Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Mākslas darbu līdzautors – daba. Kas ir zemes māksla?
Raksts: Kitija Balcare
Foto: EPA/Scanpix/LETA
Izvēloties iziet ārpus ierasto izstāžu galeriju sienām, māksliniekiem ir iespēja atklāt ainavas raksturu un radīt īslaicīgus, nereti neparedzamām pārmaiņām pakļautus mākslas darbus mijiedarbē ar dabu. Kas ir zemes māksla? Un vai tā ir viena no mākslas atbildēm pārpatērnieciskajai, industrializētajai pasaulei, radot darbus ainavā lielākoties no dabā atrodamajiem materiāliem un vienlaikus atgādinot, cik viss ir īslaicīgs?

Izstāžu zāles bez sienām

Sanda Zeme
Aizvien biežāk ne vien pētījumi, bet arī prakse apliecina, cik dziedējošs spēks ir dabai. Savukārt no dabas nākusi un dabā iegūlusi māksla, lai arī īslaicīga, tomēr ir ar lielu, nereti nomierinošu spēku. Ielūkojoties mākslinieku Sandas Zemes un Jāņa Gutāna-Graša pašu veidoto zemes mākslas darbu fotofiksācijās, to terapeitiskā iedarbība ir nenoliedzama. Aiz ārēji vienkāršām kompozīcijām, tapušām savvaļas ainavā no dabas materiāliem, slēpjas mācība par to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs.

Kā skaidro viena no retajām pašmāju šī mākslas virziena pārstāvēm Sanda Zeme, zemes māksla no vides mākslas atšķiras ar to, ka tā ir ne vien videi kaitējumu neradoša, bet arī ļoti demokrātiska, jo netiek izmantoti nekādi rūpnieciski ražoti materiāli, darbs nav jāuzrauga vai jāuzmana, vai pat jānovāc pēc kāda laika. "Zemes māksla māca mirkļa vērtību," uzsver Sanda. Turklāt Latvija ir savā ziņā privileģēta, jo nodrošina daudzveidīgu ainavu – mežus, jūras piekrasti, paugurus, ūdeņus, kā arī četrus gadalaikus, kur katrā no tiem ir savi dabas dāvātie materiāli, tostarp gan rudens lapu palete, gan ledus un sniegs.

"Darbs tiek radīts dabā ar dabas materiāliem un atstāts dabā. Šis ir virziens, kurā cilvēks var brīvi radīt un nedomāt par to, kas un vai vispār viņa darbu izstādīs, gribēs vai negribēs saglabāt muzejā, nopirks vai nenopirks. Pats redzēšanas un radīšanas akts kļūst par lielāku vērtību," spriež Sanda, papildinot, ka zemes māksla ir kā vizuāla ilustrācija dzīvesveidam – tajā saplūst dzīves filozofija un māksla. "Cilvēks ir dabas vērotājs un savas vietas meklētājs dabā, īstenojot vēlmi radīt ar pietāti pret jau dabas radīto. Šis ir ļoti filozofisks mākslas virziens. Tas māca nepieķeršanos, laika vērtību, mūžības un mirkļa saspēli."
Šo domu apliecina arī mākslinieka Jāņa Gutāna-Graša teiktais, ka daba kā harmonijas un līdzsvara paraugs mākslinieku iedvesmo meklēt atbildes uz jautājumiem par esības jēgu, kosmosa kārtību. "Modelējot darbus, cenšos atrast kādus pavedienus uz lielākām sistēmām. Zemes māksla sniedz neierobežotas, dabiskas brīvības sajūtas, kas atspirdzina nogurušu prātu. Es atsakos no realitātes atainošanas un sociālām tēmām savos darbos ar nolūku patiesību meklēt dziļāk, iespējams, Zemes pirmsākumos. Dabas sistēmu gudrība rada vienreizēju tīrības sajūtu, kas iedvesmo darboties, liek justies kā pirmatklājējam."
Foto: Jāņa Gutāna-Graša privātais arhīvs

Dievišķie līdzautori

Taujāti, kā top darbi un kur dzimst idejas – četrās sienās vai dabā –, Jānis uzsver, ka labākās idejas rodas spontāni, kad prāts un rokas harmoniski mijiedarbojas un prāts ir pietiekami atbrīvots, lai ļautos vides, vietas noteikumiem, dodoties personīgā ekspedīcijā ar atslēgtu mobilo telefonu: "Gadalaiks, laikapstākļi, gaisma, skaņas, smaržu kopums ietekmē darba iznākumu. Tie ir dievišķie līdzautori, ar kuriem jārēķinās, kuri iedvesmo veidot un radīt." Sanda papildina, ka, esot dabā, iedvesmu var gūt gan no konkrētās ainavas, gan reljefa, faktūrām dabā. Tomēr ir arī idejas, kas top sākumā prātā, bet tālāk jau tiek meklētas iespējas tās īstenot dabā, piemēram, piedaloties festivālos, kur dalībnieki sākumā iesniedz savas ideju skices – kā kaimiņos Lietuvā ik gadu kopš 2003. gada Viļņas Universitātes Botāniskajā dārzā notiekošajā festivālā izstādē "Daba un māksla".

Abi mākslinieki izvēlas ne vien daudzveidīgus dabas materiālus, tai skaitā čiekurus, akmeņus, gliemežvākus, ūdeni, koku lapas, zemi, kūdru, smiltis, niedres, zarus, koku saknes, sniegu, ledu, gaismu, bet arī dažādas tehnikas – ēnas, līdzsvarošanu, iekārumus, ierakumus, atspulgus. Dažkārt pietiek pat ar jūras krasta smiltīm, kas uzrušināmas ar grābekli noteiktos rakstos, savukārt, piemēram, invazīvā suga Kanādas zeltslotiņa ir labs izejmateriāls, no kura top mandalas vidē.

Lai arī Sandai ļoti patīk strādāt ar akmeņiem un ledu, tomēr lielākais gandarījums nāk tad, ja tiek pamanīts kāds iepriekš neplānots materiāls. "Vieni no maniem mīļākajiem darbiem ir veidoti no nātru lapām, dzelteniem ķērpjiem klātiem zariem, vītolu ziediem," savu iecienītāko dabas paleti ieskicē Sanda. Savukārt Jānis ir pārliecināts, ka materiāls un vieta, kur top darbs, ir neatdalāmi, kā īpašus mirkļus atceroties tos, kad kontrasti un faktūras saplūst vienotā veselumā, kad fons un izveidotais darbs papildina viens otru. Piemēram, reiz, strādājot kūdras purvā, mākslinieku viendabīgā, kūdras blokiem raksturīgā krāsa un vienmuļais industriālais lauks fonā sākotnēji mulsināja, tomēr risinājums darbam nāca, pakāpeniski izprotot materiālu, tā pēc pāris dienām nonākot līdz apjomīgam darbam. Izaicinoša, savdabīga pieredze ir lāsteku darba veidošana, kad termometra stabiņš ir noslīdējis zem mīnus divdesmit grādiem pēc Celsija. Par skaistiem mākslinieks dēvē atklājumus ar meldriem rudenī, tiem iekrāsojoties neticamās krāsās.

"Bieži darbs prasa lielu pacietību un izturību, piemēram, kārtojot lapu mandalas vējā vai strādājot atklātā laukā saules svelmē," piebilst Jānis, vaicāts par kaprīzākajiem dabas materiāliem, ar ko nācies strādāt līdz šim.

Abi mākslinieki uzsver, ka zemes mākslinieka būtība māca cienīt dabas dotos līdzekļus. Vienlaikus mākslinieku tandēms aicina radoši spēlēties, izmantojot dabas materiālus, saprotot, ka var iztikt bez rūpnieciski ražotiem, videi nedraudzīgiem priekšmetiem. "Svarīgi ir mācīt bērnus saskatīt dabā un sevī brīnumu jau no mazotnes, piemēram, radot arī savu fantāziju pasauli," uzsver Sanda un Jānis.

Foto: Sandas Zemes privātais arhīvs

Dabas neparedzamais pirksts

Zemes māksla jeb "lendārts" (angliski "land art" – zemes māksla) ir mākslas virziens, kurā darbi nevis ataino dabu, bet gan top no dabas materiāliem ainavā. Aizsākums šīm idejām meklējams ne jau mūsdienās, bet gan pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā, pieņemoties spēkā vienlaikus ar ekokustību. Zemes māksla veidojās kā dabas aizsardzības izpausme ar mērķi veicināt cilvēka pietāti pret dabu.

Par šī mākslas virziena aizsācēju dēvē amerikāņu mākslinieku Robertu Smitsonu, kurš, minimālisma un konceptuālisma virzīts, aizvien vairāk meklēja izpausmes veidus ārpus mākslas galerijām, ainavā. Par ievērojamāko viņa zemes mākslas darbu mākslas vēsturnieki uzskata "Spirāles molu" jeb "Spiral Jetty" (1970), kas no melniem bazalta gabaliem un augsnes izveidots ASV Jūtas Lielā Sālsezera krastā, sarkanvioletajos ūdeņos. Tā ir spirālveida taka, kura paceļas virs paša ezera ūdens. Darbs atrodas vietā, ko skārusi industrializācija, tuvējās dzelzceļa infrastruktūras izbūve, pārtraucot saldūdens piegādi no ezera.

Taču dabai dabas raksturs. Laikā, kad šis darbs tapa, Smitsons nezināja, ka ūdens līmenis ir neierasti zems. Pēc laika spirāles vijumu pārklāja ūdens, taču 2002. gadā sausuma ietekmē šis mols atkal pavērās cilvēka acīm, turklāt šajā laikā uz akmeņiem bija izveidojusies sāls kristālu kārta, piešķirot darbam izteiksmīgu, baltu reljefu. Zemes mākslas darbu likteņi ir dažādi – kādu skar laika zobs, kādu aizpūš vējš vai aizskalo ūdeņi, nereti par vienīgo liecinieku atstājot fotogrāfiju. Kā norāda mākslas vēsturniece Eimija Dempsija, zemes mākslas darbi lielākoties tiek atstāti mijiedarbē ar vidi, savvaļas dzīvniekiem, apmeklētājiem, turpinot pakāpeniski pārveidoties un gala beigās pat sabrukt.

Arī virziena aizsācējs Roberts Smitsons savulaik nodevās pārdomām par entropijas jēdzienu, ar to saprotot jebkuras sistēmas iespējamo izsīkumu un sabrukumu. Savu interesi par ģeoloģiju un mineraloģiju mākslinieks sasaistīja ar pieminekļiem un drupām un vienlaikus veicināja arī diskusijas par mākslas mērķi ainavā kopumā, pakāpeniski sarūkot publiskās piemiņas tēlniecības tradīcijām. (Starp citu, mākslinieks pats 35 gadu vecumā gāja bojā aviokatastrofā laikā, kad Teksasā meklēja jaunu vietu darba veidošanai.)

Cits par klasiku uzskatāms piemērs ir mākslinieka Voltera de Marijas darbs "Zibens lauks" (1977), kurš sastāv no 400 tērauda stieņiem. Tie izkārtoti režģī, lai piesaistītu zibeni un radītu mijiedarbi ar tuksnešaino Ņūmeksikas ainavu, tādējādi pievēršot uzmanību tai.

Ja daļa mākslinieku savu zemes mākslas darbu radīšanai izmantojuši mehāniskas ierīces, tad mūsdienu britu mākslinieks Endijs Goldsvortijs aizraujas ar līdzsvara meklējumiem akmeņu kompozīcijās, visbiežāk tās veidojot tikai ar savām rokām. Šis akmeņu balansēšanas novirziens, par kura aizsācēju tiek uzskatīts pats Goldsvortijs, ir īpaši populārs pasaulē, aizraujot daudzus un veltot tam pat festivālus.

Turpretī britu mākslinieks Ričards Longs savu darbu "Iestaigātā līnija" (1967) radīja ar savām pēdām, iestaigājot taciņu ainavā un dokumentējot šo procesu, iekļaujot tajā savu aizraušanos ar kustības un nepastāvības tēmu. Šo ideju mākslinieks turpināja arī vēlāk, fiksējot šādas takas arī sniegā un pelnos, turklāt daudzviet pasaulē, tai skaitā Sahāras tuksnesī, Austrālijā, Peru, Nepālā, Ēģiptē, Šveicē un citviet. Vietām taka nav iestaigāta, bet izveidota no kāda cita dabas materiāla, piemēram, no akmeņiem.

Savukārt sociālpolitisku aspektu Eiropā 2011. gadā ienesa poļu mākslinieks Jaroslavs Koziara, kurš radīja zemes mākslas objektu uz Polijas un Ukrainas robežas, ko nodēvēja "Zivs, vārdā Šengena" (2011). Tās bija lauksaimniecības zemē no 23 kultūraugiem izaudzētas divas lielizmēra zivis, kas saskatāmas no putna lidojuma, astēm esot vienā robežas pusē, bet galvām jau otrā. Tā, pēc mākslinieka domām, ir ilustrācija tam, ka daba un kultūra pastāv ārpus cilvēka noteiktajām ģeopolitiskajām robežām.

Latvijā mākslas darbus, kurus var attiecināt uz zemes mākslas virzienu un kuri ir apskatāmi starp dažādiem vides mākslas objektiem, var meklēt Pedvāles Mākslas parkā, kur tie atraduši savu vietu Kurzemes ainavā aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā "Abavas senleja". Tāpat daļā darbu, kas jau otro gadu pašmāju mākslinieku prātos un rokās top procesuālajā brīvdabas izstādē "Savvaļa" mākslinieka Andra Eglīša laukos Vidzemē, mežonīgā dabas teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem 37 hektāros, atbalsojas zemes mākslas idejas, kuras var izpausties ne vien kā ilglaicīgi mākslas darbi vidē, bet arī kā procesuāli un performatīvi darbi.
Foto: Kristīne Krauze Slucka
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.