Covid-19 blaknes: dabas izbradātāji, sejas maskas mežā un slēgti objekti
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Kristīnes Garklāvas personīgais arhīvs
Lai aicinājums doties dabā sarežģītajā epidemioloģiskajā situācijā nepārvērstos kolektīvā dabas izbradāšanā, vēlams atbildīgi izvēlēties maršrutu un censties samazināt savu pēdu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz dabu. Ar praktiskiem padomiem talkā nāk gan aktīvas dabā gājējas – Kristīne Garklāva un Māra Sleja –, gan Pasaules Dabas Fonds, gan Dabas aizsardzības pārvalde.

Jāatceras, ka esam ciemos

Kā kadrs no šausmu filmas bijusi aina, kad vientulīgā, cilvēku maz apmeklētā mežā zemē "spokojusies" sejas maska, vēstot ne tikai par cilvēka nevērīgo attieksmi pret dabu, bet arī liecinot, ka cilvēki, pandēmijas skarti, meklē aizvien mazāk apmeklētas vietas. "Mirklī, kad mežā blakus putna oliņas čaumalai zemē ieraugi stikla lauskas, saproti, ka te ir bijis cilvēks un atstājis savas pēdas. Stikla lauskas, kuras esmu redzējusi arī jau asiņainas, ne vien apdraud meža zvēru un cilvēkbērnu pēdas, bet rada arī risku ugunsgrēkam," stāsta žurnāliste un dabas cienītāja Kristīne Garklāva, Pasaules Dabas Fonda vēstnese, mudinot ikvienu domāt par savu uzvedību dabā. "Dodoties dabā, jāatceras, ka esam ciemos un ka, apsēžoties uz celma, tā, iespējams, ir māja kādam meža dzīvnieciņam."

Lai arī ciemos apzinīgākie viesi netrokšņo un negružo, tomēr, jo vairāk dodas dabā, jo vairāk skumju ainu, kuras saistītas ar cilvēku bezatbildību, nākas pieredzēt. Vasarās, kad par maģistrālēm pārtop upes, to krasti kļūst par slēptām izgāztuvēm. Pati reiz jūrā piedzīvojusi mirkli, kad līdz ar vilni tuvojas pat TV ekrāns. "Liels reiz bija pārsteigums, kad ar SUP dēļiem devāmies uz kāda lauku ezera saliņu. Tā vietā, lai tur ieraudzītu cilvēka neskartu dabas stūri, skatam pavērās kalns ar lietotām riepām. Krāvām uz SUP dēļiem un vedām krastā, lai nogādātu tās īstajā vietā," šīs vasaras ainas uzskaita Kristīne.

Vienlaikus viņa atzīst, ka liels ir prieks satikt dabā citus cilvēkus, kuru rokās aizvien biežāk manāmi maisiņi, kuros tie lasa pa ceļam uzietos atkritumus. "Tas ir attieksmes un pieredzes jautājums. Svarīgi ir katram padomāt par savu rīcību un to, ko katrs pats dabai varam dot. Vēl jo svarīgāk vecākiem un skolotājiem ir runāt par to ar bērniem," pārliecināta Kristīne, kurai cieņpilna attieksme pret dabu veidojusies jau kopš mazotnes ģimenē, bet tagad to līdz ar mīlestību pret dabu mācās arī Kristīnes bērni. "Bērnībā, dodoties laivot ar vecākiem, vienmēr centāmies atpūtas vietu dabā atstāt tīrāku un labāku, nekā tā bijusi tur ierodoties."

Lietus nebiedē, brīdinājumus nemana

"Šai pandēmijas laikā redzam, cilvēki, meklējot mazāk apmeklētus maršrutus dabā un izvairoties no populārākajām dabas takām, mēdz doties uz dabas pieminekļiem, piemēram, uz alām, klintīm, avotiem. Vēloties būt šo mazāk zināmo vietu pirmatklājēji citiem, piemēram, fotografējoties sociāliem tīkliem, cilvēki veido turp intensīvas apmeklētāju plūsmas, kas nomīda zemsedzi vietās, kur šādas plūsmas nav vēlamas. Turklāt šādos gadījumos saņemam sūdzības arī no vietējiem iedzīvotājiem objektu tuvumā, kas ziņo, ka šo objektu apmeklētāji ne vien izmanto atkritumiem vietējo iedzīvotāju konteinerus, bet pat atstāj automašīnas to pagalmos," stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Maija Rēna, aicinot izvēlēties mazāk zināmus maršrutus, bet tomēr tādus, kurās ir izveidota tūrisma infrastruktūra, piemēram, takas ar norādēm, laipas, atpūtas vietas. "Pandēmijas laikā nav jādodas uz tiem tūrisma objektiem, kas pirmie ienāk prātā, jo par tām pašām vietām droši vien iedomāsies arī citi. Ieteicams doties tālāk no apdzīvotām vietām, taču nepārkāpt aizliegumu un nedoties, piemēram, rezervātu zonās, kuras var atpazīt pēc marķējuma un brīdinājuma, ka ieeja teritorijā ir liegta. Mums jāapzinās, ka ir teritorijas, kuras ir atvēlēta tikai dabai un tās daudzveidības veicināšanai."

Lai dažādotu ierastos maršrutus, Dabas aizsardzības pārvalde mudina izmantot mobilo lietotni "Dabas tūrisms". Tajā ir vairāk nekā 400 dažādu dabas tūrisma galamērķu, tostarp dabas takas, skatu vietas, skatu torņi visā Latvijā. Turklāt lietotnē ir iespējams izvēlēties arī sev piemērotāko veidu ceļošanai, lai gan kājāmgājēji, gan velobraucēji, gan autobraucēji atrastu sev vēlamo maršrutu, īsā laikā saplānojot dienas vai vairāku dienu ceļojuma plānu.
Kā stāsta Viļakas novada tūrisma speciāliste Inese Matisāne, šoruden jaunatklāto Viļakas ezera salas pontonu laipu un pastaigu taku apmeklē daudzi interesenti, neskatoties uz objekta atrašanās vietu Latvijas austrumu pierobežā: "Augstu tūristu interesi vērojam īpaši nedēļas nogalēs, pie mums brauc gan no Līvāniem, gan no Dobeles. Vietējie iedzīvotāji kādu dienu stundas laikā saskaitījuši pat sešdesmit apmeklētājus. Turklāt tūristi redzami pat lietainā laikā, kas liecina, ka pandēmijas apstākļos tos nebiedē ne nesezona, ne izaicinošāki laikapstākļi." Tiesa, tūristu uzvedība mēdz būt arī pārdroša un bezatbildīga. Par to liecina brīdinājuma zīmju neievērošana par maksimālo cilvēku skaita atrašanos noteiktos ezera pontonu laipas posmos un vēlamo distanci. Tāpat daļa tūristu uz salas atrodošās pilsdrupas neskata tikai ar acīm, bet kāpj uz tām, tādējādi apdraudot ne vien pašas pilsdrupas, bet paši sevi. "Esam secinājuši, ka reti kurš ievēro brīdinājuma zīmes, tāpēc pašreiz domājam vēl citus vizuālus risinājumus, kā mudināt apmeklētājus ievērot noteikumus, kas ir ieviesti pašu drošībai," pauž Matisāne.

Carnikavas novadā tūrisma objektos gājēju un velosipēdistu plūsmu fiksē skaitītāji. Kā skaidro Carnikavas novada pašvaldības tūrisma informācijas konsultants Jānis Galakrodznieks, šogad aprīlī pašvaldība augstā apmeklētāju skaita dēļ bija spiesta slēgt nesen izveidoto Carnikavas promenādi – bruģētu ceļu, kas ved no ciema līdz jūras krastam – , jo sociālā distancēšanās tajā nebija iespējama: "Salīdzinot tūrisma plūsmu no marta līdz oktobrim ar pērnā gada mēnešiem redzams, ka tūristu plūsma 2020. gadā bijusi lielāka visos mēnešos, izņemot aprīli. Piemēram, jūnijā to apmeklēja apmēram 34 tūkstoši apmeklētāju, kas ir par 9000 apmeklētāju vairāk nekā pērn."

Kā novērots Carnikavas novada pašvaldībā, nesezonā apmeklētāji ir apzinīgāki un vairāk ievēro principu "Ko atnesi, to aiznesi" nekā vasaras sezonas apmeklētāji, arī šis gads nav izņēmums. Tūrisma speciālists norāda, ka nesezonā apmeklētākie objekti Carnikavas novadā ir Garciema koka ainavu taka, Carnikavas promenāde un Lilastes pludmale: "Lai novērstu drūzmēšanos populārākajos objektos, dabas cienītājiem iesakām Garezeru apkārtni, kur ir daudzveidīga ainava, Veclangas upes ieleju, kuru no Garupes ciema atdala augsta kāpa, veidojot stāvu krastu. Savukārt Garciema otrajā pusē atrodama viena no paraboliskajām kāpām, kuras virsotnes sasniedz pat 30 metru augstumu."

Būt neredzamiem un nedzirdamiem

"Jāņem vērā, ka pārgājienā vai pat nelielā pastaigā, mēs šķērsojam dažādas dzīvotnes, nereti tās ir trauslas, un cilvēku klātbūtne var pasliktināt to stāvokli. Saredzēt dabas vērtības un saudzēt tās ir katra dabā gājēja pienākums. Daba ir sarežģīta sistēma, kur katram elementam ir īpaša nozīme. Piemēram, mirusī koksne takas malā ir mājas tūkstošiem sīkbūtņu, koks pāri upei – ēna ūdens iemītniekiem vai iespēja kādam sauszemes dzīvniekam, bet iežu atsegumi, kurus mēdzam drupināt, ir tūkstošiem gadu veidojusies ainava un neatjaunojama dzīvotne dažādām sugām," uzsver Pasaules Dabas Fonda pārstāve Elīna Pekšēna.

Lai atvieglotu šo aicinājumu ar praktiskiem padomiem, Pasaules Dabas Fonds sagatavojis ētikas kodeksu #DabāEjot, apvienojot deviņus rīcību virzienus, kas palīdzēs dabā gājējiem labāk izprast dažādu paradumu un uzvedības nozīmi dabas saglabāšanā. Atbildīgs dabā gājējs centīsies būt pēc iespējas neredzamāks un nedzirdamāks, apmeklējot mežus, purvus, pļavas, upes, ezerus un jūras piekrasti. "Dabā svarīgi ir uzvesties klusu, iet pa iestaigātām takām, ugunskuru kurt tikai īpaši ierīkotās vietās, nepiesārņot ūdenstilpes ar, piemēram, kosmētiku, ko lietojam ikdienā. Mums jābūt arī atbildīgiem, vedot mājdzīvniekus pastaigā, kā arī apbrīnojot savvaļas dzīvniekus, piemēram, dabiskajās pļavās," skaidro Elīna.

Jāsāk ar maziem soļiem ikdienā

Līdzpaņemti trauki, dvielītis, kompakti saliekama lāpsta. Šis ir minimālais "ekipējums", kas, dodoties dabā, ir līdzi modelei, TV personībai un divu pirmsskolas vecuma bērnu mammai Mārai Slejai: "Ikdienā, dodoties ārpus mājām ar bērniem, pat pilsētā mums vienmēr līdzi ir savi trauki. Pat tad, ja kādā reizē rodas vēlme iegādāties līdzņemamo kafiju, cenšamies to pildīt savās krūzēs. Pie dabas esot, traukus esam iemācījušies izmazgāt bez tīrīšanas līdzekļiem: noberžam ar zāles stiebriem un smiltīm, noskalojam un izslaukām ar trauku dvieli, ko pēcāk var izmazgāt, jau mājās esot."

"Ugunskuru cenšamies kurināt tikai tam paredzētās vietās, kuras var labi atrast, piemēram, AS "Latvijas valsts meži" kartē. No draugiem ir dzirdēti gadījumi, kad pašu iedomātajā ugunskura vietā no rīta ir izveidojusies milzīga bedre, jo, izrādās, apakšā bijusi kūdra. Šādas situācijas ir bīstamas gan cilvēkam, gan dabai," stāsta Māra. Savukārt "zaļās pieturas" vajadzībām lieti noder līdzņemamā saliekamā lāpstiņa, lai izraktu mazu bedrīti un aizraktu to, neatstājot pēc sevis netīkamu skatu citiem. Uz to Māra mudina arī citus dabā gājējus.

Par kaitinošāko cilvēku rīcību dabā pašreiz Māra uzskata smēķētāju atstāto "mantojumu". Izsmēķi dabā nesadalās, tos nespēj "izzvejot" arī notekūdeņu sistēmas, galarezultātā tie nonāk pludmales smiltīs, kur spēlējas pašu bērni vai mājdzīvnieki. "Ja katrs smēķētājs ieviestu sev vienkāršu vai greznu, bet praktiski ļoti noderīgu metāla kastīti saviem izsmēķiem, tas jau būtu liels solis tīrākas vides virzienā," pārliecināta Māra. Pašas ģimene atkritumus ved līdzi atpakaļ uz pilsētu: neatstāj ne dabā, ne apdzīvoto vietu atkritumu urnās, kuras pēdējā laikā līdz ar atpūtnieku pieplūdumu ne vienmēr vietējā pašvaldībā jaudā apsaimniekot.

"Lai arī dabā nemēdzu lasīt atkritumus, tomēr pati es tos nekad dabā neizmetu. Savukārt mana draudzene, kura mēdz dzert kafiju arī no vienreizlietojamām krūzītēm, ieraugot dabā atkritumus, tos cenšas salasīt," stāsta Māra. "Daba kļūs tīrāka, ja katrs no mums spers vismaz pa kādam mazam solītim un kļūs apzinīgāki par savu rīcību, ejot dabā."

Ar bērniem Māras ģimene lielākoties dodas dabā pa iestaigātajām takām, lai gan divatā ar vīru viņa mēdz izvēlēties arī mežonīgāku maršrutu, piemēram, mēro ceļu gar upes krastu. Savukārt, vaicāta, kur rast svaigas idejas mazāk zināmiem maršrutiem vai atpūtas vietām dabā, Māra mudina biežāk aprunāties ar draugiem: "Katram no mums ir savas iecienītas vai mazāk zināmas vietas dabā. Jaunas idejas var smelties, runājot ar draugiem. Taču tikpat labi strādā pieeja nogriezties no šosejas kādā pagriezienā, nolikt auto ceļa malā un doties iekšā mežā pa kādu mazu taku arī tad, ja tur nav norādes par labiekārtotu dabas taku. Arī tas var izvērsties par foršu piedzīvojumu dabā!"

Nemest izsmēķi zīdaiņa ratiņos

Pandēmijas laiks globāli ir licis augt ne tikai plastmasas izstrādājumu ražošanai un patēriņam, bet arī to radītajam piesārņojumam. Pasaules pludmalēs aizvien biežāk skalojas vienreizlietojamās maskas un cimdi, signalizējot par atkritumiem, kas ne vien apdraud putnu, jūras dzīvnieku un meža zvēru dzīvību, bet ilgtermiņā sadalās aizvien sīkākos fragmentos, pārtopot par acij neredzamu un cilvēka veselībai bīstamu mikroplastmasu.

Piemēram, Francija jau izziņojusi naudas sodu 135 eiro līdz pat 750 eiro apmērā atkarībā no pārkāpuma par sejas maskas izmešanu vidē, piemēram, uz ielas. Kā norāda vides inženieris Tanvers M. Adijels rakstā "Plastmasas atkritumu apsaimniekošana Covid19 laikā" žurnālā "Science" (septembris, 2020), samazinoties cilvēku mobilitātei, samazinājies arī pieprasījums pēc naftas, tostarp degvielas. Rezultātā samazinājusies arī naftas cena, padarot neapstrādātas plastmasas ražošanu no fosilā kurināmā lētāku nekā tās pārstrādi. Šīs piespiedu pārmaiņas dzīvesveidā globāli vēl sarežģītāku padara plastmasas atkritumu apsaimniekošanas jautājumu.

"Dabas piesārņošana ar atkritumiem ir līdzvērtīga bērnistabas piesārņošanai. Mūsu sašutumu izpelnītos ikviens, kurš garāmejot iemestu pudeli, izlietotu pārtikas iepakojumu vai izsmēķi zīdainīša ratiņos," uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora vietniece Gunta Gabrāne, skaidrojot, ka mazo urnu apsaimniekošana dabas objektos un dabas takās ir ne vien sarežģīta apgrūtinātās piekļuves dēļ, bet arī prasa lielus cilvēku un finanšu resursus, ko ietaupot varētu ieguldīt jaunas tūrisma infrastruktūras izveidē. Turklāt nevērīgi izmestais iepakojums vai sejas maska var būt liktenīgi kādam dzīvniekam. Kad sejas maska ir nokalpojusi, vēlams tās lencītes pārgriezt, lai neapdraudētu dzīvniekus, kuri tajās var sapīties, ja maska tomēr nokļūst vidē. Turklāt bieži vien putni un meža zvēri veic izlūkgājienus uz urnām, tādējādi iznēsājot to saturu pa tuvējo apkaimi.

Jau otro gadu dabā gājēji nereti sastopas ar vienu no tīrīgākajiem dzīvniekiem - āpsi, kas noraugās uz ciemiņiem dabas takās un objektos no aicinājuma zīmes "Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes". Šo iniciatīvu uzsāka Dabas aizsardzības pārvalde kopīgi ar Pasaules Dabas Fondu. Kā norāda Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Maija Rēna, lai arī inspektori redz uzlabojumus cilvēku rīcībā vietās, kur urnas aizvietotas ar zīmēm, atkritumu samazinās un sabiedrības apziņa par atkritumu neatstāšanu soli pa solim uzlabojas. Tomēr labiekārtotās atpūtas vietās dabā, kas iemantojušas popularitāti pandēmijas dēļ un līdz ar to arī vairākkārtīgu apmeklētāju skaita pieaugumu, vēl aizvien aug atkritumu kalni no dažādiem pārtikas iepakojumiem. Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori novērojuši, ka piesārņotākās atpūtas vietas ir tās, kuras atrodas pie ūdeņiem, ko izmanto ūdenstūrismam un kur mēdz uzturēties arī vairākas dienas ar nakšņošanu.

Dodoties dabā, vēlams pievērst uzmanību līdzi ņemamo produktu iepakojumiem, nenest līdzi neko lieku, lai nebūtu vēlme no tā atbrīvoties pusceļā, nemeklēt mazās atkritumu urnas pārgājienu maršrutos, bet tomēr nest visu savu sev līdzi vai vismaz līdz lielajām atkritumu tvertnēm stāvlaukumos. "Ja spēj kaut ko atnest, tad ir jāspēj tas arī aiznest," pauž Maija Rēna.

Ieteikumi #dabāejot

1. Uzvedīsimies iespējami klusu! Troksnis var izbiedēt ligzdojošos putnus un citus dzīvniekus. Jo klusāki mēs būsim, jo vairāk pamanīsim.

2. Staigāsim pa jau iestaigātām takām! No jauna iemītās takas var ietekmēt vai pat iznīcināt dzīves telpu dažādām sugām.

3. Atbildīgi izvēlēsimies vietu ugunskuram, jo nepiemērotas vietas izvēle var kaitēt un radīt postu dzīvām radībām! Ugunskuru vislabāk kurināt tam īpaši ierīkotās vietās.
4. Izmantosim atkārtoti lietojamos ūdens un pārtikas traukus. Tā mēs izvairīsimies no atkritumu radīšanas dabā.

5. Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes! Savus atkritumus neslēpjam zem koka saknes, nededzinām, nenorokam. Centīsimies nepiepildīt arī atkritumu tvertnes dabā. Atkritumi pievilina dzīvniekus, un tie ir bīstami dzīvniekiem. Turklāt mazo urnu apsaimniekošana dabas objektos ir ļoti sarežģīta.

6. Lietosim iespējami maz kosmētikas, pirms dodamies veldzēties ūdenstilpēs. Nelietosim ķermeņa, drēbju un trauku mazgāšanas līdzekļus tieša ūdens tuvumā, lai ķīmiskās vielas neapdraudētu ūdens dzīvotni.

7. Ja nav pieejama tualete, dabisko vajadzību nokārtošanai izraksim nelielu bedrīti, ko pēcāk jāaizrok. Nenokārtosim dabiskās vajadzības tiešā ūdens tuvumā!

8. Būsim atbildīgi un ievērosim dabas parku noteikumus, kas attiecās uz mājdzīvniekiem dabā un mūsu uzvedību, sastopot savvaļas dzīvniekus. Savvaļas zirgus, govis un taurus dabiskajās pļavās nevajag barot.

9. Saredzēsim dabas vērtības un saudzēsim dzīvotnes! Daba ir sarežģīta sistēma, kur katram elementam ir īpaša nozīme. Piemēram, mirusī koksne takas malā ir mājas tūkstošiem sīkbūtņu, koks pāri upei – ēna ūdens iemītniekiem vai iespēja kādam sauszemes dzīvniekam, bet iežu atsegumi, kurus mēdzam drupināt, ir tūkstošiem gadu veidojusies ainava un neatjaunojama dzīvotne dažādām sugām.