Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Nebeidzamais karš dabā:
invazīvās sugas Latvijā
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Vilnis Skuja, Dabas aizsardzības pārvalde
Ekoloģiskie bezbiļetnieki. Tā invazīvās sugas pirms daudziem gadiem nodēvēja amerikāņu izcelsmes ekologs Oldo Leopolds. Mūsdienās invazīvās sugas ir atzītas par vienu no būtiskākajiem bioloģiskās daudzveidības apdraudējumiem pasaulē. Izrādās, ka tas nav tikai Sosnovska latvānis, ievazāts padomju laikos, un nav arī gļotainais Spānijas kailgliemezis dārza mauriņā vien, bet arī krietni plašāks augu un dzīvnieku pulks, kas varmācīgi izkaro savu vietu Latvijas savvaļā un grūti pakļaujas cilvēka rokai, izspiežot pašmāju dabas "pirmiedzīvotājus".

"Trojas zirdziņš" dabā

Eiropas Vides aģentūra, kas izveidojusi sarakstu ar invazīvākajām svešzemju sugām, kas apdraud Eiropas ekosistēmas, norāda, ka laikposmā no 1950. gada vietējiem apstākļiem pielāgojas vairāk nekā viena suga gadā. Dati liecina, ka šis ātrums nemazinās. Lai arī lielākā daļa invazīvo sugu tiek ievesta no Ziemeļamerikas un Āzijas, ievērojams skaits vienotā tirgus un bezrobežu ceļošanas ietekmē tiek pārvests arī no vienas Eiropas daļas uz citu.

Kāds dzīvnieks nonācis Latvijas savvaļā cilvēka iekārotas kažokādas dēļ, piemēram, Amerikas ūdele Neovison vison, izspiežot vietējo Eiropas ūdeli un topot par ienaidnieku vietējiem putniem. Kāds augs no akvārija nokļuvis ūdenstilpēs, noēnojot vietējās ūdensaugu sugas un kavējot ūdens kustību tajās, piemēram, Kanādas elodeja Elodea canadensis. Šodien nav retums, ka šķietami nevainīga rīcība ar kādas sugas "pieradināšanu" izrādās īstens "Trojas zirdziņš" Latvijas savvaļā.

Taču nevēlamo titulu "invazīva suga" nepiešķir visām sugām, kas ienākušas Latvijā no citām zemēm. Par invazīvu sugu dēvē vien tajā gadījumā, ja tā spēj izdzīvot Latvijas apstākļos savvaļā, izplatīties bez cilvēka palīdzības un rada apdraudējumu vietējām sugām un ekosistēmām, daudzkārt arī radot naudas izteiksmē mērāmus zaudējumus. Par nevēlamiem ienācējiem šīs sugas padara fakts, ka visbiežāk tām nav dabisko konkurentu un ienaidnieku, kas varētu dabiskā ceļā kontrolēt to izplatību. Tā invazīvās sugas nereti kļūst par dominējošām, nomācot vietējās sugas un turpinot netraucēti iekarot aizvien plašākas teritorijas, noplicinot vietējo floru un faunu.

"Invazīvajām sugām ir postoša ietekme uz dabu: tās apdraud vietējās sugas, izmaina ekosistēmu funkcijas, rada ekonomiskus zaudējumus, piemēram, samazinot lauksaimniecības un meža zemes vērtību, un atsevišķas sugas ir arī bīstamas cilvēka veselībai. Invazīvās sugas ir atzītas par vienu no būtiskākajiem bioloģiskās daudzveidības apdraudējumiem pasaulē," uzsver dabas aizsardzības projekta "LIFE-IP LatViaNature" invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.
Kolorādo vabole
Foto: Uģis Piterāns
Kanādas elodeja
Foto: Laura Grīnberga
Amerikas ūdele
Foto: Ruslans Matrozis

Vai cīņa ar vējdzirnavām?

Latvijas Nacionālais dabas muzejs norāda, ka Eiropā ir sastopami vairāk nekā 12 000 svešzemju sugu, no kurām aptuveni 10–15% ir invazīvas. To vidū ne vien zīdītāji, rāpuļi, abinieki, zivis, bezmugurkaulnieki, augi, bet arī sēnes, baktērijas un pat mikroorganismi. Svešzemju sugas sastopamas visdažādākajās dzīvotnēs, tostarp uz sauszemes, ūdeņos, un gan dabiskās, gan cilvēka veidotās. Latvijā savvaļā ir sastopamas ap 630–650 svešzemju augu sugas, bet par invazīvām sugām uzskata aptuveni 35–50 sugas, kuras lielākoties ir dārzbēgļi jeb savvaļā pārgājuši kultūraugi, kas nejauši ievesti vai kam ir neskaidra izcelsme. Latvijas dabai neraksturīgo dzīvnieku sugu ir mazāk nekā augu sugu, tomēr to skaits ir vērā ņemams – sastopamas vairāk nekā 150 svešzemju dzīvnieku sugas. No tām invazīvas vai potenciāli invazīvas ir 18 sugas.

Invazīvās sugas izplatās divējādi. Pirmkārt, dabisko procesu rezultātā. Tā augu sēklas izplatās ar vēja, ūdens, kukaiņu vai putnu palīdzību, bet dzīvnieki paši migrē pa sauszemi, ūdenstecēm vai arī pa gaisu. Šo procesu paātrina arī klimata pārmaiņas, jo to rezultātā dienvidu sugas pakāpeniski izplatās aizvien tālāk uz ziemeļiem. Otrkārt, invazīvo sugu izplatību apzināti vai neapzināti var veicināt arī cilvēks.
Amerikas signālvēzis
Foto: Egils Kazubiernis
Sarkanausu bruņurupucis
Foto: Nikolajs Savenkovs
Spānijas kailgliemezis
Foto: Edgars Dreijers
"Lielākā daļa Latvijas invazīvo augu sugu ir cilvēka neapdomīgas rīcības rezultāts. No tā jāmācās, lai nākotnē neturpinātu šāda veida bezatbildīgu pieeju, kas vēlāk var maksāt dārgi. Invazīvie augi sekmīgi ceļo pa gaisu, pa ūdeni, ar putniem, pieķeroties dzīvnieku apmatojumam, mūsu zolēm un automašīnām. Tiklīdz maisam gals vaļā, tas tikpat kā vairs nav apturams. Kad šie augi tiek ārpus mūsu kontroles, tie kļūst ļoti grūti apkarojami. Katrs varam kaut ko darīt, lai vismaz nākotnē neturpinātu kāpt uz grābekļiem. Efektīvas iznīcināšanas izmaksas var būt ļoti lielas, un "karš" ir faktiski nebeidzams. Par to nāksies maksāt mums visiem kopā," uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes augu sugu un biotopu eksperte Agnese Priede, mudinot katru pašu uzņemties vairāk atbildības, gan mācoties pazīt un izprast procesus dabā, gan neveicinot šo sugu izplatīšanos.

Vai cilvēka spēkos ir "apkarot" nevēlamo ienācēju dzīvnieku sugu vidē? Zooloģe Digna Pilāte par vēlamu norāda preventīvo pasākumu ievērošanu, piemēram, aizliegt tirdzniecību ar šo sugu dzīvniekiem, kontrolēt kuģu balastūdeņus vai ieviest karantīnas pasākumus precēm, ar kurām var ievest šādus dzīvniekus. Kā otro soli eksperte min populāciju kontroli un skaita ierobežošanu, izmantojot gan mehānisko iznīcināšanu, gan bioloģiskos un ķīmiskos līdzekļus. "Ar bioloģiskajiem un ķīmiskajiem līdzekļiem jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai neciestu vietējā fauna, mājdzīvnieki, cilvēki un vide. Invazīvo dzīvnieku, īpaši zivju un ūdens bezmugurkaulnieku, ja tie sastopami lielā skaitā un plašā teritorijā, pilnīga iznīcināšana ir praktiski neiespējama," secina Digna Pilāte.

Cīņa ar invazīvajām sugām var būt arī cīņa ar vējdzirnavām. Zinātnieku prāti spriež, kā ar tām tikt galā. Šī gada sākumā Kanādas pētnieki pētījumā "Invazīvo sugu ierobežošana var būt labāks mērķis par to likvidēšanu" secinājuši, ka jācenšas ekoloģiskos bezbiļetniekus izskaust funkcionāli, ar to saprotot konkrēto īpatņu izmantošanu, piemēram, pārtikā, saimniekošanā vai pat mākslas mērķiem, iespēju robežās samazinot to izplatību līdz līmenim, kas nekaitē vietējām sugām. Proti, pētnieki mudina nevēlamo ienācēju uzlūkot par resursu, patērējot to un vienlaikus kavējot tā izplatību savvaļā Latvijā.
Ja ir vēlme likt savu roku klāt invazīvo sugu apkarošanā, īstenojot talku vai piedaloties tajā, vērts ielūkoties vietnē "Darudabai.lv", kas ir Dabas aizsardzības pārvaldes un Pasaules Dabas fonda kopīga iniciatīva!

Viens vienīgs lupīnu lauks

Lūkojoties uz to, kuras par invazīvām uzskatāmās augu sugas Latvijā pašreiz ir ar lielāko ietekmi uz vietējām sugām, botāniķe Agnese Priede norāda uz tām, kuras spēj veidot vienlaidus monodominantas audzes, tādējādi izspiežot vietējos augus vai pārveidojot apstākļus tā, ka tie kļūst nepiemēroti vietējām sugām. "Varat iedomāties, ka atnāk Kāds Ļoti Liels, viens pats apsēžas un aizņem visu jūsu istabu, viens pats apēd visu pārtiku, ar savu prāvo augumu pilnīgi aizsedz no loga nākošo gaismu, un ar tādu turpmāk jāmēģina dzīvot kopā," tā šāda veida sugu ilustratīvi raksturo eksperte.

Daugavpils Universitātes pētnieki, pirms dažiem gadiem izstrādājot Latvijas invazīvo augu sarakstu, tajā iekļāvuši 36 augu sugas. Iepriekš aprakstīto ietekmi zināmos apstākļos rada visas šī saraksta sugas. Biežākās un izteiksmīgākās no lakstaugiem ir Sosnovska latvānis, puķu sprigane, Kanādas un milzu zeltslotiņas, Tatārijas salāts, no kokaugiem – ošlapu kļava, vārpainā korinte, krokainā roze, pabērzu smiltsērkšķis.

"Ļoti straujā tempā pēdējos 10 līdz 20 gados izplatījusies puķu sprigane, kas strauji iekaro upju krastus, mežus, mitrākas vietas pilsētās un neapsaimniekotās teritorijās. Tā spēj pārņemt visu, strauji iekarot jaunas teritorijas, jau dažu gadu laikā izspiežot citus augus, veicinot augsnes eroziju, jo tās nomācošā ietekmē nav vairs velēnas," stāsta augu sugu eksperte.

Izrādās, izplatījušās arī daudziem labi zināmās korintes, kas ar putnu līdzdalību, tiem apēdot ogas un atstājot fekālijas ar sēklām citviet, iekarojušas milzīgas platības pilsētu un piepilsētu priežu mežos un ne tikai. Tās priežu mežos būtiski pārveido piezemes apstākļus, radot noēnojumu, pārbagātinot augsni, kas kļūst nepiemērota dažādām mētrām, tostarp brūklenēm, mellenēm, un citiem raksturīgiem vietējiem augiem. Tā gaišie, skrajie meži kļūst par necaurejamiem biezokņiem. Upju krastos ar vietējām kārklu sugām arvien biežāk sāk konkurēt ošlapu kļava, kas vietām jau veido gandrīz vien sugas audzes. Savukārt jūras piekrastes kāpās vietām uzvaras gājienu turpina krokainā roze, kas ir skaista, bet bīstama. Krokainā roze var veidot lielas audzes, kas pārņem visu, tostarp izspiežot kāpu augus, kam vajadzīga gaisma un atklāta telpa.

Nereti par fonu pašportretiem sociālos tīklos kļūst daudzlapu lupīna, kas izplešas nabadzīgās augsnēs, kur tā agrāk daudzviet ar nolūku sēta, jo piesaista atmosfēras slāpekli un padara augsni bagātu. Tā, iegadījusies un sekmīgi izplatījusies šādās vietās, var pielikt punktu nabadzīgo augteņu sugām, piemēram, silpurenēm.

Arī vietējām sēnēm ir savs konkurents, kas ieradies no Ziemeļamerikas. Tā ir dzīslkāta beka, garšīga, ēdama sēne, aug vietās ar nabadzīgu, smilšainu augsni, Latvijā pirmo reizi atrasta 2013. gadā, pieļaujot, ka šaipus okeānam ieradusies ar kravu pārvadājumiem.
Daudzlapu lupīna
Foto: Agnese Priede
Dzīslkāta beka
Foto: Inita Dāniele
Krokainā roze
Foto: Agnese Priede

Skaistie draudi

Lai gan lielākoties svešajām augu sugām, kas Latvijā uzskatāmas par invazīvām un kuras zinātnieki pēc atlasītiem kritērijiem noteikuši kā agresīvas, ar nelabvēlīgu ietekmi uz vietējām sugām, ekosistēmām, ar pieaugošu izplatīšanās tendenci, nav raksturīga nelabvēlīga ietekme uz cilvēka veselību, ir daži izņēmumi, kas jāņem vērā.

"Cilvēka veselībai, protams, bīstamākais ir Sosnovska latvānis. Nedaudz indīgi lielākos daudzumos ir sarkanais plūškoks ar tā sēklām un melnais plūškoks ar tā mizu un lapām. Šo sugu augļus samērā plaši izmanto kā ēdamus, tie ir arī ārstniecības augi, kas arī sekmējis to izplatīšanos," stāsta botāniķe Agnese Priede. "Nav nekas priecīgs nonākt krokainās rozes "apkampienā". Tā nav indīga, bet tai ir daudzi sīki, asi dzelonīši."

Taču, lai arī ne indīgs, Eiropā kā spēcīgs alerģiju izraisošs augs jāmin arī ienācējsuga – vērmeļlapu ambrozija. Tās putekšņi vasaras otrajā pusē, rudens sākumā daudziem izraisa alerģiskas izpausmes. Tomēr pašlaik, galvenokārt klimata nepiemērotības dēļ, tā Latvijā tikusi konstatēta tikai kā rets, nejauši ievazāts augs un plašāk vismaz pagaidām nav izplatījusies.
Daudzveidīgā mārīte
Foto: Arvīds Barševskis
Sosnovska latvānis
Foto: Laura Grīnberga
Daudzveidīgā sēdgliemene
Foto: Laura Grīnberga

Putni gliemeža ēnā

Ārēji šķietami nekaitīgo daudzveidīgo mārīti Rietumeiropā pirmo reizi veiksmīgi izmantoja cīņai ar laputīm Francijas siltumnīcās 1982. gadā. Tad daudzveidīgā mārīte kļuva komerciāli pieejama kā bioloģiskās augu aizsardzības līdzeklis. Taču, nekontrolējot tās izplatību, no 1991. līdz 2012. gadam tā izplatījās daudzviet Eiropā, tostarp Latvijā.

"Ja neskaita daudzveidīgo mārīti, tad, raugoties no likuma burta un no pilnīgākās un striktākās invazīvo sugu definīcijas, Latvijā patiesi invazīva kukaiņu suga, kas ar savu nekontrolēto izplatību apdraudētu vietējās sugas vai to dzīvotnes, šobrīd nav konstatēta," stāsta entomologs Uģis Piterāns. Kartupeļu lapgrauži jeb Kolorado vaboles netiek uzskatītas par Latvijas florai un faunai kaitīgu sugu, jo lielākoties kaitē tikai cilvēkam un tā saimniekošanai, piemēram, audzējot kartupeļus vai tomātus. "Ir virkne svešzemju sugu, kas ir ieņēmušas kādu brīvu nišu un nekādu bīstamību vietējām sugām nerada. Spilgts piemērs ir zirgkastaņu raibkodes, kuru kāpuri barojas ar ienācēja – zirgkastaņas – lapām, kas nav barības avots nevienai vietējai sugai, ko tā ar savu masveidību varbūt varētu izspiest no savas nišas."

Kukaiņu pētnieks norāda, ka Eiropā no kukaiņiem par īsteni invazīvu sugu uzskatāms Āzijas sirsenis, kas ir agresīvāks un konkurē ar vietējo Eiropas sirseni un citiem kukaiņiem: "Latvijā nav konstatēts, taču varbūt tas ir tikai laika jautājums."

Kā interesantu faktu entomologs norāda, ka no blaktīm samērā nesen Eiropā ir strauji izplatījusies vien Ziemeļamerikas ornamentblakts, kas pamatā dzīvo uz skujkokiem, kur barojas ar sēklām un jaunajiem dzinumiem. Latvijā konstatēta jau vairākas reizes Latvijas centrālajā un rietumu daļā. "Savairošanās gadījumā tā var teorētiski būt pat kā priežu jaunaudžu kaitēklis. Iespējams, šī teorētiski varētu būt kā potenciāli invazīva suga, taču viss atkarīgs no tā, kādu apdraudējumu tā var nodarīt vietējām sugām, un tas pašreiz nav pētīts."

Arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības ornitologs Viesturs Ķerus atzīst, ka putnu vidū Latvijā invazīvo sugu pašreiz nav. Iespējams, par tādu nākotnē varētu kļūt Kanādas zoss, lai arī pagaidām Latvijā tā sastopama tikai nelielā skaitā. "Lai arī invazīvo putnu sugu Latvijas savvaļā pašreiz nav, tomēr ir sastopamas invazīvās sugas, kurām ir negatīva ietekme uz putniem. Piemēram, Amerikas ūdele, kas apdraud ūdensputnu populācijas, tostarp izpostot pīļu ligzdvietas un apēdot to olas turpat ligzdā vai līdzās tai. Pat Spānijas kailgliemezis mēdz uzbrukt uz zemes vai krūmos ligzdojošu putnu mazuļiem."

Par kažoka cenu

Spilgtākais un visvairāk apspriestais kustīgais bieds teju ikvienam pēdējos gados ir Spānijas kailgliemezis. Tas sastopams mazdārziņu teritorijās, iespējams, importētas augsnes, komposta maisījumu vai stādu izmantošanas rezultātā, un pašreiz ir viens no lielākajiem draudiem lauksaimniecībā daudzviet Eiropā, kam pretoties ir daudz grūtāk, jo neder metodes, kas ierasti tikušas izmantotas citu kailgliemežu apkarošanai. Turklāt, kā uzsver malakoloģe Mudīte Rudzīte, tā kā Spānijas kailgliemezis pārziemo olu stadijā, pusauga stadijā vēl nav tik uzkrītošs, bet vasaras beigās paveras šausmu ainas, kad kailgliemezis, kas nav tīkams pat putna knābim, uzsāk savu agresīvo gājienu dārzā, kaitējot vietējām gliemežu sugām un arī augu sugām, gan apēdot tās, gan pārnēsājot dažādas augu slimības.
Savukārt Amerikas ūdele, kuras dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerika, Eiropā kā kažokzvērs ievesta 20. gadsimta pirmajā pusē, bet Latvijā 1944. gadā izplatījās, izbēgot no zvēraudzētavām, nopietni apdraudot vietējo sugu – Eiropas ūdeli, kā arī, iespējams, kļuva par cēloni sermuļu skaita samazinājumam. Amerikas ūdele kaitē ūdensputnu populācijām, kā arī rada zaudējumus zivsaimniekiem. Arī jenotsuns, kas briesmu brīdī pieplok pie zemes un izliekas par beigtu, no Āzijas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ievests Krievijas Eiropas daļā kā kažokzvērs, bet Latvijā dabiskā ceļā ienāca 1943. gadā, kaitējot vietējām putnu populācijām, tostarp iznīcinot uz zemes perējošo putnu ligzdas.

Pie zivju tīklu bojāšanas un tajos esošo zivju apēšanas vai apgraušanas vainojams ienācējs Ķīnas cimdiņkrabis, kura nosaukums daļēji cēlies no tā matiņiem klātajām spīlēm. Tas uz Baltijas jūru, visticamāk, atceļojis no upēm Ziemeļjūras baseinā, kur nonācis ar kuģa balasta ūdeņiem jau vairāk nekā pirms simt gadiem. Vismazākais vēzis Latvijā, dzeloņvaigu vēzis, piecu līdz desmit centimetru garumā, ko makšķernieki izmantojuši kā zivju ēsmu, veicinājis šīs sugas izplatīšanos jaunās vietās. Eiropā ieviests, lai samazinātu Amerikas signālvēža izplatību, bet kopš 1999. gada jau plaši izplatījies arī Latvijas upju baseinu apgabalos, apdraudot vietējo platspīļu upesvēzi. Savukārt pašu Amerikas signālvēzi Eiropā pirmo reizi ieveda Zviedrijā 1959. gadā no Kalifornijas tolaik panīkušās platspīļu vēža populācijas vietā. Arī Latvijā ievests apzināti 1983. gadā, jo strauji samazinājies vietējo vēžu krājums. Taču tieši šis pats vēzis pašreiz vēl aizvien apdraud vietējo platspīļu vēzi, pārnēsājot slimības, pret kurām pats ir imūns. Savukārt vēžveidīgais bezmugurkaulnieks ­– jūraszīle – un tā kolonijas aptver kuģu korpusus, ievērojami samazina kuģu pārvietošanās ātrumu un palielina degvielas patēriņu, bet, piestiprinoties gliemeņu čaulām, nelabvēlīgi ietekmē to attīstību.

Visticamāk, neapdomīgas cilvēka rīcības dēļ, palaižot savvaļā īpatni no sava mājas terārija, savvaļā Latvijā sastopams pat sarkanausu bruņurupucis, kurš ir drauds Latvijā ļoti retajam Eiropas purva bruņurupucim.
Dzeloņvaigu vēzis
Foto: Andris Eglītis
Melngalvas mīkstgliemezis
Foto: Valdis Pilāts
Ķīnas cimdiņkrabis
Foto: Solvita Strāķe
Lai iesniegtu novērojumu, vietnē jāatzīmē invazīvās sugas atradnes precīza atrašanās vieta kartē, tā jānofotografē un anketā jāaizpilda datu lauki. Iesniegtos novērojumus pārbauda Dabas aizsardzības pārvaldes sugu speciālisti, bet apstiprinātās atradnes kļūst publiski pieejamas šajā pašā vietnē. Dati ir palīgs invazīvo sugu izplatības ierobežošanas pasākumu plānošanā un ieviešanā, sugu un dzīvotņu apsaimniekošanā, kā arī zinātnisko pētījumu veikšanā.

Arī tad, ja savvaļā, kaut vai savā piemājas dārzā, pamani iepriekš neredzētas augu vai dzīvnieku sugas, kuras nav atrodamas "Invazīvo sugu pārvaldniekā", Dabas aizsardzības pārvalde mudina par tām ziņot, lai palīdzētu šo sugu laikus identificēt, mazinot tās iespējamo kaitējumu vietējām sugām. Ziņojumam būs vērtīga fotogrāfija. Tāpat par sugām ikviens aicināts ziņot dabas novērojumu portālā "Dabasdati.lv", kur eksperti palīdzēs noteikt paša neatpazītas sugas, lai pārliecinātos par to lomu Latvijas dabā.

Lai iegūtu plašāku informāciju par invazīvo sugu atradnēm Latvijā, Dabas aizsardzības pārvalde tiešsaistē ir izveidojusi "Invazīvo sugu pārvaldnieku". Tajā iekļautas teju 50 augu un dzīvnieku sugas ar ilustrācijām, aprakstu par tām un to dzīvotnēm, pašreizējo apzināto izplatību, lai atvieglotu šo sugu atpazīšanu dabā.
Ziņo invazīvo sugu pārvaldniekam!

Ko varu darīt es?

Iesaka Agnese Priede, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte
Atvadīties no sugām, kuru sēklas ceļo ar vēju! Lai jauši vai nejauši savvaļā nepalaistu agresīvas svešās sugas, jāpārskata, kas ir mūsu dārzos. Ieteicams atvadīties no sugām, kuru sēklas ceļo lielos attālumos ar vēju, piemēram, populārās Kanādas zeltslotiņas.

Nav ieteicams izmēģināt dārzos sugas, kas jau citās Eiropas valstīs ir atzītas par bīstamām kaitniecēm. Šķietami dārzs ir kontrolēti apstākļi, taču, kā liecina līdzšinējie invāziju cēloņi un ceļi Latvijā, tas tik tiešām ir šķietami. Šādu sugu piemēri ir Amerikas lizihitons, sarainā sarzāle, krāsu gunnera, potenciāli – daudzas citas, kas arī var izbēgt savvaļā un kļūt invazīvas. Labāk nespēlēties ar bīstamām lietām un palikt pie tradicionālām vērtībām – dārzu puķēm un košumkrūmiem, kas pierādījuši savu "miermīlīgumu".

Svarīgi neizmest dārzu un kapsētu atkritumus mežā
, nekādā ziņā upju krastu tuvumā un ceļmalās!

Neradīt jaunas invāzijas citviet!
Ja tiek mērķtiecīgi iznīcinātas invazīvās sugas, vienmēr izdomāt līdz galam – kur paliek nopļautie, izrautie, izraktie augi? Nedrīkst būt tā, ka, attīrot savu īpašumu, radām problēmas un jaunas invāzijas vietas citur.

Neizmantot šos augus floristikā! Vismaz ne tādā veidā, ka kaut kur dabā var nonākt vairoties spējīgas augu daļas (sēklas, sakneņi, svaigi dzinumi). Klasisks piemērs ir rudenī vai ziemā savākt Sosnovska latvāņus, kuriem nav nobirušas visas sēklas, un tad ar šo latvāņu bunti doties uz māju. Pa ceļam sēklas izbirst, un nākamajos gados tur būs jaunas latvāņu audzes.

Nekad nepārstādīt dabā "kaut ko skaistu" no dārza! Tas var izraisīt plašas invāzijas. Tā jau ir noticis un turpina notikt jūras piekrastes kāpās, kur tas izraisa grūti kontrolējamu postu, kā piemērs ir krokainā roze, arī smiltsērkšķis joprojām tiek stādīts dzīvžogos un dārzos piekrastē.

Neizmest akvārijos audzētas elodejas un citus ūdensaugus ūdenstilpēs dabā! Vietās, kur elodejas savairojušās, tās ir grūti ierobežot, jo arī īsas auga daļas ir spējīgas iesakņoties.

Neizlaist savvaļā eksotiskus dzīvniekus! Neizlaist savvaļā mājas terārijos turētus bruņrupučus.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.