Nopirkt, pavalkāt, izmest
Modes industrijas graujošā ietekme uz vidi
Raksts: Sabīne Košeļeva
Foto: AFP/Scanpix/LETA
Foto: AFP/Scanpix/LETA
Apģērbs ir ne tikai funkcionāla lieta, kas silda un pasargā no lietavām, bet tas arī ko stāsta par valkātāju. Apģērbs ir veids, kā izpaužam sevi un signalizējam par savu statusu, taču tam ir arī itin tumša ēnas puse, jo mūsdienās masveidā ražotais "fast fashion" apģērbs, kam tiek patērēti milzu resursi, nav paredzēts ilgstošai valkāšanai – ap 80% tekstila industrijas radīto materiālu nonāk izgāztuvēs un tikai 1% materiālu tiek pārstrādāts jaunos apģērbos.
"No 2000. līdz 2015. gadam apģērba ražošanas apjoms pasaulē ir dubultojies, un patlaban mēs jau ejam uz trīskāršošanos, turpretī iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 23% – apģērbs iet pa priekšu cilvēkiem. Vidēji mums ir piecreiz vairāk apģērba nekā mūsu vecvecākiem, taču paradoksālā kārtā 80% laika mēs valkājam tikai 20% savas garderobes," atklāj Modes muzeja speciāliste Agrita Grīnvalde.
Te pie vainas ir mūsdienu bezpersoniskā patērniecība, kuras pavadā dūšīgā tempā visai akli rikšojam. Ja pagātnē lielākā daļa apģērbu tika šūta pēc individuāla mēra pie viena un tā paša meistara, tad šodien mēs nezinām, kas, kur un kādos apstākļos šuj mūsu drēbes.
Te pie vainas ir mūsdienu bezpersoniskā patērniecība, kuras pavadā dūšīgā tempā visai akli rikšojam. Ja pagātnē lielākā daļa apģērbu tika šūta pēc individuāla mēra pie viena un tā paša meistara, tad šodien mēs nezinām, kas, kur un kādos apstākļos šuj mūsu drēbes.
Eiropas Savienības (ES) normatīvi nosaka, ka no 2025. gada 1. janvāra visās dalībvalstīs jābūt izveidotai tekstila atkritumu šķirošanas sistēmai. Latvija bijusi ļoti priekšzīmīga un konteineru sistēmu eksperimentālā kārtā ieviesusi jau pērn. Tiesa, šie konteineri ir paredzēti nevajadzīgā tekstila savākšanai un šķirošanai, bet ne pārstrādei. Daļa tekstila tiek nodota labdarībai, daļa nonāk otrreizējā tirgū, taču no 20 līdz 40% tik un tā savu mūžu beidz izgāztuvē, jo neko ar to vairs nav iespējams iesākt.
Laika posmā no 1960. gada līdz 2015. gadam tekstila atkritumu apjoms pasaulē ir palielinājies par 811%. Arī Latvijā atkritumos nonāk apmēram trešdaļa nevajadzīgā apģērba – vairāk nekā 40 tūkstoši tonnu tekstila ik gadu. Rietumos šie dati ir vēl skarbāki.
Sintētiskie materiāli (viskoze, neilons, akrils, poliesters, likra u. c.) dabā nesadalās līdz pat 200 gadiem, savukārt to negatīvā ietekme uz vidi aizsākas jau to kalpošanas laikā. Proti, katrā mazgāšanas reizē sintētiskās šķiedras izdala plastmasas mikrodaļiņas, kas ar notekūdeņiem nonāk jūrās un okeānos. Tur tās uzkrājas dzīvnieku organismos un caur pārtikas ķēdi nonāk cilvēka organismā.
Turklāt arī dabīgas izcelsmes šķiedras, piemēram, kokvilna, sadaloties izdala metānu, kas ir viena no jaudīgākajām siltumnīcas efektu radošajām gāzēm. "Kopumā apģērba un apavu ražošana rada 10% no siltumnīcas efekta gāzēm – tas ir gandrīz tikpat, cik visa ES, kā arī vairāk nekā starptautiskie avio un kuģu pārvadājumi kopā," stāsta Grīnvalde.
Paradoksāli, bet dabīgā kokvilna ir viens no netīrākajiem kultūraugiem pasaulē, jo kokvilnas audzēšanai izmanto ļoti daudz pesticīdu – aptuveni kilogramu uz hektāru. Tie iesūcas augsnē, nonāk gruntsūdeņos, tālāk upēs, jūrās un okeānos, kur izmaina mikrofloru, nonāk dzīvajos organismos, līdz sasniedz arī cilvēku.
Turklāt kokvilnas audzēšanai ir nepieciešams milzīgs daudzums ūdens, jo tā aug sausos un karstos reģionos. Kokvilnas plantāciju apūdeņošanai tiek veidotas milzīgas irigācijas sistēmas, ņemot ūdeni no ezeriem un upēm, kā rezultātā dabiskās ūdenstilpes tiek iznīcinātas.
Turklāt arī dabīgas izcelsmes šķiedras, piemēram, kokvilna, sadaloties izdala metānu, kas ir viena no jaudīgākajām siltumnīcas efektu radošajām gāzēm. "Kopumā apģērba un apavu ražošana rada 10% no siltumnīcas efekta gāzēm – tas ir gandrīz tikpat, cik visa ES, kā arī vairāk nekā starptautiskie avio un kuģu pārvadājumi kopā," stāsta Grīnvalde.
Paradoksāli, bet dabīgā kokvilna ir viens no netīrākajiem kultūraugiem pasaulē, jo kokvilnas audzēšanai izmanto ļoti daudz pesticīdu – aptuveni kilogramu uz hektāru. Tie iesūcas augsnē, nonāk gruntsūdeņos, tālāk upēs, jūrās un okeānos, kur izmaina mikrofloru, nonāk dzīvajos organismos, līdz sasniedz arī cilvēku.
Turklāt kokvilnas audzēšanai ir nepieciešams milzīgs daudzums ūdens, jo tā aug sausos un karstos reģionos. Kokvilnas plantāciju apūdeņošanai tiek veidotas milzīgas irigācijas sistēmas, ņemot ūdeni no ezeriem un upēm, kā rezultātā dabiskās ūdenstilpes tiek iznīcinātas.
Uzskatāms piemērs – Arāla jūra. 1960. gadā ezera platība bija 68 900 kvadrātkilometru, savukārt 2010. gadā – vien 13 900 kvadrātkilometru. Kokvilnas lauku apūdeņošanas sistēmu dēļ ezera ūdens kļuva arvien sāļāks, nogalinot teju visu dzīvību tajā un iznīcinot zvejniecības nozari. Turklāt sauso gultni klāj lauksaimniecībā izmantotās ķimikālijas, ko vējš tālāk iznēsā, apdraudot cilvēku veselību un degradējot arī pārējo lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Arāla jūras izžūšana ir mainījusi arī apkārtnes klimatu – vasaras kļuvušas karstākas un sausākas, bet ziemas aukstākas.
Lai saražotu kilogramu kokvilnas šķiedras, nepieciešami 20 tūkstoši litru ūdens. Viena T-krekla izgatavošanai vajadzīgi 2700 litri ūdens.
Taču ar to stāsts nebūt nebeidzas. Kokvilnas šķiedra pēcāk tiek balināta, krāsota un mīkstināta, bet ar 3500 dažādām kaitīgām ķīmiskām vielām piesārņotie notekūdeņi jau atkal nonāk dabā. Šī iemesla dēļ tekstila nozare ir lielākā notekūdeņu piesārņotāja pasaulē, radot 20% no visiem piesārņotajiem notekūdeņiem.
Viens no problemātiskākajiem aspektiem tekstila izstrādājumu pārstrādes procesā ir tas, ka apģērbs visbiežāk sastāv no dažādu šķiedru sajaukuma, turklāt pārsvarā tajā ir iestrādāti arī aizdares materiāli un dekoratīvi elementi – rāvējslēdzēji, kniedes, spīguļi utt., kas ir jānoņem, padarot pārstrādi ekonomiski neizdevīgu. Pozitīvs piemērs ir Francija, kur apģērbu ražotājiem, laižot apritē jaunus izstrādājumus, ir jāsamaksā nodeva tekstila savākšanas un šķirošanas nozarei, tādējādi uzņemoties atbildību.
"Noteikti jāņem vērā arī sociālais aspekts – 80% apģērbu nozarē nodarbināto ir sievietes un tikai 2% saņem taisnīgu atalgojumu. Kad pērku lētu apģērbu, es neapzinos, ka šo starpību starp cenu un patiesajām izmaksām sedz sievietes Āzijā vai Āfrikā, kuras strādā briesmīgos apstākļos un saņem nožēlojamu atalgojumu, kā arī cieš no, iespējams, dažāda veida vardarbības, nemaz nerunājot par neeksistējošām sociālajām garantijām. Būtībā tā ir mūsdienu verdzības forma," rezumē Grīnvalde.
Modes industrijas un lēto apģērbu graujošā ietekme uz vidi ļoti uzskatāmi un skaudri atainota dokumentālajā filmā "The True Cost" ("Patiesā cena"), atklājot gan vides, gan sociālos, gan arī patērniecības psiholoģiskos aspektus.
Viens no problemātiskākajiem aspektiem tekstila izstrādājumu pārstrādes procesā ir tas, ka apģērbs visbiežāk sastāv no dažādu šķiedru sajaukuma, turklāt pārsvarā tajā ir iestrādāti arī aizdares materiāli un dekoratīvi elementi – rāvējslēdzēji, kniedes, spīguļi utt., kas ir jānoņem, padarot pārstrādi ekonomiski neizdevīgu. Pozitīvs piemērs ir Francija, kur apģērbu ražotājiem, laižot apritē jaunus izstrādājumus, ir jāsamaksā nodeva tekstila savākšanas un šķirošanas nozarei, tādējādi uzņemoties atbildību.
"Noteikti jāņem vērā arī sociālais aspekts – 80% apģērbu nozarē nodarbināto ir sievietes un tikai 2% saņem taisnīgu atalgojumu. Kad pērku lētu apģērbu, es neapzinos, ka šo starpību starp cenu un patiesajām izmaksām sedz sievietes Āzijā vai Āfrikā, kuras strādā briesmīgos apstākļos un saņem nožēlojamu atalgojumu, kā arī cieš no, iespējams, dažāda veida vardarbības, nemaz nerunājot par neeksistējošām sociālajām garantijām. Būtībā tā ir mūsdienu verdzības forma," rezumē Grīnvalde.
Modes industrijas un lēto apģērbu graujošā ietekme uz vidi ļoti uzskatāmi un skaudri atainota dokumentālajā filmā "The True Cost" ("Patiesā cena"), atklājot gan vides, gan sociālos, gan arī patērniecības psiholoģiskos aspektus.
