Honkongā bāzētā bezpeļņas vides aizsardzības un pētniecības organizācija "Earth.org" apkopojusi sāpīgākās klimata problēmas, kuru risināšanai tūdaļ un uz līdzenas vietas visā pasaulē jāķeras klāt gan individuāli, gan kolektīvi. Kāpēc? Jo cilvēce no planētas ņem krietni vien vairāk, nekā spēj (un acīmredzot arī grib) dot pretī.

Ekonomisti apgalvo, ka klimata krīze ir vairāku kļūmīgi pieņemtu tirgus lēmumu rezultāts – turklāt runa ir ne tikai par valdības atbalstu pētījumiem un tehnoloģiju ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni attīstīšanai. Lai samazinātu emisijas un izvairītos no bīstamām klimata pārmaiņām, valstu vadītājiem ir ne vien jāvairo atbalsts zaļajām inovācijām, bet arīdzan jāievieš politikas nostādnes, kas vērstu par labu pieļautās tirgus kļūmes, pauž Bils Geitss, kurš investē zaļo tehnoloģiju attīstībā, jo uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā apturēt klimata pārmaiņas. Viņaprāt, lielākā kļūme ir tā, ka ietekme uz klimatu neatspoguļojas to preču un pakalpojumu, kuri izraisa siltumnīcas gāzu emisijas, cenās, novedot pie mīta par "lētu fosilo kurināmo".

Kā vēsta "Earth.org", nacionālais oglekļa nodoklis patlaban ir ieviests 25 pasaules valstīs, tostarp vairākās valstīs Eiropas Savienībā, Kanādā, Singapūrā, Japānā, Ukrainā un Argentīnā. Tomēr saskaņā ar 2019. gada OECD enerģijas nodokļa izmantošanas ziņojumu pašreizējās nodokļu struktūras nav adekvāti pielāgotas enerģijas avotu piesārņojuma profilam. Piemēram, OECD uzskatot, ka oglekļa nodoklis nav gana stingrs ogļrūpniecībai, bet ir efektīvs elektroenerģijas industrijai. Veiksmīgs oglekļa nodokļa ieviešanas piemērs ir Zviedrija, kur, nodokļos maksājot ap 110 eiro par tonnu, kopš 1995. gada emisijas ir samazinātas par 25% (tikmēr ekonomika ir izaugusi par 75%).

Foto: AFP/Scanpix/LETA. Zviedru klimata aktīviste Grēta Tūnberga ierodas ASV pēc 15 dienu ceļojuma pāri Atlantijas okeānam ar nulles oglekļa emisiju jahtu "Malizia II" 2019. gada 28. augustā.

Trešā daļa no visas pārtikas, kas paredzēta cilvēkiem lietošanai uzturā, aiziet atkritumos, un ar to būtu gana, lai pabarotu trīs miljardus cilvēku. Pārtikas pārtēriņš ik gadu rada arī 4,4 gigatonnas siltumnīcas gāzu emisiju. Pārtikas izmešanas atkritumos līmenis gan atšķiras jaunattīstības un attīstītajās valstīs: jaunattīstības valstīs 40% no pārtikas atkritumiem rodas pēc ražas novākšanas un pārstrādes procesā, savukārt attīstītajās valstīs 40% pārtikas atkritumu rodas tirdzniecības un patērētāja līmenī.

Piemēram, Eiropā atkritumos tiek izmesta piektā daļa no saražotās pārtikas, kas ir līdzvērtīga 88 miljoniem tonnu gadā. Tas nozīmē, ka ik gadu viens iedzīvotājs atkritumos izmet 92 kilogramus pārtikas. Salīdzinājumam – Dienvidāfrikā un Dienvidaustrumāzijā tas svārstās no 6 līdz 11 kilogramiem. Savukārt ASV atkritumos izmet vairāk nekā jebkura cita pasaules valsts – teju 40 miljonus tonnu ik gadu, kas kopumā veido 30–40% no visa ASV pārtikas piedāvājuma. Galvenokārt tas tiek darīts estētisku iemeslu dēļ.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Pēdējo 50 gadu laikā pasaule piedzīvojusi strauju cilvēku populācijas palielināšanos, patēriņu, globālās tirdzniecības un urbanizācijas pieaugumu, kā rezultātā cilvēce Zemes resursus izmanto vairāk, nekā dabiski tie spēj atjaunoties. Piemēram, Pasaules Dabas fonda (WWF) pētījumā noskaidrots, ka zīdītāju, zivju, putnu, reptiļu un abinieku daudzveidība laika posmā no 1970. līdz 2016. gadam samazinājusies vidēji par 68%. Pētījums šo bioloģiskās daudzveidības zudumu skaidro ar vairākiem faktoriem, taču kā galveno izceļ biotopu izmaiņas (zemes izmantojuma rezultātā), konkrētāk – mežu, zālāju un mangrovju pārvēršanu lauksaimniecības platībās. Savukārt eksotisko dzīvnieku, piemēram, pangolīnu, haizivju un jūraszirdziņu, populāciju būtiski ietekmē nelegālā tirdzniecība.

Patlaban vairāk nekā 500 sauszemes dzīvnieku sugu ir uz izmiršanas robežas un, iespējams, 20 gadu laikā izmirs pavisam. Zinātnieki apgalvo, ka bez cilvēku destruktīvajām darbībām šāds zaudējums būtu iespējams vairāku tūkstošu gadu laikā.

Foto: AP/AFP/Scanpix/LETA

Kā liecina zinātniskās pētniecības platformas "Our World in Data" informācija, 1950. gadā pasaulē tika saražotas vairāk nekā 2 tonnas plastmasas. 2015. gadā tas bija jau 381 miljons tonnu. Cik daudz atkritumu cilvēce saražo? Precīzus aprēķinus traucē veikt tas, ka daudzi plastmasas izstrādājumi (piemēram, celtniecības materiāli, mēbeles, transports utt., proti, viss, kas tiek izmantots vairākus gadus) atkritumu plūsmā var nonākt krietni vien vēlāk. Piemēram, 2010. gadā primārā plastmasas ražošana bija 270 miljoni tonnu, bet plastmasas atkritumi – 275 miljoni tonnu.

Savukārt okeānos ik gadu nonāk aptuveni 11 miljoni tonnu plastmasas, kaitējot gan florai, gan faunai, gan arī cilvēku veselībai. Ja nekas nemainīsies, 2040. gadā plastmasas atkritumu apjoms sasniegs jau 29 miljonus tonnu. "National Geographic" 2017. gadā aplēsa, ka 91% no visas jebkad saražotās plastmasas nav pārstrādāts. Un, ņemot vērā, ka plastmasas sadalīšanās laiks ir aptuveni 400 gadi, cilvēce burtiski riskē aprakt sevi plastmasas kalnos.

Foto: EPA/Scanpix/LETA

Ik minūti pasaulē izcērt mežus 20 futbola laukumu lielumā, un 2030. gadā uz planētas varētu būt atlikuši vien 10% no tās mežiem – ja mežu izciršana notiks līdzšinējos apmēros. Galvenais iemesls mežu izciršanai ir lauksaimniecība, kas ir vaininiece arī jau iepriekš minētajai bioloģiskās daudzveidības iznīkšanai – zemi atbrīvo no kokiem, lai tur audzētu lopus vai kultūraugus. Līdztekus oglekļa piesaistei meži palīdz novērst augsnes eroziju, jo koku saknes satur augsni un neļauj tai izskaloties, kas arī novērš zemes nogruvumus.

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas informācija liecina, ka vairāk nekā puse no pasaules mežiem atrodas tikai piecās valstīs – Krievijas Federācijā, Brazīlijā, Kanādā, ASV un Ķīnā –, bet divas trešdaļas (66%) – 10 valstīs. Savukārt "Treehugger" pētījums liecina, ka laika posmā no 1990. līdz 2005. gadam 10 valstis ar augstākajiem mežu izciršanas rādītājiem bija Hondurasa, Nigērija, Filipīnas, Benina, Gana, Indonēzija, Nepāla, Ziemeļkoreja, Ekvadora un Haiti.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Pasaules Veselības organizācijas (WHO) pētījumā noskaidrots, ka ik gadu visā pasaulē vidēji 4,2 līdz 7 miljoni cilvēku mirst no gaisa piesārņojuma radītām problēmām, bet deviņi no 10 cilvēkiem elpo gaisu ar augstu piesārņojuma saturu. Piemēram, Āfrikā 2017. gadā no gaisa piesārņojuma miruši 258 tūkstoši cilvēku (salīdzinājumam – 1990. gadā šis skaitlis bija 164 tūkstoši). Savukārt pēdējais veiktais pētījums par gaisa piesārņojuma izraisītu nāvi bijis 2012. gadā, kad šis skaitlis bija 400 tūkstoši, raksta "Earth.org". Lielākoties gaisa piesārņojuma iemesli ir rūpnieciskie avoti un mehāniskie transportlīdzekļi, kā arī biomasas dedzināšanas emisija un smilšu vētras.

Medijs arīdzan uzsver Covid-19 pandēmijas saistību ar vispārējo gaisa piesārņojumu – gaisu piesārņojošās gāzes piedalās vīrusa molekulu pārnesē. Iepriekšējie pētījumi identificējuši pozitīvu korelāciju starp Covid-19 mirstību un gaisa piesārņojumu, kas arī varētu būt iemesls augstajam vīrusa izraisītajam mirstības līmenim Ķīnā, kur gaisa kvalitāte ir ļoti slikta. Tiesa, medijs norāda, ka to nevar apgalvot pilnīgi droši un ir nepieciešami padziļināti pētījumi.

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Arvien pieaugošo siltumnīcas efekta gāzu emisiju dēļ ceļas temperatūra, kas savukārt visā pasaulē izraisa dabas katastrofas. Nesenā pagātnē vien notikušas vairākas liela mēroga postažas, piemēram, savvaļas ugunsgrēki Austrālijā, kur bojā gāja vairāk nekā miljards dzīvnieku, siseņu uzbrukumi labības laukiem Āfrikā un Āzijā, Antarktikas ledū pirmoreiz atrasta mikroplastmasa, Ķīna piedzīvoja lielākos plūdus pēdējās desmitgadēs, Grenlandes ledus sega kūst ar lielāko ātrumu pēdējo 12 tūkstošu gadu laikā, Nāves ielejas nacionālajā parkā Kalifornijas štatā konstatēta augstākā jebkad uz Zemes fiksētā gaisa temperatūra – 54,4 grādi pēc Celsija, Kanādā sabruka pēdējā neskartā Arktikas ledus grēda u. c.

Klimata krīze rada arvien intensīvākas un biežākas tropiskās vētras, viesuļvētras, karstuma viļņus un plūdus, taču pētījums liecina, ka pat tad, ja cilvēce te un tagad apturētu visas siltumnīcas gāzu emisijas, globālā sasilšana mitētos vien ap 2033. gadu. Tādēļ mums obligāti jādara viss iespējamais, lai samazinātu šo emisiju apmērus, pauž "Earth.org".

Šeit var apskatīt globālo CO₂ līmeņa celšanās līkni, bet šeit – globālās temperatūras celšanās līkni.

Avots: "Earth.org"

Avots: "Earth.org"

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Arktiku globālā sasilšana ietekmē divas reizes ātrāk nekā jebkuru citu vietu pasaulē. Patlaban ik gadu jūras līmenis palielinās vidēji par 3,2 mm, bet paredzams, ka 2100. gadā šis skaitlis sasniegs no 0,2 līdz 2 m. Visvairāk jūras līmeņa celšanās ietekmēs piekrastes reģionos dzīvojošos. Saskaņā ar pētniecības grupas "Climate Central" informāciju jūras līmeņa celšanās rezultātā šajā gadsimtā varētu applūst teritorijas, kas patlaban ir mājvieta 340 līdz 480 miljoniem cilvēku, liekot viņiem pārcelties uz drošākiem reģioniem, tādējādi izraisot pārapdzīvotību un resursu nepietiekamību.

"Earth.org" kā ļoti uzskatāmu piemēru min Šanhaju, kas ir izbūvēta Jandzi upes deltā. Šanhaja pēc iedzīvotāju skaita ir ceturtā lielākā pilsēta pasaulē, un tās plūdu risks ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ ir augsts. Jebkādi plūdi, ko izraisītu lielākas lietavas, ir potenciāli katastrofiski, ja runa ir par evakuāciju, dzeramā ūdens pieejamību un īpašuma bojājumiem.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Pētījumi liecina, ka globālā pārtikas sistēma ir atbildīga par teju trešdaļu visu cilvēku radīto siltumnīcas gāzu emisiju, no kurām 30% veido lopkopība un zivsaimniecība. 60% pasaules lauksaimniecības teritoriju tiek izmantoti lopu audzēšanai, taču kopējā pasaules gaļas patēriņā veido līdz 24% "ražas". Un arī augkopība rada siltumnīcas gāzu emisijas, jo kā mēslojumu izmanto slāpekļa oksīdu.

Lauksaimniecība ne tikai aizņem milzīgas zemes platības, bet arī patērē milzīgu daudzumu ūdens, kas arī ir viena no lielākajām vides problēmām. Lai gan aramzemes un ganības aizņem tikai vienu trešdaļu no sauszemes, tās patērē trīs ceturtdaļas no pasaules ierobežotajiem saldūdens resursiem, liecina ANO ziņojums.

Zinātnieki un vides eksperti atkal un atkal brīdina, ka cilvēkiem ir jāpārdomā pašreizējā pārtikas sistēma. Viens no veidiem, kas krietni palīdzētu samazināt konvencionālās lauksaimniecības oglekļa pēdu, ir vismaz daļēja pārslēgšanās uz augu valsts uzturu.

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Teju visas līdz šim apskatītās vides problēmas tiešā veidā ietekmē pārtikas un dzeramā ūdens pieejamību. Kā ziņo "Earth.org", globāli vairāk nekā 68 miljardi tonnu virsējās augsnes ik gadu erodē 100 reizes ātrāk, nekā tā dabīgi spēj atjaunoties. Piesātināta ar biocīdiem un mēslojumu, augsne nonāk ūdens ceļos, kur tā tālāk piesārņo dzeramo ūdeni.

Paredzams, ka globālā populācija gadsimta vidū varētu sasniegt 9 miljardus, un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (ANO FAO) paredz, ka pasaules pieprasījums pēc pārtikas līdz 2050. gadam varētu pieaugt par 70%. Un jau tagad visā pasaulē vairāk nekā 820 miljoni cilvēku netiek pietiekami nodrošināti ar pārtiku, raksta "Earth.org".

Savukārt, ja runa ir par ūdens pieejamību, – vien 3% no pasaules ūdens ir saldūdens, bet divas trešdaļas no tā ir sasalušas ledājos vai kā citādi nepieejamas lietošanai. Rezultātā ap 1,1 miljardu cilvēku visā pasaulē nav pietiekamas piekļuves ūdenim, bet 2,7 miljardi mēnesi gadā saskaras ar ūdens trūkumu. Līdz 2025. gadam ar ūdens nepietiekamību varētu saskarties pat divas trešdaļas pasaules populācijas.