Ilgtspējība nebūt nenozīmē tūlītēju atteikšanos no visām ērtībām vai dzīves kvalitātes standartu krasu samazināšanu, bet gan tādu izmaiņu iedzīvināšanu – gan individuālā, gan kolektīvā līmenī –, kuru mērķis ir ilgtermiņā nekaitēt nedz planētai, nedz cits citam, bet gan, gluži otrādi, veicināt un atbalstīt, lai ieguvēji būtu mēs visi kopā un katrs atsevišķi.

Pirmo reizi par ilgtspējību globāli kā par attīstības konceptu sāka runāt 1972. gada ANO Cilvēkvides konferencē Stokholmā (United Nations Conference on the Human Environment), kurā tika izteikti vairāki skaļi brīdinājumi par planētas nākotni, vēršot pastiprinātu uzmanību uz vides piesārņojuma samazināšanu, atjaunojamo un neatjaunojamo resursu aizsargāšanu nākotnes attīstības vajadzībām, kā arī cilvēku skaita palielināšanās ierobežošanu.

Konferences deklarācijā iekļāva principus, kas cilvēkvidi definēja daudz tālāk par līdz tam vides aizsardzībā pieņemtajām robežām, ietverot arīdzan cilvēktiesības, sociālo vienlīdzību un adekvātus dzīves apstākļus ikvienam planētas iedzīvotājam. Pēc šīs konferences tika izveidotas pirmās vides ministrijas un pieņemti pirmie vides likumi gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan vairākās Eiropas valstīs.

Tiesa, ilgtspējība nav vis termins, kas ierakstīts oficiālās deklarācijās un skandināts vienīgi dabas aizsardzības entuziastu mutēs no konferenču tribīnēm. Ilgtspējība ļoti uzskatāmi ietekmē ikvienu planētas iedzīvotāju un ir pamats, kas tālāk nodrošina citu jomu attīstību un labklājību, tostarp sabiedrības un ekonomikas.

"Pašreizējā ekonomikas sistēma, kas ir tendēta uz nemitīgu izaugsmi, nav ilgtspējīga, jo vienā brīdī šo ekonomisko attīstību sāks bremzēt, piemēram, fakts, ka augsne ir piesārņota un gandē sabiedrības veselību vai ka mums vienkārši vairs nav pietiekami daudz augsnes, kur izaudzēt ēdienu, kas cilvēkam būtu patērējams. Klimats strauji mainās – mēs piedzīvojam sausumu vai plūdus, lielu karstumu un spēcīgas vētras, kas rada zaudējumus dažādām nozarēm. Tāpēc arī nav iespējams runāt par ekonomiku, kas tikai iet uz augšu, jo nav iespējams atdalīt mūs no tā, kas notiek uz planētas."

Amerikāņu zinātnieks Deniss Medouzs (Dennis Meadows), kura pētniecības objekts ir ilgtspēja, jau 1972. gadā savā slavenajā darbā "Izaugsmes robežas" (Limits to Growth) prognozēja, ka 21. gadsimta vidū pasaule piedzīvos globālu vides un ekonomikas krīzi: "Kad es izmantoju terminu "ilgtspējīga attīstība", ko es patiesībā uzskatu par oksimoronu, tad cenšos aptvert nozīmi, kāda, šķiet, ir saprotama lielākajai daļai cilvēku. Balstoties uz līdz šim novēroto, es varu teikt, ka cilvēki, kuri izmanto šo terminu, būtībā saprot to kā attīstības fāzi, kurā viņi patur visu, kas viņiem jau pieder, ļaujot nabadzīgajiem viņus panākt. Vai – viņi turpina darīt to, ko jau dara, bet ar maģisku tehnoloģiju palīdzību cer nodarīt mazāku kaitējumu videi un izmantot mazāk resursu. Lai arī kāds būtu šī termina pielietošanas veids, tā ir fantāzija. Neviens no šiem scenārijiem nav iespējams – vairs ne. Iespējams, tas varēja darboties septiņdesmitajos, taču ne tagad. Šobrīd mēs izmantojam 150% no pasaules kravnesības."

Tas pats attiecas arīdzan uz sabiedrību, kuras attīstība nav iespējama bez stabila pamata, ko nodrošina veselīga vide. "No vienas puses – šī joma šķiet gaisīga, ja runājam, piemēram, par labām attiecībām, par to, ka atbalstām vājākās sabiedrības grupas, par kultūru, bet patiesībā arī šajā gadījumā ir svarīgi, lai ekosistēma funkcionētu un būtu veselīgs bioloģiskais pamats, jo tikai tad mēs kā sabiedrība varam attīstīties garīgos līmeņos un sociāli labā virzienā. Ja, piemēram, mēs nonāksim situācijā, kad klimats ir zaudējis stabilitāti un veselības sistēma ir pilnībā pārslogota, jo cilvēki arvien vairāk slimo, tāpēc ka esam piesārņojuši augsni, ūdeni un gaisu, tad mēs vairs nevarēsim parūpēties par vājākajām grupām, jo visa sistēma būs pārslogota," pauž vides eksperte.

"Latviešiem ir diezgan zema pašapziņa. Ja dzirdam, ka kādā zaļajā indeksā atrodamies labā vietā, tad ļoti priecājamies, taču patiesībā neviens no šiem indeksiem nav pilnīgs, jo vienmēr kaut kas tiek aizmirsts. Piemēram, runājot par oglekļa emisijām, mēs it kā izskatāmies ļoti labi – mums ir daudz mežu, kas absorbē vairāk oglekļa dioksīda, nekā mēs emitējam. Taču šajā indeksā tiek rēķināts tikai attiecīgajā ģeogrāfiskajā vietā emitētais. Netiek ieskaitītas visas tās emisijas, kas ir radušās kaut kur Ķīnā vai Indijā, ražojot preces, ko mēs pēc tam pērkam," skaidro Apine.

Lai arī tas var šķist nedaudz absurdi, tomēr Latvija ierindojas starp bagātākajām pasaules valstīm un salīdzinājumā, piemēram, ar Āzijas un Āfrikas valstīm klasificējama kā liela piesārņotāja. "Mēs gribam jaunas ierīces, regulāri mainīt apģērbu, braukt katrs ar savu automašīnu un bieži lidot ar lidmašīnām. Ja vaicāsi latvietim, vai viņš ir zaļi domājošs un videi draudzīgs, atbilde bieži vien būs "jā" – jo viņš šķiro atkritumus un iepērkoties lieto savu auduma maisiņu. Taču tie ir sīkumi, ja paskatās uz citiem dzīves aspektiem.

Cilvēki domā, ka viss ir kārtībā – mēs, mazā Latvija, jau te neko tādu nedarām, ja salīdzina ar lielo Ķīnu vai ASV. Taču, manuprāt, nav pareizi nodalīt sevi no pasaules. Ja cilvēks izmanto šādus argumentus, tad būtībā pasaka: "Lieciet mani mierā, es negribu par to domāt,"" pauž vides eksperte.

Lielāko postu videi attiecībā uz emisijām Latvijā rada enerģētikas nozare, jo ļoti daudz tiek patērēta dabasgāze – gan elektrības ražošanā, gan siltumapgādē. "Tiesa, tā ir joma, kuru patiesībā indivīdam ir diezgan grūti ietekmēt. Tas, ko mēs varam darīt, – nosiltināt mājas, taču arī tas nebūt nav viegli, jo ir jāvienojas dzīvokļu īpašniekiem, turklāt tas ir arī finansiāls jautājums, kas bieži atkarīgs no valsts programmām. Taču siltināšanas nozīmi cilvēki labi apzinās, jo tas ļoti uzskatāmi atsaucas uz maku," atklāj Apine.

Otrs būtisks aspekts – latvieši pārāk daudz un bieži ēd gaļu: "Lauksaimniecība ir nozare, kurai Latvijā ir liela ietekme uz vidi. It īpaši liellops – no tā audzēšanas rodas visvairāk emisiju. Es nebūt nesaku, ka visiem ir jābūt vegāniem, nē, bet noteikti būtu jāsamazina gaļas patēriņš ikdienā – tas jau būtu daudz. Taču tā ir kultūra, kas mainās lēni un grūti."

Trešais lielais grēkāzis – transports: "Ja mēs runājam par gaisa piesārņojumu pilsētās, tad galvenais vaininieks ir dīzelis. Latvijā ir daudz vecu automašīnu, kas darbojas ar dīzeļdegvielu, jo tās ir salīdzinoši lēti nopērkamas no rietumvalstīm, kuras grib no tām tikt vaļā. Tas arī ir jautājums par turību. Protams, elektroauto kļūst arvien vairāk un virzība ir pozitīva, taču, manuprāt, tas notiek pārāk lēni – vajadzētu valstij to vairāk veicināt, bet cilvēkiem pašiem būt drosmīgākiem un pāriet uz elektroauto, hibrīdu vai – vēl labāk! – iztikt vispār bez privātā auto. Es saprotu, ka vidējam latvietim tas šķiet diezgan ekstrēmi. Lai gan galvaspilsētā tagad būs jauna vadība – varbūt pārvietošanās ar velosipēdu un sabiedrisko transportu būs patīkamāka."

Kā atsevišķa joma, kur ikdienā krietni vien būtu jāpiedomā pie ilgtspējības principiem, ir patērniecība – jo īpaši elektroiekārtas, sadzīves priekšmeti un apģērbs. "Latvieši savā taupībā izvēlas pirkt lētu apģērbu, kas patiesībā nav loģiski, jo vienas sezonas laikā tas nolietojas, tāpēc jāmet ārā un atkal jāpērk jauns. Pie tā noteikti vajadzētu piedomāt," atklāj vides eksperte.

Ilgtspējība paredz globālu domāšanu un darbošanos dažādos dzīves līmeņos – gan atsevišķiem indivīdiem, gan uzņēmējiem, gan pašvaldībām, gan valstīm un to apvienībām. Tiesa, vieglāk pateikt, nekā izdarīt, turklāt jābūt arīdzan vienotiem kritērijiem, uz ko tiekties. Tāpēc 2012. gadā Apvienoto Nāciju Ilgtspējīgas attīstības konferencē tika izvirzīti mērķi, kas raksturo ilgtspējīgas un globālas sabiedrības vērtības.

"Vienā dienā domāšanu neizmainīsi. Tas nevar būt tikai uz indivīda pleciem. Es ikdienā cenšos samazināt atkritumu daudzumu, mazāk pērkot, piemēram, iepakotu pārtiku, taču patiesībā tas ir ļoti grūti, jo nozīmē, ka man ir jāplāno, kā nokļūt speciālajos veikalos. Tas prasa piepūli, un es saprotu, ka ne visiem ir tāds entuziasms, tāpēc vairums vienkārši darīs to, kas ir ērti. Tāpēc ir labi, ja ir valsts, kas regulē un iedrošina, jo tikai kopā tas ir panākams. Tiekšanās uz dzīves standartu, ko redzam Rietumos, – tas diemžēl galīgi nav ilgtspējīgi. Ir pašiem jāatrod kāds cits modelis, kur mums gluži nevajag tik lielu materiālo patēriņu, bet tāpat varam celt savu labklājību," rezumē Apine.