Kur meklējamas ekolatvieša saknes?
Saruna ar folkloras pētnieci profesori Janīnu Kursīti
Raksts: Kitija Balcare
Foto: LETA
Foto: LETA
Caurlapojot latviešu dainu sējumus, ieraudzīsim, ka vairāk nekā pusē dainu klātesoša ir daba un tās izpausmes. Vai tiešām jau senais latvietis savās saknēs bijis zaļi domājošs un dzīvojošs ekolatvietis? Tāds, kurš ik rases pilē saskatījis dievišķo, ziedojis ne vien Meža mātei koka dobumā, bet arī Mēslu mātei sava dārza nostūrī, baidījies no Mošķa un Rāvēja, purvus, mežus brienot?
Par to, ko varam izlasīt latviskajā dzīvesziņā par cilvēka un dabas attiecībām, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Folkloras pētniece uzsver, ja vēlamies dzīvot saskaņā ar dabu, jāiemācās pārkāpt atbildības ziņā pāri savas tradicionālās viensētas žogam un neaudzēt aiz loga atkritumu "alpus" kaimiņa mežā. Un pavasaris ir īstais brīdis, kad būt kopā ne tikai vienam ar otru, bet arī ar dabu, kura mostas.
Aiz manas sētas – lai vai kas
Kāda ir folkloras loma ekoloģijā? Kā folklora var palīdzēt mazināt plaisu starp mūsdienu sabiedrības patērniecisko attieksmi pret dabu un ekocentriskāku pieeju, kur daba tiek saudzēta un cienīta, ja ne pielūgta, kā senākos laikos?
Vispirms nedaudz par pašu folkloru un ekoloģiju, lai nav pārpratumu. Pēdējās desmitgadēs vārda "folklora", arī vārda "ekoloģija" nozīme jūtami paplašinājusies. Agrāk ar folkloru saprata pārsvarā tikai tautasdziesmas, pasakas, ticējumus, parunas un sakāmvārdus. Varbūt vēl anekdotes un buramvārdus. Tas ir – tikai mutiski radušos tautas stāstus. Tagad folklorā ietilpina arī ornamentu un cita veida zīmju pētniecību, sākot no auseklīša un beidzot ar nesen, tā teikt, no dūņām uzpeldējošo Z zīmi. Folkloristi pēta ēšanas tradīcijas, ķermeņa valodu, augus, kā tie izmantojami veseļošanā, sludinājumus un dažāda veida reklāmas, vēl un vēl. Var teikt, ka robežas starp radniecīgām zinātnēm ir pakāpeniski nolīdzinājušās.
Ekoloģija sākotnēji aplūkoja mijiedarbību starp dzīvajām būtnēm un apkārtējo vidi jeb dabu. Tagad tiek runāts arī par kultūras, valodas ekoloģiju, kas nozīmē laikam gan fiziskās, gan garīgās telpas tīrību, nepiesārņotību. Eiropas valodās no grieķiem pārņemtā vārdsavienojuma "ekoloģija" pirmā daļa "oikos" apzīmēja dzīvošanai piemēroto telpu, mājvietu. Grieķu "oikos" ir radniecīgs latviešu vārdam "ēka". Valodnieks Konstantīns Karulis savulaik saistījis to ar darbības vārdu "vīt".
Gan oikos, gan ēka kādreiz būs bijusi ar zariem vai citiem materiāliem apvīta, nodrošināta un iekopta cilvēku mājvieta. Te, no vienas puses, svarīga bijusi robežas starp ārējo un iekšējo telpu novilkšana, iezīmējot tādu kā atdalošu sētu vai žogu. No otras puses, dzīvošana tikai iekšpus sētas nav iespējama, tāpēc oikos ar laiku aptvēra paplašinātu telpas uztveri, cilvēka spēju sadzīvot ar dabu un dzīvniekiem.
Par ekoloģijas kā termina ieviesēju uzskata vācu 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma biologu Ernestu Hekeli. Viņam piedēvē arī termina "pasaules karš" autorību. Folklora sakņojas ekoloģiski centrētā pieejā. Robežai starp mājvietu un apkārtējo telpu, kas vairs nav kā senāk tikai lauku daba, bet mūsdienās arī pilsētvide, ir jābūt. Bet ne tādai, ka aiz manas mājas kaut vai ūdens plūdi un mežā, ja tas nav man piederošs, atkritumu "alpi". Folkloriskajā apziņā daba patiešām tika dievišķota, jo cilvēks juta pateicību, ka tā sagādā viņa dzīvei visu vajadzīgo.
Vispirms nedaudz par pašu folkloru un ekoloģiju, lai nav pārpratumu. Pēdējās desmitgadēs vārda "folklora", arī vārda "ekoloģija" nozīme jūtami paplašinājusies. Agrāk ar folkloru saprata pārsvarā tikai tautasdziesmas, pasakas, ticējumus, parunas un sakāmvārdus. Varbūt vēl anekdotes un buramvārdus. Tas ir – tikai mutiski radušos tautas stāstus. Tagad folklorā ietilpina arī ornamentu un cita veida zīmju pētniecību, sākot no auseklīša un beidzot ar nesen, tā teikt, no dūņām uzpeldējošo Z zīmi. Folkloristi pēta ēšanas tradīcijas, ķermeņa valodu, augus, kā tie izmantojami veseļošanā, sludinājumus un dažāda veida reklāmas, vēl un vēl. Var teikt, ka robežas starp radniecīgām zinātnēm ir pakāpeniski nolīdzinājušās.
Ekoloģija sākotnēji aplūkoja mijiedarbību starp dzīvajām būtnēm un apkārtējo vidi jeb dabu. Tagad tiek runāts arī par kultūras, valodas ekoloģiju, kas nozīmē laikam gan fiziskās, gan garīgās telpas tīrību, nepiesārņotību. Eiropas valodās no grieķiem pārņemtā vārdsavienojuma "ekoloģija" pirmā daļa "oikos" apzīmēja dzīvošanai piemēroto telpu, mājvietu. Grieķu "oikos" ir radniecīgs latviešu vārdam "ēka". Valodnieks Konstantīns Karulis savulaik saistījis to ar darbības vārdu "vīt".
Gan oikos, gan ēka kādreiz būs bijusi ar zariem vai citiem materiāliem apvīta, nodrošināta un iekopta cilvēku mājvieta. Te, no vienas puses, svarīga bijusi robežas starp ārējo un iekšējo telpu novilkšana, iezīmējot tādu kā atdalošu sētu vai žogu. No otras puses, dzīvošana tikai iekšpus sētas nav iespējama, tāpēc oikos ar laiku aptvēra paplašinātu telpas uztveri, cilvēka spēju sadzīvot ar dabu un dzīvniekiem.
Par ekoloģijas kā termina ieviesēju uzskata vācu 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma biologu Ernestu Hekeli. Viņam piedēvē arī termina "pasaules karš" autorību. Folklora sakņojas ekoloģiski centrētā pieejā. Robežai starp mājvietu un apkārtējo telpu, kas vairs nav kā senāk tikai lauku daba, bet mūsdienās arī pilsētvide, ir jābūt. Bet ne tādai, ka aiz manas mājas kaut vai ūdens plūdi un mežā, ja tas nav man piederošs, atkritumu "alpi". Folkloriskajā apziņā daba patiešām tika dievišķota, jo cilvēks juta pateicību, ka tā sagādā viņa dzīvei visu vajadzīgo.
Daba aizvien vairāk, piemēram, klimata pārmaiņu, kovida, ekstremālo laikapstākļu veidā pašreiz izraisa cilvēcei kolektīvās bailes. Vai varam teikt, ka pakāpeniski sākam mērot ceļu atpakaļ pie dabas cienīšanas pēc tās intensīvas izmantošanas cilvēka labā?
Sākot no skolām un beidzot ar visādām sabiedriskām vietām savulaik mēdza atkārtot Maksima Gorkija vārdus, ka cilvēks – tas skan lepni. Šis izteiciens, starp citu, nāk no minētā rakstnieka lugas ar visai zīmīgu nosaukumu – "Dibenā". Liekas, ka ar lepošanos, kas tik izteikta 20. gadsimtam, cilvēki sevi veduši pretī pašiznīcībai, tikai ņemot no dabas, bet pretī neko nedodot. Frīdriha Nīčes kategoriskajā uzskatā cilvēks pielīdzināts pāri bezdibenim izstieptai virvei starp dzīvnieku un pārcilvēku. Šī tiecība uz pārcilvēku noveda pie zemcilvēka. Vācija pēc Otrā pasaules kara izdarīja secinājumus, Krievija nē.
Likās, ka kovids palīdzēs meklēt jaunus risinājumus, kā saglabāt dabu, kas mums ļauj elpot un izjust pilnvērtīgu dzīvi. Pārvietošanās ierobežojumi ļāva ieraudzīt mūsu pašu dabas stūrīšu jaukumu un nepieciešamību šo vērtību saudzēt. Uz brīdi – jā, bet tad atkal, sadārdzinoties visam, sākām meklēt, ko vēl varētu pārdot, lai nopelnītu. Protams, pirmais, kas ienāca prātā – meži.
Vai mūsu robežu tiešā tuvumā cilvēku asinis nesātīgi dzerošais vampīrs karš un kodolkonflikta drauds var izmainīt mūsu plēsonīgi patērniecisko dabu? Negribas teikt nē, bet jā arī neskan pārliecinoši. Pēdējo notikumu kontekstā Sanktpēterburgas universitātes profesore Tatjana Černigovska 21. gadsimta cilvēku nosaukusi par vērtībās apjukušo cilvēku. Mēs esam iegājuši haosa laikmetā. Ne daba rada bailes mums, bet mēs dabai un paši cits citam radām iznīcības draudu.
Sākot no skolām un beidzot ar visādām sabiedriskām vietām savulaik mēdza atkārtot Maksima Gorkija vārdus, ka cilvēks – tas skan lepni. Šis izteiciens, starp citu, nāk no minētā rakstnieka lugas ar visai zīmīgu nosaukumu – "Dibenā". Liekas, ka ar lepošanos, kas tik izteikta 20. gadsimtam, cilvēki sevi veduši pretī pašiznīcībai, tikai ņemot no dabas, bet pretī neko nedodot. Frīdriha Nīčes kategoriskajā uzskatā cilvēks pielīdzināts pāri bezdibenim izstieptai virvei starp dzīvnieku un pārcilvēku. Šī tiecība uz pārcilvēku noveda pie zemcilvēka. Vācija pēc Otrā pasaules kara izdarīja secinājumus, Krievija nē.
Likās, ka kovids palīdzēs meklēt jaunus risinājumus, kā saglabāt dabu, kas mums ļauj elpot un izjust pilnvērtīgu dzīvi. Pārvietošanās ierobežojumi ļāva ieraudzīt mūsu pašu dabas stūrīšu jaukumu un nepieciešamību šo vērtību saudzēt. Uz brīdi – jā, bet tad atkal, sadārdzinoties visam, sākām meklēt, ko vēl varētu pārdot, lai nopelnītu. Protams, pirmais, kas ienāca prātā – meži.
Vai mūsu robežu tiešā tuvumā cilvēku asinis nesātīgi dzerošais vampīrs karš un kodolkonflikta drauds var izmainīt mūsu plēsonīgi patērniecisko dabu? Negribas teikt nē, bet jā arī neskan pārliecinoši. Pēdējo notikumu kontekstā Sanktpēterburgas universitātes profesore Tatjana Černigovska 21. gadsimta cilvēku nosaukusi par vērtībās apjukušo cilvēku. Mēs esam iegājuši haosa laikmetā. Ne daba rada bailes mums, bet mēs dabai un paši cits citam radām iznīcības draudu.
Foto: No privātā arhīva
Zeme – saudzējama vai izmantojama?
Latviešu folklorā esot vairāk nekā 100 sievišķie gari, dažādas mātes. Cik raksturīgi tas ir tieši latviešu kultūrai, kur sievišķais ir daba, dabas aizgādnes? Cik lielā mērā tas ir arī citu kultūru priekšstats par dabu kā sievišķo, bet par kultūru, civilizāciju kā vīrišķo?
Kā tauta esam iemiesojuši sevī divas pretējas tiecības. No vienas puses, cenšamies skriet tehniskās un visādas citādas attīstības ratiem pa priekšu, no otras puses, turēties ratiem tālu aiz muguras. Iespējams, tas mums ļāvis pastāvēt un noturēties lielu kataklizmu laikos.
Kad pasaulē vai šaurāk – Eiropā – sievišķos garus un dievības samērā brutālā veidā izstūma vīrišķā fiziskā spēka dominance, mēs paturējām ticību arī sievišķajam radošajam spēkam. Par to liecina kaut vai pieminētās daudzskaitlīgās mātes latviešu folklorā. Pat mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši laika gaitā atmeta ar roku mātēm – dabas gariem. Kur mums ir Vēja māte, viņiem jau Vējopatis, kur mums Rauga māte, tur viņiem Raugopatis un tamlīdzīgi. Zemes dieviete Žemīna nepazuda no godājamo saraksta, bet tai blakus parādījās Viņš – Žemepatis. Mums tikai un vienīgi – Zemes māte.
Zeme, vismaz Eiropā, visām tautām pārsvarā saistās ar sievišķo. Jautājums tikai – vai sievišķo viedo, palīdzīgo, saudzējamo, vai rupjā veidā izmantojamo? Kultūrai, civilizācijai nav ciešas saiknes ar vīrišķo vai sievišķo, bet vairāk ar materiālo vai garīgo. Par mātišķā saudzējamo un sargājošo spēku Imants Ziedonis "Poēmā par pienu" rakstīja: "Visi, kas no mātes ir aizgājuši/ pasaulē laimi meklēt,/ ir apgājuši pasaulei apkārt un atraduši/ tikai māti." Harmoniskai attīstībai laikam tomēr vajag kā sievišķo, tā vīrišķo zemes un debesu spēku.
Kā tauta esam iemiesojuši sevī divas pretējas tiecības. No vienas puses, cenšamies skriet tehniskās un visādas citādas attīstības ratiem pa priekšu, no otras puses, turēties ratiem tālu aiz muguras. Iespējams, tas mums ļāvis pastāvēt un noturēties lielu kataklizmu laikos.
Kad pasaulē vai šaurāk – Eiropā – sievišķos garus un dievības samērā brutālā veidā izstūma vīrišķā fiziskā spēka dominance, mēs paturējām ticību arī sievišķajam radošajam spēkam. Par to liecina kaut vai pieminētās daudzskaitlīgās mātes latviešu folklorā. Pat mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši laika gaitā atmeta ar roku mātēm – dabas gariem. Kur mums ir Vēja māte, viņiem jau Vējopatis, kur mums Rauga māte, tur viņiem Raugopatis un tamlīdzīgi. Zemes dieviete Žemīna nepazuda no godājamo saraksta, bet tai blakus parādījās Viņš – Žemepatis. Mums tikai un vienīgi – Zemes māte.
Zeme, vismaz Eiropā, visām tautām pārsvarā saistās ar sievišķo. Jautājums tikai – vai sievišķo viedo, palīdzīgo, saudzējamo, vai rupjā veidā izmantojamo? Kultūrai, civilizācijai nav ciešas saiknes ar vīrišķo vai sievišķo, bet vairāk ar materiālo vai garīgo. Par mātišķā saudzējamo un sargājošo spēku Imants Ziedonis "Poēmā par pienu" rakstīja: "Visi, kas no mātes ir aizgājuši/ pasaulē laimi meklēt,/ ir apgājuši pasaulei apkārt un atraduši/ tikai māti." Harmoniskai attīstībai laikam tomēr vajag kā sievišķo, tā vīrišķo zemes un debesu spēku.
Kas radījis šo pārsvaru sievišķo būtņu daudzveidībā? Kādas latviešiem ir vīrišķās dievības, neskaitot Dievu, Velnu, Jumi un Pērkonu?
Viens no iespējamiem skaidrojumiem ir tas, ka mums valsts izveidojās tikai 1918. gadā, bet, piemēram, Lietuvas dižkunigaitija tādās vai citādās robežās un nosaukumos pastāvēja jau kopš 13. gadsimta. Lai noturētu un paplašinātu valsti, vajag stipru fizisko spēku, ko iemiesoja Mindaugs, Ģedimins un citi viņu valdnieki. Dabiski, ka arī tāpēc bija jāpielūdz galvenokārt vīriešu kārtas dievi un gari.
Nesaku, ka mūsu senči bija mīkstmieši, kas netīkoja pēc fiziskas varas un savas telpas paplašināšanas. Labvēlība tam tika gaidīta galvenokārt no Dieva un Pērkona, kas varbūt bija viena dieva divas būtības – harmonizējošā un ārdošā.
Arī citas vīriešu kārtas dievības iemiesoja dabas objektus – Mēness, arī Ūsiņš, tāpat Dieva dēli. Līdzās gariem – mātēm, jaunākos laikos tapa arī to vīrišķās atbilsmes. Piemēram, Upes un Ūdens dievs, Zaļais dievs, Apkūlību dievs, blakus ražību veicinošajai Ceru mātei arī Ceroklis. Plašs arī kaitētēju garu saraksts, sākot no Lietuvēna, viņam radniecisko Baidekla, Bungotāja, Ēna, Ķēma, Mošķa, beidzot ar Rēgu, Rāvēju, Spiedēju un vēl citiem līdzīgiem.
Kur un kā šie sievišķie gari iemiesojās? Piemēram, Meža māti varēja iedomāties koka veidolā. Vai tika uzskatīts, ka arī citas mātes, būtnes iemiesojas noteiktos objektos?
Vainu, slimību agrāk iedomājās kāda cilvēkam kaitējoša gara veidā. Zūdes māte iemiesoja ķermeņa ēdi, Tūškuma māte – pietūkumu, Mēra māte – mēri, vēl bija Krampju, Dzīslu un citas neveselības mātes.
No mātēm – divdabīgiem dabas objektiem – pielūdza gan Meža, Vēja, Gaisa, Sniega, Uguns, Miglas, Jūras, Upes, Ezera, Bangu, Ūdens, Sēņu, Ogu, Lazdas, Ceru, arī Ceļa māti. Dabiski, ka ūdeņu mātes iedomāja atrodamies ūdeņos. Dažādās meža augļu mātes laikam mājoja un tām ziedoja vai nu mežā kādā vietā, vai attiecīgo koku dobumos. Bija arī mātes, kas pārzina cilvēka ietekmēto vidi, tostarp Dārza, Mēslu, Dzelzs māte. Šo garu atrašanās vieta, kur arī ziedoja, bija kādā nomaļākā dārza vai lauka stūrī.
Ticēja, ka dzelzī ietvertais spēks var apturēt slimības. Kādā dzelzī iemiesotu iedomājās Dzelzs māti, nezinu, bet buramvārdos tā piesaukta.
Viens no iespējamiem skaidrojumiem ir tas, ka mums valsts izveidojās tikai 1918. gadā, bet, piemēram, Lietuvas dižkunigaitija tādās vai citādās robežās un nosaukumos pastāvēja jau kopš 13. gadsimta. Lai noturētu un paplašinātu valsti, vajag stipru fizisko spēku, ko iemiesoja Mindaugs, Ģedimins un citi viņu valdnieki. Dabiski, ka arī tāpēc bija jāpielūdz galvenokārt vīriešu kārtas dievi un gari.
Nesaku, ka mūsu senči bija mīkstmieši, kas netīkoja pēc fiziskas varas un savas telpas paplašināšanas. Labvēlība tam tika gaidīta galvenokārt no Dieva un Pērkona, kas varbūt bija viena dieva divas būtības – harmonizējošā un ārdošā.
Arī citas vīriešu kārtas dievības iemiesoja dabas objektus – Mēness, arī Ūsiņš, tāpat Dieva dēli. Līdzās gariem – mātēm, jaunākos laikos tapa arī to vīrišķās atbilsmes. Piemēram, Upes un Ūdens dievs, Zaļais dievs, Apkūlību dievs, blakus ražību veicinošajai Ceru mātei arī Ceroklis. Plašs arī kaitētēju garu saraksts, sākot no Lietuvēna, viņam radniecisko Baidekla, Bungotāja, Ēna, Ķēma, Mošķa, beidzot ar Rēgu, Rāvēju, Spiedēju un vēl citiem līdzīgiem.
Kur un kā šie sievišķie gari iemiesojās? Piemēram, Meža māti varēja iedomāties koka veidolā. Vai tika uzskatīts, ka arī citas mātes, būtnes iemiesojas noteiktos objektos?
Vainu, slimību agrāk iedomājās kāda cilvēkam kaitējoša gara veidā. Zūdes māte iemiesoja ķermeņa ēdi, Tūškuma māte – pietūkumu, Mēra māte – mēri, vēl bija Krampju, Dzīslu un citas neveselības mātes.
No mātēm – divdabīgiem dabas objektiem – pielūdza gan Meža, Vēja, Gaisa, Sniega, Uguns, Miglas, Jūras, Upes, Ezera, Bangu, Ūdens, Sēņu, Ogu, Lazdas, Ceru, arī Ceļa māti. Dabiski, ka ūdeņu mātes iedomāja atrodamies ūdeņos. Dažādās meža augļu mātes laikam mājoja un tām ziedoja vai nu mežā kādā vietā, vai attiecīgo koku dobumos. Bija arī mātes, kas pārzina cilvēka ietekmēto vidi, tostarp Dārza, Mēslu, Dzelzs māte. Šo garu atrašanās vieta, kur arī ziedoja, bija kādā nomaļākā dārza vai lauka stūrī.
Ticēja, ka dzelzī ietvertais spēks var apturēt slimības. Kādā dzelzī iemiesotu iedomājās Dzelzs māti, nezinu, bet buramvārdos tā piesaukta.
Godā gan Meža māti, gan Tabaciņas māti
Zemes mātes loma latviešu folklorā ir dzīves cikla pārraudzība. Līdz ar to dabas spēkos ir gan radīšana, gan iznīcināšana, paturot līdzsvarā ciklisko dzīves norisi. Kādos gadījumos daba folklorā atklāj savu postošo vai brīdinošo raksturu?
Visbiežāk – cilvēkam pārkāpjot dažādus aizliegumus. Katrs agrāk zināja, ka pēc saulrieta ne mežā, ne ūdenī nav ko meklēt. Ja tomēr gāji, tad riskēji ar to, ka Meža māte maldinās, bet Ūdens māte ieraus atvarā. Pa labības lauku un pat gar tā malu pusdienlaikā bērniem neļāva staigāt, lai Rudzu māte tos rudzos neievilktu. Ja Uguns māti aizvainoja, viņa nodedzināja ēkas. Šo visu var skaidrot no praktiskās puses, bet taču ne tikai.
Ierasti zinām Meža māti, Vēja māti, Zemes māti, Jūras māte, Saules meitas. Kādas ir mazāk zināmās mātes latviešu folklorā?
Tādu ir garš saraksts. Lai nenogurdinātu, nosaukšu dažas. Piemēram, Sekšu māte, kurai nebija sakara ne ar seksu, ne darbības vārdu "sekšēt", kura nozīme ir "noziest", "nosmērēt". Viņa, tāpat kā Vīkala jeb Rīšu māte, bija vērpēju aizgādne. Cik nu mūsdienās vairs vērpj, tāpēc tās minētas vairs tikai retu reizi.
Līdzās Veļu mātei folklorā sastopama arī Rūšu māte, kas pārzināja kapu uzbērumu. Arī Rīgai, iespējams, jau kopš pašas dibināšanas ir bijusi sava aizgādātāja māte. Kad latvieši iepazina tabaku, tad – drošs paliek nedrošs – piesauca arī Tabaciņas māti. Zvejnieki ziedoja Siļķu mātei cerībā uz bagātu lomu.
Latviešu folklorā ir Ziemas māte un Nakts māte, bet neesot Vasaras mātes un Dienas mātes. Tātad mātes aptver vairāk bīstamo un neparedzamo, to, ko cilvēks nav spējis ietekmēt vai līdz galam izprast? Tur, kur pastāvēja bailes vai neparedzamība, tur arī radās mātes tēli?
Vairumā gadījumu, šķiet, ka jā. Taču attiecībā par Rīgas, Rauga māti vai Piena māti jāsaka, ka tās tika godātas pateicībā par viņu devumu cilvēkam. Dienu un gaismu godāja Dieva tēlā, vasaru, iespējams, Jāņa tēlā.
Visbiežāk – cilvēkam pārkāpjot dažādus aizliegumus. Katrs agrāk zināja, ka pēc saulrieta ne mežā, ne ūdenī nav ko meklēt. Ja tomēr gāji, tad riskēji ar to, ka Meža māte maldinās, bet Ūdens māte ieraus atvarā. Pa labības lauku un pat gar tā malu pusdienlaikā bērniem neļāva staigāt, lai Rudzu māte tos rudzos neievilktu. Ja Uguns māti aizvainoja, viņa nodedzināja ēkas. Šo visu var skaidrot no praktiskās puses, bet taču ne tikai.
Ierasti zinām Meža māti, Vēja māti, Zemes māti, Jūras māte, Saules meitas. Kādas ir mazāk zināmās mātes latviešu folklorā?
Tādu ir garš saraksts. Lai nenogurdinātu, nosaukšu dažas. Piemēram, Sekšu māte, kurai nebija sakara ne ar seksu, ne darbības vārdu "sekšēt", kura nozīme ir "noziest", "nosmērēt". Viņa, tāpat kā Vīkala jeb Rīšu māte, bija vērpēju aizgādne. Cik nu mūsdienās vairs vērpj, tāpēc tās minētas vairs tikai retu reizi.
Līdzās Veļu mātei folklorā sastopama arī Rūšu māte, kas pārzināja kapu uzbērumu. Arī Rīgai, iespējams, jau kopš pašas dibināšanas ir bijusi sava aizgādātāja māte. Kad latvieši iepazina tabaku, tad – drošs paliek nedrošs – piesauca arī Tabaciņas māti. Zvejnieki ziedoja Siļķu mātei cerībā uz bagātu lomu.
Latviešu folklorā ir Ziemas māte un Nakts māte, bet neesot Vasaras mātes un Dienas mātes. Tātad mātes aptver vairāk bīstamo un neparedzamo, to, ko cilvēks nav spējis ietekmēt vai līdz galam izprast? Tur, kur pastāvēja bailes vai neparedzamība, tur arī radās mātes tēli?
Vairumā gadījumu, šķiet, ka jā. Taču attiecībā par Rīgas, Rauga māti vai Piena māti jāsaka, ka tās tika godātas pateicībā par viņu devumu cilvēkam. Dienu un gaismu godāja Dieva tēlā, vasaru, iespējams, Jāņa tēlā.
Nosaukt vārdā un nebīties
Foto: no privātā arhīva
Cilvēka rokas neskartā daba folklorā izsenis bija mežs, purvs, jūra. Ar ko tas skaidrojams? Ar dabas varenību, nepakļaujamību? Arī ar baiļu aspektu?
Atšķirībā no acīm pārredzama lauka mežs, purvs, arī jūra bija ar minimālu kosmizācijas pakāpi. Nošķīra purvainos un tīros mežus. Purvainos uzskatīja par īpaši bīstamiem dažādu mošķu dēļ. Tautasdziesmās starp nomirušo māti un bāreni pa vidu atrodas neizbrienams niedru purvs: "Niedres purvā nolauzīju,/ Māmuliņu neatradu."
Taču ne vienmēr purvs ir bīstams vai citādi nevēlams, jo ietver sevī daudzas iespējas. Ir dainas par to, ka sudrabota saule lec nekur citur kā purva bērza galā.
Tā sauktajās nerātnajās dziesmās aktīva darbība vai pamudinājums uz to risinās purvā. Puisis, ganot lopus, atrod purvā atslēgu, ar ko atslēdz meitām mīlestības avotiņu. Purvā varēja apjukt un varēja arī šo to vērtīgu iegūt. Nu bet jūra ir jūra – pat šodienas apstākļos nebūt ne tā drošākā vieta. Kaut arī ar bezgalīgām iespējām, kuru izmantošana prasa riskēt.
Minat, ka gan mežiem, gan iekoptajai zemei un pļavām bijuši daudz un dažādi nosaukumi. Vai tie bijuši apvidvārdi vai arī tie nozīmēja dažādu cilvēka rokas veiktu darbību konkrētā vietā? Vai ir piemēri, ko esam aizmirsuši vai vairs nelietojam, roku darba vietā dominējot tehnikai?
Kas attiecas uz zemes gabalu nosaukumiem, to ir ļoti ļoti daudz. Pļavu vai tīrumu, kuram apkārt žogs, piemēram, sauca par apdareni un apsētu. Par jomu sauca nelielu pļavu, kas iestiepusies starp apstrādātiem laukiem, par rinku – pļavu starp tīrumiem, par rinni – iegarenas formas pļavu, bet par slēni – pļavu meža vidū.
Cimbulis, vadele, arī tērpums, ģērbums bija no meža attīrīts nogabals. Ģērbuma vārdu vairāk lietoja Kurzemē, darbības vārds ģērbt nozīmēja arī iekopt zemi, uzpost māju. Nelielu meža pļavu izcirtumā sauca par rājumu, kārnījumu, bet tādu, kur bija paspēts jau iekopt lauku – par strādabu.
Kā cilvēkiem, mājām, ūdeņiem, pakalniem, daļai mājdzīvnieku, tāpat gandrīz katram no iekoptajiem zemes gabaliem bija konkrēts nosaukums, kaut vai Ķipara lauks, Līgavas vai Ļūpitenes pļava. Kaušanai paredzētiem mājlopiem vai mežā uzslietām zaru būdām nedeva vārdu. Tam, kas tuvs un izjūtams deva vārdu.
Kas vieno un kas šķir latviešu un lībiešu priekšstatus par pasaules radīšanu dabas klātbūtnes kontekstā?
Dzīvojot līdzās, arī attieksmē pret dabu abām tautām vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā. Pasaules radīšanas mītstāsti, kas latviešiem atrodami dainās un teikās, lībiešiem nav saglabājušies. Tāpēc pirmā līdzība, kas nāk prātā, ir mūsu saudzīgā attieksme pret mājlopiem, īpaši govīm. Lībiešiem tās ir zilās govis, ko viņiem piešķīrusi Jūras māte. Latviešiem – raibaļas un brūnaļas, kuru aizgādne ir Māra. Māra arī pati varēja parādīties govs izskatā. Tāpat kā latviešiem, arī lībiešiem cilvēks dzīvo un uztver sevi dabā un caur dabu.
Tartu Universitātes profesors Urmass Sutrops, strādājot pie zudušās Vidzemes lībiešu valodas atjaunošanas, ietērpa to oriģināldzejā. Pirms gadiem desmit iznāca viņa dzejoļu grāmata "Salacas upes trīs krasti". Tajā viņš paslēpies aiz pieņemta vārda Ķempi Kārl, bet tas būtību nemaina. Katrs dzejolis trīsvalodīgs – igauņu, Vidzemes lībiešu un latviešu valodā. Latvisko tulkojumu sagādājis Valts Ernštreits.
Kādreiz Vidzemes lībiešiem piederīgās vietas, vai tā būtu upe, ciems vai lauks, atjaunoja šeit dzīvo cilvēku un dabas vārdu saskarē. Piemēram, Vecsalacai veltīti vārdi: "aku meklē ūdens// šeit es dzīvoju caur tavu dzīvi// tāla lēna upe". Lībiski skan kā buramvārdi: "akka otšub vez// sīt ma jelab leb sin jel// koug loug joug".
Atšķirībā no acīm pārredzama lauka mežs, purvs, arī jūra bija ar minimālu kosmizācijas pakāpi. Nošķīra purvainos un tīros mežus. Purvainos uzskatīja par īpaši bīstamiem dažādu mošķu dēļ. Tautasdziesmās starp nomirušo māti un bāreni pa vidu atrodas neizbrienams niedru purvs: "Niedres purvā nolauzīju,/ Māmuliņu neatradu."
Taču ne vienmēr purvs ir bīstams vai citādi nevēlams, jo ietver sevī daudzas iespējas. Ir dainas par to, ka sudrabota saule lec nekur citur kā purva bērza galā.
Tā sauktajās nerātnajās dziesmās aktīva darbība vai pamudinājums uz to risinās purvā. Puisis, ganot lopus, atrod purvā atslēgu, ar ko atslēdz meitām mīlestības avotiņu. Purvā varēja apjukt un varēja arī šo to vērtīgu iegūt. Nu bet jūra ir jūra – pat šodienas apstākļos nebūt ne tā drošākā vieta. Kaut arī ar bezgalīgām iespējām, kuru izmantošana prasa riskēt.
Minat, ka gan mežiem, gan iekoptajai zemei un pļavām bijuši daudz un dažādi nosaukumi. Vai tie bijuši apvidvārdi vai arī tie nozīmēja dažādu cilvēka rokas veiktu darbību konkrētā vietā? Vai ir piemēri, ko esam aizmirsuši vai vairs nelietojam, roku darba vietā dominējot tehnikai?
Kas attiecas uz zemes gabalu nosaukumiem, to ir ļoti ļoti daudz. Pļavu vai tīrumu, kuram apkārt žogs, piemēram, sauca par apdareni un apsētu. Par jomu sauca nelielu pļavu, kas iestiepusies starp apstrādātiem laukiem, par rinku – pļavu starp tīrumiem, par rinni – iegarenas formas pļavu, bet par slēni – pļavu meža vidū.
Cimbulis, vadele, arī tērpums, ģērbums bija no meža attīrīts nogabals. Ģērbuma vārdu vairāk lietoja Kurzemē, darbības vārds ģērbt nozīmēja arī iekopt zemi, uzpost māju. Nelielu meža pļavu izcirtumā sauca par rājumu, kārnījumu, bet tādu, kur bija paspēts jau iekopt lauku – par strādabu.
Kā cilvēkiem, mājām, ūdeņiem, pakalniem, daļai mājdzīvnieku, tāpat gandrīz katram no iekoptajiem zemes gabaliem bija konkrēts nosaukums, kaut vai Ķipara lauks, Līgavas vai Ļūpitenes pļava. Kaušanai paredzētiem mājlopiem vai mežā uzslietām zaru būdām nedeva vārdu. Tam, kas tuvs un izjūtams deva vārdu.
Kas vieno un kas šķir latviešu un lībiešu priekšstatus par pasaules radīšanu dabas klātbūtnes kontekstā?
Dzīvojot līdzās, arī attieksmē pret dabu abām tautām vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā. Pasaules radīšanas mītstāsti, kas latviešiem atrodami dainās un teikās, lībiešiem nav saglabājušies. Tāpēc pirmā līdzība, kas nāk prātā, ir mūsu saudzīgā attieksme pret mājlopiem, īpaši govīm. Lībiešiem tās ir zilās govis, ko viņiem piešķīrusi Jūras māte. Latviešiem – raibaļas un brūnaļas, kuru aizgādne ir Māra. Māra arī pati varēja parādīties govs izskatā. Tāpat kā latviešiem, arī lībiešiem cilvēks dzīvo un uztver sevi dabā un caur dabu.
Tartu Universitātes profesors Urmass Sutrops, strādājot pie zudušās Vidzemes lībiešu valodas atjaunošanas, ietērpa to oriģināldzejā. Pirms gadiem desmit iznāca viņa dzejoļu grāmata "Salacas upes trīs krasti". Tajā viņš paslēpies aiz pieņemta vārda Ķempi Kārl, bet tas būtību nemaina. Katrs dzejolis trīsvalodīgs – igauņu, Vidzemes lībiešu un latviešu valodā. Latvisko tulkojumu sagādājis Valts Ernštreits.
Kādreiz Vidzemes lībiešiem piederīgās vietas, vai tā būtu upe, ciems vai lauks, atjaunoja šeit dzīvo cilvēku un dabas vārdu saskarē. Piemēram, Vecsalacai veltīti vārdi: "aku meklē ūdens// šeit es dzīvoju caur tavu dzīvi// tāla lēna upe". Lībiski skan kā buramvārdi: "akka otšub vez// sīt ma jelab leb sin jel// koug loug joug".
Bez robežas starp "mans" un "ne-mans"
Sakāt, ka priekšstatu, ka senais latvietis bijis ekolatvietis, kas ik rasas pilē saskatījis dievišķo, esot pieņemams, taču ar dažām iebildēm. Kas tās ir par iebildēm?
Senais latvietis līdzīgi citām sentautām stingri nodalīja to, kas savs, no tā, kas svešs. Ja tā nebija viņa telpas daļa vai viņa pārziņā esošā dzīvā radība, tad nelikās zinis vai uzskatīja, ka to var postīt. Tas daļēji pārmantots mūsdienās. Neviens taču nemet šmuci savā mežā vai savā pļavā. Kaimiņš tavā, tu kaimiņa mežā, un mežs neelpo. Mūsdienu ekodomāšanā, vismaz man tā liekas, būtu ja ne jānojauc, tad jāpaplašina robežas starp mans un ne-mans.
Šogad, sagaidot pavasari martā, piedalījos putnu dzīšanā. Kādi ir ierastākie pavasara rituāli, ko esam jau aizmirsuši, bet kas saistīti ar dabu?
Baltkrievijas Poļesjē, kur līdzās slāviem senatnē dzīvojuši prūši un jātvingi, vairākkārt nācies novērot iespaidīgu pavasara sagaidīšanas rituālu. Sievas ciema nomalē vai mežā atrodošos akmens tēlu, ko sauc par bābiņu, Lieldienu agrā rītā ietērpj pašu sašūtos priekšautiņos un lakatiņos, pakājē noliek sarūpētu cienastu. Bābiņas veco ietērpu noņem, sadedzinot sakurtā ugunskurā.
Akmeņi daudzām tautām senāk bija iecienīta ziedojumu vieta dabas gariem, izlūdzoties no tiem veselību, spēku, izturību un vēl citas labas lietas. Šī akmens bābiņu ieģērbšanas tradīcija, pielāgota vietējiem apstākļiem, jau apmēram desmit gadus kā iedibināta Katskiļu "3x3" nometnē ASV, arī vairākās vietās pie mums Latvijā.
Pavasara dievībai Ūsiņam senāk pie zīmīga akmens vai ozola bluķa, arī koka dobumā mūsu senči nesa mielastu. Sievietes viņam apsēja deviņdzīparu jostu, cerēdamas auglību un ražību nākamajai sezonai. Gan šajās ritualizētajās darbībās, gan Putnu dzīšanā, Lieldienu šūpotnēs, olu ripināšanā svarīgākais ir kopbūtne ar tuvajiem, ieskaitot šajā kopbūtni ar mostošos dabu.
Senais latvietis līdzīgi citām sentautām stingri nodalīja to, kas savs, no tā, kas svešs. Ja tā nebija viņa telpas daļa vai viņa pārziņā esošā dzīvā radība, tad nelikās zinis vai uzskatīja, ka to var postīt. Tas daļēji pārmantots mūsdienās. Neviens taču nemet šmuci savā mežā vai savā pļavā. Kaimiņš tavā, tu kaimiņa mežā, un mežs neelpo. Mūsdienu ekodomāšanā, vismaz man tā liekas, būtu ja ne jānojauc, tad jāpaplašina robežas starp mans un ne-mans.
Šogad, sagaidot pavasari martā, piedalījos putnu dzīšanā. Kādi ir ierastākie pavasara rituāli, ko esam jau aizmirsuši, bet kas saistīti ar dabu?
Baltkrievijas Poļesjē, kur līdzās slāviem senatnē dzīvojuši prūši un jātvingi, vairākkārt nācies novērot iespaidīgu pavasara sagaidīšanas rituālu. Sievas ciema nomalē vai mežā atrodošos akmens tēlu, ko sauc par bābiņu, Lieldienu agrā rītā ietērpj pašu sašūtos priekšautiņos un lakatiņos, pakājē noliek sarūpētu cienastu. Bābiņas veco ietērpu noņem, sadedzinot sakurtā ugunskurā.
Akmeņi daudzām tautām senāk bija iecienīta ziedojumu vieta dabas gariem, izlūdzoties no tiem veselību, spēku, izturību un vēl citas labas lietas. Šī akmens bābiņu ieģērbšanas tradīcija, pielāgota vietējiem apstākļiem, jau apmēram desmit gadus kā iedibināta Katskiļu "3x3" nometnē ASV, arī vairākās vietās pie mums Latvijā.
Pavasara dievībai Ūsiņam senāk pie zīmīga akmens vai ozola bluķa, arī koka dobumā mūsu senči nesa mielastu. Sievietes viņam apsēja deviņdzīparu jostu, cerēdamas auglību un ražību nākamajai sezonai. Gan šajās ritualizētajās darbībās, gan Putnu dzīšanā, Lieldienu šūpotnēs, olu ripināšanā svarīgākais ir kopbūtne ar tuvajiem, ieskaitot šajā kopbūtni ar mostošos dabu.
Foto: Anda Krauze
