Uz sākumu Sākums Dabas velšu spēks Vai tu atpazīsti tauriņus? Pierakstīt dabas skaņainavu Animācijas filmas par dabu Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava. Atbildība un ilgtspējība kosmētikas maciņā Tērpties saskaņā ar sevi un dabu Bezatkritumu dzīvesveida pieci pamatprincipi Daba un kovidmīti 2020. gads dabas un cilvēka acīm
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Ekoinovācijas Latvijā:
no satelītnovērošanas līdz viedai lauksaimniecībai

Raksts: Sabīne Košeļeva

Foto: Shutterstock

Mūžvecā paruna "Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais" šajā stāstā nebūs relevanta, jo klimata pārmaiņas un dabas resursu straujā izzušana ir pierādījusi, ka cilvēku saimniekošana ir jāmaina, pretējā gadījumā pastāv drošs risks, ka nākamajām paaudzēm nāksies dzīvot krietni vien izaicinošākā un arī veselībai bīstamākā pasaulē. Te talkā var nākt ekoinovācijas.


Kas ir ekoinovācijas?

Pirmoreiz šis termins publiskajā telpā parādījās 2004. gadā, kad Eiropas Komisija (EK) izstrādāja Vides tehnoloģiju rīcības plānu (VTRP) ar mērķi paātrināt finansiālo, ekonomisko un institucionālo šķēršļu atcelšanu nekaitīgu tehnoloģiju attīstībā un veicinātu to ieviešanu tirgū. Nu ekoinovācijas ir viena no EK vides politikas pamatnostādnēm ceļā uz klimatneitrālu Eiropu, ko zaļā kursa ietvaros plānots panākt līdz 2050. gadam.

Ekoinovācija ir jauninājums – gan tehnoloģisks, gan ar tehnoloģijām nesaistīts –, kas veicina ilgtspējības mērķu sasniegšanu, samazinot ražošanas un saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi, panākot dabas resursu efektīvāku un atbildīgāku izmantošanu. Ekoinovāciju pielietojuma spektrs ir plašs – sākot no apģērba un aksesuāriem, kas darināti no pārstrādātas plastmasas (turklāt šis piemērs nav tālu jāmeklē – Valmierā sociālais uzņēmums "Swimbe" šuj videi draudzīgus peldkostīmus no pārstrādātas plastmasas), un beidzot ar unikālu slēpošanas kalnu, zem kura "paslēpusies" elektrostacija, kas ražo enerģiju no atkritumiem ("CopenHill" Kopenhāgenā).
Foto: Imago/Scanpix/LETA
Kā liecina EK ekoinovāciju indekss, Eiropā līderpozīciju ekoinovāciju ziņā ieņem Luksemburga, kurai seko Somija, Austrija, Dānija, Zviedrija, Vācija, Francija un Nīderlande. Vidēji ekoinovāciju ieviesēji un lietotāji ir Itālija, Portugāle, Slovēnija, Čehija, Īrija, Beļģija, Grieķija, Igaunija un Latvija. Savukārt attīstības līmenī pagaidām ir Lietuva, Horvātija, Slovākija, Kipra, Rumānija, Ungārija, Malta, Polija un Bulgārija.

Viena no organizācijām Latvijā, kuras rūpals ir ekoinovācijas, ir Vides risinājumu institūts (VRI), kas rada dažādus risinājumus ilgtspējīgai un atbildīgai dabas resursu apsaimniekošanai. Institūta darbība balstīta daudznozaru pieejā, un tā komandā darbojas gan vietējie, gan ārvalstu zinātnieki un praktiķi – biologi, ķīmiķi, vides inženieri, fiziķi, astrofiziķi, informācijas komunikāciju speciālisti, mežsaimnieki, mākslinieki u. c.

Kā skaidro VRI izpilddirektore Inese Suija-Markova, institūta projekti iedalāmi saimnieciskajos pētījumos, kuros skaidri definēta nepieciešamība industrijas pusē, un sabiedriskajos, kuriem nav tūlītēja industriālā labuma guvēja, taču tie ir visai sabiedrībai nepieciešami projekti, piemēram, bioloģiski augstvērtīgo zālāju, ūdenstilpju un dabas daudzveidības saglabāšanai.

Savukārt ekoinovāciju izstrāde notiek trīs virzienos:

  • tehnoloģiski – meklē iespējas, kā ar tehnoloģiju palīdzību var gudrāk saimniekot dabā un apsaimniekot zemes resursus, kā arī pieņemt atbildīgākus lēmumus;
  • bioloģiskā lauksaimniecība – ārstniecības un aromātisko augu kultivēšana, pārstrāde un jaunu produktu attīstība;
  • sadarbojoties ar organizācijām gan Latvijā, gan ārvalstīs, piedalās iniciatīvās un projektos, kas ir saistīti ar dabas resursu saglabāšanu un atjaunošanu.

Attālināta uzraudzība ar satelītdatiem

Dainis Jakovels

Dainis Jakovels pārstāv VRI attālās izpētes virzienu un strādā ar datiem, kas tiek iegūti no satelītiem, lidmašīnām, droniem un dažādiem uz zemes izvietotiem sensoriem, piemēram, mikrofoniem. Institūts šos datus tālāk izmanto, lai lietderīgāk un efektīvāk veiktu uzraudzības procesus, tādējādi ietaupot gan dabas, gan cilvēku resursus.

"Mēs strādājam ar satelītiem, kurus palaiž un koordinē Eiropas Kosmosa aģentūra. Tie ir brīvpieejas satelīti, kuru palaišanu finansē Eiropas Komisija. Mēs dzīvojam laikā, kad satelītu skaits tikai pieaug, kā arī datu kvalitāte uzlabojas. Šobrīd brīvpieejas satelītiem izšķirtspēja ir palielinājusies līdz punkta izmēram 10x10 metri. Ko tas nozīmē? Mēs nevaram no kosmosa saskaitīt automašīnas vai cilvēkus, bet ar to pietiek, lai novērotu izmaiņas lielos dabas objektos, piemēram, ezeros, izrakteņu ieguves vietās un plašākās teritorijās. Lielākai izšķirtspējai izmanto datus, kas ievākti no lidmašīnām un droniem," skaidro Jakovels.

Aktivitāte, kurā tiek izmantoti satelītdati, ir rīsu lauku monitorings Vjetnamā. VRI sadarbojas ar starptautisku sertifikācijas organizāciju "Preferred by Nature", kuras darba mērķis ir dažādu dabas resursu izmantošanas ilgtspējīga sertifikācija, gādājot, ka attiecīgais produkts tiek audzēts un ražots dabai un klimatam draudzīgi. Projekts ir ilgtspējīgas rīsu audzēšanas sertifikāts "Sustainable Rice Platform", kas apliecinātu, ka rīsu audzēšana norit dabai draudzīgā veidā.

"Rīsi ir viena no plašāk izmantotajām kultūrām pasaulē, un to audzēšanā tiek patērēts ļoti daudz ūdens, kā arī tā saistīta ar lielām metāna emisijām. Vietā, kur mēs Vjetnamā darbojamies, metāna emisijas no rīsiem ir trešdaļa no siltumnīcas gāzu emisijām valstī. Ja mainītu rīsu audzēšanas praksi, ūdens patēriņu varētu samazināt par 30% un metāna emisijas par 50%," stāsta Jakovels.

Lai garantētu, ka rīsu audzēšana atbilst kritērijiem, ir jānodrošina audits. Standarta formātā tas norit fiziski, proti, eksperts dodas uz rīsu laukiem un pārbauda. Tiesa, rīsu plantāciju gadījumā tās ir milzīgas teritorijas, kuru apsekošana paģēr lielas izmaksas. Efektīvs veids, kā tās samazināt, ir attālināta novērošana ar satelītiem, atsijājot teritorijas, kas noteikti ir vai nav jāpārbauda.
Foto: Reuters/Scanpix/LETA
Līdzīga prakse tiek pielietota arīdzan sadarbībā ar Valsts vides dienestu (VVD) derīgo izrakteņu vietu uzraudzībā. VVD komersantiem izsniedz licences derīgo izrakteņu ieguvei, tāpēc regulāri pārbauda, vai viss notiek atbilstoši procedūrām. Savukārt VRI testē to, kādu informāciju iespējams iegūt attālināti no satelītdatiem, lai VVD eksperti to tālāk izmantotu mērķtiecīgākai apsekošanas vizīšu plānošanai un efektīvākai nelikumību konstatēšanai.

Trešā aktivitāte notiek kopā ar Latvijas Valsts vides meteoroloģijas un ģeoloģijas centru, kas ir atbildīgā institūcija par ezeru monitoringu. Tā kā ezeri ir lieli – virs 50 h –, bet resursi klātienes vizītēm nav pietiekami, vienu ezeru iespējams apsekot reizi 3–5 gados. Savukārt satelīts ievāc datus reizi piecās dienās. Kā skaidro Jakovels, satelīts spektrāli analizē ūdens krāsu un spēj noteikt, cik intensīvi notiek aļģu ziedēšana, kāda ir ūdens kvalitāte, un fiksēt tendenci – problēmas saasināšanos vai ezera atkopšanos.
Foto: Publicitātes foto
"Mēs gan to vēl neizjūtam, taču – ja skatās globāli, saldūdens resursu pieejamības problēma saistībā ar klimata pārmaiņām un cilvēku saimniecisko darbību arvien saasinās. Pagaidām mūsu ekskluzivitāte ir fakts, ka ūdens reģionā ir pieejams – ja to vajag, mēs vienkārši rokam zemē –, taču arī mums ir svarīgi, lai pēc iespējas ilgāk varētu noturēt mūsu ūdens resursus labā stāvoklī," stāsta pētnieks.

VRI īstenojis aktivitātes arī saistībā ar citu dabas resursu uzraudzību, piemēram, mežu un lauksaimniecības zemju, kā arī nule kā noslēgta aktivitāte, kuras ietvaros testē dažādas tehnoloģijas – dronus, kameras un mikrofonus – meža dzīvnieku uzskaitei. "Mēs ar tehnoloģijām piegādājam informāciju, lai atbildīgās institūcijas tālāk var domāt risinājumu gadījumā, ja pārnadžu populācija palielinās un pieaug mežiem vai laukiem nodarīto bojājumu apmērs," rezumē Jakovels.

Vieda kultūraugu audzēšana

Inese Suija-Markova
Kā stāsta VRI izpilddirektore Inese Suija-Markova, institūtā tiek īstenoti eksperimenti ar klimatam draudzīgām lauksaimniecības tehnoloģijām. Piemēram, vairākās lauksaimniecības zemes platībās Vidzemes pusē, kur tiek audzēti dažādi laukaugi, ir izbūvētas kontrolētās drenāžas sistēmas, lai taupītu ūdens resursus: "Esam ierīkojuši jaunu sistēmu, kas Latvijā līdz šim nav testēta, lai lauksaimnieks var saglabāt un uzkrāt ūdeni un attiecīgajos brīžos, kad laukam nepieciešams, pievadīt šo ūdeni, tādā veidā ietaupot resursus un vienlaikus nodrošinot arī ražošanai labvēlīgākus apstākļus. Tāpat šī tehnoloģija mazina plūdu riskus un ļauj samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas. Lai par to pārliecinātos, mēs šajos laukos ievācam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu paraugus, analizējam tos savā ķīmijas laboratorijā un spējam novērtēt, kā mainās rādītāji attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm."

Otrs inovatīvs pētniecības virziens, kas norit ciešā sazobē ar industriju, ir ārstniecības un aromātisko augu audzēšana un pārstrāde. "Šie pētījumi aptver visu ciklu, sākot no augu ievākšanas savvaļā un beidzot ar augu pārstrādi. Mūsu zinātnieku komanda, balstoties gan uz zināšanām, kas nāk gan no industrijas, gan arī zinātniskās literatūras, folkloras un cilvēku zināšanām, meklē augus savvaļā, ievāc dažādus genotipus dažādās Latvijas vietās un nogādā tālāk padziļinātai pētniecībai uz izmēģinājuma laukiem, kur tos mācās izaudzēt un pavairot. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, tādā veidā saglabājam vērtības, kas ir savvaļā, mēs neveicinām, ka tās tiks masveidā ievāktas un apdraudēta to eksistence ilgtermiņā. Savukārt mūsu zinātnieku zināšanas ir nepieciešamas, lai savvaļas augus pārnestu uz lauksaimniecības sistēmu, pavairotu un audzētu lielākos apmēros, vienlaikus mērot šo augu kvalitatīvo sastāvu – ķīmiskās aktīvās vielas, lai pēcāk tos izmantotu kā izejvielas pārtikas, farmācijas un kosmētikas nozarē," skaidro Suija-Markova.

VRI izmēģinājuma laukos aug parastā zalktene, gaiļbiksīte, smaržīgā madara, parastā māllēpe, pļavas silpurene, parastā kreimene, efeju sētložņa, lielā strutene, raspodiņš, ārstnieciskā pienene, kumelītes, kā arī eksotiskāki augi – žeņšeņs un Ķīnas zirdzene.
Foto: LETA
Savukārt jauns pētniecības virziens ir ražošanas procesā radušos atkritumu samazināšana un šo atkritumvielu izmantošana citu produktu izgatavošanā. "Piemēram, no izaudzētajām kumelītēm saražo tēju, tālāk frakcijas tiek nogādātas ēterisko eļļu iegūšanai, no kurām paliek pāri biomasa. Mūsu pētījumi ir pierādījuši, ka arī šajā biomasā ir vērtīgas komponentes. Mūsu uzdevums ir kopā ar ražotāju atrast šiem šķietamajiem ražošanas atkritumiem vēl jaunu pielietojumu. Šobrīd mēs pētām iespējas izmantot šos blakusproduktus, lai iegūtu aktīvās vielas kosmētiskajiem produktiem. Vēl viens virziens ir t.s. zaļā ķīmija jeb produkti kukaiņu atbaidīšanai – dabiskie repelenti, jo par alternatīviem risinājumiem ir un būs jādomā ne tikai bioloģiskajiem, bet arī konvencionālajiem lauksaimniekiem," stāsta VRI izpilddirektore.
Ekoinovāciju darbalauks ir milzīgs, un mums ir nepieciešamas zināšanas, tehnoloģijas un finanšu resursi šo inovāciju attīstībai. Arī no investīciju perspektīvas – ir viegli piesaistīt finansējumu projektiem, kurus ir viegli mērogot. Piemēram, programmatūru izstrādei. Taču ar ekoinovācijām ir sarežģītāk – jauna tehnoloģija ir jātestē dažādos apstākļos un ilgākā laika periodā, taču investori savai naudai meklē ātru atdevi. Turklāt būtiska dimensija, kuras mums trūkst un kas paralēli ir jāvirza publiskā diskusijā, runājot par oglekļa neitrālo ekonomiku vai zaļo kursu, – mums ir jārunā arī par dabas aizsardzību un dabas daudzveidības saglabāšanu. Katram sev pašam pavisam godīgi ir jāuzdod jautājums, vai mums tiešam vajag tik daudz, kā mēs gribam. Lai mēs transformētos, mums ir jāsāk patērēt mazāk.
— VRI izpilddirektore Inese Suija-Markova
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.