Uz sākumu Sākums Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava. Atbildība un ilgtspējība kosmētikas maciņā Tērpties saskaņā ar sevi un dabu Bezatkritumu dzīvesveida pieci pamatprincipi Daba un kovidmīti 2020. gads dabas un cilvēka acīm Neapēst zemeslodi Vērtīga lasāmviela par cilvēka un dabas attiecībām Pandēmijas ietekme uz iešanu dabā 'Zero waste' kustības attīstība Lupatu verdzība Mazāk ir vairāk
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Neprātīgais laiks.
Saruna ar Zaļās atmodas muzeja vadītāju Leldi Stumbri
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Mārtiņš Purviņš/"Delfi"
No ekonacionālisma viļņa deviņdesmito gadu priekšvakarā līdz Eiropas Zaļajam kursam ar Ķīnas ķiplokiem veikala plauktā. Par to ir šī saruna ar Zaļās atmodas muzeja vadītāju, dramaturģi Leldi Stumbri, kura iezīmē pieturpunktus vides aktīvisma hronikās un atskatās uz Vides aizsardzības kluba 35 gadu ceļu. Ar pārliecību, ka vides aizsardzība nevar kļūt par apputējušu vērtību muzeja plauktā. Šis ir laiks, kad publiska mītiņa vietā talkā jau jāņem citi ieroči bezgalīgajā cīņā par vides un dabas aizsardzību. Un vislabāk ir sākt ar savu vietu, nepaliekot vienaldzīgam.

Daba latvietim saknēs

Lelde, jūs nākat no literatūras jomas. Kāda ir mākslas loma vides aktīvisma kustībā? Cik lielā mērā literatūrai, vizuālai mākslai, mūzikai, teātrim ir svarīgi pievērsties vides jautājumiem?

Vide, daba ir katra mākslinieka izejas punkts, lai kādā radošā formā viņš darbotos – mūzikā, glezniecībā, rakstniecībā – tā ir ļoti dziļa sasaiste ar dabu. Saknes. Daba vienmēr ir līdzāspastāvoša, iespējams, tādēļ latviešu rakstnieki un radošie cilvēki kopumā ir tik spēcīgi. Bez dabas klātbūtnes mums būtu neiespējami kaut ko radīt.

Ja runājam par pagātni, tad Vides aizsardzības klubs, kas sāka savu darbību jau astoņdesmito gadu vidū, toreiz bija pilns ar dažādu jomu māksliniekiem. Mūziķi, dzejnieki, izpildītāji. Kluba kodols pašā, pašā sākumā balstījās tieši uz radošajiem cilvēkiem, jo viņi bija brīvāki savās radošajās izpausmēs. Viņiem vienmēr uzradās kādas trakas idejas. Viņi nebaidījās izdarīt ko nepareizu vai dullu. Līdz ar to mākslinieki daudz iesaistījās vides aizsardzības aktivitātēs.

Deviņdesmito gadu vidū, kad valdīja ļoti depresīvs noskaņojums, Vides aizsardzības klubs organizēja savus vairāku dienu dziedāšanas svētkus, kuros piedalījās ne vien mākslinieki, piemēram, Ieva Akurātere, Ilze Grunte, Valts Pūce, Juris Kulakovs, Aivars Neibarts, Andris Bergmanis, bet arī ļoti daudz vietējie iedzīvotāji, jo pasākumi norisinājās dažādās vietās Latvijas laukos. Mākslas moments vides aktīvismā vienmēr ir pastāvējis līdzās.
Foto: Zaļās Atmodas muzeja arhīvs
Sabiedrības aptaujas mūsdienās atklāj, ka Latvijas iedzīvotājiem daba ir svarīga, taču, kad tiek vaicāts par konkrētu rīcību tās vārdā, ne vienmēr esam gatavi ko darīt.

Vides jautājumos nekad viss nebūs kārtībā. Vienmēr būs kas paveicams. Salīdzinot cilvēku uzskatus kaut vai deviņdesmitajos gados un šodien, varu teikt, ka tie ir kardināli mainījušies. Atceros, kā deviņdesmitajos gados Vides aizsardzības klubā cīnījāmies par atkritumu šķirošanu, par zaļāku domāšanu zemnieku vidū, par trolejbusu un auto satiksmes likvidēšanu ap Brīvības pieminekli. Par lietām, kas šodien ir pilnīgi pašsaprotamas. Šodien neviens vairs nebrīnās, ka jāšķiro atkritumi. Neviens nebrīnās, ka jāierobežo automašīnu plūsma, kas iet caur pilsētu. Ka nedrīkst bezjēdzīgi cirst kokus.

Šodien cilvēkiem šie uzskati ir stipri mainījušies. Toreiz mūs uzskatīja par zaļiem muļķīšiem, kas sēdēs kokā, pieķēdēsies pie tā vai rīkosies kā līdzīgi. Par mums smīkņāja gan oficiāli, gan neoficiāli. Šodien tas smaidu vairs neraisa. Šodien ir svarīgi, cik lielā mērā mēs katrs, arī individuāli varam palīdzēt dabai. Tas redzams arī pēc telefona zvaniem, ko saņem Vides klubs un kur mums jautā pēc palīdzības no dažādām Latvijas vietām.
Kas ir biežākās vides problēmas, par kurām iedzīvotāji sūdzas vai kur lūdz pēc palīdzības?

Parasti sūdzas par vietējām problēmām. Piemēram, ja tiek piesārņota kāda upe, nelikumīgi izcirsts mežs vai pat aleja. Vienu brīdi Latvijā bija ļoti smaga situācija ar senajām koku alejām, kuras grasījās likvidēt, lai it kā neradītu bīstamību autobraucējiem. Protams, tas neizklausījās nopietni. Tieši vietējie cilvēki spēcīgi cīnījās par šīm skaistajām alejām.

Vietējie cilvēki ir gatavi cīnīties par savu vietu. Taču atvērts ir jautājums par to, ka viņi ne vienmēr zina, kā to izdarīt. To dzirdam zvanos, ko saņemam. Cilvēki nezina likumus, juridiskos procesus. Nemāk sarunāties ar ierēdņiem. Un nemāk arī uzrakstīt dusmīgas vēstules tajā īpašajā valodā, lai ierēdnis tām vispār pievērstu uzmanību. Cilvēki, kas grib kaut ko darīt, nezina, kā to visu izdarīt tā, lai viņi tiktu uzklausīti. Bet, protams, vienmēr ir arī daļa cilvēku, kuri nedara neko, cerot, ka viss beigsies labi.

Vides aizsardzības klubam ir sauklis – Latvija ir zaļākā valsts pasaulē! Savā ziņā tā ir taisnība, ja skatāmies uz latviešu mīlestību pret savu zemi, ko neesmu novērojusi ārzemnieku attieksmē pret dabu. Ārzemnieki mēdz par mums brīnīties, ka cīnāmies par katru koku, katru krūmu, katru vaboli. Mīlestība uz dabu spēcīgi izpaudās pēdējos divos pandēmijas gados, kad cilvēkiem nebija iespēju izklaidēties vai doties uz ārzemēm. Tad Latvijas meži, pļavas, purvi tika ne pa jokam nobradāti, jo visi devās dabā. Devās nevis tāpēc, ka ir garlaicīgi, bet tāpēc, ka tiešām vēlējās atelpu, mieru, harmoniju.

Latvijas ainava nomierina. Tu tajā jūties labi. Ir sajūta, ka esi mājās. Ne velti latvieši iecienījuši miglu, vētras un sniegputeņus tikpat stipri kā pieneņu pļavas un ziedošas ābeles, atzīstot tās par ļoti skaistām. Latvijas zaļums ir ielikts pašos cilvēkos.

Tagad nāk Eiropas Zaļais kurss, kas sen jau bija vajadzīgs. Tagad būsim spiesti šķirot atkritumus, kaut vai neizmest baterijas sadzīves atkritumos. Tas var šķist apgrūtinoši, bet tas ir jādara. Ja tas nāk piespiedu kārtā, cilvēks var sākt pretoties, taču, domāju, ka dabiskais zaļums mūsos vienmēr uzvarēs. Latvija ir zaļa ne tikai dabas ziņā, bet arī cilvēku ziņā, jo ir daudz tādu, kas gatavi aizsargāt dabu.

Daudzveidība vēlama jebkurā jomā

Publiskajā telpā nereti tos, kam rūp vide, dēvē par dabas draugiem, nevis vides aktīvistiem, kuri savus viedokļus balsta zinātnes datos.

Es iebilstu pret šādu formulējumu, jo tas vairāk saistās ar šo trako rīcību deviņdesmitajos gados. Vides aizsardzības klubam tagad ir pārstāvniecība dažādās vietējās komisijās un padomēs, arī starptautiskās organizācijās. Nevalstiskās organizācijās apvienojas tie vides aizstāvji, kas saprot, ka organizācija ir lielāks spēks, tā spēj izdarīt vairāk nekā viens cilvēks. Ir svarīgi prast ne tikai runāt vai sašutumā klaigāt par pārkāpumiem vai neizdarību, bet arī iet līdzi laikam, saprast likuma robežas, analizēt datus, uzrakstīt projektu. Tādi šodien ir cīņas ieroči, tie atšķiras no astoņdesmito un deviņdesmito gadu paņēmieniem.

Deviņdesmitajos gados Vides aizsardzības klubam bija daudz biedru. 1992. gadā tika izveidota arī Zaļā partija. Notika sapulce, kurā tika lemts, ko darīt: vai pievienoties šai partijai un no kluba pārtapt par oficiālu partiju vai tomēr saglabāt klubu kā nevalstisku organizāciju, lai būtu brīvākas rokas, tiesības gan piekrist un arī nepiekrist. Toreiz tika izlemts, ka klubam jāpaliek kā atsevišķai vienībai, bet Zaļā partija devās politikā, daudziem cilvēkiem aizejot tai līdzi un turpinot savu karjeru kā politiķiem.

Vides aizsardzības klubs vēl aizvien ir nevalstiska organizācija. Vides kluba kādreizējie biedri vēlāk organizēja vēl citas vides organizācijas. Pastāv arī trešā grupa. Tie ir cilvēki, kas kaut ko vēlas darīt, bet nav organizējušies. Tad nu atbalstām šos cilvēkus to vietējās aktivitātēs gan ar padomu, gan dažkārt arī klātienē. Tā ir raiba aina, bet kā jau tas ir dabā – daudzveidība vēlama jebkurā jomā.

Latvijā vēsturiski politiskā līmenī ir neierastas kombinācijas – mums ir partija, kurā līdzās ir gan zaļie, gan zemnieki, mums ir ministrija, kas vienlaikus attīsta reģionus un sargā vidi. Kas ir sekmējis šādus pretrunas iekļaujošus veidojumus?

Atkal jāskatās vēsturiski. Laikā, kad veidojās Zaļā partija, Saeimā bija noteikta 3% barjera, lai partija varētu tikt Saeimā. Tagad ir 5% barjera. Kad parādījās šie pieci procenti, tad partija saprata, ka vieni paši netiks galā. Domāja, ar ko apvienoties. Tajā laikā zemnieki šķita normāls partneris, jo tad jau pilnām mutēm runāja par to, ka nevajag lietot pesticīdus un vārdos virzījās uz šo zaļo domāšanu. Taču izvērtās viss tā, kā izvērtās. Izrādījās, ka zemniekiem ir cits viedoklis par to, kā jāizmanto zeme.

No vienas puses var saprast, jo vajag taču nopelnīt, bet no otras puses šāda savienība tagad šķiet kroplīga. Vieni runā par dabas aizsardzību, bet otri pilnā sparā dabu posta.

Man vienmēr ir zināma vilšanās, piedaloties vēlēšanās. Gribu balsot, jo vēlos pārmaiņas. Mana rociņa stiepjas Zaļās partijas virzienā, bet es par viņiem nebalsoju, jo tā atkal un atkal neatbilst manām gaidām par to, ka šis politiskais spēks pilnā sparā darbosies Latvijas dabas aizsardzībā. Ļoti reti dzirdu no viņiem kaut ko, kas būtu saistīts ar dabas aizsardzību, lai gan tieši šim spēkam vajadzētu kliegt un brēkt par katru koku, lai cik neprātīgi tas neizklausītos. Man žēl, ka Zaļā partija neuzticas pati sev un, šķiet, ka it kā nesaprot, ka viņi varētu aizņemt šobrīd tik ļoti populāro dabas aizsardzības un zaļā dzīvesveida nišu un nez kādi "zemnieki" viņiem nebūtu vajadzīgi. Domāju, ja viņi tam pievērstos ar pienācīgu enerģiju un spītību, viņiem būtu milzīgs skaits atbalstītāju. Piemēram, jaunatne, kas jūsmo par zaļo dzīvesveidu. Zaļais dzīvesveids pašreiz ir modē. Cilvēki domā līdzi tam, ko viņi ēd, ar ko brauc, kā atpūšas. Šķiet, ka Latvijas vienīgais politiskais zaļais spēks uz to vispār nereaģē, bet, iespējams, ka politika ir politika, tur verd cita dzīve.

Atmoda tuvojās lieliem soļiem

Kas radījis situāciju, ka vides aktīvisms savulaik kalpojis par atmodas pavadoni un virzītāju, taču šodien vides jautājumi ir kļuvuši margināli, pat zināmā mērā nomaļi? Kas radījis šo bedri starp deviņdesmito gadu entuziasmu un mūsdienu jaunatnes zaļā dzīvesveida daudzināšanu?

Tie bija ārprātīgie deviņdesmitie gadi, kad cilvēkiem gāja ļoti grūti. Tiešām grūti. Vides aizsardzības klubam, kas tika dibināts 1987. gadā, 1989. gadā bija tūkstošiem biedru visā Latvijā. Tolaik tā bija gandrīz vienīgā publiskā organizācija, kur varēja iestāties un brīvi runāt, piedalīties akcijās un mītiņos. Šie gadi bija ļoti enerģētiski. Manā rīcībā ir milzīgs saraksts ar to, ko tajos gados klubs darīja. Praktiski katru dienu kaut kas notika – talkas, akcijas, mītiņi, dažādi pasākumi, tai skaitā arī kultūras.

Kas tolaik rosināja uz tik aktīvu rīcību, aizsākot šo Zaļo atmodu? Ko slēpj šis vārdu savienojums?

Viss aizsākās ar pirmo mītiņu par tīru gaisu Rīgā. Skaidrs, ka tas bija politisks mītiņš. Ne vairāk, ne mazāk. To palika zem vides lozunga, lai vieglāk būtu iziet ielās un pulcēties. Tajā laikā tādas aktivitātes netika atbalstīts nekādā veidā. Cilvēki, kuri toreiz izgāja ielās, manuprāt, bija ļoti drosmīgi.

Pēc tam sākās milzu mītiņi pret metro būvniecību Rīgā, kas arī bija politiski. Atmoda tuvojās lieliem soļiem. Arī Vides aizsardzības kluba aktivitātes bija politiski iekrāsotas. Tas bija laiks, kad visi cilvēki bija pamodušies. Ne tikai pamodušies, bet apņēmības un darboties gribas pilni. Klubam toreiz bija tikai viens uzstādījums – Latvijai jākļūst brīvai un neatkarīgai. Tas arī tika sludināts visos veidos.

No 1987. līdz 1992. gadam Vides klubam bija darbīgi gadi. Tad parādījās Tautas fronte un vēl citas organizācijas, kas darbojās jau politiski. Daudzi aizgāja uz šīm citām, lielajām organizācijām. Vides aizsardzības klubs orientējās uz vides un dabas aizsardzību, jo tā vienmēr lielā mērā bijusi saistīta ar valsts aizsardzību. Kaut vai lielie uzņēmumi un fabrikas, kuras izmanto ķīmiskas vielas un piesārņo zemi, upes. Arī meži, kuri bezjēgā tika izcirsti. Cilvēku aktīvā iesaiste bija saistīta ar politisko un ekonomisko stāvokli valstī. Vides klubs bija tas, kas valstiskā līmenī izcēla jautājumu par Vides ministrijas nepieciešamību, par Baltijas jūras piesārņojumu. Daudzi vides entuziasti tieši ar Vides kluba starpniecību sāka veidot savas karjeras. Tas kalpoja kā pakāpiens, uz kā atbalstīties. Milzīgais biedru skaits saruka. Tie, kas vēlējās turpināt kaut ko darīt vides aizsardzībā, palika klubā, tie, kas vēlējās darboties politikā, meklēja citas iespējas.

Deviņdesmitie gadi bija šausmīgi. Vides kluba sekretāre sēdēja neapkurināmās telpās. Naudas nebija. Nevienam neko nemaksāja, par algām nerunājot. Amerikas latvieši uzdāvināja klubam pirmo datoru, ar kuru neviens nemācēja apieties. Haotiskais laiks deviņdesmitajos atstāja lielu iespaidu uz kluba dzīvi, cilvēkiem pirmkārt nācās domāt par to, kā izdzīvot. Tomēr šogad, 23. februārī, Vides aizsardzības klubs svinēs savu 35 gadu pastāvēšanu. Lai cik raibi gājis, klubs pastāv un darbojas arī šodien un ir viena no vecākajām sabiedriskajām organizācijām Latvijā.
Ko atskatoties varam minēt par ekonacionālisma nosargāto, bet ko ­– par pazaudēto šajos 35 gados?

Nosargāts ir diezgan daudz. Piemēram, klubs bija pirmais, kas ierosināja izveidot Ķemeru Nacionālo parku, arī citas aizsargājamas teritorijas, kas ir Latvijā.

Bezgalīgās cīņas par kāpu neaizbūvēšanu diemžēl zaudējām Jūrmalas pilsētu. Neraugoties uz to, ka cilvēki iebilst un protestē, Jūrmala vai nu tiek izpārdota vai tajā atkal kaut ko būvē un parasti uz kāpu vai mežu rēķina. Jūrmala, kas būtu varējusi kļūt par ļoti skaistu, brīnišķīgu kūrortpilsētu, ir caurbraucams miests, lai apstātos pie jūras citās vietās.

Ļoti daudz cīnījāmies pret mežu izciršanu. 1997. gadā zviedri taisījās būvēt Latvijā celulozes rūpnīcu, un tiem grasījās pārdot milzīgas mežu platības. Tad klubs ar tiesu starpniecību panāca to, ka meži netiek pārdoti zviedriem un rūpnīcu neuzbūvēja. Tā bija liela uzvara tolaik.

Cilvēki bieži saka, meži taču ir atjaunojamais resurss, koki ataug. Jā, protams, bet jāieklausās speciālistos. Cik daudz skābekļa spēj saražot viens liels, vecs koks un cik daudz – jauns, nupat iestādīts kociņš? Dažādie viedokļi par mežu vienmēr ir bijuši, līdz ar cīņām pret to izciršanu. Ulmaņa laikos bijis vēl trakāk, padomju laikos arī, bet tas nenozīmē, ka arī šodien tā jābūt.

Aizstāvējām Daugavu, ko gribēja pārvērst par kanālu, atņemot tai lokus, taču tas tika apstādināts un, paldies Dievam, tas nenotika.

Ir bijušas daudzas lietas, kur šie "dabas draugi" ir iejaukušies ar savām niknajām balsīm un parakstiem, arī ar likumdošanas zināšanām. Tagad sabiedrībā vecāka gadagājuma cilvēki dažreiz domā, ka iziesim ielās kā agrāk un viss notiks. Nē, šodien tas vairs nedarbojas. Protams, var iet ielās, izbļaustīties, svilpt, kratīt paštaisītus plakātus, tomēr tas izraisīs tikai nožēlu, bet reālu labumu noteikti nedos. Ja nezini likumdošanu, ja nemāki savas idejas pamatot, ja kaut mazliet nav zināšanu, tad nekā!

Ko darīt? Jāiet uz publiskajām apspriešanām, kad tādas tiek izsludinātas. Tās domātas tieši iedzīvotājiem. Esmu gājusi tepat, kur dzīvoju, pie Mārupītes. Saprotu, ka tajā brīdī tas ir svarīgi, lai mūsu viedoklī klausītos. Paņēmieni, kā būt pilsoniski aktīvam vides lietās, ir mainījušies, taču tie darbojas, ja vien zini, kā šos paņēmienus izmantot.

Rūpēties par savu vietu

Foto: no Leldes Stumbres privātā arhīva
Deviņdesmitajos gados vienojošais bija vēlme pēc brīvības. Iepriekš minējāt mūsdienās vietējo kopienu spēku. Kas var būt vienojošais mūsdienu sabiedrībai, lai tā nepaliktu vienaldzīga ne tikai pret to vienu koku, ko nocērt mājas priekšā, bet domājot sistemātiskāk par vides jautājumiem?

Kas der visam, neder nekam. Ja man saka, lai cīnos par zaļo kursu Latvijā, tas man neko neizsaka. Ja man saka – sakārto savu vietu, to es saprotu. Vispirms es rūpēšos par savu dzīvokli, savu māju, savu dārzu, savu ielu. Pēc tam paskatīšos, kas tur tālāk notiek, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Katram ir jāstrādā tur, kur viņš atrodas, kur viņš dzīvo. Jāskatās, vai tur ir viss kārtībā.

Pateikt, ka es mīlu visu cilvēci, ir nepateikt neko. Ja nemīli savu māti vai māsu, vai onkuli, tad jau ir problēma. Jāmīl savi cilvēki, kas ir apkārt, tad pamazām tiksi arī līdz visai cilvēcei. Tieši tas pats ir arī par vides lietām.

Savā vietā, vienalga, vai tie ir lauki vai pilsēta, tu ļoti labi zini, kas notiek, kas te būtu darāms, kādi cilvēki dzīvo, pie kuriem var vērsties, pie kuriem ne. Tu zini vietējo situāciju.

Mums ir bijuši gadījumi, kad kluba eksperti aizbrauc uz kādu publisko apspriešanu, kur ir jautājumi par vides lietām. Atbraucam, ieskatāmies papīros, saprotam situāciju, taču zemūdens akmeņus mēs nezinām. Bet tie tur ir un kā vēl! Vietējo zināšanas šādos gadījumos ir izšķirīgas. Varam palīdzēt ar padomu, bet katram ir jārūpējas par savu vietu tur, kur viņš atrodas. Latvija nav tik milzīga, lai neteiktu, ka maza. Ja visi kopā katrs sakoptu savu vietu un to uzpasētu, viss vairāk vai mazāk varētu būt kārtībā.

Pašlaik nevaru iedomāties, kas varētu saliedēt visu Latviju kā kādreiz Barikāžu laikā. Toreiz tie bija kara draudi. Nedod Dievs! Es negribu karu, un es negribu, ka man draud ar karu. Protams, ka saliedēsimies, ja būs vajadzība. Par to man nav nekādu šaubu. Es no sirds ticu latviešiem. Uzskatu, ka viņi viens par otru stāvēs un kritīs, ja vajadzēs. Vides aizsardzības ziņā, kā jau teicu, katram ir sava vieta un savi apstākļi. Latvijā mums katram pat ir savs klimats – tas, kas ir Kurzemes pilsētās, nebūs Alūksnē. Tas ir brīnumaini un arī ļoti labi.

Tas attiecas arī uz Eiropas regulām. Šķiet, ko gan viņi no mums grib, bet beigās izrādās, ka katra valsts drīkst darīt tā, kā tai pašai tas nepieciešams. Ir jāsaglabā ne vien dabas daudzveidība, bet arī sabiedrības daudzveidība. Tas man šķiet daudz interesantāk arī kā rakstniecei. Daudzveidība cilvēkos un sabiedrības slāņos man dod neizsmeļamus iemeslus kaut ko uzrakstīt.

Tas, ko saklausu, ir ticība, ka spēks ir vietējās kopienas līderībā. Lai katrā apkaimē ir kāds, kas var iedvesmot pārējos. Jūs dzīvojat netālu no Mārupītes. Arī teātrī runā par vides problēmām. Režisors Valters Sīlis radīja izrādi-pārgājienu "Mārupīte", kas runā par vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām Latvijā, ķīmiskām vielām noplūstot Mārupītē. Pēc pāris gadiem viss ir aizmirsts. Vai mākslas loma ir dokumentēt esošo situāciju vai iedvesmot rīkoties?

Mākslā vissvarīgākās ir emocijas. Ja mani mākslas darbs neaizkustina nekādā veidā, pat neizraisa dusmas, tad es paeju šim mākslas darbam vienaldzīgi garām. Ja sajūtu emociju jebkādā veidā – niknumu, maigumu, līdzjūtību, draudzību, mīlestību, jebko –, tad mākslas darbs man ir pieskāries. Citreiz vieglāk, citreiz garāmejot, bet citreiz, atstājot brūci. Arī te vienmēr vajadzīga tā pati mūsu mīļā daudzveidība.

Nav iespējams pieprasīt māksliniekiem kaut ko dokumentēt. Mākslā viss ir saplūdis bez konkrētām robežām. Tagad top daudzi dokumentālie romāni. It kā no vienas puses tie dokumentē laiku un cilvēku, bet no otras puses romānā ir arī paša rakstnieka vīzijas. Taču arī šajos dokumentālajos romānos es meklēju emocijas. Ja atrodu, tas mani aizrauj un tas nozīmē, ka darbs mani iespaidojis kādā noteiktā veidā. Parasti pozitīvi.

Bet ir arī darbi, kas iespaido negatīvi. Arī negatīvas lietas var izraisīt pozitīvas pārmaiņas vai vēlēšanos ko darīt citādi, ja vien mākslinieks spējis to parādīt talantīgi.

Esmu ievērojusi, ka, rakstot darbus par vides aizsardzību, nereti tie sanāk didaktiski. Didaktika mani neuzrunā nevienu sekundi. Iespējams, tā tēma ir sāpīga. Vai pārāk akūta. Vai rakstniekam tā liekas vienkārši bezcerīga. Man nav gadījies izlasīt tiešām labu darbu (te domāju prozu, par dramaturģiju nemaz nerunājot), kas veltīts kādai vides aizsardzības tēmai, lai gan esmu liela lasītāja. Gaidīsim. Viss var notikt.

Tātad mākslinieka uzdevums vides aizsardzības tēmu kontekstā ir neatstāt vienaldzīgu?

Jā, tas, manuprāt, ir pats galvenais. Ja paej garām bildei un nekas nesakustas iekšā, ja klausies mūziku un tā kļūst par fonu, tas neder. Radošiem cilvēkiem emociju izraisīšanas mēģinājumi ir smags darbs. Tas nav vienkārši.

Muzejs, kas dokumentē neprātīgo laiku

No Zaļās atmodas pietuvojoties Zaļās atmodas muzejam, jājautā, vai vides aizsardzība mums ir kļuvusi par muzejisku vērtību? Kādi ir Zaļās atmodas muzeja mērķi šodien? Ko varam pateikt un ko gribam pateikt šodien sabiedrībai ar muzeja starpniecību?

Nav tā, ka vides aizsardzību tagad noliekam muzeja plauktā, lai tā būtu eksponāts vai vēsturiska vērtība. Nē, tā nav. Zaļās atmodas muzejs būtībā ir Vides aizsardzības kluba muzejs. Vides aizsardzības kluba vēsture. Tas ir mazs, bet ļoti intensīvs laika posms no 1986. līdz 1995. gadam, kad klubs gan veidojās, gan sāka savu darbību.

Mums no tiem gadiem bija sakrājušies ļoti daudz un dažādi materiāli: gan fotogrāfijas, gan videoieraksti, gan dažādi dokumenti. Kādā brīdī mēs sapratām, ka, pirmkārt, tas viss jau ir vēsture, un, otrkārt, tas ir interesanti. Vēsture, kad milzīgais monstrs – Padomju Savienība – jau lēnām brūk, kad cilvēki jau sāk mosties. Tas viss pie mums ir dokumentēts. Sapratām, ka vajag saglabāt. Vienīgais, kur to var saglabāt, ir muzejs. Var jau turēt to visu kastēs un noslēpt bēniņos, bet muzejs ir tā vieta, kur tas tiks saglabāts, fiksēts, dokumentēts un neaizies bojā.

Mums palaimējās, ka Jūrmalā uzradās krāšņas telpas, kur darbojāmies piecus gadus, veidojot šo muzeju. Muzejs šodien vairs nav apputējušas un vecas lietas, bet dažādi atraktīvi veidi, kā stāstīt par vēsturi. Muzejā vienmēr ir vērts ieskatīties. Daudziem tas laiks ir aizmirsies, daudzi to vispār nezina.

Pagājušā gadā no Jūrmalas telpām mums lika aiziet. Kāpēc? Nezinu. Bet nekas nav beidzies. Tie bija ļoti aktīvi muzeja veidošanas gadi, tie bija vajadzīgi, lai mēs, neprofesionāli muzejnieki, saprastu, kā strādāt tālāk. Tagad meklējam telpas Rīgā, vēlamies visu turpināt. Viss salikts kastītēs, gaida, lai atkal ieraudzītu dienas gaismu.

Mēs gribam izstāstīt šos stāstus par pilnīgi neprātīgo laiku, kad cilvēki bija entuziasma pilni, strādāja par velti, ar pliku entuziasmu, gāja kilometriem tālu kājām, lai nokļūtu kādā mītiņā, viens otru atbalstīja, ēda nav pat zināms, ko, jo neviens to nevar paskaidrot. Visi rausta plecus, neatceras. Atceras tikai to, ka veikali bijuši tukši.

Tam visam ir viens skaists izskaidrojums. Tā bija jaunība. Visi bija jauni, un visiem gribējās kaut ko darīt un piedalīties. Ideja par brīvu Latviju, protams, pastāvēja, tas tiešām vienoja cilvēkus. Mums, šķiet, bijušas tikai divas lietas, kas ir vienojušas cilvēkus – brīvības, neatkarības ideja un kara draudi.

Citiem vārdiem sakot, bailes un cerība.

Tās ir ļoti spēcīgas lietas, jo tās tiešām var cilvēku piecelt kājās un likt iet un cīnīties. Toreiz tas arī notika.

Kas jūs personīgi ikdienā uztrauc, raugoties Latvijas situācijā vides lietās?


Mani kaitina tas, ka zaļais dzīvesveids būtībā patreiz ir paredzēts bagātiem cilvēkiem. Ja tu gribi nopirkt kārtīgu pārtiku bez pesticīdiem, bez liekā iepakojuma, bez nevēlamām vielām tajā, tas ir vairākas reizes dārgāk par parasto pienu, sviestu vai veļas pulveri. Tas nav domāts vidējam Latvijas iedzīvotājam. Ikdienā šo pārtiku nepirksi.

Var jau paziņot, ka jāpāriet uz elektroautomašīnām. Es ar lielāko prieku kā autobraucēja pārietu uz elektroauto, ja vien tas būtu iespējams. Pat ja man piešķir piecus tūkstošus eiro, es vienalga šo auto nevaru atļauties, ja automašīna maksā ap 30 tūkstošiem eiro. Tieši tas pats ir ar saules paneļiem. Kā es tos vēlētos uz savas mājas jumta! Tomēr – nevaru atļauties. Par dārgu.

Nekad nesapratīšu arī, kāpēc Latvijas āboli ir dārgāki par poļu āboliem, lai gan visu laiku runā par resursu taupīšanu. Latvijas āboli, ko varu paņemt no dārza, nav sliktāki par poļu āboliem. Vai Ķīnas ķiploki? Kāpēc? Kāpēc jūs man visu laiku stāstāt, ka vajag veselīgi dzīvot, bet neļaujat man to darīt, jo tas ir dārgi? Vai zaļais dzīvesveids būs domāts visiem vai tomēr tikai atsevišķai sabiedrības daļai?
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.