Meklē 2023. gada titulētos varoņus dabā!
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Ilmārs Tīrmanis
Katra kustība svaigā gaisā ir terapeitiska – kā gara, tā miesas stāvokli uzlabojoša. Turpretī katrs dabas novērojums, par kuru brīvprātīgi ziņots pētniekiem, ir vērtīgs dabas "veselības" stāvokļa noteikšanai. Rūpēs kā par paša, tā dabas labbūtību ir vērts doties ārpus četrām sienām, lai iepazītu 2023. gada varoņus dabā. Piedāvājam ceļvedi, kas palīdzēs tuvāk iepazīt vides un dabas organizāciju titulētās sugas un vietas ne tikai tiešsaistē, bet arī dabā!
Gada dzīvotne – kritala, mājvieta, slēpnis, pat restorāns daudzām sugām

Lai arī kritala ir mežā guļošs atmiris koks, tomēr tā kūsā dzīvībā, jo kļūst par mājvietu daudzām sēņu, ģlotsēņu, ķērpju, sūnu, gliemežu, kukaiņu sugām. Tāpat kritalas kļūst arī par maltītes vai paslēpšanās vietu citiem meža iemītniekiem, piemēram, putniem un zīdītājiem. Latvijas Dabas fonds uzsver, ka tās kukaiņu sugas, kas apdzīvo kritalas, dzīvos kokus nekādā veidā neapdraud, jo uz kritalām un uz dzīviem kokiem mājo dažādas kukaiņu sugas. Līdz ar to nav ne mazākās vajadzības kritalas no meža izvākt, kā nereti maldīgi uzskata. 

Kur meklēt?

Kritalas meklējamas dabiskos vecos mežos, kad koki vecuma vai kādu ārēju apstākļu dēļ nokrīt un kļūst par kritalu. 
Foto: Latvijas Dabas fonda arhīvs
Gada dzīvnieks – pļavas ķirzaka un sila ķirzaka, aukstasiņu rāpuļi

Latvijā sastopamas divas par klasiskām uzskatītas ķirzaku sugas jeb ķirzakas ar kājām – pļavas ķirzaka (Zootoca vivipara) un sila ķirzaka (Lacerta agilis), kura ir iekļauta Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Izrādās, briesmu brīžos nomesto asti ķirzaka, lai arī spēj ataudzēt, tomēr nu jau mazāku, nekā tā bijusi sākotnēji. Latvijas Nacionālais dabas muzejs norāda, ka ārpus vairošanās perioda abas ķirzakas var šķist līdzīgas, tomēr tās var atšķirt pēc plankumu raksta uz muguras, kā arī zvīņu sakārtojuma uz priekšu no auss atveres: pļavas ķirzakai ir viena lielāka zvīņa, bet sila ķirzakai – vairākas mazākas.

Kur meklēt? 

Laiku no oktobra līdz aprīlim ķirzakas pavada ziemas snaudā, ziemojot zem koku saknēm, ejās augsnes virskārtā, ēku pagrabos, turpretī gada siltajā laikā tās var novērot sildāmies saulē uz akmeņiem, uz purvu laipām vai citām siltām virsmām.
Foto: Ilmārs Tīrmanis
Gada putns – lakstīgala, pelēkbrūnā upmalu pogotāja 

Lakstīgala (Luscinia luscinia), kura ir izslavēta dziedātāja ne tikai latviešu, bet arī ukraiņu folklorā, no gājputna gaitām Āfrikā atgriežas savā ierastajā ligzdošanas vietā Latvijā vidēji 30. aprīlī. Lakstīgalas dziesmu, kuru atskaņo tikai lakstīgalu tēviņš, var klausīties maijā un jūnijā. Dziesmas noklust, kad iesākas mazuļu barošanas laiks, jo tad tēviņam jāiesaistās barības gādāšanā saviem pēcnācējiem. Izvēloties lakstīgalu par 2023. gada putnu, Latvijas Ornitoloģijas biedrība rosina, dzirdot šī putna skaisto dziesmu, aizdomāties, kā katrs pats var palīdzēt kaimiņiem Ukrainā.
Kur meklēt?

Lakstīgala ir sastopama biezā, mitrā, ēnainā lapkoku mežā, bieži lazdu audzēs, krūmos un ūdens piekrastes krūmājos, arī biezos dārzos un parkos. Dziedot lakstīgala visbiežāk sēž krūmu vai koku lapotnē, turklāt naktīs tās pogošana ir dzirdama kilometriem tālu.
Foto: Ainars Mankus
Gada kukainis – daudzveidīgā mārīte, ēdelīgā austrumu ienācēja 

Lai arī mārīte, ko ierasti saucam par dievgosniņu, ir labā dārzniece, kura apēd mieloties kārās laputis, tomēr daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis) vērtējama pretrunīgi. 2023. gada kukainis ir ēdelīga dažāda ķermeņa krāsojuma vabole, kas Latvijā iemājojusi 2009. gadā kā efektīva laputu iznīcinātāja, bet nu jau ne tikai veido veselīgu konkurenci vietējo mārīšu sugām, bet pat mēdz tām uzbrukt, tā ietekmējot pašmāju kukaiņu sugas. Līdz ar to Latvijas Entomoloģijas biedrība norāda, ka daudzveidīgā mārīte uzskatāma par invazīvu sugu.
Kur meklēt?

Daudzveidīgā mārīte ir sastopama dažādos meža biotopos, tajā skaitā koku alejās, nelielos cilvēka ietekmētos meža nogabalos, vecos izcirtumos, jaunaudzēs, dažādās lauksaimniecības zemēs, dārzos, apdzīvotās vietās, parkos, arī būvēs.
Foto: Mareks Ieviņš
Gada bezmugurkaulnieks – medicīnas žokļdēle, īpaši aizsargājama dīķmīle 

Tas, ka medicīnas dēles (Hirudo medicinalis) siekalas satur spēcīgas antibiotikas, anestēzijas līdzekļus un hirudīnu jeb vielu, kas neļauj sarecēt asinīm, cilvēkus ir rosinājis šo bezmugurkaulnieku izmantot praktiskiem pētījumiem medicīnā un asinscirkulācijas uzlabošanai. Izrādās, ja reiz dēle ir paēdusi, tā var iztikt bez papildu maltītes līdz pat pusgadam. Latvijas Entomoloģijas biedrība norāda, ka medicīnas dēle visā savā areālā Eiropā ir izzudusi no lielākās daļas agrākās izplatības teritorijas, galvenokārt tieši to izķeršanas medicīnas vajadzībām dēļ, dzīvei piemērotu biotopu skaita samazināšanās dēļ un arī piesārņojuma palielināšanās dēļ. Tas medicīnas dēlei ļāvis ne tikai iemantot gada bezmugurkaulnieka titulu, bet arī iegūt vietu īpaši aizsargājamo sugu sarakstos.

Kur meklēt?

Medicīnas dēlei raksturīgs abinieku dzīvesveids – tā ir sastopama dzīvotnēs, kas saistītas ar mitrām biocenozēm un stāvošu ūdeni, turklāt – tikai ar saldūdeni. Vistipiskākā vieta ir neliels dīķis ar dubļainu grunti, kas apaudzis ar niedrēm un kurā dzīvo vardes. Arī ezeros, grants karjeros, vecupēs un zivju vai bebru dīķos, pat nelielos piemājas dīķīšos un grāvjos svarīgs nosacījums ir varžu vai citu abinieku klātbūtne, kas nodrošina dēles "barību".
Foto: Mārtiņš Kalniņš
Gada arheoloģiskais piemineklis – Svētupes lībiešu upurala, aizsargājama kulta vieta 

Tā kā 2023. gads ir izsludināts par Lībiešu mantojuma gadu, Latvijas Arheologu biedrība par savu gada varoni jeb 2023. gada arheoloģisko pieminekli izvēlējusies Svētupes lībiešu upuralu kā unikālu liecību par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā. Interesenti, ka Latvijā upuralas līdz šim ir konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās, tostarp Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos. Svētupes upurala ir slavena arī ar to, ka tieši šeit dabas pētnieks Guntis Eniņš 1971. gadā pirmo reizi Latvijā atklāja petroglifus jeb alu vai klinšu sienās iegrebtas zīmes.
Kur meklēt?

Lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus potenciālā tūristu pieplūduma dēļ, šogad izņēmuma kārtā Latvijas Arheologu biedrība gada arheoloģisko pieminekli aicina “izstaigāt” attālināti ar 3D modeļa starpniecību šeit.
Foto: Juris Urtāns
Gada gliemis – lielais gludgliemezis, ne tikai sens, bet arī rets

Lielo gludgliemezi (Cochlicopa nitens) par lielo saucam tādēļ, ka Latvijā dzīvo vēl divas citas gludgliemežu sugas: parastais gludgliemezis (Cochlicopa lubrica) un mazais gludgliemezis (Cochlicopa lubricella). Līdzīgi, bet izmēros atšķirīgi. Gada varonis ir izplatīts visā Latvijā, tomēr sastopams reti, neraugoties uz to, ka lielā gludgliemeža čaulas atrastas pat arheoloģisko izrakumu laikā Riņņukalnā – Austrumbaltijā vienīgajā akmens laikmeta slānī, kas veidojies no pārtikas pārpalikumiem, tostarp no saldūdens gliemeņu vākiem, zivju asakām, dzīvnieku kauliem. Latvijas Malakologu biedrība uzsver, ka mūsdienās lielo gludgliemezi apdraud cilvēka saimnieciskā darbība, kas iznīcina vai degradē dabiskās sugas dzīvotnes. Suga ir kritiski apdraudēta Austrijā, Šveicē, Vācijā, bet Latvijā lielais gludgliemezis iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas trešajā kategorijā "reta suga". 

Kur meklēt?

Lielais gludgliemezis dzīvo uz augsnes un tās virskārtā, kas apgrūtina tā dzīvesveida izpēti, jo gan gludgliemežus, gan citus sīkos zemsedzes gliemezīšus var atrast, tikai rūpīgi sijājot augsnes virskārtu. Gada gliemeža suga sastopama mitrās dzīvotnēs – pārsvarā palienēs, ūdenstilpju krastos, zāļu purvos, pļavās, dažreiz arī mitros mežos.
Foto: Latvijas Malakologu biedrības arhīvs
Gada sēne – daivainā čemurene, ozola pakājes apdzīvotāja 

Daivainā čemurene (Grifola frondosa) galvenokārt aug pie vecu ozolu pamatnēm, reizēm vairākus metrus no koka uz saknes vai pie veciem ozolu celmiem. Tātad kuplā sēne ir iecienījusi Latvijas nacionālo simbolu – ozolu. Daivainā čemurene pieder pie piepju sēņu grupas, turklāt tā noārda atmirušu ozolu koksni. Par gada sēni Latvijas Mikologu biedrība, kas šogad svin divdesmitgadi, šo sēni izvēlējusies, jo tās lielajā čemurā bagātīgi saaugušās cepurītes simboliski saistās ar sēņu “vērotāju” kustības augšanu plašumā. 

Kur meklēt?

Daivainā čemurene ir sastopama mežos, parkos, alejās, arī pie individuāli augošiem lieliem ozoliem ganībās un citās lauksaimniecības zemēs.
Foto: Latvijas Mikologu biedrības arhīvs
Gada gļotsēne – pušķainā šokolādes gļotsēne, kukaiņu un gliemju našķis 

Šogad gada dabas varoņu pulkam, ko kronē ar šo titulu dažādas dabas pētnieku un entuziastu biedrības, pirmo reizi piepulcējas arī gada gļotsēne – pušķainā šokolādes gļotsēne (Stemonitis axifera). Gļotsēnes nav ne sēnes, lai arī veido augļķermeņus ar sporām, ne arī dzīvnieki, lai arī dzīves sākumposmā spēj pārvietoties, bet gan vienšūņi. Gļotsēņu pētnieces atklāj, ka, pieliekot pie sēnes mēli, tai tik tiešām būs šokolādei līdzīga garša. Gļotsēnes barojas no atmiruša organiskā materiāla, baktērijām, raugiem un citiem mikroorganismiem, sēņu sporām, tās ir iecienījušas kritalas, taču dzīvus kokus vai augus gļotsēnes nekādā veidā neapdraud, bet izmanto tikai kā platformu, lai pakāptos augstāk un efektīvāk izkaisītu sporas.

Kur meklēt?

Pušķainā šokolādes gļotsēne pārsvarā atrodama uz vidēji vai stipri satrupējušām kritalām, īpaši mitros mežos.
Foto: Julita Kluša
Gada sūna – Vulfa sfagns, dabisko mežu iemītnieks 

Vulfa sfagns (Sphagnum wulfianum Girg.) ir Latvijā izklaidus sastopama liela, skaista sfagnu sūnu suga, kas aug mitros un purvainos skujkoku un jauktu koku mežos uz slapjām minerālaugsnēm, retāk pārejas purvos un sūnu purvu malās. Latvijas Botāniķu biedrība izvēli pamato ar to, ka gada sūna ir viegli atšķirama no pārējām sfagnu sugām: Vulfa sfagna veidotās velēnas ir augstas un skrajas, retāk zemas un blīvas, pārsvarā zaļganas, dzeltenīgas vai iesārtas, nereti nedaudz raibas. Vulfa sfagnam ir raksturīgi īsi un blīvi sakārtoti galotnes zari, kas veido prāvu, noapaļotu galviņu, kādu citiem mežā sastopamajiem sfagniem nav.

Kur meklēt?

Vulfa sfagns, kas ir raksturīgs dabiskiem mežiem, jāmeklē purvainos egļu un jauktu koku mežos, reizēm arī mitrākās vietās skujkoku mežos. Šo sugu var atrast pārejas joslās, kur sausieņu mežs robežojas ar purvainu mežu vai sūnu purvu.
Foto: Julita Kluša
Gada augs – parastā purvpaparde, vides atveseļotāja 

Lai arī parastā purvpaparde (Thelypteris palustris Schott) Latvijā ir diezgan parasta suga, tomēr Latvijas Botāniķu biedrība ir pārliecināta, ka tikai retais būs to apskatījis tuvumā, jo šī paparde aug vietās, kur cilvēki parasti nestaigā, – slapjos mežos, zāļu purvos, ezeru un upju krastos, arī grāvjos. Ar šo izvēli biedrība vērš uzmanību gan uz augu spēju piemēroties augšanai ekstrēmos apstākļos, gan uz slapjajiem biotopiem Latvijas ainavā un to nozīmi dabas daudzveidības saglabāšanā un ekosistēmu noturībā pret klimata pārmaiņām. Turklāt purvpapardei piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tāpēc pasaulē notiek eksperimenti ar tās izmantošanu notekūdeņu attīrīšanā.

Kur meklēt?

Parastā purvpaparde pavasaros izdīgst gandrīz nemanāmi, paceļot savus dzinumus no ūdens pārklātām lāmām staignāju mežos, starp grīšļu audzēm neizbrienami slapjos purvos un citās vietās, kuras ne tikai pavasarī klātas ar ūdeni, bet kurās augsts mitrums saglabājas visu gadu.
Foto: Julita Kluša
Gada bite – ar bitēm nekad neko nevar zināt

Kā savulaik pārliecinājās kāds itin omulīgs un medus kārs lācis, kuru var sastapt grāmatas vākos, ar bitēm nekad neko nevar zināt. Tā arī vēl pagaidām nekas nav zināms par to, kura bite būs 2023. gada bites titula ieguvēja. Par to biškopji vēl spriež. Pērn ar "Gada bites 2022" titulu tika godināta Eiropas jeb Rietumeiropas tumšā medusbite (Apis mellifera mellifera), kura sastopama vairs tikai selekcionāru un biškopības entuziastu dravās. 

Kur meklēt?

Vispirms Latvijas Biškopības biedrībā, bet, kad tiks pieņemts lēmums, arī dabā.
Gada kokaugs – smaržlapu roze, retā iezemiete  

Smaržlapu roze (Rosa rubiginosa), ko Latvijas Dendrologu biedrība nosaukusi par Gada kokaugu 2023, ir viena no sugām ar dabisku izcelsmi, kas ir reti sastopama un saudzējama Latvijā. Savu latvisko nosaukumu šī roze ieguvusi pēc nelielajām, dziedzermatainajām lapām, kuras saberzējot jūtama izteikta ābolu smarža.
 
Kur meklēt?
 
Vēl nesen suga bija diezgan plaši sastopama Zemgalē, kā arī citviet Latvijā, tomēr intensīvas lauksaimniecības reģionos suga lielā mērā ir izzudusi – tā ir sastopama atsevišķu eksemplāru veidā ceļmalās un grāvmalās. Mūsdienās suga konstatēta vairākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Rietumlatvijā: dabas parkos "Talsu pauguraine" un "Abavas senleja", dabas liegumā "Ovīši", kā arī citviet Latvijā: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Daugavas ieleja” u.c. 
Foto: Latvijas Dendrologu biedrība
Ja dabā novēro šos 2023. gada varoņus, iesaisties sabiedriskajā zinātnē, par saviem novērojumiem ziņojot dabas pētniekiem portālā vai mobilajā lietotnē "Dabasdati.lv"!