Uz sākumu Sākums Par pretrunīgajām cilvēka un dzīvnieka attiecībām Pret nevajadzīgu nogalināšanu Iepazīt dabu grāmatās Zaļie pirmsvēlēšanu solījumi Cilvēka un augu attiecības Pieci bioloģiskie lauksaimnieki Izzināt dabu rudenī Māksla un ekoloģiskā identitāte Dabas velšu spēks Vai tu atpazīsti tauriņus? Pierakstīt dabas skaņainavu Animācijas filmas par dabu Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Ar līdzjūtību uz kautuvi.
Dzīvnieku advokāts Sandris Ādminis
Teksts: Raivis Bahšteins
Foto: Matīss Markovskis
Vai ētiska attieksme pret dzīvniekiem ir vides aizsardzības temats? Viennozīmīgi. Bet ir nianses. Piemēram, gaļas liellopu audzēšana intensīvi Dienvidamerikas valstīs un bioloģiski Latvijā nenozīmē vienu un to pašu. Likteņa ironija, ka dzīvnieku tiesību aizstāvja Sandra Ādmiņa uzvārds vēsta par jēlādu apstrādi, un viņš bija viens no redzamākajiem aktīvistiem, kas pieprasīja pielikt punktu modei uz moku rēķina – kažokādu biznesam Latvijā.
"Nedaru to tāpēc, lai attīrītu karmu vai nonāktu paradīzē. Bet nevaru vienaldzīgi noskatīties, ka pasaulē ir tik daudz netaisnības pret dzīvniekiem, ciešanas un nevajadzīga nogalināšana," sarunu sāk Sandris Ādminis. Viņš mēdz sevi ar humora pieskaņu dēvēt par "dzīvnieku zvērinātu advokātu", taču daļai sabiedrības Sandra darbošanās neizraisa smaidu, bet drīzāk uzsit asinis. Kā nekā Sandris aicina neēst gaļu, un daudzi to uztver kā ielaušanos personiskās izvēles un uztura tradīciju lauciņā. Viedokļi dalās, bet Sandris izceļas ar noslīpētu spēju komunicēt "bez roku palaišanas". Viņš manāms ne tikai sociālajos tīklos vai protestos, viņu aicina uz lekcijām kā pie skolēniem, tā topošajiem juristiem. Kādu viņš iedvesmo, citu kaitina, bet abos gadījumos Sandris savu ir panācis – lai vai kāda būtu reakcija, cilvēki sāk par šīm tēmām sarunāties.
Kāpēc kļuvi par dzīvnieku aizstāvības aktīvistu?

Nāku no Talsu puses, esmu dzīvojis gan mazpilsētā, gan laukos. Tāpēc man ir bijusi saskare ar dzīvnieku patērēšanu dažādos veidos – no makšķerēšanas līdz cūku bērēm. Kad, no skolas mājās nākot, atradu ceļmalā nobrauktu kaķi, gāju pēc lāpstas, lai to apraktu. Cits kaķis bija uzkāpis pašā augšā vecajai kolhoza graudu kaltei. Rāpos pa trepēm tam pakaļ, sagrābu aiz čupra, viņš man ieķērās džemperī un mēs abi nokāpām lejā. Varbūt tas bija pārgalvīgi, bet es zināju, ka neviens cits to nedarīs. Vidusskolā uzrakstīju pētniecisko darbu, kurā secināju, ka dzīvniekus ēst patiesībā nav spiesta lieta. Nonācu pie atziņas, ka mūsdienās vairs nav attaisnojama dzīvnieku izmantošana arī citos veidos.

Pašlaik šī ir mana galvenā nodarbošanās un darbs, mans vienīgais peļņas avots ir mani atbalstītāju pūļa finansējuma platformā https://www.patreon.com/Sndris. Šajā aspektā esmu unikāls Latvijā, neesmu dzirdējis par nevienu citu aktīvistu, kas strādā un dzīvo šādi.
Laiku pa laikam, kad notiek kāds protests vai akcija, esi manāms publiskajā telpā, bet ar ko nodarbojies ikdienā? 

Veidoju raidījumu "Zootēka" par šiem tematiem Latvijas Universitātes radio "Naba", kā arī uzturu sociālo tīklu platformu ar tādu pat nosaukumu. Publicēju informāciju par dzīvnieku aizstāvības akcijām un dažādas aktuālas ziņas, piemēram, par to, ka lielie tritoni dodas uz ziemošanas vietām un autovadītājiem jāuzmanās vai par to, ka spāņi protestē pret vēršu cīņām. Tomēr joprojām dzīvnieku aizstāvības niša Latvijā netiek aizpildīta, par šīm tēmām cilvēki domā salīdzinoši maz.

Un kāpēc Latvijā būtu jārunā par vēršu cīņām?

Tas veicina apzināšanos, ka esam daļa arī no globālajiem notikumiem. Esmu uzņēmies pienākumu atspoguļot notikumus un idejas dzīvnieku aizstāvībā, gan manas izglītības jomas – filozofijas – kontekstā, gan no aktīvisma skatupunkta, piemēram, par to, kā mainās likumdošana. Veselības ministrijas uztura ieteikumos gaļas minimālais daudzums ēdienkartē vairs netiek noteikts. Skatos dažādos leņķos, un cenšos to visi savilkt kopā. Ar domu – mēģinām dzīvot labestīgāk, nogalināt mazāk, novērst nevajadzīgas ciešanas. Un arī skatīties, kādus nākamos soļus varam spert dzīvnieku aizstāvība Latvijā.

Ko tu vēlies panākt?

Nevaru ideālistiski sagaidīt, ka par vegāniem un aktīvistiem kļūs visi. Bet katrs no mums var pieņemt lēmumu vairs neizvēlēties vismaz tos produktus, kuriem pieejamas humānākas un ekoloģiskākas alternatīvas. Ja tādu nav, tad vismaz jātiecas samazināt iesaistīto dzīvnieku skaitu un ciešanas. Ja arī tas nav iespējams, tad vismaz uzlabojam labturību. Tas ir mazākais, ko varam darīt. Personiskās attieksmes šķautne ir sākums, bet vienlaikus jāpieprasa, lai mainās ražošanas sistēma, ko valsts veicina vai neveicina ar subsīdijām.
Kas ir Latvijas "vēršu cīņas"? Nesen Saeima nobalsoja, ka 2028. gadā ar kažokādu biznesu Latvijā būs cauri. 

Jā, kažokādu ražošanas aizliegums noteikti bija mūsu vēršu cīņas. Spānijā nedaudz vairāk kā 90 procentu iedzīvotāju neatbalsta vēršu cīņas, taču valsts tūrisma vārdā turpina tās finansēt. Sabiedrība saka – esam izauguši, vēršu cīņas ir morāli novecojušas. Latvijā izklaides nolūkos it kā nenogalina. Taču, protams, pastāv, piemēram, sporta makšķerēšana vai sporta medības. Guvums tiek apēsts, lai gan nedzīvojam situācijā, kad tas būtu jādara pārtikas nodrošinājumam. Tāpēc par sportu man to ir grūti nosaukt, varbūt tas ir azarts. Nesen "YouTube" bija video, kā cilvēki, sastājušies rindiņā, šauj pa gaisā palaistiem fazāniem kā pa šķīvīšiem. Tās oficiāli tiek dēvētas par medībām un šādu “atpūtu” popularizē pat medību žurnālisti. Manuprāt, tā tomēr ir nogalināšana izklaides dēļ. Taču par to daudzi nezina neko. Līdz ar to šī nav laba analoģija ar vēršu cīņām. Tas, ka kaut kas skaitās likumīgs, nenozīmē, kas tas ir morāli pieņemami mūsdienu situācijā. "Likumīgs" un "ētisks" nav sinonīmi. Daudzi mainītu domas, ja ar šādu skatījumu ielūkotos kautuvēs, industriālajā olu, piena ražošanā. Piemēram, mazie gailīši, kurus ārzemēs samaļ, jo derīgas ir tikai vistiņas.
Foto: Ģirts Grenevics
Bet te taču iezīmējas principiālā atšķirība starp lopkopības metodēm. Bioloģiskās lauksaimniecības regulējums prasa dzīvniekiem nodrošināt ganības un kopumā labturības prasības ir daudz augstākas.

Vairums dzīvnieku tomēr atrodas lielfermās, bet tie, kuri tiek zaļā zālītē un saulē, ir mazākumā. Uz produktu iepakojumiem redzam multfilmu cienīgas ainas – gotiņas ganās pļavā, bet uz tiem nav neviena reālistiska attēla no reālajiem ražošanas apstākļiem. Un cilvēki par bioloģisku nereti sauc visu, kas vienkārši ražots laukos.

Kopā ar "Riga Animal Save" piedalāmies Eiropas pilsoņu iniciatīvā "End The Slaughter Age", kuras mērķis ir savākt parakstus, lai pārvirzītu lauksaimniecības subsīdijas no dzīvnieku audzēšanas ar nogalināšanu uz citiem pārtikas ražošanas veidiem, kas ir draudzīgāki gan dzīvniekiem, gan videi. Vides un arī veselības organizācijas saka – hei, vajag būtiski samazināt lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanu un dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu. Tas nāks par labu gan mūsu pašu, gan planētas veselībai. Latvijā uz to norādām, rīkojot miermīlīgas līdzjūtības akcijas pie kautuvēm, nesen tāda notika Rēzeknē. Mūsu nav ļoti daudz, bet mediji to atspoguļo. Kopā ar "Riga Animal Save" kolektīvu braucam uz Latvijas lielākajām kautuvēm ar nolūku parādīt sabiedrībai, ka kravas mašīnās atvestās cūkas un govis tiek audzētas aiz lielfermu sienām un pēc tam nonāk lielveikalu plauktos. Vidus process – ne audzēšana, ne kaušana – sabiedrībai nav redzama. Ne velti saka – no acīm prom, no sirds laukā. Ja neredzi ciešanas, tās nesatrauc. Tāpēc mans un citu dzīvnieku aizstāvju uzdevums ir parādīt realitāti, kas ir paslēpta aiz marketinga fasādes, aiz produktu etiķetēm. Ja sabiedrība redzētu, kas notiek aiz fermu slēgtajiem mūriem, tas, iespējams, nevarētu turpināties. Lielā mērā šīs industrijas turpina darboties, pateicoties slepenībai. Nesen vēlējos nofotografēties intervijai Talsu gaļas kombināta vecajā kautuvē, bet uzņēmums mūs tur neielaida.
"Likumīgs" un "ētisks" nav sinonīmi. Daudzi mainītu domas, ja ar šādu skatījumu ielūkotos kautuvēs, industriālajā olu, piena ražošanā.
Dzīvnieku tiesību aizstāvis
Sandris Ādminis
Esi minējis – ja kautuvju sienas būtu no stikla, cilvēki gaļu ēstu mazāk.

Jā, tas ir Pola Makartnija sievas Lindas slavens citāts.

Globāli veroties un vispārinot, redzams, ka izcērt Amazones mežus, lai audzētu soju, ko saber mutē lopkopības nozarei. Bet liellopi Latvijā, kas ganās dabiskajās pļavās, palīdz atjauno zudušo biodaudzveidību. Vai vegāniskais diskurss visus lauksaimniecības dzīvniekus nesabāž vienā maisā?

Pļavu saglabāšanai droši vien var izmantot arī tādus zālēdājus, kurus nav jānogalina. Mēs runājam par lietām, kas agrāk bija abstraktas un attālinātas no realitātes, bet, laikam ejot, tas ir mainījies. Man nav visu atbilžu, bet tas nemazina ētisko motivāciju censties samazināt nepamatotas ciešanas, kaitējumu un nāvi.

Mulsina fakts, ka augu valsts uztura popularizēšana ar nolūku glābt dabu no vienas puses ir liekulīga, ņemot vērā ietekmi uz vidi, ko rada pesticīdi. Piemēram, Latvijas lielie graudkopji sākuši audzēt zirņus. Labi, viņi skatās augu valsts proteīna virzienā, bet te tomēr notiek vērtību sadursme.

Šis ir specifiskāks aspekts, kurā man vajadzētu iedziļināties vairāk. Nesen lasīju, ka zinātnieki strādā pie tā, lai lētāk iegūtu tādus alternatīvus pesticīdus. Piemēram, vielas, kas kukaiņiem signalizē par pārošanās iespējām un aizvilina kaitēkļus prom no lauka. Domāju, ka tā varētu būt viena no nākotnes metodēm augu aizsardzībā. Un vispār kukaiņus saukt par kaitēkļiem ir filozofisks jautājums. Tāpat arvien vairāk lasu ziņas par to, ka tiek attīstītas jaunas metodes, piemēram, audzējot pārtiku jūras konteineros. Jārēķinās ar to, ka mums jāveido drošākas sistēmas, jābūt plānam B, lai klimata pārmaiņu radītās izmaiņas dramatiski neiesistu pa sabiedrības veselību un kabatu. Taču daudzi izvēlas augu izcelsmes produktus tāpēc, ka nepanes laktozi, viņiem ir vienalga par dzīvniekiem un vidi.

Galu galā visiem argumentiem vajadzētu saplūst kopā lauksaimniecības politikā un subsīdiju pārdalē par labu produktiem, kas ir labvēlīgi cilvēkiem, dzīvniekiem un videi. Rīt vēl ne, bet pārskatāmā nākotnē tam vajadzētu notikt. Mūsu katra ziņā ir izvērtēt konkrētā produkta ražošanas ciklu un izvēlēties pēc labākās sirdsapziņas. Šodien sevi varam mierināt ar to, tiek atrastas jaunas ražošanas metodes un rezultātā varam iegūt labākus produktus. Progress šajā jomā notiek nemitīgi.

Esmu gan dzirdējis tevi sakām, ka progress nāk zārku pa zārkam.

Līdzīgi kā vecam runcim pelnos iekārtoties neiemācīsi, arī sabiedrība diemžēl mainīsies tikai tad, kad notiks paaudžu maiņa. Ir cilvēki, kas mūžu nodzīvojuši, redzot pasauli vienā veidā, bet te atnāk jauns čalītis no malas un saka, ka ir pavisam citādāk. Arī Putins nevar atkāpties, jo tas nozīmētu zaudēt pašcieņu. Ir grūti atkāpties no autoritāra viedokļa un pēkšņi piekrist kādai radikālai idejai. Latīņu “radix” latīņu valodā nozīmē “sakne”, tāpēc būt radikālam patiesībā nozīmē ķerties pie lietas dziļākās būtības. Redzu, ka nomainījās paaudzes un tādējādi zuda atbalsts kažokādu audzēšanai. Taču kādam tā bijusi daļa no tautsaimniecības, izmaiņas uzverot kā apdraudējumu pastāvošajai kārtībai un viņa uzskatu sistēmai.
Foto: no privātā arhīva
Kas vēl ir tās jomas, kur mēs izmantojam dzīvniekus, bet, tavuprāt, varētu to arī nedarīt?

Statistiski lielākā ietekme tomēr ir pārtikas ražošanai. Tie ir 75 miljardi dzīvnieku gadā, Latvijā – 21 miljons. Un šie ir tikai sauszemes dzīvnieki, jo zivis un citas jūras un okeānu radības uzskaita tonnās. Uz industriālās lopkopības fona visas pārējās jomas ir miniatūras. Savvaļas dzīvniekus cirkā vairs izmantot nevar. Toties joprojām notiek suņu un kaķu pavairošana, neskatoties uz to, ka patversmēs ir ārkārtīgi daudz dzīvnieku, kuriem mājas neatrodas un tos nākas iemidzināt. Tas viss ir ciešā saiknē, un dziļākā būtība ir tajā, ka pret dzīvniekiem izturamies kā pret kaut ko mums piederošu. Tāpēc mēdzu atkārtot saukli, ka dzīvnieki šeit ir ar mums, nevis priekš mums. Neuzskatu, ka kāds augstāks spēks radīja dzīvniekus, sakot – ņemiet, cilvēki, nogaliniet un izmantojiet! Viņiem ir tikpat daudz tiesību šeit būt, kā mums. Un otrādi. Ja uztveram, ka Zeme pieder cilvēkiem, bet dzīvnieki ir tikai resurss, tad nav brīnums, ka tiek sadrumstalotas dabiskās platības, kā rezultātā dzīvnieki ir spiesti meklēt barību lauksaimniecības zemēs vai pilsētās un cilvēki vēlas tos nošaut. Sanāk tāds apburtais loks.

Kādu risinājumu tu piedāvā?

Iespēju robežās samazināt dzīvnieku izmantošanu un audzēšanu, kā arī atjaunot dabiskās teritorijas. Jāsāk ar pazemīgāku attieksmi: daba, piedod, ka mēs sagrābāmies! Lūdzu, pieņem atpakaļ to, kas tev pienākas! Mūsdienu cilvēks nodarbojas ar mantrausību un paņem stipri vairāk, nekā nepieciešams. Mans aicinājums nav nekas jauns, tas lasāms jau dainās – caur sidraba birzi gāju, ne zariņu nenolauzu. Un šī pamatdoma ir iekļauta Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā – cilvēces ētiskais pienākums ir saudzēt, aizsargāt un rūpēties, bez pamatota iemesla nav atļauts ne nogalināt, ne radīt sāpes vai pakļaut ciešanām.

Vai kažokādas ir pamatots iemesls? Kādreiz bija, bet vairs nav. Vai cirks ir pamatots iemesls? Diez vai. Vai audzēt gaļai masveidā ir pamatots iemesls? Domāju, ka ne. Atbilstoši tam mainīsies ražošanas sistēmas.

Interesanti, ka ētiskie apsvērumi pārstāvēti arī bio lopkopībā, jo dzīvniekus nedrīkst turēt būros un aizliegts kropļot, piemēram, atragojot. Te es gribēju minēt kādu tendenci – bieži vien cilvēki, kas sāk ēst bioloģiski, samazina vai vispār atsakās no dzīvnieku valsts uztura. Kā tu redzi, kāpēc šie trendi iet roku rokā?

Tas ir interesanti, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā saplūduši gan ekoloģiskie, gan ētiskie apsvērumi. Starp abām jomām ir cieša pārklāšanās – rūpes par vidi, par cilvēku veselību un dzīvniekiem. Dziļākais kodols ir vienots. Nesen redzēju tabulu ar dažādām ražošanas sistēmām lopkopībā – bioloģiskā turēšanas sistēmā dzīve dzīvniekam viennozīmīgi ir labāka, bet tik un tā – tā ir lopkopība ar saviem mērķiem.
Jāsāk ar pazemīgāku attieksmi: daba, piedod, ka mēs sagrābāmies! Lūdzu, pieņem atpakaļ to, kas tev pienākas!
Dzīvnieku tiesību aizstāvis
Sandris Ādminis
Daudzi pašmāju ražotāji pievērsušies vegāniskajai pārtikai. Ne tikai bioloģiskie un inovatīvie, šādus produktus sākuši ražot arī pieredzējuši gaļas un zivju pārstrādātāji.

Man tas bija ļoti negaidīti, kad "Rēzeknes gaļas kombināts", "Nākotne" un "Gaļas nams Ādaži" sāka ražot vegāniskos produktus. Augu valsts ēdienu svētkos "AUGam" nogaršoju "Karavela" radītā zīmola "Fishpeas" tefteļus no zirņiem – tefteļus nebiju ēdis gadus divdesmit. Lielie ražotāji redz, ka te ir potenciāls, un viņi negrib šo biznesa nišu atdot citiem. Pieļauju, ka augu valsts produktu piedāvājums arvien paplašināsies līdztekus tam, ka cilvēki arvien vairāk samazinās dzīvnieku izcelsmes gaļas patēriņu. Gribat cept sašliku? Labi, būs jums sojšliks.

Te gribu uzsvērt, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD pārskatā secināts, ka Latvija ir pēdējā vietā Eiropā augļu patēriņa ziņā. Arī dārzeņu ēšanā esam tuvu saraksta beigām. Tas nav par to, ka nespējam izaudzēt, bet saistīts ar mūsu tradīcijām. Vienlaikus esam līderi sirds un asinsvadu slimību, gremošanas sistēmas audzēju un citu slimību izplatībā. Zinām, ka ir problēmas ar diagnostiku, tomēr tas, ka esam tik sliktās pozīcijas šķiedrvielām bagāta uztura patērēšanā, iespējams, nav sakritība. Taču es nemanu, ka par to pietiekami runātu. Cilvēki labprātāk nopērk zāles vai ārstē slimības, nekā pārskata uztura paradumus.

Kā ir ar gaļas garšas kopēšanu? Vegānisko produktu plauktā redzam divas tendences – kopēt cīsiņu garšu vai iet savu ceļu, piemēram, radot burgerus no kaņepēm.

Pārmest liekulību tiem ražotājiem, kas cenšas atdarināt gaļas garšu, ir nevietā, jo vienkārši pēc šādiem produktiem ir pieprasījums. Gaļas pārstrādes biznesam ir svarīgi paturēt savus klientus, tāpēc augu izcelsmes cīsiņi garšo visai līdzīgi gaļas cīsiņiem. Bet ir arī tādi ražotāji, kuriem nav jāizpatīk jau esošajai garšas gaumei. Taču, ja man patīk kūpinājuma garša, tas nenozīmē, ka man ir apspiesta vēlme ēst kūpinātu gaļu!

Man personīgi nav iebildumu pret gaļas garšu un es labi saprotu visus, kas fano par sieru, jo tas bija viens no tiem produktiem, no kuriem arī man atteikties bija visgrūtāk. Taču es redzu, ka ļoti līdzīgus produktus var saražot jau tagad. Kad dzirdu pārmetumus par to, ka augu izcelsmes siers nelīdzinās sieram no govs piena, es saku – paga, paga, šos sierus sāka ražot tikai pirms desmit vai divdesmit gadiem. Pēc gadiem, esmu drošs, nevarēs atšķirt produktus, kas iegūti no dzīvniekiem un citos veidos. Tas ir laika jautājums. Nav arī tā, ka govs piens ir obligāti jāaizvieto ar augu pienu, bez tā var arī iztikt. Arī kādreizējiem gaļas desas ēdājiem nav noteikti jāmeklē vegāniskā desa. Varbūt tas attiecas uz ieradumu, bet uzturvērtības dēļ tas noteikti nav jādara. Drīzumā tiks radīti aizvien lētāki un optimālākie veidi, kā iegūt augu izcelsmes produktus un tā vairs nebūs nišas prece par lielu cenu. Es gan to negribu īpaši izcelt, jo mums ir pieejams daudz produktu, kas ir rūpnieciski daudz mazāk pārstrādāti, lētāki un pieejamāki. To izvēle nāk par labu gan maciņam, gan veselībai.
Foto: no privātā arhīva
Cita situācija ir tā saucamo augu pienu jomā. Latvijā govis slaucam, bet neražojam nevienu pašu litru auzu piena.

Piekrītu, un par šo esmu vairākkārt pēdējā laikā runājis. Esmu ieminējies par to Mārtiņam Mičulim, kas gatavo tofu – hei, vai te nesanāk biznesa plāns? Piemēram, Talsu "Rimi" ir ļoti liela augu pienu izvēle, ap 30 veidu, bet neviens no tiem nav ražots Latvijā. Domāju, ka cilvēki dažādu iemeslu dēļ ir gatavi samazināt govs piena patēriņu vai pat pilnībā pāriet uz augu pienu gan vides, gan ētikas apsvērumu dēļ. Kā nekā tieši govis tiek saistītas ar lielāko negatīvo ietekmi uz vidi. Tāpat skaidrs, ka pat no visjaukākās vecmāmiņas kūtiņas govi, kurai ražīgums sāk kristies, aizsūta uz kautuvi. Piena iegūšana ir mītiem klāta – sākot ar uzskatu, ka piens rodas no zāles un govis to "dod". Daudzi nezina, ka govīm, tāpat kā jebkuram zīdītājam, piens rodas pēc dzemdībām kā pirmā barība mazulim. Cilvēks jaundzimušo bullīti nokauj vai audzē gaļai, bet telēm jāiet mātes pēdās. Esmu dzirdējis no vetārstiem, cik dramatisks pārdzīvojums tas ir mātei. Dzīvnieks ir izmisumā – jo bērnus aizstāv visdažādāko sugu mātes, un govis nav izņēmums. Latvijā ik gadu nokauj ap 80 tūkstošiem liellopu – gan piena, gan gaļas. Ja teļu aizvešana ir industrijas standarta prakse, tad kāpēc par to nerunā caurspīdīgāk, kāpēc nav video par to? Lielākā daļa sabiedrības domā, ka pienu iegūst daudz humānāk nekā patiesībā.

Vai esi atradis augu pienu, kas patiesi labi garšo pie kafijas?

Pašlaik pērku gandrīz lētāko, diemžēl cenas ir ļoti augušas. Pēdējās divas ziemas esmu pavadījis Spānijā, tai skaitā, dzīvojot alā. Tenerifē augu pienu varēja dabūt pat zem eiro par litru. Man patīk gan auzu, gan sojas piens, bet, kā jau teicu, neuzskatu, ka tam jābūt obligātai daļai no uztura.

Kad iesprūdu Tenerifē kovida dēļ, nolēmu, ka ziemu pavadīšu tur, jo pasākumus rīkot Latvijā tāpat nevarēja. Tur aizrāvos ar frīdaivingu, un tas mani ir ļoti pietuvināja šīs zemes dabai. Izsakoties dzīvniekiem nedraudzīgā leksikā, tagad man ir āķis lūpā. Plānoju ziemu atkal pavadīt tur, pie viena ietaupīšu naudu, jo ar maniem ienākumiem jaunie apkures rēķini īsti nav savienojami. Tāpēc esmu priecīgs padzīvot mazliet klaidoņa dzīvesveidā, pavadot pāris stundu bibliotēkā, pāris stundu pie okeāna un nakšņojot alā. Vēlos nointervēt kādu jūras zīdītāju pētnieku. Mana ala ir telts izmēra iedobe klintī, kur varu pārnakšņot, paēst un atstāt savas mantas. Tas droši vien nav likumīgi, bet cenšos tur uzturēties ar maksimāli lielu pietāti pret vidi. Savācu ne tikai savu drazu, bet arī to, ko atstājuši citi.

Lasi vēl

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.