Uz sākumu Sākums Vai tu atpazīsti tauriņus? Pierakstīt dabas skaņainavu Animācijas filmas par dabu Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava. Atbildība un ilgtspējība kosmētikas maciņā Tērpties saskaņā ar sevi un dabu Bezatkritumu dzīvesveida pieci pamatprincipi Daba un kovidmīti 2020. gads dabas un cilvēka acīm Neapēst zemeslodi Vērtīga lasāmviela par cilvēka un dabas attiecībām Pandēmijas ietekme uz iešanu dabā
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Ar plakātu, lejkannu vai atkritumu maisu rokā?
Kopienu vides aktīvisms Latvijā
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Viesturs Radovics
Tiecoties pēc pārmaiņām, viena no gudrākajām izvēlēm ir sākt ar sevi un savu apkaimi. Mainīt lietas vispirms savā sētā, pirms doties glābt pasauli. Kopā ar domubiedriem tas paveicams ātrāk, ja vien izdodas vienoties par kopējo mērķi, būt gataviem mācīties (arī no savām kļūdām) un izvēlēties ceļu, kā šīs pārmaiņas ieviest. Kopienu aktīvisti gan galvaspilsētā, gan ārpus tās ar savu piemēru apliecina, ka viss sākas ar vienu soli, ja vien to sper kopīgi vienā virzienā.

Mainīgās kaimiņattiecības: kā sadzīvot?

Vistuvāk vietējām problēmām ir vietējie iedzīvotāji. Starpdisciplinārs pētījums "Dzīve līdzās ostai: ekonaratīvi, vietējā vēsture un vides aktīvisms Daugavas lejtecē", kas noris Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē, ilustrē to, ka apkaimēm, kas atrodas līdzās Rīgas Brīvostai – Mangaļsalai, Kundziņsalai, Bolderājai, Daugavgrīvai un Vecmīlgrāvim –, ar tās kaimiņu ir ne vien kopīga robeža, bet arī daudzu vides kvalitātes jautājumu risināšana. Minētās Ostas apkaimes ir atšķirīgas teritorijas platības ziņā un ar dažādiem attīstības izaicinājumiem, ko no malas ārpusnieks nesaskatītu. Piemēram, tas, ka, dzīvojot Daugavas krastā, iedzīvotājiem faktiski nav pieejas upei un ka upes krastu lielākoties apjož sēta, kas nošķir Ostas uzņēmumu un apdzīvoto teritoriju. Dažāda veida, vecuma, izskata un materiāla konstrukcijas, papildinātas ar metāla dzeloņstieplēm, pilsētu nošķir no Daugavas aptuveni pusē teritorijas, radot vizuālu, fizisku un psiholoģisku norobežotību. Līdz ar to svarīgs kļūst jautājums – kā sadzīvot?

Taču upes krasta pieejas liegums ir tikai viena no vides problēmām. Projekta pētniece Dace Bula skaidro: "Ostai attīstoties, apkaimju iedzīvotājiem aizvien aktuālāks ir kļuvis jautājums par tiesībām uz tīru vidi – bez gaisa, skaņas un gaismas piesārņojuma. Mainīgās kaimiņattiecības sekmējušas ne tikai iedzīvotāju modrību un zinātnību, kā reaģēt vides apdraudējuma gadījumos, bet arī apkaimju iedzīvotāju saliedēšanos un aktīvismu." Kā stāsta projekta pētniece Agita Pusvilka, aktīvistu pieredze, kas Daugavas lejteces apkaimēs aizsākusies pirms gandrīz 30 gadiem, ataino plašu darbību spektru – no piketiem un mākslas protestakcijām līdz tiesas procesiem. Vēsturiskais konteksts, aktīvistu personības un priekšstati par to, kā apkaimei labāk attīstīties, lai tā būtu laba vieta cilvēku un citu dzīvotņu pastāvēšanai, rosina rīcību, un tā ir ļoti dažāda.
Aktīvistu kodols parasti ir neliela cilvēku grupa, kurus vieno līdzīgs redzējums par to, ko ir vēlme panākt. Šai grupai jāspēj vienoties par veidiem, kā iecerēts strādāt, lai darītu to, kas vietējiem iedzīvotājiem ir svarīgi.
Piemēram, Vecmīlgrāvī aktīvisti īsteno sadarbības programmu ar ostu, organizējot pasākumus vietējiem iedzīvotājiem. Viena no aktivitātēm, kā padarīt acij tīkamāku industriālo ainavu Vecmīlgrāvī, bija ostas sētas apgleznošana, ko veica vietējie bērni un jaunieši, radot košu zīmējumu galeriju. Pētnieki to raksturo kā daļēju simbolisku izlīgumu ar savas dzīvestelpas ierobežojumu, vienlaikus tā ir tās sejas, ar kādu osta lūkojas uz pilsētu, cilvēciskošana, citiem vārdiem sakot – tā ir telpas piesavināšanās prakse, kas attiecas uz cilvēku veiktām darbībām, lai pieteiktu savas tiesības uz fizisko vidi, lai padarītu vietu par savu un spētu ar to identificēties. Daugavas lejteces kreisā krasta aktīvisti par Satversmē noteiktām tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē cīnījušies tiesā. Savukārt kundziņsalieši veltījuši daudz spēka, lai varētu saglabāt savas mājvietas Ostas teritorijā.

"Aktīvisma pētniecība rāda, cik būtiski ir spēt vienoties par kopīgiem mērķiem un turēties pie tiem, taču vienlaikus arī pieņemt laika nestās pārmaiņas," norāda Agita, vaicāta, par priekšnoteikumiem tam, lai kopienu aktīvisms būtu veiksmīgs. Veidojot ostu apkaimju aktīvistu portretu, pētniece norāda, ka aktīvisti izjūt spēcīgu piesaisti vietai – gandrīz visi te ir dzimuši, dažiem dzimtas saknes ietiecas pat vairākās paaudzēs. Tāpat visiem ir svarīga emocionālā un fiziskā drošība un līdz ar to arī spēja apzināties riskus un to sekas. Atsevišķos gadījumos tieši emocijas kalpo kā atspēriena punkts ceļam uz rīcību pret tā brīža problēmu vai pret kādu mazāk akūtu, bet laika gaitā samilzušu jautājumu. "Man šķiet, ka aktīvisti ir tie, kas draudus saskata dziļāk, apzinoties iespējamās sekas arī ilgtermiņā," skaidro Agita. Nav mazsvarīga arī spēcīgu līderu klātbūtne, lai ikdienas rutīnā spēcīgā aktīvistu roka neatslābtu, īpaši gadījumos, kad kāda jautājuma risināšana prasa ne jau dienas vai mēnešus, bet pat gadus.

Aktīvisma pētniecībā konstatēts, ka laika gaitā aktīvisti savā praksēs arvien vairāk izmanto arī savu izglītību un profesionālo varēšanu. Mēdz teikt, ka aktīvisms profesionalizējas un vairāk kļūst par kabinetu aktīvismu, turklāt pilnvērtīgai problēmu analīzei un rīcības izvēlei tiek piesaistīti arī eksperti. "Aktīvisti norāda, ka daudz mācās. Viņi meklē risinājumus kopā ar atbildīgo institūciju pārstāvjiem, iedziļinās plānošanas dokumentos un piedalās sabiedriskajās apspriešanās," tā Agita raksturo kopienu darbības stratēģijas.
Foto: Dace Bula, LU LFMI arhīvs, projekts "Dzīve līdzās ostai"

Iemācīties dot otro iespēju

Radīt vidi pašiem. Tas ir ne vien vērtīgs mudinājums ikvienam, bet arī Liepājā mītošas domubiedru kustības – biedrības "Radi Vidi Pats" nosaukums. Nosaukumu uzskatāmi ilustrē arī pašu mājvieta – ēka, kurā atrodas bezatkritumu dzīvesveida izpausmes forma brīvbode jeb (Pār)maiņas punkts –, ir apdarināta košā mozaīktehnikā. Tas paveikts mākslinieces Agneses Terēzes Zariņas virsvadībā kopīgā talkā, kurā iesaistījās ne tikai Liepājas iedzīvotāji, bet arī ārzemju viesi. Mozaīkai par izejmateriāliem izmantoti iznīcībai nolemti trauki, bet talcinieki tā apguvuši jaunu tehniku pašu rokām, vienlaikus atsvaidzinot Liepājas pagalmu ar pašdarinātu mākslas objektu.

(Pār)maiņas punkts ir vieta, kur ikviens var atnest pašam vairs nevajadzīgās, bet citiem vēl noderīgās lietas – apģērbu, apavus, grāmatas, reizēm sadzīves lietas. Un mainīties ar tām bez maksas. "Tas nav labdarības punkts, bet gan vieta, kur rosinām izvērtēt patēriņa ieradumus, kas pārņēmuši pasauli. To, cik pērkam, cik tērējam, cik izmetam, cik dabas resursu iztērējam," skaidro biedrības "Radi Vidi Pats" pārstāve Ilze More, kura Liepājā sākusi dzīvot pirms septiņiem gadiem, gaidot pirmdzimto, un kurai tolaik pilsētā bija šaurs paziņu loks. Ilze atzīst, ka noraugoties uz (Pār)maiņas punktu, visa modes industrijas teorija apstiprinoties pašas acu priekšā. Pārskatot punktā nonākušās lietas, no kurām vairumam pieliekama birciņa "ātrās modes izstrādājums", redzams, cik īsu mirkli šāds apģērbs atrod vietu īpašnieka skapī un visbiežāk nav citiem vajadzīgs arī par baltu velti. Taču punktā nonāk arī pērles, piemēram, kāds šūts apģērba gabals, kas tā īpašniekam vairs neder, bet kādam ir īsts atradums. Tāpat ar lielu mīlestību pašadītas vilnas zeķes, kuras kādā garderobē nav atradušas vietu, bet punkta apmeklētājiem silda mazas un lielas kājas vēsos vakaros.

Punkts kalpo ne tikai par tikšanās vietu domubiedriem, bet arī par "ātro palīdzību" sadzīviskās situācijās. Piemēram, tuvējo kafejnīcu kvartāla apmeklētāji mēdzot sestdienu vakaros punktā ierasties pēc kādas siltākas kārtas, bet pati Ilze kādā reizē palienējusi saulescepuri savam mazajam palīgam, kurš bija ieradies veloķiverē, darbiem kopienas dārzā karstā dienvidū. Par tradīciju kļuvusi arī (Pār)maiņas punkta dzimšanas diena, kuras laikā notiek gan modes skate, gan lietu pārveidošanas darbnīcas, vienlaikus popularizējot ideju apgūt pašiem noderīgas prasmes, liekot uz pirmo acu uzmetienu nevajadzīgām lietām atrast jaunus uzdevumus, nenonākot atkritumu konteinerā.

Pirms kāda laika tepat darbojās arī darbnīca "Radi velo pats", kur, pateicoties ārvalstu brīvprātīgo zināšanām, bija iespēja kļūt pašam savam divritenim par meistaru, ekspertu virsvadībā, izmantojot uz vietas pieejamos instrumentus, uzlabojot videi draudzīgā transportlīdzekļa veselību.
Foto: Viesturs Radovics

Dārzs bez žoga

Kā eksperiments Liepājā šogad tapis arī Kopienas dārzs, kura ierīkošanai iedzīvotāji tika aicināti pārskatīt savu šķūnīšu un garāžu krājumus, atvēlot tam neizmantotus darba rīkus, sēdmēbeles, dēļus dobju ierīkošanai. Tāds dārzs, kura kopšanā un lološanā var piedalīties ikviens, taču neliekot pie katras dobes savu saimnieka vārdu. Turklāt ikvienam ļauts cienāties no jebkuras dobes, tiesa, padomājot arī par to, lai salātlapa paliek arī kāda cita šķīvim. "Dārzs ir kļuvis par darbošanās un satikšanās vietu ģimenēm ar bērniem un par izziņas vietu skolēnu grupiņām, lai mācītos augus, rūpes par tiem un par vietu, kur tie aug, savācot atkritumus, ja tādi iemaldījušies, vai pat iepazīstot kukaiņus, piemēram, uz laputīm kārās bizbizmārītes. Mūsu dārzam nav žoga visapkārt. Tas ir atvērts ikvienam," uzsver Ilze, iedzīvotāju iedrošināšanai gatavojot dārza iekšējās kārtības rulli.
Foto: Viesturs Radovics
Kopienas dārzs siltajā sezonā kalpo par pandēmijas laikā drošāku un plašāku tikšanās vietu tematiskām sarunām, kuru laikā bērni var nolasīt pa ogai no dobēm vai aiznest mājup salātlapu saišķi. Turpat arī izveidota kukaiņu māja un sadarbībā ar mantoto kultūraugu saglabāšanas iniciatīvu "Permakultūra – ilgtspējīga saimniekošana", novietots augu un sēklu maiņas punkts. "Pašreiz redzam, ka iedzīvotāji vairāk rūpējas un darbojas, nekā paši novāc ražu, kas pagaidām notiek kūtrāk. Taču, iespējams, lai dārza veltes neiet zudumā, rudenī aicināsim uz Ražas svētkiem, kopīgi arī gatavojot no pašu izlolotā dārza ražas un mielojoties domubiedru pulkā." Drīzumā turpat notiks arī pirmais dzīvās bibliotēkas pasākums, kura temats būs "Aktīvisms" un kur apmeklētājiem būs iespēja "izlasīt" citu sabiedrības grupu pieredzes stāstus.
Foto: Viesturs Radovics

Pilsētizlūkos divriteņa mugurā

Mēdz teikt, ka labas idejas prātā ienāk, atbrīvojot prātu, piemēram, skrienot. Liepājnieki, iespējams, teiks, ka sēžot mugurā velosipēdam. Lai arī pati biedrība "Radi Vidi Pats" iemājojusi Kuģinieku ielā 5, iedzīvotājus tā aicina doties arī problēmvietu izpētes velobraucienos. Kopā ar domubiedriem, liepājnieki dodas apsekot un izpētīt problēmvietas, par kurām būtu nepieciešams sabiedrībā runāt plašāk, meklēt risinājumus. Piemēram, neapdzīvotu vai vāji apsaimniekotu ēku apgaitā, spriežot, kā tām varētu iedvest jaunu elpu, iedzīvinot Liepājā jaunus vaibstus, nevis laika zobam izdzēšot šīs vietas pavisam. "Lai arī sākotnēji biedrībā bijām paši izstrādājuši maršrutu, ko pandēmijas laikā aicinājām izbraukt iedzīvotājus inidividuāli, tomēr sapratām, ka attīstības ideju radīšanai svarīgi ir būt kopā ar citiem, kuriem rūp tas pats jautājums," piebilst Ilze.

Tāpat reizi mēnesī biedrība pulcē vietējos iedzīvotājus tematiskos sarunu vakaros, piemēram, par piesārņojumu jūrās un līdz ar to arī Liepājas piekrastē, par gaisa kvalitāti vēsturiskajā ostas pilsētā, par mežu apsaimniekošanas sāpīgajiem aspektiem Latvijā un citiem būtiskiem vides un cilvēka mijiedarbes jautājumiem. Nereti kā vides jautājumu risināšanā aktīvāko iedzīvotāju grupu aptaujas uzrāda sievietes vecumā no 30 līdz 40 gadiem, tomēr biedrības pasākumu dalībnieku portrets ir krietni daudzveidīgāks – gan dzimumu, gan vecumu, gan pieredzes ziņā. Tas apliecina, ka biedrība "Radi Vidi Pats" ar aktivitātēm uzrunā plašu liepājnieku loku, no mazākajiem iedzīvotājiem līdz pat sirmgalvjiem, kuri piedalās arī tiešsaistes vakaros. Sarunas nav tikai sāpīgo vides jautājumu iztirzāšana, bet arī dalīšanās priekšlikumos, kā tos risināt: "Sarunu vakaros dalībnieki darbojas grupās, paši spriežot, kādi risinājumi, no cilvēciskā skatupunkta raugoties, ir nepieciešami gan individuālā, gan pašvaldības, gan valsts līmenī, lai konkrēto situāciju uzlabotu. Šos ierosinājumus iesniedzam gan pašvaldībai Liepājā, gan atsevišķos gadījumos atbilstošajai ministrijai."

Biedrības mājaslapā izveidota sadaļa savu iniciatīvu iesniegšanai par dažādiem pilsētai aktuāliem jautājumiem. Reģistrējoties ar tās palīdzību var iesniegt savu iniciatīvu, komentēt un balsot par citu iesniegtajām. "Šajā platformā cilvēki gan aicināti neziņot par tādām problēmām kā salauzts soliņš parkā, jo tam ir domāta Liepājas pašvaldības aplikācija, bet padomāt par tiem problēmjautājumiem, kas prasa rūpīgāku iedziļināšanos un, kas varbūt sasāpējuši jau ilgākā laika periodā," skaidro Ilze.

Taujāta, kas ir svarīgi, lai vietējās kopienas iniciatīvas darbotos dzīvē, Ilze dalās personiskajā pieredzē: "Pārceļoties uz Liepāju, biju izlēmusi izveidot tiešās pirkšanas pulciņu. Cilvēki no biedrības "Radi Vidi Pats" bija aktīvākie atbalstītāji. Jāatzīst, ka nebija viegli, jo arī iedzīvošanās pilsētā prasījusi vairākus gadus un sajūta, ka esmu liepājniece, ir pavisam niecīga. Taču tieši tāpēc ir svarīgi meklēt un atrast savus domubiedrus, savu kopienu vai kādu darbošanos, kas radītu prieku un ļautu iepazīt arī citus cilvēkus. Varbūt vispirms jāatnāk uz vienu pasākumu, kaut vai tikai kā klausītājam, un tad mazpamazām jau gribēsies iepazītos cilvēkus satikt vēl un vēl."

Jāierauga, lai iepazītu

Urbānā dārzniecība un līdz ar to arī kopienas dārzi aug kā sēnes pēc lietus arī citviet Latvijā. Kopienas dārzs "Audz" top Siguldas Zaļās Villas kvartālā, liekot augt arī dārzmīļu zināšanām izglītojošās brīvpieejas lekcijās. Turpretī Dobelē pie Dobeles atjaunotās pils šovasar pat atjaunots seno ārstniecības augu dārzs, kur augstajās dobēs nu jau zaļo 25 dažādi augi, ko 17. gadsimtā varēja atrast Kurzemes hercogienes Elizabetes Magdalēnas dārzā. Taču jautājums, vai ikviens var atpazīt visus šos augus arī mūsdienās?

Kā stāsta bioloģe Ieva Mežaka, jau 1999. gadā ASV biologi Elizabete Šustere un Džeimss Vondersijs pievērsa uzmanību tam, ka cilvēkiem ir tendence nepamanīt augus apkārtējā vidē, nodēvējot šo iezīmi par augu aklumu ("plant blindness"). Par šādu fenomenu liecina vairāki simptomi, piemēram, nespēja saskatīt un atpazīt augus vidē un izprast to nozīmīgumu biosfērā, kā arī tieksme augus iedalīt zemākā kārtā par dzīvniekiem, domājot izteikti antropocentriski.

Iedvesmojoties no starptautiskas dumpiniecisko botāniķu kopienas kustības un gatavojoties Vides risinājuma institūta rīkotajai zinātnes un mākslas izstādei "Lauka pētījumi", Ieva kopā ar vīru Raimondu Cēsu ielas papildinājuši ar urbāno augu grafiti. Tiesa, ne jau ar krāsu baloniņiem uz daudzdzīvokļu ēku sienām, bet gan ar baltu krītu uz pagalmu asfalta pierakstot pie tur augošiem augiem to nosaukumus, piemēram, norādot uz veronikas klātbūtni pie ietves apmales vai uz maura kumelītes dumpinieciskumu, augot pilsētas flīžu šķirbiņās. Dodot vārdu šķietami anonīmajam augam, tam, iespējams, aug arī vērtība cilvēka acīs.

"Cilvēku veidotā vidē eksistē augu sugu daudzveidība, no kuriem daudzus varam izmantot uzturā vai ārstniecības nolūkos, bet cilvēks bieži šos resursus neapzinās," saka Ieva, kura pēc etnobotānikas ekspedīcijām atklājusi brūngalvīti. Izrādās, ka tā nepamanāmi aug teju gandrīz katrā mauriņā un tagad nonākusi jau pašas dēla pasniegtā tējas tasē, bet ar baltā krīta ievilktajiem nosaukumiem grib ļaut paraudzīties nogurušajam pilsētniekam sev zem kājām un atklāt augu dažādās personības.

Garšu sanatorija pilsētniekiem

"Rīgas oāze un sanatorija savilktai darba dienas mugurai." Tā "Instagram" vietnē raksta Signe Lonerte pie saviem fotomirkļiem no Sporta pils dārziem, kuri gaismiņu virteņu izgaismoti iegūluši kādreizējā laika zoba aizgrauztā sporta ēku kompleksa teritorijā, kvartālā starp Tērbatas, Artilērijas un Krišjāņa Barona ielām. Kartupeļi, rozes, tomāti, zemenes, melones, kaņepes – iekoptās dobes ir tikpat atšķirīgas, kā to pilsētdārznieki. Teritorijā ir zona, kur katram ir savas dobes, bet ir arī kopējās dobes, kuras uzrauga dārznieki un no kurām ikviens var cienāties, piemēram, ar dažādu veidu mētrām vai kliņģerītēm.

Saimniekotāji dārzos ir gan kaislīgi dārzniecības entuziasti, gan arī zaļi domājoši, tomēr ne vienmēr abas lietas satiekas vienā personā. Motivācija kopt dārzu atšķiras. "Ja cilvēkam patīk dārzkopība, tas ne vienmēr nozīmēs, ka šis pats cilvēks mājās šķiro atkritumus," atzīst Renāte Prancāne, Sporta pils dārzu idejas iedzīvinātāja, daloties novērojumos par personībām, kas darbojas dārzos. "Liela daļa kopienas dalībnieku nav ar iepriekšējām zināšanām, arī es tajos ietilpstu. Tā kā mums svarīgs ir arī integrācijas jautājums, daudz iegūstam no senioriem, kas ir mūsu kopienā un kuri dalās zināšanās, dod padomus un atbalsta iesācēju pūliņus, tā vēl vairāk sajūtoties piederīgi kopienai. Dārzkopība ir drošs veids, kā pabūt kopā un kā būt piederīgam. Cilvēki stāv rindā uz savu dobi. Līdz šim nav bijuši nekādi starpgadījumi ar kaimiņiem vai vandālisma gadījumi. Ne tikai paši dārznieki ir pieņēmuši viens otru, bet mūs ir pieņēmusi arī apkaime, jau arī pilsēta." Renāte ir pārliecināta, ka cilvēki ir gatavi šādām idejām, turklāt nemaz nav nepieciešamība uz dobju kastēm likt ciparus vai vārdus, jo katrs atpazīst savējās, reizēm aplaista arī kaimiņa dobes vai mainās ar stādiem. Līdz ar pandēmijas ietekmi dārzā var kliedēt vientulību un ļauties tematiskai atvērtībai līdz šim nepazītam kaimiņam.
Foto: Viesturs Radovics
Zaļais tuksnesis. Tā perfektos zaļos mauriņus dēvē Renāte, kura atzīst, ka tik ļoti nepieciešama izpratnes pilnveidošana par to, cik svarīga ir bioloģiskā daudzveidība, jā, arī piemājas zālienā un pat pilsētas viducī. Lai arī daļai vēl pietrūkst prasmju bioloģiski draudzīgā dārzkopībā, tepat jau tiek izmantots dabai draudzīgs, augšanu veicinošs slieku komposts. Tepat visu acu priekšā norisinās zinātnisks eksperiments, kur vieni un tie paši augi tiek audzēti dobēs ar atšķirīga sastāva augsnēm. Savukārt ar šeit audzētajiem ziedošajiem augiem, iespējams, mielojas turpat netālu uz Dailes teātra jumta iemājojušas bites, kas ir viens no pionieriskiem urbānās biškopības piemēriem Latvijā.

Par izaicinājumiem, ar ko nācies sastapties idejas īstenošanas gaitā, Renāte min to, ka iekārta un sistēma nav tik atvērta šādiem sabiedrības ierosinātiem, radošiem, īslaicīgiem risinājumiem, kuri top kā jauni, pagaidu sociāli projekti kopienas iesaistīšanai: "Ar savu piemēru gribam izlauzt ceļu, lai nākamajam urbānajam dārzam tas jau būtu vieglāk ejams." Paturot prātā, ka šāda iniciatīva vieno brīvprātīgi, kur dārzam atvēlētais laiks ir balstīts pašu entuziasmā, kopienu aktīvistiem jārēķinās, ka ne visi uzstādītie mērķi tiks sasniegti iecerētajā laika nogrieznī. Taču tā ir daļa no procesa, kurā aug ne tikai dārzs, bet arī idejas tā attīstīšanai. "Pārsteidzoši, ka mums ir izdevies izveidot līdzīgi domājošu un sociāli aktīvu kopienu, kas savstarpēji apspriež to, kā paši saredz dārza attīstību, regulāri iesaistās problēmjautājumu risināšanā. Te katrs pieliek savu roku, liekot lietā savas zināšanas un prasmes," piebilst Renāte.
Foto: Viesturs Radovics

Pārgājiens ar pievienoto vērtību

Domājot līdzīgi, var ne tikai kopt dārzu, bet arī sakopt jūras piekrasti. Nav svarīgi, kas tu esi, bet svarīgi, lai nāc kopā ar domubiedru pulciņu vienā pārgājienā, kas ved gar visu jūras krastu. Pārgājiens, kura pievienotā vērtība ir atstāt paša mīto taku tīrāku, nekā tā bijusi tur pirms tam. Tas ir iespējams, ja dodas zaļajā ekspedīcijā "Mana jūra", kas pēc Vides izglītības fonda iniciatīvas norisinās jau 10. vasaru. Ekspedīcijas laikā iespējams piedalīties jūras piesārņojošo atkritumu monitoringā 45 izvēlētās vietās piekrastē, apsekojot 100 metru garu posmu no jūras līdz pirmajiem augiem krastā.

Lai gan ik gadu "Mana jūra" brīvprātīgo dalībnieku daļa ir vieni un tie paši aktīvisti, pulciņš gājēju tomēr ir mainīgs. Ir "veterāni", kas gājuši visus 10 gadus, ir arī pusaudži, kas izauguši šajos gados, reizē audzinot arī savu vides apziņu. Lai arī reizēm motivācija dalībnieku vidū nav tik pašsaprotama, tomēr skaidrs ir viens – tas, kurš ir vilcis rokās cimdus un licis maisos, svēris un skaitījis atkritumus, kas sagūluši pludmales kāpās un viļņojas piekrastē, diez vai kādreiz pats kaut ko nometīs zemē. Katras dienas ekspedīcija noslēdzas ar saliedēšanos un dalīšanos iespaidos, pārdomās un idejās.

"Tie, kuri pievienojušies ekspedīcijai, pēc tam citām acīm raugās gan uz atkritumiem jūras piekrastē, gan uz atkritumiem un patēriņu kopumā. Šī ekspedīcija ir tikai viens veids, kā ļaut iepazīt tuvāk dabas parādību, kas mums dota. Ne tikai iepazīt, bet arī iemīlēt un uzņemties rūpes un atbildību. Šobrīd šķiet, ka jūru un dabu tikai izmantojam savai labklājībai un labbūtībai," stāsta "Mana jūra" pārstāve Ilze More, uzsverot, ka katra gājēja un dalībnieka pieliktās pūles monitoringiem ir neatsveramas. "Kopā mēs vācam un iegūstam datus, bez kuriem nebūtu iespējams veikt plašākus secinājumus un attiecīgi arī uzlabojumus piekrastes atveseļošanai."

Šogad īpaša uzmanība tiek pievērsta mikroplastmasas piesārņojuma apzināšanai. Tā kā pārgājiens noslēgsies 7. augustā, Ainažos, tad Rīgas jūras līča maršrutā, Vidzemes jūrmalā "Mana jūra" zaļajai ekspedīcijai vēl var pagūt pievienoties ikviens interesents, kļūstot par domubiedru šai grupai, lūkojoties jūrā un darot labus darbus tās labā. Pieteikties dalībai iespējams te www.manajura.lv.
Foto: Reinis Krastiņš
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.