2020. gads dabas un cilvēka acīm
Raksts: Kitija Balcare
Foto: AFP/Scanpix/LETA
Aizejošais 2020. gads pasaulei nesis aizvien postošākus brīdinājumus dabas katastrofu veidolā un licis secināt, ka neatgriezeniski nes prom ne vien daudzas dzīvības, bet pat sugas. Ugunsgrēki, vētras, plūdi, zemestrīces... Un pāri visam – neredzamais uzbrucējs, starpsugu robežu šķērsojušais koronavīruss. Tas licis cilvēces iegriezto vāveres riteni palēnināt un cilvēkam saprast, ka vienlaikus daba ir tā, bez kuras terapeitiskās iedarbības uz cilvēka garīgo pašsajūtu pandēmijas laikā neiztikt.

Sugu robežas pārlēkšana?

No mirkļa, kad Ķīna šī gada 11. janvārī fiksēja pirmo koronavīrusa izraisīto nāvi, līdz mirklim, kad Pasaules Veselības organizācija šī gada 11. martā izziņoja, ka vīruss ir pandēmijas drauds pasaulei, pagāja vien divi mēneši. Pasaules Ekonomikas forumā jau pirms vairāk nekā 10 gadiem pandēmijas un infekcijas slimības tika klasificētas kā viens no galvenajiem globālajiem riskiem.

Covid-19 kā zoonotiska slimība, kas, iespējams, radusies, vīrusam pārlecot sugu robežas, piespiedu kārtā liek pasaulei vismaz īslaicīgi mainīt paradumus: ceļošanu, ražošanu, patēriņu, darba attiecības un privātās dzīves ikdienu. Arī samazināt steigu, vienlaikus paaugstinot depresijas riskus piespiedu izolētības dēļ.

Ziņojumā "Covid-19: steidzams aicinājums aizsargāt cilvēkus un dabu" Pasaules Dabas fonds identificējis faktorus, kas veicina zoonožu parādīšanos: izmaiņas zemes lietošanā un dabisko ekosistēmu pārveidošana, piemēram, lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācija un dabisko mežu izciršana.
Pēdējo 30 gadu laikā aptuveni 60 līdz 70% jauno slimību rodas cilvēku, mājlopu un savvaļas dzīvnieku mijiedarbības dēļ. Savukārt pēdējo 10 gadu laikā zoonožu uzliesmojumu biežums, iespējams, ir trīskāršojies. Žurnāls "New Scientist" norāda, ka ik gadu zoonotisko slimību, tostarp trakumsērgas, Laima slimības, salmonelozes, malārijas, arī cūku un putnu gripas, dēļ cieš ap divarpus miljardiem cilvēku visā pasaulē. Šo vīrusu bīstamība slēpjas imunitātes apjukumā, jo tā šo jauno vīrusu nepazīst, nezinot, kā pret to cīnīties.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC), atsaucoties uz pasaules vadošo zinātnes organizāciju ziņojumu "United in Science 2020", vēsta, ka pandēmija mazinājusi spēju uzraudzīt klimata pārmaiņu ietekmi uz ledājiem, okeāniem, dabu, ekonomiku un cilvēku dzīves apstākļiem, izmantojot globālo novērojumu sistēmu. Samazinoties aviācijas un kuģniecības pārvadājumiem, sarukusi prognožu modeļu precizitāte un iespējas veikt nozīmīgus okeānu un atmosfēras novērojumus. Novērojumu pārtraukumi radīs arī nepilnības vēsturisko datu rindās, kas nepieciešamas klimata pārmaiņu uzraudzībai.
Ziņojumā "Covid-19: steidzams aicinājums aizsargāt cilvēkus un dabu" Pasaules Dabas fonds identificējis faktorus, kas veicina zoonožu parādīšanos: izmaiņas zemes lietošanā un dabisko ekosistēmu pārveidošana, piemēram, lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācija un dabisko mežu izciršana.

Latvijā – siltākais gads vēsturē

Par klimata pārmaiņu nepārtraukto elpošanu pakausī liecina Pasaules Meteoroloģijas organizācijas provizoriskais ziņojums par globālā klimata stāvokli. Paredzams, ka 2020. gads kļūs par vienu no trim siltākajiem gadiem novērojumu vēsturē. Šogad no janvāra līdz oktobrim vidējā gaisa temperatūra bija 1,2 grādus pēc Celsija virs pirmsindustriālā perioda vidējās gaisa temperatūras. Savukārt pēdējā desmitgade, ietverot laika posmu no 2011. līdz 2020. gadam, uzskatāma par siltāko desmitgadi novērojumu vēsturē.

Latvijā 2020. gads, analizējot gaisa temperatūru no janvāra līdz novembrim, ir pagaidām vissiltākais gads meteoroloģisko novērojumu vēsturē, kopš tie uzsākti 1924. gadā, tādējādi pārspējot līdzšinējo rekordistu – 2019. gada 11 mēnešus. LVĢMC apliecina, ka šogad pieredzējām vissiltāko ziemu un vissiltāko rudeni līdz šim novērojumu vēsturē. Turklāt gan pavasaris, gan vasara bija siltāka par normu. Līdz decembrim šogad jau ir pārspēti 394 diennakts maksimālās gaisa temperatūras rekordi un tikai 14 diennakts minimālās gaisa temperatūras rekordi.

Zaļais sniegs un ledāju izgaišana

Ar simbolisku desmit minūšu un septiņpadsmit sekunžu peldējumu peldbiksēs un aizsargbrillēs pie Antarktīdas krastiem 2020. gada janvārī britu izcelsmes vides aizstāvis un sportists Luiss Pjūgs centies pievērst uzmanību klimata pārmaiņu problemātikai, mudinot pasaules valstu līderus domāt par arktisko un antarktisko reģionu aizsardzības pasākumiem.
Luiss Pjūgs. Foto: Vida Press
Savukārt oktobrī Eiropas Kosmosa aģentūra informēja, ka satelītu fotoattēlos redzams, kā kūst divi lielākie Antarktīdas ledāji – Norvēģijas teritorijas izmērā. Ja tie pilnībā izkustu, pasaules okeāna līmenis paaugstinātos par metru. Ja domājam par Antarktīdu, prātā, protams, nāk baltā krāsa. Taču, ja būtu iespējams palūkoties uz kontinentu no kosmosa, dažas Antarktikas daļas Dienvidpolā būtu... zaļas. Izrādās, šo zaļumu sniegā rada sniega aļģes, kuras pētnieki pirmo reizi aprakstījuši pirms pusgadsimta. Tās uzplaukst temperatūrā, kas ir augstāka par sasalšanas temperatūru.
Foto: SWNS/Scanpix/LETA
Arī okeānu ūdens temperatūra šogad bijusi rekordaugsta. Tas nelabvēlīgi iespaidojis jūras ekosistēmas, kuras jau ir cietušas no okeānu paskābināšanās oglekļa dioksīda absorbcijas dēļ. Kopš astoņdesmito gadu vidus Arktika ir sasilusi vismaz divas reizes straujāk nekā vidēji pārējā pasaule, pastiprinot Arktikas ledāju kušanu. Pasaules Meteoroloģijas organizācija norāda, ka 2020. gada septembrī, kad ierasti ir vismazākais Arktikas jūras ledus apjoms gadā, tas sasniedza otro zemāko līmeni, kopš uzsākti satelīta novērojumi.

Raugoties Ziemeļpola virzienā, kādā Grenlandes fjordā ziemeļaustrumos atšķeļoties 110 kvadrātkilometrus plašam ledus laukam, šogad septembrī sašķēlies Grenlandes lielākais piekrastes ledājs. Kūstot ledum, paaugstinās pasaules okeāna līmenis, tādējādi apdraudot tās apdzīvotās vietas, kas atrodas pie jūrām un okeāniem.

Liesmojošais gads

Februārī aprima vai drīzāk tika pievarēti skaudrie ugunsgrēki Austrālijā, kuros tūkstošiem cilvēku piedzīvoja nepieciešamību evakuēties no savām mājām, savukārt 33 cilvēki un teju miljards dzīvnieku zaudēja dzīvību.
Foto: AFP/Scanpix/LETA
Jūlijā plosījās plaši mežu ugunsgrēki Krievijas austrumu daļā – Sibīrijā, kur liesmu izplatīšanos veicināja izteikti augstā gaisa temperatūra. Par planētas aukstuma polu dēvētajā Jakutijā, kur gaisa temperatūra janvārī apdzīvotās vietās var nokrist pat līdz -47 grādiem pēc Celsija, šovasar vietumis tā sasniegusi pat +38 grādus pēc Celsija, liekot dzēst vairāk nekā 200 savvaļas ugunsgrēku.

Pārceļoties uz Brazīliju, Paragvaju un Bolīviju, pasaules lielākajā mitrājā – pasaules biosfēras rezervātā, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, Pantanālā – šogad no janvāra līdz septembrim reģistrēti 14 489 ugunsgrēka avoti (salīdzinājumam: pērn – 4699), izpostot vairāk nekā 20% Pantanālas un radot draudus dzīvajām radībām – pumām, jaguāriem, kapibarām, kas uzskatāmas par pasaules lielākajiem grauzējiem, daudzām putnu sugām un zivju populācijām.

Oktobrī pirmais "gigafire", ar ko apzīmē tādu uguns postu, kas skar vismaz miljonu hektāru zemes, reģistrēts Kalifornijā, kur savvaļas ugunsgrēku dzēšanā tika iesaistīta pat pasaules lielākā lidmašīna "Antonov". Arī te uguns postu veicinājusi pārlieku augstā gaisa temperatūra, kas sasniegusi 43 grādus pēc Celsija, kā arī negaisi ar zibeņošanu un stiprs vējš.

Posts ūdeņos un ūdeņu posts

Foto: Vida Press
Šo gadu okeānu pētnieki uzskata par vienu no bīstamākajiem Lielajam Barjerrifam, kas stiepjas gar Austrālijas piekrasti. Tas ir pasaulē lielākais krāšņās zemūdens dzīvības formas – koraļļu – veidotais rifs, kurš esot redzams pat no kosmosa. Koraļļi ir svarīgi organismi jūras dzīvei ne vien kā mājvieta dzīvajiem organismiem, bet arī kā liela oglekļa dioksīda daudzuma absorbētāji. Šogad tie piedzīvojuši krasāko masveida izbalēšanu. Tie izbalē jeb iznīkst augstās gaisa temperatūras dēļ, pakāpeniski atmirstot mikroskopiskajām aļģēm, kas apdzīvo koraļļus, un negatīvi ietekmējot to ekosistēmu. Vienlaikus tas ir drauds tropu salu iedzīvotājiem, jo rifs tos aizsargā no okeāna viļņiem un ir arī viens no būtiskākajiem iztikas avotiem, jo koraļļi ir vairošanās vieta tropiskajām zivīm. Šogad pirmo reizi sagatavots globāls saldūdens migrējošo zivju sugu stāvokļa novērtējums, ko publiskoja Pasaules Dabas fonds un Pasaules Zivju migrācijas fonds. Tas liecina, ka migrējošo saldūdens zivju sugu populācijas kopš 1970. gada pasaulē ir samazinājušās vidēji par 76%, bet Eiropā pat par 93%.
Septembrī pēc spēcīgām lietusgāzēm, kas izraisījušas Nīlas applūšanu, Sudānas varas iestādes saskārās ar teju 100 bojāgājušajiem un bez pajumtes palikušiem tūkstošiem iedzīvotāju, vienlaikus ar smilšu maisu sienām un ar sūkņiem cenšoties glābt vairāk nekā 2300 gadus senās piramīdu drupas, kas ir daļa no UNESCO Pasaules mantojuma saraksta. Šogad Nīlas ūdens līmenis bija pacēlies pāri par 17 metriem, kas uzskatāms par augstāko līmeni kopš mērījumu sākšanas pirms aptuveni simt gadiem un pārsteidzis vietējos iedzīvotājus, jo līdz šim Nīlas iziešana no krastiem vēl nekad nebija sasniegusi vietu, kur atrodas simtiem arheoloģisko izrakumu vietu.

Pandēmijas plastmasas vilnis

Foto: F64
Vienreizlietojamā plastmasa ir viens no bīstamākajiem vides veselības ienaidniekiem. Šis gads radījis jaunu terminu "Covid atkritumi", ar to saprotot lielo vienreizlietojamo lateksa cimdu, sejas masku un dezinfekcijas līdzekļu pudelīšu apjomu. Francijas vides organizācija "Operation Mer Propre" vēstulē prezidentam Emanuelam Makronam sejas maskas, kas nonākušas vidē, nodēvējusi par vides laika bumbu. Līdz ar pandēmiju pasaules krastos skalojas plastmasas piesārņojuma vilnis: aprēķināts, ka vienreizlietojamā sejas maska dabā varētu sadalīties 450 gadu laikā. Turklāt ne jau pilnībā sadalīties, bet kļūt aizvien mikroskopiskāka, padarot šos atkritumus neredzamākus, bet to ietekmi uz vidi, tostarp uz cilvēku, – aizvien kaitnieciskāku.

Gads, kad ne solis nav iedomājams bez sejas maskas un ne smalkmaizīte ierastā lielveikalā nav nopērkama bez kārtainas plastmasas, ir atlēciens lēni uzsāktajā ceļā uz bezatkritumu dzīvesveidu. Atpakaļ augošajā atkritumu aisbergā, no kura redzam vien pašu spicīti, jo liela daļa skalojas tiešā nozīmē zem ūdens. Turklāt, naftas cenai pazeminoties, krīt arī pieprasījums pēc šķirotās un pārstrādātās plastmasas, jo lētāks ražošanas process ir tikt pie jaunas, nevis iegūt to pārstrādes ceļā.

Turpretī, raugoties no atkritumu kalna augstienēm, var priecāties, ka Latvijā šogad beidzot sakustējies teju divus gadu desmitus stāvējis ledus tukšās taras savākšanas jeb depozīta sistēmas ieviešanā. Valsts vides dienests gada izskaņā arī izziņojis konkursā izvēlēto iepakojuma depozīta operatoru. Šis solis, visticamāk, pakāpeniski ļaus samazināt tukšo alus pudeļu, limonādes plastmasas pudeļu un skārdeņu skaitu ainavā, jo šāda rīcība tiešā nozīmē būs naudas izmešana vējā. Tā varēsim arī doties pašu šogad gatavotā dokumenta "Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku 2020.–2027. gadam" virzienā.

Trešdaļa pārtikas – atkritumos

ANO Pārtikas un lauksaimniecības aģentūras aplēses liecina, ka viena trešdaļa no visas saražotās pārtikas pasaulē jeb aptuveni 1,3 miljardi tonnu gadā nonāk atkritumos. Tā tiek ne vien izšķērdēti resursi, bet arī apdraudēta pasaules bioloģiskā daudzveidība, dabīgos biotopus pārvēršot par platībām lauksaimniecībai un lopkopībai.

Šoruden 29. septembrī pirmoreiz notika Starptautiskā pārtikas zudumu un pārtikas atkritumu izpratnes diena, kuras mērķis ir stiprināt centienus samazināt izaudzētās un saražotās pārtikas apjomu, kas netiek izmantota uzturā. Šogad kā daļa no Eiropas Zaļā kursa tapusi arī Eiropas Komisijas stratēģija tuvākajiem desmit gadiem "No lauka līdz galdam", kuras viens no mērķiem ir pēc iespējas novērst pārtikas zudumus un izšķērdēšanu – vienlaikus tiecoties samazināt pesticīdu, mēslošanas līdzekļu un antibiotiku lietošanu gan lopkopībā, gan augkopībā.

2020. gadā Nobela Miera prēmija piešķirta Pasaules pārtikas programmai par tās centieniem cīnīties ar badu un uzlabot apstākļus konfliktu zonās. Programmas izveides mērķis 1961. gadā bija tūlītējas pārtikas palīdzības koordinēšana krīzes laikā. Pērn ANO Pasaules pārtikas programma palīdzēja teju 100 miljoniem cilvēku 88 valstīs, un prognozes liecina, ka Covid-19 izraisītā pandēmija bada riskam pakļauto cilvēku skaitu tikai palielinās.

Siseņu uzbrukums

Foto: Vida Press
Ja Imants Ziedonis reiz vēstīja par poētisko taureņu uzbrukumu, tad 2020. gadu Āfrikas un Āzijas reģionos desmitiem valstu nodarīti vairāku gadu desmitu laikā lielākie postījumi, kurus radījis siseņu uzbrukums. Kukaiņu bari, kuri dienā spēj pārvietoties pat 150 kilometru rādiusā, vairākos Indijas štatos izpostījuši ap 50 000 hektāru labības.

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija norāda, ka spiets, kurā ir ap 40 miljoniem siseņu, patērē tikpat daudz pārtikas, cik būtu nepieciešams 35 000 cilvēku. Šogad siseņu nodarītie postījumi vienā no pasaules nabadzīgākajām un apdzīvotākajām valstīm vienlaikus ar pandēmiju padarījuši situāciju vēl skaudrāku, raisot labības apjoma kritumu un līdz ar to arī cenu pieaugumu un pārtikas trūkumu.

Iznīkst dzīvības daudzveidība

Zīdītāju, putnu, abinieku, rāpuļu un zivju populācijas pasaulē mazāk nekā pusgadsimta laikā ir sarukušas vidēji par 68%, liecina septembrī publicētais Pasaules Dabas fonda 13. Dzīvās planētas ziņojums. Par visvairāk apdraudētajām uzskatāmas saldūdens ekosistēmas, jo tur populācijas samazinājušās par 84%. Izmaiņas ūdeņos rada to piesārņošana, klimata pārmaiņas un cilvēka radītie hidroenerģijas projekti, bet uz sauszemes dzīvniekus lielākoties apdraud tiem piemērotu dabisko dzīvotņu samazināšanās un to noplicināšana lauksaimniecības un mežizstrādes rezultātā, un klimata pārmaiņas.

Eiropas Vides aģentūras ziņojums par dabas stāvokli Eiropas Savienībā parāda, ka putnu sugu stāvoklis pēdējos gados ir pasliktinājies: šobrīd sliktā stāvoklī ir 39% ES putnu sugu. Lielākos draudus putnu populācijām rada lauksaimniecība, mežsaimniecība un urbanizācija. Kā liecina Eiropas putnu uzskaišu padomes decembrī publicētais Eiropas ligzdojošo putnu atlants, Eiropas putnu sugu ligzdošanas areāli ir pavirzījušies uz ziemeļiem vidēji par 28 kilometriem, citiem vārdiem sakot, apmēram par vienu kilometru gadā. Reģioni Eiropas ziemeļos ir ieguvuši jaunas putnu sugas, savukārt dienvidu apgabali ir piedzīvojuši sugu skaita samazināšanos.

Trauksme tiek celta arī par bišu populācijām un to sarukumu, par kura cēloni uzskata tieši pesticīdus. Saskaņā ar ANO prognozēm, iztrūkstot apputeksnēšanai, kuru veic bites, var sarukt 87 pasaules vadošo kultūru, tostarp ogu, ābolu, bumbieru, gurķu, kakao, piparu, tomātu, sīpolu, kāpostu, ražība.

Dabas katastrofu gadsimts

"Cilvēce izvērš karu pret dabu. Tas ir pašnāvnieciski, jo daba vienmēr uzbrūk pretī. Turklāt jau dara to ar aizvien augošu spēku un niknumu." Tie ir ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutērreša uzrunas vārdi 12. decembra ANO Klimata samitā, kas norisinājās Parīzes klimata līguma piecgades dienā. Kā oktobrī ziņoja ANO Katastrofu risku samazināšanas birojs, pēdējos 20 gados noticis par 82% vairāk ar klimatu saistītu katastrofu nekā iepriekšējās divās desmitgadēs. Par cilvēces galveno uzdevumu 21. gadsimtā Gutērešs izvirza mierizlīguma panākšanu attiecībās ar dabu, mudinot pēc koronavīrusa pandēmijas īstenot zaļāku izaugsmi, apzinoties ārkārtējo stāvokli klimata jomā pasaulē.
Mēs nedrīkstam ignorēt faktu, ka esam pilnībā atkarīgi no dabas un tās devums cilvēcei samazinās – dabas sistēmu stāvoklis cieši nosaka cilvēku labklājības līmeni. Savvaļas sugu populāciju samazināšanās ir brīdinājuma signāls par mūsu attiecību neizdošanos .
PDF Latvijā direktors Jānis Rozītis
"Šobrīd Eiropas Zaļā kursa plašais tvērums un mērķi ir ļoti svarīgi gan lokāli Latvijai un Eiropai, gan plašāk globālā mērogā. Ir nepieciešama steidzama rīcība, lai novērstu dabas daudzveidības izzušanu un katastrofālas klimata pārmaiņas. Ja nerīkosimies, tad, pēc zinātnes sniegtās informācijas, aptuveni vienam miljonam augu un dzīvnieku sugu draud izmiršana turpmākajās desmitgadēs un daba vairs nespēs atbalstīt pašreizējās un nākamās cilvēku paaudzes," pauž Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors .

Diagnoze – ekotrauksme

Jau 2017. gadā Amerikas Psiholoģijas asociācija klīniski pamatotu diagnožu vidū ierakstīja diagnozi – ekotrauksme (ecoanxiety). Klimata pārmaiņas sekmē ne vien ledāju kušanu un izraisa laikapstākļu galējības, bet arī maina psiholoģisko indivīda klimatu, izraisot trauksmi, posttraumatiskā stresa traucējumus un depresiju. Ekotrauksme ir hroniskas bailes no ekoloģiskām un vides katastrofām. Turklāt, esot hroniskā stresa stāvoklī, cilvēkam paaugstinās kortizola jeb stresa hormona līmenis, kas ilgākā laika posmā nomāc imūnsistēmu. Savukārt tas atbrīvo ceļu slimībām.

Viens no padomiem, ko speciālisti sniedz šīs diagnozes skartajiem, ir pārvērst trauksmi un tās radītās bažas vidi labvēlīgi ietekmējošā darbībā. Šī iesaiste mazinās cilvēka izjusto bezspēcību klimata pārmaiņu priekšā, vienlaikus rīkojoties dabas, tai skaitā cilvēka, labā ilgtermiņā. Atverot 2021. gada plānotāju, ierakstiet tajā vismaz vienu lietu, kas paveicama dabas labā. Un, galvenais, dariet to!