Par pretrunīgajām cilvēka un dzīvnieka attiecībām.
Saruna ar filozofu Arti Sveci
Teksts: Kitija Balcare
Foto: Mārtiņš Purviņš, "Delfi"
Ļoti dīvainas attiecības. Tā savu pētniecisko interesi par cilvēka un dzīvnieka attiecībām un līdz ar to par dzīvnieku studijām raksturo Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents – filozofs un publicists Artis Svece. Sarunā filozofs ved teju kultūrvēsturiskā ceļojumā, raksturodams, kā laika gaitā mainījušās nereti visnotaļ pretrunīgās cilvēka un dzīvnieka attiecības, kuras daži autori dēvē pat par šizofrēniskām.
Bet kam ir domātas mušas?
Kurus varam uzskatīt par būtiski izšķirošiem pavērsieniem vēsturē vai filozofiskajā domā, kas ir nozīmīgi ietekmējuši cilvēka un dzīvnieku attiecību izpratni?

Attiecības ar dzīvniekiem visu laiku ir bijušas gana sarežģītas. Apziņa, ka dzīvnieks tomēr nav objekts, cilvēkiem ir bijusi izsenis. Tā ietekmējusi arī izturēšanos pret dzīvniekiem. Gan dzīvnieku brīvības ierobežošana, gan gaļas ēšana jau sen ir apzināta kā problēma un raisījusi cilvēku šaubas. Līdz ar to arī pavērsieni cilvēka attieksmē pret dzīvniekiem nav īsi raksturojami.

Ja koncentrējamies uz Rietumu filozofiju, jāapzinās, ka Rietumu attieksme pret dzīvniekiem nav universāla. Ja skatāmies Austrumu vai Amerikas virzienā, tur cilvēka un dzīvnieka attiecības un to izpratne ir bijusi atšķirīga. Vienlaikus rietumniekiem ir vēlme to visu romantizēt, iztēlojoties, ka indiāņu princese Pokahonta sarunājas ar vāverēm un ka tradicionālajās kultūrās visi dzīvojuši harmonijā ar dabu, kas tā nebūt nebija. Maldīgs pieņēmums ir arī tas, ka, piemēram, budisti to vien dara, kā mīl dzīvniekus. Tas nav tiesa.

Kā laika gaitā mainās priekšstats par dzīvnieku un tā līdzību vai atšķirību no cilvēka?

Rietumu filozofijā liela diskusija, kura daudz ko ietekmējusi, notika jau antīkajā laikā. Platonisti uzskatīja, ka dzīvniekam ir racionāla dvēsele un ka tā reinkarnējas, tāpēc mēs nedrīkstētu radikāli nošķirt dzīvniekus un cilvēkus. Aristoteliskajā tradīcijā tiek uzskatīts, ka dzīvniekam nav tāda prāta, kāds ir cilvēkam. No tā arī izriet daudzi diskutējami jautājumi, piemēram, par to, vai drīkstam dzīvnieku izmantot pārtikā. Šī diskusija atstāja diezgan lielu iespaidu arī uz vēlāko Rietumu filozofiju.

Otrs nozīmīgs pavērsiens ir kristietības ietekme uz Rietumu kultūru. Mūsdienās kristietības izpratne un teksti tiek pārinterpretēti: vairāk parādās interpretācijas, kurās Svētajos rakstos tiek saskatīta prasība rūpēties par dzīvniekiem. Bet patiesībā jau 16.–17. gadsimtā notika plašas diskusijas par veģetārisma vietu kristietībā, tai skaitā – vai Ādams bija veģetārietis un vai būt veģetārietim pieder pie kristieša ideāla. Piemēram, Ņūtons atteicās lietot uzturā truša gaļu, jo uzskatīja, ka arī uz kristiešiem attiecas Apustuļu darbos minētais aizliegums pārtikā lietot nožņaugta dzīvnieka gaļu, bet trušus tolaik medīja ar cilpām.

Tomēr jūdaiski kristīgais skatījums, kā Rietumos tas gadsimtu gaitā interpretēts līdz pat 20. gadsimtam, ir tāds, ka pasaulē ir skaidra hierarhija: augšā ir cilvēks, apakšā – dzīvnieks. Dzīvnieki neatrodas pasaulē nejauši, bet ir radīti, lai cilvēks tos varētu izmantot. Dzīvnieks ir kā darbarīks, tādēļ arī pret viņu var attiecīgi izturēties.

Tātad tolaik pastāvēja priekšstats, ka katrai dzīvai būtnei vai drīzāk pat radībai ir sava funkcija?

Atklājās arī problēmas, par kurām savā laikā tika pietiekami plaši diskutēts. Kāpēc tad pastāv čūskas? Kāpēc ir plēsīgie dzīvnieki? Kādā mirklī pastāvēja versija, ka līdz cilvēka grēkā krišanai visas būtnes dzīvojušas harmonijā un plēsēji nevienu nenogalināja, bet 18. gadsimtā zinātnieki saprot, ka kaut kas nav īsti pareizi, jo plēsēja anatomija un fizioloģija ir piemērota tieši gaļas ēšanai. Kā tad šāds dzīvnieks, būdams paradīzē, varētu nebūt gaļēdājs? Kāpēc tad Dievs ir radījis būtnes, kuras, pirmkārt, ir kaitīgas, otrkārt, šķietami nederīgas? Govs ir domāta, lai dotu pienu, bet zoss, lai dotu spalvas, bet kam ir domātas mušas?
Šokējošā ideja par evolūciju
Kad šajā pasaules skatījumā ienāk doma par to, ka dzīvnieks varētu nebūt hierarhiski zemāks par cilvēku?

Tuvojoties 18. gadsimtam, attieksme pret dzīvniekiem mainās. Filozofijā ienāk diskusija par dzīvnieka saprātu, kam ir ārkārtīgi liela ietekme uz dzīvnieka izpratni dabaszinātnēs, bioloģijā. Dekarts paziņoja, ka dzīvnieks ir automāts, kaut kas līdzīgs pulkstenim. Šī diskusija turpinās vēl šobaltdien.

Dzīvnieku vēstures pētnieks Kīts Tomass uzskatīja, ka 17.–18. gadsimtā, sevišķi Anglijā, cilvēki atsakās no idejas par skaidro hierarhiju un pret dzīvniekiem ir arvien empātiskāki – viņus uztrauc dzīvnieku ciešanas. Rodas jautājums, vai mans iemīļotais sunītis vienkārši nomirst un viņa dvēsele nav mūžīga, nespējot nokļūt pie Dieva paradīzē un tamlīdzīgi.

Vēl viens lielais pavērsiena punkts dzīvnieku izpratnē, kas ietekmēja arī filozofisko domu, ir Čārlzs Darvins. Tolaik Darvina teorija ir šoks. 19. gadsimtā dominē ideja par harmonisko pasauli, ko radījis Dievs un kur katrai būtnei ir sava vieta – gan cilvēkam, gan dzīvniekam –, tāpēc nav pretrunas starp reliģiju un dabaszinātnēm. Un tad nāk Darvina teorija, kas liek šo pārliecību apšaubīt, – daba ir nejauša, kaut kādā ziņā nežēlīga, tajā nav nemainīgas kārtības.

Britu naturālists un mācītājs Filips Gosijs, kurš rakstīja bestsellerus par dabu, pārstāja publicēties, jo vairs nespēja savienot ideju par harmonisko Dieva radīto pasauli ar Darvina versiju par evolūciju. Tam visam klāt ir arī jautājums par cilvēku – vai cilvēks tomēr nav attīstījies no dzīvnieka? Līdz tam valda priekšstats, ka pastāv radikāla atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku, bet Darvins to liek apšaubīt.
Beidzamais lielais pavērsiens cilvēka un dzīvnieka attiecībās ir saistāms ar 20. gadsimta vidu, kad filozofijā ienāk dzīvnieku ētikas problēmas un dzīvnieku tiesību jautājumi vienlaikus ar vides ētiku. Daļēji tas, protams, ir saistīts ar ekoloģisko krīzi, bet ne tikai.

Lai neēstu noburtu gaļu
Kas ir iezīmīgs cilvēka un dzīvnieka attiecībām mūsu vēsturē? Vai Latvijas kultūrvēsturiskajā attīstībā ir kādas izteiktas atšķirības Eiropas kontekstā?

Vērtēt vietējo kontekstu ir sarežģīti, jo, cik man zināms, tas daudz nav pētīts. Par senākajiem priekšstatiem grūti spriest, jo ir maz rakstīto avotu par to, kāda nekristīgajiem latviešiem ir bijusi attieksme pret dabu. Protams, ir pētījumi par baltu reliģiju, un mums ir latvju dainas, kur kaut kādā ziņā atklājas arī rūpes par dzīvniekiem, taču ne vienmēr tur var nošķirt burtisko no metaforiskā.

Kā šīs cilvēka un dzīvnieka attiecības ir ietekmējusi pagānisma klātbūtne?

Pieļauju, ka nekristīgajā jeb pagāniskajā skatījumā daba ir apgarota. Kristietībā tāda doma nepastāv, ja neskaita atsevišķus misticisma novirzienus, kur šāda doma robežojas ar ķecerību, lai gan vienlaikus daba kristietībā nepārtraukti liecina par Dieva klātbūtni.

Domāju, ka, paņemot ārpus konteksta tautasdziesmas, mums varētu būt kārdinājums latviešus raksturot kā iejūtīgus pret dabu. Jo, redz, caur mežu gāju un ne zariņa nenolauzu vai tamlīdzīgi.
Bet man nāk prātā britu vēsturniece Ērika Fadža, kura atsaucas uz kādas filozofes izteikumu: ja katram cilvēkam pašam vajadzētu nogalināt dzīvnieku, ko viņš grib apēst, tad, visticamāk, gaļu mēs nelietotu uzturā. Šoks, ko piedzīvotu tādā gadījumā, būtu tik traumatiska pieredze, ka mēs atteiktos no gaļas ēšanas vispār. Taču, kā Fadža norāda, viduslaikos Anglijā tā nebūt nav problēma. Drīzāk otrādi – pašam ir jānogalina dzīvnieks, ko gribi ēst, jo citādi nav zināms, no kurienes gaļa nāk, un tā var būt, piemēram, raganu noburta.

Tas liek paskatīties citādi uz domu par tuvību ar dabu, kāda, nepārprotami, pirmsmodernajā laikmetā ir bijusi. Tu dzīvo mežmalā, tur ir visa dzīvā radība, bet jebkurā mirklī tavā pagalmā var ienākt lācis, un diez vai tava reakcija var būt kā zooloģiskajā dārzā. Situācija, kurā esam šobrīd, ir pavisam cita. Ikdienā, pilsētā dzīvojot, redzam zvirbuļus, zīlītes un kaķus, mums nav jāmedī, nav jāsargā lopi no vilkiem, mēs nebaidāmies no bada neražas gados.

Cilvēka attieksme pret dzīvniekiem pirmsmodernajā un pirmskristietības laikmetā noteikti ir bijusi citāda, bet par to, vai tā bijusi iejūtīga, gan var pastrīdēties. Tas, ka pirmskristietības laikā latviešiem nav vistu fermu, nebūs vis ētisks apsvērums, bet drīzāk tas nevienam nebija ienācis prātā, un nebija arī ekonomiskas jēgas tādu fermu veidot.
Nevis dzīvnieki, bet dzīvnieku maskas
Ir uzskats, ka indiāņu kopienā par kopienas virsvadītājiem varēja kļūt tie, kuri vislabāk spēja atdarināt dzīvniekus.

Mums jau arī ķekatās ir dzīvnieku maskas. Mitoloģiskie priekšstati ir transformējušies šādā maskošanās rituālā. Varam redzēt, kā rituāli, kas kādreiz bijuši svarīgi un mitoloģiski nozīmīgi, šodien tiek nodoti bērnu pārziņā. Suns un kaķis ir tādi paši dzīvnieki kā citi, viņiem izsenis cilvēku sabiedrībā ir bijuši arī savi uzdevumi, bet mūsdienās mēs šos dzīvniekus infantilizējam jeb iztēlojamies kā bērnišķīgus.

Kā cilvēka un dzīvnieka attiecību veidošanos ietekmē dzīvnieku antropomorfizēšana, piemēram, bērnu multenēs, grāmatās, rotaļlietās?

Viens ir jautājums par antropomorfizēšanu zinātnes kontekstā. Mēs ar studentiem diskutējam, vai dzīvniekiem ir valoda. Dažkārt cilvēki daudz brīvāk piedēvē dzīvniekam valodu, nekā to ir pamats darīt. Bet antropomorfizācija nav tikai tāda aplamība, ko vajadzētu iznīdēt.

Britu filozofe Mērija Midžlija savulaik teica – ja ziloņu treneris neantropomorfizēs ziloni, viņš vienkārši aizies bojā. Tev ir jāpiedēvē zilonim kaut kādas domas, jūtas, lai tu varētu komunicēt, paredzēt uzvedību, strādāt ar šo dzīvnieku, lai arī tas uzreiz nenozīmē, ka dzīvniekam ir domas, jūtas tādā nozīmē, kā tas ir cilvēkiem.

Vai dzīvnieku cilvēciskošana sekmē ciešākas attiecības ar dabu vai tomēr rada greizā spoguļa efektu? 

Runājot par multfilmām un līdzīgām lietām, kurās dzīvnieki tiek cilvēciskoti, jāteic, tam ir divas puses. "Disnejiskošana" ir kaut kādā ziņā bīstama, jo diez vai tā palīdz saprast dabu vai tai pietuvoties. Piemēram, tas labi parādīts vācu režisora Vernera Hercoga filmā "Grizli vīrs" (2005) par cilvēku, kurš uzskatīja, ka ir tuvs lāčiem. Viņš aiziet bojā, jo lāči viņu saplosa.

Jā, varbūt, redzot multfilmās cilvēciskotos dzīvniekus, mēs jūtam līdzi dzīvniekiem un nevēlamies, lai Bembijs iet bojā, bet vienlaikus dzīvniekos saskatām lelles un pasaku tēlus, kuriem patiesībā nav nekāda sakara ar reālo dzīvnieku. Piemēram, bērns var ņemt kaķi un staipīt to, kā vien viņam ienāk prātā, neaizdomājoties, vai kaķim sāp.

Dzīvnieka cilvēciskošana ir tāds kā filtrs, kur pats dzīvnieks kaut kādā ziņā jau pazūd. Tas, ko redzam multfilmās, vairs nav dzīvnieki, bet dzīvnieku maskas, aiz kurām ir cilvēki. Paraugoties atkal no citas puses, sastapšanās ar citādo šajās multfilmās, iespējams, tomēr notiek. Par spīti visam, es teiktu, ka vismaz no dabas un dzīvnieku aizsardzības vai ekoloģiskās domāšanas viedokļa bērnišķīgajā veidā, kā daba tiek attēlota multfilmās, cirkā un vēl kaut kur, ir arī savs pozitīvais moments – tā ir iespēja sastapties ar citu būtni, saprast, ka tu neesi vienīgais. Iespēja atkāpties no savas perspektīvas. Līdz ar to es dzīvnieku cilvēciskošanu pavisam nenoraidu, lai gan tajā ir daudz, ko kritizēt.

No enciklopēdijas līdz dumjiem trikiem

Kāpēc kolonizācijas "relikvijas" – zooloģiskie dārzi, arī cirks un dzīvnieku izmantošana teātrī, arī izklaides nolūkos – vēl aizvien ir klātesošas mūsdienu sabiedrībā?

Zooloģiskā dārza gadījums ir atšķirīgs no cirka gadījuma, un cirka gadījums ir atšķirīgs no teātra gadījuma. Zooloģiskie dārzi visvairāk ir pētīti. Tur ir diezgan skaidra vēsture. Sākotnēji ir dzīvnieku cīņas, kur cirka ideja ar zooloģisko dārzu sākotnēji pat saplūst. Mirklī, kad to nodala, zooloģiskais dārzs vispirms ir retumu kolekcija, kura ir tikai dažiem valdniekiem. Tajā laikā nav lielas atšķirības starp interesantu gleznu un leopardu krātiņā.

Koloniālisma laikmetā, 18.–19. gadsimtā, zooloģiskie dārzi kļūst par dzīvajām enciklopēdijām. Apgaismības laikmetā pastāv doma, ka jāmēģina aptvert un izzināt visu pasauli, kas ir mums apkārt. Tas ietver arī šīs pasaules kataloģizēšanu, krāšanu. Tas ir muzeju, zooloģisko dārzu un botānisko dārzu uzplaukuma laiks. Enciklopēdijā ir apraksti un attēli, muzejā izbāžņi un herbāriji, zooloģiskajā un botāniskajā dārzā – dzīvi eksemplāri. Slavenākie enciklopēdiskie dārzi ir Parīzē, Londonā, Hāgenbeku ģimenes radītais zooloģiskais dārzs Hamburgā, kas iedvesmoja arī Rīgas Zooloģiskā dārza veidotājus.

19. gadsimtā līdz ar Darvinu skatījums mainās, sugu kolekcijas vietā nāk jau dabas mijiedarbības un ekosistēmu tēma, kas arī sāk parādīties zooloģiskajos dārzos. Hāgenbeki bija vieni no pirmajiem, kas mēģināja noslēpt krātiņus un radīt iespaidu par dabisku vidi.

Kas kavē atteikšanos, piemēram, no idejas par zooloģisko dārzu vispār? Un vai vispār no tās būtu jāatsakās?

Laika gaitā daudz kas no tā ir zudis, bet zooloģiskais dārzs šodien cenšas paplašināt savas funkcijas: ir enciklopēdiskais skats, ir dzīvotņu un ekosistēmu atainošana, klāt nācis dabas aizsardzības mērķis, kuru šobrīd zooloģiskie dārzi aktīvi cenšas uzsvērt, jo citādi grūti attaisnot zooloģisko dārzu pastāvēšanu. Lai arī zooloģiskais dārzs pārņem šo aizsardzības funkciju, tomēr tur izklaides moments noteikti ir saglabājies. Jāatzīst, ka sastapšanās ar dzīvu dzīvnieku tomēr nav aizvietojama ar dokumentālo filmu.

Kultūras kritiķis Džons Bergers savā laikā uzdeva provokatīvu jautājumu, kāpēc skatīties uz dzīvniekiem, tai skaitā, kāpēc skatīties uz dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā, jo tie acīmredzami garlaikojas un nesagādā nekādu baudu cilvēkam, tos vērojot. Domāju, ka nav tik vienkārši. Sastapšanās ar dzīvu dzīvnieku, manuprāt, ir kaut kas ļoti pozitīvs, cita lieta, vai tā attaisno dzīvnieku brīvības ierobežošanu un sliktos apstākļus, kādos dzīvnieki lielā daļā zooloģisko dārzu dzīvo.

To pašu, manuprāt, nevar teikt par cirku. Cirkā dzīvnieks ir tikai sadomāts priekšnesums, kam nav sakara ar dzīvo dabu vai dzīvnieku. Tas balstās pieņēmumā, ka dzīvnieki ir atšķirīgi no cilvēka, nav kontrolējami vai ir padumji, un mēs priecājamies, ka tie izpilda kādu triku, par kuru mēs domājām, ka viņi to nevar izpildīt.

Savukārt teātris ir vēl cits gadījums. Teātrī, kur viss ir mākslīgs, izlikt uz skatuves īstu dzīvnieku ir retorisks gājiens, un šeit būtu jāskatās katra izrāde atsevišķi, tai skaitā, vai dzīvnieku klātbūtne tajā ir attaisnojama, bet vispārināt grūti.
"Ieslodzīti", lai sastaptos
Kas sekmē cilvēka atšķirīgo un visnotaļ selektīvo attieksmi pret dzīvniekiem? Piemēram, rūpes par mājdzīvnieku (suni vai kaķi, kas tomēr lielā mērā vairāk ir cilvēka paša ego apmierināšana), bet bažas un nevēlēšanās, ka tuvumā mīt, piemēram, lācis vai mežacūkas. Vai tā ir dominances pakāpe? Fiziskas bailes?

Filozofi pret mīļdzīvniekiem ir izturējušies ar zināmām aizdomām. Sākot ar Žilu Delēzu, kurš saka, ka tie, kuriem patīk suņi un kaķi, ir idioti. Doma nav, ka kaut kāda vaina ir suņiem un kaķiem, bet drīzāk – lai kaķis “patiktu”, tev ir jāpiedēvē kaķim kaut kas tāds, kā, visticamāk, šim dzīvniekam nav. Proti, tas, kuram kaķis ir mīļdzīvnieks, visticamāk, ignorē to dzīvnieciskumu, kas tajā kaķī ir. Tāpēc kaķu, trušu, suņu mīlēšana kaut kādā ziņā ir to "disnejiskošana".

Amerikāņu filozofs Gerijs Frensione uzskata, ka jāpārstāj turēt mājās mīļdzīvniekus. Mums nav tiesību viņus "ieslodzīt" savam priekam. Var būt tikai kāds pārejas posms, kamēr mēs atsakāmies no mīļdzīvniekiem (un viņam pašam ir vairāki no patversmes paņemti suņi).

Es piekrītu, ka mīļdzīvnieks, no vienas puses, ir fikcija, konstrukcija. Kā jau teicu, šie dzīvnieki tiek pielīdzināti gandrīz vai lellēm, bet, no otras puses, es domāju, ka kopā dzīvošana ar dzīvnieku ir savdabīga sastapšanās, kurai ir vērtība, iespējams, arī pašam dzīvniekam. Tā ir īpatnēja sajūta, kā tas dzīvnieks uz tevi skatās un ko viņš redz. Kā Monteņs teicis, tad, kad tu spēlējies ar kaķi, tu nesaproti, vai tu spēlējies ar kaķi vai kaķis spēlējas ar tevi.

Donna Haraveja raksta par "sugu sastapšanos", kas vismaz var palīdzēt izprast mūsu saistību ar apkārtējo pasauli un pārvarēt visāda veida egoismu, lai gan skaidrs arī, ka ne visi šo iespēju izmanto – tai skaitā tie, kas ikdienā kontaktējas ar dzīvniekiem.

Starp iejaukšanos un neiejaukšanos

No vienas puses, ir cilvēka vēlme izmantot dzīvnieku kā resursu (pārtikā, apģērbā, darbaspēkam, izklaidei), no otras puses, ir arī cilvēka vēlme uzņemties aizgādnību, piemēram, par klaiņojošiem dzīvniekiem, par ūdensputniem, kuri tiek piebaroti ar baltmaizi, u. tml., iejaucoties dabas likumos. Dzīvnieku pieradināšana mazina to prasmes izdzīvot savvaļā, līdz ar to nodara vairāk kaitējuma nekā tad, ja dabiskās izlases kārtībā kāds dzīvnieks kļūtu par barības ķēdes elementu. Kā atrast līdzsvaru starp dzīvnieku izmantošanu un aizsardzību, iestājoties par to tiesībām? Kuri cilvēka prātā ir klupšanas akmeņi?

Šim jautājumam, manuprāt, ir vairāki aspekti. Pirmkārt, doma, ka daba pastāv pati par sevi un cilvēku klātbūtne tajā ir iejaukšanās no ārpuses, ir problemātiska vairāku iemeslu dēļ, un viens no tiem: šobrīd mēs arvien vairāk runājam par to, ka dzīvojam antropocēna laikmetā, kurā nepastāv daba, kuru cilvēka darbība neskar. Un šobrīd mēs visi mācāmies, kā atrast samēru starp iejaukšanos un neiejaukšanos, kaut vai, piemēram, cenšoties saglabāt izmirstošas sugas vai klonēt jau izmirušās. Šeit nav vienkāršas atbildes, kas der visiem gadījumiem.

Otrkārt, protams, cilvēkiem, kuru priekšstatus par dabu veidojušas vairāk multfilmas nekā pastāvīga sastapšanās ar dzīvniekiem, jābūt uzmanīgiem. Ja daži idioti ignorē plakātus zooloģiskajos dārzos un baro dzīvnieku, kā rezultātā dzīvnieks nomirst, tas ir bēdīgi, bet tā nav katastrofa. Ja miljoni sāk darīt muļķības, tas var beigties slikti.

Diemžēl acumirklī nevaru iedomāties neko citu, kā aicināt izglītoties un censties uzzināt pēc iespējas vairāk, pirms kaut ko dara. Visbeidzot, cilvēku attieksmē pret dzīvniekiem ir ļoti daudz pretrunu. Daži autori to nodēvējuši par "šizofrēniju" – mēs patiešām vienā mirklī varam just līdzi sunītim un nākamajā, aci nemirkšķinot, dusmoties uz bērnu, kurš atsakās ēst karbonādi. Mani pašu šīs pretrunas nevis sadusmo, bet fascinē. Tāpēc es interesējos par cilvēku un dzīvnieku attiecībām – tās ir ļoti dīvainas.