumiem nesatrauksies. Lielos pārdzīvojumos rodas milzīgs spēks.”

“Dzīvē vienmēr ir divas puses. Lai kā tev ar mātes pienu un tēva domāšanu iekšā ir nepatika pret sistēmu, nekad nav bijusi nepatika pret krieviem. Nekad! Kaut gan – tagad, pēc mātes nāves, varu to teikt – otrajā braucienā uz Sibīriju viņai bija ļoti nepatīkami atgadījumi kupejā, braucot kopā ar svešiem cilvēkiem. Tas tikai liecina, ka cilvēki tiešām ir dažādi. No krievu puses viņa piedzīvoja nepatīkamus brīžus, bet to brīžu, kad krievi palīdzēja, varbūt pat izglāba, bija noteikti vairāk nekā ļaunuma,” savas ģimenes pieredzi atceras izcilais latviešu gleznotājs Ilmārs Blumbergs.

Viņa bērnības atmiņās glabājas stāsts par kādu krievu virsnieku, kurs izšķirīgā brīdī padevis roku, un viņi ar māti tikuši vilcienā uz dzimteni. Tāpat, kā vienu no zīmīgākajām savas dzīves veltēm viņš uzskata Sibīrijā skolotāja dāvināto grāmatu ar izcilā krievu dzejnieka Arsēnija Tarkovska (slavenā režisora Tarkovska tēva) atdzejotu azerbaidžāņu dzejnieka Rasula Rza poēmu.

Lai arī Kurts Fridrihsons formāli nekad nav bijis Sibīrijas cietumā, jo Mordovija ir šaipus Urāliem, arī viņa ogles zīmējumus no lēģera laikiem pieņemts uzskatīt par padomju terora tēmas vienu no spilgtākajiem risinājumiem.

2004. gadā Jurģis Skulme piedāvāja gleznu ciklu, kas bija veltīts Sibīrijai un latviešu gaitām tajā. Pēc ceļojumiem uz Krasnojarskas apgabalu un Noriļskas apkaimi, kur mākslinieks redzējis daudzas pamestas nometnes, tapušas gleznas, zīmējumi, fotogrāfijas, piemēram "Noriļskas saule". Savukārt glezna "Lēģeris Kazahijā" Skulmem tapusi pēc skices, ko ieslodzījuma vietā zīmējusi kāda māksliniece.

Mūzikā Sibīrijas tēma pausta gan Pētera Vaska, gan Maijas Einfeldes, Tālivalža Ķeniņa darbos. Spilgta ir Jura Kulakova oratorija "Sarkanais vilciens" ar trimdas dzejnieka Pētera Aigara tekstu, kuru iespaidojusi literāta dzimtas traģēdija.