Uz sākumu Sākums Vai tu atpazīsti tauriņus? Pierakstīt dabas skaņainavu Animācijas filmas par dabu Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava. Atbildība un ilgtspējība kosmētikas maciņā Tērpties saskaņā ar sevi un dabu Bezatkritumu dzīvesveida pieci pamatprincipi Daba un kovidmīti 2020. gads dabas un cilvēka acīm Neapēst zemeslodi Vērtīga lasāmviela par cilvēka un dabas attiecībām Pandēmijas ietekme uz iešanu dabā
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Pierakstīt dabas skaņainavu.
Intervija ar fonogrāfu Maksimu Šenteļevu

Raksts: Kitija Balcare

Foto: Maksima Šenteļeva privātais arhīvs

Maksims Šenteļevs kopš 2002. gada veic lauka skaņu ierakstus, mācoties sadzirdēt ne tikai cilvēka balsis tirgus laukumā, bet arī sīkbūtņu, piemēram, spožo skudru pasauli. Skaņu "ievākšanu" dabā fonogrāfs uztver kā nevardarbīgu dabas vērošanu, neiejaucoties tās procesos. Skaņu pierakstītājs ir pārliecināts, ka iekšējo sajūtu vērošana ir ceļš uz atbildīgu rīcību pret vidi, aptverot visas dzīvās būtnes un dzīvotnes. Šāds dabas skaņu arhivāra darbs, kas krājas vietnē www.bernurits.com, dzēš robežu starp zinātni un mākslu, paverot iespēju dziļāk apzināties savu vietu ekosistēmā.

Ielīst mazā kvadrātmetrā

Kas tevī ir pamodinājis interesi par ekoloģiju?

Ar vides tēmu man ir dziļi personiska saikne, un vienlaikus tā ir arī vispārcilvēciska atbildības sajūta. Kādreiz biju domājis kļūt par biologu, bet tomēr nosliecos par labu arhitektūrai. Vides jautājumi pašreiz ir tēma numur viens pasaulē. Cilvēcei tas ir svarīgs uzdevums, kas jārisina. Pēdējā desmitgadē īpaši redzam, ka absolūti visi domājoši cilvēki, neatkarīgi no profesijas, domā un rīkojas, paturot prātā vides izaicinājumus. Tas ir vienīgais veids, kā šobrīd būtu jādzīvo.
Tava aizraušanās ir ne tikai dzīvotņu jeb biotopu izpēte, bet arī daudz lielāks pietuvinājums dzīvajām radībām, kas ne tik viegli ieraugāmi cilvēka acīm, kur nu vēl saklausāmi. Piemēram, spožās skudras un citas sīkbūtnes. Kas mudina pievērsties mikropasaulei un tajā esošajām skaņām?

Cilvēkam ir ļoti svarīgi mainīt redzespunktus. Tas skar jebkuras izaugsmes un attīstības potenciālu, kas ir cilvēkam pieejams. Ja mēs esam ļoti fokusēti vienā lietā, tad kļūstam par labiem tehniķiem, profesionāļiem, speciālistiem, bet tā varam zaudēt pasaules un sevis pašu kopējo bildi. Cilvēku sugai ir dota tā brīnišķīgā, lielā, iespējams, arī skādi nesošā iespēja apzināties sevi un pasauli un savu vietu pasaulē. Pamainīt rakursu ir veiksmīga metode, kas var piešķirt kvalitāti cilvēka redzējumam.

Man vienmēr allaž ir bijis interesanti kultivēt sevī apziņu, ka mēs esam viena neliela, skaitā pat ne tik varena suga uz šīs planētas. Redzēt, dzirdēt, just un interpretēt apkārtējo vidi katra suga spēj citādāk, savā īpašā veidā.

Iztēlē vai ar tehniskiem paņēmieniem mainot šo skatupunktu un, piemēram, iztēlojoties, ka, lūk, ir arī mazākas būtnes, ir iespējams sajust šo pasauli, kurā arī mums ir lemts būt. Ir prieks būt. Tas dod ļoti spēcīgu prāta atbrīvotību un spēju paraudzīties uz lietām ļoti atšķirīgi. Tā ir liela izmaiņa, ja es, piemēram, iztēlojos sevi nevis kā cilvēku, bet kā kādu citu būtni. Pilna pasaule ir ar šādām citbūtnēm (non-human beings), kuras arī ir klātesošas un pastāv līdzās ar mani laikā un telpā. Es esmu tikai daļa no kopējā. Tāpēc man ir interesanti gan redzēt lietas plašā mērogā, skatoties uz tām kopumā, gan arī pēkšņi ielīst kādā mazā kvadrātmetrā, vai vēl mazākā mērogā, asociēt sevi ar citu būtni un izjust sevi citādāk.
Cik svarīgi tava darba pieredzētājam ir zināt, kādos apstākļos skaņu ieraksts ir tapis? Cik svarīgi tev personīgi ir izstāstīt stāstu par to, kas ir tas, kas skan?

Man nav ekstrēmu pozīciju šajā jautājumā. Es esmu ļoti par stāstu. Ļoti patīk tā intelektuālās pieejas sadaļa šajā visā procesā. Cenšos izzināt par katru konkrētu darbu, cik spēju, bet vienlaikus ļaujos sajūtām tajā brīdī, kad tas notiek. Sanāk tāda polaritāte.

Cenšos darbā ielikt procesa apzinātību, ja pie kaut kā strādāju. Veidoju stāstus, jo tas ir viens no veidiem, kā cilvēks apzinās pasauli. Līdzīgi kā bērni, kuri mācās caur stāstiem, arī spēlējoties. Viņi gan uztver stāstus, gan paši tos veido. Mēs esam būtnes, kas ir gan garīgas, gan stāstošas. Man svarīgi ir būt klātesošam, un vienlaikus drusku intelektuāli atkāpties darba radīšanas laikā. Mēģinu kombinēt abas šīs daļas.

Pirms tam minēju citas sugas, kuras ir saistoši saprast, jo neesam pasaules centrs, un pamēģināt dzīvot caur šādu skatupunktu. Ja mēs visu izdzīvojam caur intelektu un stāstiem, tā atkal ir atgriešanās pie tā, ka tie atkal esam mēs, kas to stāsta un kas to uztver, tā izslēdzot šīs pārējās būtnes. Pēdējā laikā, piemēram, populārajā literatūrā runā par kultūrām ārpus cilvēka sugas, piemēram, kaut vai par vaļu vai delfīnu kultūrām. Nevaram izslēgt to, ka viņi veido sava veida naratīvus. Nebūtu jādomā, ka tā ir tikai mūsu – cilvēku – iezīme. Jākombinē gan intelektuālo, gan mirkļa apzināšanās pieeju.

Man personīgi nepatīk pieminēt vārdu “māksla”. Tas nav mans lauks: runāt par mākslu, saucot to vārdā. Vienmēr ir kombinācija starp zināšanām, prasmēm, pieredzi un spontanitāti. Tur var būt pēkšņa izpratne par apgaismības stāvokli, kas pēkšņi var negaidīti strāvot caur kādu būtni. To visu skaidrojot varu iztikt bez vārda "māksla". Es runāju par cilvēka apzinātu, labu stāvokli. To var sasniegt kombinējot divus elementus: zināšanas un sajūtu vērošanu.
Jēdziens, kas izskanēja starpnozaru izstādes "Lauka pētījumi" laikā, bija "dziļā klausīšanās". Kādus padomus tu varētu dot cilvēkam, ja viņš vēlas trenēt šādu dziļās klausīšanās prasmi pasaulē, kura ir pārpilna ar trokšņiem?

Uzsākt vingrot vai veselīgāk ēst ir vieglāk, ja ir atbalsts. Forši, ja ir kāda darbnīca, kur var veikt vingrinājumus kopā. Man arī tas palīdz dažādās dzīves jomās. Nav tā, ka konkrētās zināšanas ir slepenas un ka pats to nespēj darīt, taču ir vērtīgi, ja var pieslēgties, piemēram, kādai apzinātības skaņu terapijai. Ja sevi mazliet ietrenē, iegūsti rīku, kā to darīt, tad dziļā klausīšanās notiek pati par sevi. Vajadzīgs treniņš saplūšanā ar vidi.

Taču nemitīgi sastopu cilvēkus, kuri māk to darīt arī paši, nekur neejot un nemācoties. Tā ir veiksmīgi sakombinēta atslābināšanās un vienlaicīga prasme safokusēties. Labs piemērs ir bērni. Bērns var būt atklāts visam, dauzoties aizrauts un gatavs jebkuram tālākam pavērsienam, un vienlaikus kļūt ļoti safokusēts un nopietni darīt. Bērns prot kombinēt šīs divas neparastās prasmes, kuras pieaugušie bieži atdala, piemēram, izklaidīgi aizplūstot vai tieši pretēji - ļoti safokusējas uz konkrētu uzdevumu.

Šīs divas lietas ļauj mums apkārtesošajā troksnī izšķirt kādu vienu skaņu, kas var būt pat vienmuļa dūkoņa. Ja mēs to tagad pamanām, tā šķiet nesvarīga, neko nevēstot, bet kad mēs šo skaņu atrodam troksnī, kas starp mums ir, un safokusējamies uz šo dūkoņu, sākam manīt, kā nomierinās mūsu prāts, kā sākam pamanīt daudzas, smalkas nianses, kurām nav robežu tajā dūkoņā, kurā esam klātesoši. Kaut vai pilsētā, tālienē saplūst ielu skaņas. Nav pat jāiztēlojas, ka tas ir okeāns vai kaut kas cits. Nav jāizmanto iztēle. Tā ir iespēja vērot savas sajūtas, kādu laiku nomierinot prātu un fokusējoties uz kādu vienu konkrētu uztveri, ejot tajā arvien dziļāk. Tas ir tikai viens paņēmiens, ar kuru var sākt trenēt dziļās klausīšanās prasmi.

Tā pat var nebūt skaņa. Šī metode brīnišķīgi darbojas ar jebko. Tomēr skaņa ir tas medijs, ar kuru var sākt, jo tā ir ļoti spēcīga. Kā elpa, tā arī skaņas uztvere var dot lielas iekšējās izmaiņas. Tā robežojas ar ko netveramu. Vienlaikus fiziska un garīga skaņa var daudz ko mainīt cilvēkā un tā ir viegli pieejama. Psihiska, emocionāla, stāstoša, un protams, telpiska.

Dabas skaņu medības

Pat izvēloties skaņainavu veidošanai dabas liegumus, esi secinājis, ka nav īsti iespējams tikt ārpus industriālām skaņām. Arī Ovīšu liegumā, kur veici ierakstus, tomēr klātesošas bija kravas kuģu skaņas. Kā izvēlies ierakstu veikšanas vietas?

Tā ir pieredze, kas norāda, kur labāk meklēt vietu skaņu ierakstīšanai. Tāpat kā jebkurā citā lietā. Cilvēks zina, kurp iet sēņot, zina, kurp iet medīt. Tā ir balstīšanās pieredzē, kas pasaka priekšā, kur meklēt to vietu, kur tās ogas aug. Fonogrāfi bieži mēdz teikt, ka dodas skaņu medījumos. Mēs, fonogrāfi jeb skaņu ierakstītāji, meklējam neparastas vietas ar īpašiem efektiem. Ir zināms priekšstats par to, kas ir tīrās skaņu ainavas, arī skaņu ekoloģija. Ir daudz dažādu kritēriju, lai izvēlētos vietu, ko ierakstīt un izpētīt.

Kad es dodos izpētīt kādas vietas skanējumu, vēlams, lai tā nebūtu cilvēku pārpildīta vieta, lai gan ir arī izņēmumi. Man patīk pētīt tirgu, tur cilvēkiem ir jābūt. Biežāk tomēr tās ir noslēgtākas vietas, kuras izvēlos. Tādas, kur ir mazāk cilvēka radīto skaņu jeb antropofonijas. Tajās vairāk ir ģeofoniskās, vides skaņas, dzīvnieku radītās biofoniskās skaņas. Bieži vien tie ir pamesti industriāli vai pat militāri objekti. Šogad mani interesē pareizticīgo baznīcu izpēte, došos uz dievnamiem.

Ovīšu gadījumā liegumā esmu bijis vairākkārt, jo tur ciemojos pie laba drauga, kas tur dzīvo. Tas ļāva gan paviesoties pie retāk sastapta drauga, kurš vienlaikus ir arī konkrētās vietas pārzinātājs. Tas, kurš mani var izvest pa takām, parādīt visu, izstāstīt stāstus. Sākumā jau mēs klausāmies, ko citi stāsta par to, kur tās ogas aug. Tad ejam un mēģinām tās atrast. Kad apguvu fonogrāfiju sākumā sekoju saviem skolotājiem, cenšoties katrā vietā atrast ko interesantu. Jebkurā brīdī varam atslābināties, paklausīties, kas ir ap mums, un atrast kaut ko. Pieredzei uzkrājoties, vairāk zinām, kurp doties meklēt un kas ir vajadzīgs, lai sadzirdētu.
Minēji gan urbāno, gan savvaļas vidi. Lasīju par skaņu ierakstītājiem Stambulā, kuri pēc veiktajiem ierakstiem nosaka, cik daudz pilsētā mīt putnu, cik suņu, cik cilvēku, izšķirot pat noteiktas sugas. Tu veici skaņainavas kartēšanu dabas liegumā "Ovīši" Ventspils pusē astoņu diennakšu garumā, ierakstot ap trīs simtus gadu vecā priedē mītošās spožās skudras, kuras entomologi titulē par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas simboliem. Smalkie sensori tā dokumentējuši to, kā skan dzīvība mirstošajā, ja paturam prātā, ka spožās skudras apdzīvo tieši atmirstošo koksni, kura ir tik svarīga bioloģiskajai daudzveidībai. Vai savos radītajos darbos saskati vērtību ne tikai mākslinieciski, bet arī zinātniski? Ko tavi skaņainavu ieraksti ļauj secināt?

Noteikti. Man bija doma, ka varētu nodarboties ar bioloģiju. Visi tie darbi, ko veidoju kā mākslu, ir savā ziņā tāda pseidozinātne. Tomēr es palieku drošajā mākslinieka lomā, lai arī vairos sevi par tādu saukt. Milzīga daļa fonogrāfu nodarbojas ar to kā ar zinātni. Tas pats Bērnijs Krauss (Bernie Krause), skaņuainavu ekoloģijas pamatlicējs, kurš ieviesis jēdzienus “biofonija, "antropofonija" un "ģeofonija".

Pētījumi tiek veikti analizējot spektrogrammas jeb skaņu frekvences, kādas tās ir klātesošas vidē. Tā ir ļoti precīza informācija, ar kuru var pateikt pat vairāk nekā veicot vizuālu apsekojumu. Šādi ieraksti liecina par biotopa skanējumu, par tā stāvokli, veselīgumu. Daudz grūtāk to ir izvērtēt kvantitatīvi vai vizuāli. Ar skaņas palīdzību konkrētas lietas pētīt ir iespējams daudz precīzāk. Noteikti fonogrāfija palīdz zinātnei, tai ir liels potenciāls dot mums papildu informāciju par pasauli mums apkārt. To izmanto jau gadu desmitiem.

Pazīstu pētniekus, kas nodarbojas ar zemūdens skaņu ierakstiem. Tie bieži vien ir cilvēki, kas sevi nesauc par māksliniekiem, bet tomēr darbojas kā tādi. Jāsaka, tur robeža starp mākslu un zinātni ir pilnībā izdzēsta. Viņi izmanto savus datus un tā jau ir māksla: skaista, neparasta, detalizēta. Informācijas avots, kas iegūts ar dziļu izpratni. Tajā ir stāsti un zināšanas. Ir visas sastāvdaļas, kas veido dziļu mākslu. Ja cilvēks vēlas šo informāciju pasniegt auditorijai pieejamākā formā, tā ir viennozīmīgi māksla. Mani ļoti saista šī metode, kad zinātniskais un mākslinieciskais iet roku rokā.

Piemēram, pērnvasar notikusī Vides risinājumu institūta starpnozaru izstāde "Lauka pētījumi", kurā piedalījos, bija ar šo pašu uzstādījumu, jo abas disciplīnas – kā zinātne, tā māksla – ir radošas un viena no otras daudz iegūst. Dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kas sāk dominēt, vairums jaunuzņēmumu ir saistīti ar tehnoloģijām. Mēs saredzam jebkurus risinājumus, arī vides risinājumus, kā tehnoloģiskus risinājumus, taču nedrīkstam aizmirst, ka esam bioloģiskas būtnes. Daudzus miljonus gadu dzīvojām kopējot, imitējot vidi, dabu.

Mēs neesam būtnes, kas tikai pielāgojas videi, bet gan būtnes, kas rada vidi ap sevi. Mēs radām vidi, kurai paši pielāgojamies. Vide veido mūs, mēs veidojam vidi. Esam atgriezeniskās saites cilpā (Feed Back Loop).Tehnoloģijas ļauj efektīgāk mainīt vidi, tātad modulēt sevi.

Redzējums no malas, kas ir iespējams, ir mākslinieka redzējums. Ar dziļu un patiesu vēlmi izlaist šo pieredzi caur savu personību. Tā arī ir mākslinieka atbildība. Zinātnieks var atļauties no malas ar saviem rīkiem pētīt kaut ko konkrētu, specifisku, iet līdz galam detaļās, atbildīgi pētot līdz katram sīkumam, bet māksliniekam uzdevums ir būt atvērtam un tiekties izprast visu. Tā ir saikne, kas veido mazo un lielu mērogu. Tā strādā zinātne, strādā māksla. Ja tās ir kopā vienā cilvēkā vienā procesā, tas ir labākais, kas vien var būt.
Foto: Aleksejs Beļeckis; izstāde "Lauka pētījumi"
Foto: Maksims Šenteļevs; Ovīšu dabas liegums

Nepazaudēt iedvesmu un nekrist panikā

Sarunas sākumā minēji, ka nepievērst uzmanību ekoloģijas jautājumiem teju nav iespējams. Līdzās šai uzmanībai cilvēki aizvien biežāk saskaras ar tādām lietām kā ekotrauksme vai ekoskumjas, ieraugot sabiezējušo problēmu slāni, kas saistīts ar vides jautājumiem. Kādas ir dominējošās emocijas tev tavas prakses laikā, ieraugot, cik tomēr ļoti cilvēks ir pārveidojis dabu?

Lai vispār kaut ko paveiktu, ir jābūt aizrautībai un iedvesmai. Diemžēl tas kļūst par kaut ko ekskluzīvu mūsdienās. Katram ir atbildība veidot savu vidi tādu, lai paliktu iespēja būt iedvesmotam. Ja lietas šķiet neizdarāmas vai nospiedošas, tas drīzāk ir apziņas stāvoklis. Mēs esam ļoti mazi un lieli vienlaicīgi. Vienmēr jau var teikt, ka nespējam neko mainīt kādā sfērā, kaut vai darbā, kad tas sāk līdzināties lavīnai, ar kuru vairs netiekam galā. Ar to ik pa laikam sastopas ikviens no mums, kas dzīvo lielpilsētā un kurš ir iesaistīts mūsdienu ātrajā ritmā.

Tāpat rokas nolaižas arī tad, ja uzzini, ka ir atlikuši pēdējie desmit gadi, kad vispār ir vērts mēģināt izdarīt kaut ko labāk. Jau tad, kad šie vides aizsardzības jautājumi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka rasties, arī tad uzskatīja, ka viss jau ir nokavēts. Katrā cilvēces vēstures posmā ir kāds cilvēks, kas saka – viss ir nepareizi, jāsāk no jauna. Ik pa laikam kāds trakais to pasaka, bet mēs ejam tālāk.

Japānis Masanobu Fukuoka, kurš bija permakultūras ideju aizsācējs, arī teica, ka, stop, viss ir slikti, mēģināja sludināt pasaules galu Japānā. Tas nestrādāja. Tad viņš ķērās pie zemes apstrādes un uz tā trakuma pamata tapa permakultūra, kas nu jau pēdējos gados ir norma arī pie mums. Jebkurā vietā saprot, ka tas ir labi, taču vēl aizvien ir liela daļa cilvēku, kuriem tā nav prioritāte. Viņi rūpējas par savu ģimeni, barojot to sev pieejamākajā veidā.

Ir taču arī Sers Deivids Atenboro, kurš savā cienījamā vecumā turpina iedvesmot. Tas ir viens no brīnumainākajiem skolotājiem, ko esmu sastapis, apbrīnoju viņu kopš bērnības, kad sāku skatīties viņa filmas un lasīt grāmatas. Viņam ir tiesības runāt par vidi un pasauli, jo viņš tajā dzīvo atbildīgi un klātesoši. Viņš māk par to pastāstīt vienkārši un saprotami. Atenboro vienmēr ir devis cerību. Viņš turpina iedvesmot. Domāju, ka mēs kā cilvēki tieši ar iedvesmu varam izdarīt daudz. Vienkārši ir jātic un jādara, jādomā citādi. Nav jākrīt nolemtībā un panikā, sakot, ka nekas nav iespējams. Man patīk sarežģīti uzdevumi.
Pieņemot, ka taviem darbiem ir arī vides aktīvisma funkcija, kas ļauj to baudītājiem padziļināt savu ekoloģisko identitāti, par ko tu pats personiski domā visvairāk vides problemātikas ziņās? Kas tavās acīs sadzīvē ir aktūtākās lietas vides jautājumos, kas būtu jārisina? Vai tomēr tavi darbi ir iekšupvērsts izpētes process un vides aktīvisms tajos ir kā pozitīvā blakne?

Es neesmu tādā tiešā veidā aktīvists, jo esmu pārāk kategorisks. Esmu dzīvē bieži apgalvojis un mēģinājis iestāstīt kaut ko cilvēkiem, bet tas ir slideni un neattīstīta. Mēs katrs runajam par to, kas nāk par labu sev. Tas ir tas labais egoisms. Ja mēs katrs sapratīsim, ko mums personiski vajag un paralēli arī augsim, tad tā arī ir tā lielākā izaugsme, kuru mēs spējam izdarīt, kad jādarbojas pašam ar sevi ar savu apziņu un tās attīstīšanu. Tāpēc neskrienu un nekliedzu vairs, kā ir darīt pareizi un ko jūs darāt nepareizi.

Varbūt tieši tad māksla nāk palīgos. Piemēram, izrāde "Partitūra ekosistēmai" ("Homo Novus", 2019), kurā kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani un ar režisoru Viesturu Meikšānu spējām runāt par vides jautājumiem ne tik nospiedošā veidā. Māksla ir dziļākais veids, kā uzrunāt sabiedrību. atram personiski jāizvēlas kāda sistēma, kā vairot savu apzinātību. Tas ir uzdevums numur viens, runājot, domājot un rīkojoties attiecībā uz ekoloģisko situāciju pasaulē, lai tuvotos šīs situācijas uzlabošanai.

Ja es teiktu – neēdiet gaļu –, tas būtu tomēr šai situācijā par sīku. Es pats reizēm ēdu gaļu, tas gadās ļoti reti, kad kāds piedāvā. Taču es šo situāciju izmantoju, lai aprunātos par šo jautājumu, paužot savu viedokli, ka gaļas patēriņš būtu jāsamazina. Apēdot nedaudz gaļas un aprunājoties ar cilvēku, kas to ir piedāvājis, tā ir nevardarbīgāka pieeja tam, kā runāt par šo problēmu un mudināt par to domāt arī citus. Tāda ir mana sistēma. Eko tantriska.

Būt tuvu klāt visam

Tu, ņemot talkā arī arhitekta prasmes, radīji kinētisku skaņas instalāciju “Trīsskanis kubā”, kur izstādēs apmeklētāji varēja līdzdarboties ievibrējot stīgas ar pārnadža ragu vai jūras oli, atskaņojot arī kādu no ierakstiem, piemēram, kangaru dobuma skanējumu pazemē zem priedes saknēm. Raksturojot piedzīvoto Ovīšu dabas liegumā, tu esi teicis, ka šī dzīvotne pastāv, mainās un pielāgojas bez vardarbīga ārējā pārspēka. Ko cilvēks varētu mācīties no dabas sadzīvošanas ziņā?

Man prātā nāk divas lietas. Viena ir neparastā vienotības sajūta ar Visumu. Tā rodas, kad tu ļoti dziļi iedziļinies kādā procesā un kad tu aizmirsti par sevi. Gan vides pētījumi, gan māksla man spēj sniegt šo stāvokli. Tu pārstāj domāt un esi vienkārši klātesošs. Būtībā notiek tas, ko saucam par meditāciju. Tā notiek vienkārši pētot vidi. Es to neesmu mācījies. Tas man ir raksturīgi jau no bērnības, kad vienkārši varēja apgulties mežā, saulītē, un aizmirst, ka tu esi tu. Nevis aizmigt, bet aizmirst. Būt vienotam ar mežu. Sajust klātesošas siltās sūnas.

Taču tādu sajūtu var piedzīvot arī lielā vējā, aukstumā, lietū. Pēkšņi ir ļoti neērti, ir nepatīkams stāvoklis, tu pazaudē sevi, saplūsti, izzūdi tajā stihijā ar grūtībām, kurās esi. Taču pēkšņi caur ķermenisko pieredzi arī saproti, ka ķermenis un prāts saslēdzas ar to vidi vienotā murskulī. Vairs nav īsti jautājuma, kur tad esmu īsti es? Uz to mirkli jautājums paliek plašāks. Un izzūd. Tas ir interesanti, jo cilvēkam, pirmām kārtām, ir svarīgi uzdot jautājumus, jo esam taču pētnieki, zinātnieki, mākslinieki. Mēs uzdodam jautājumus un meklējam atbildes. Ejam to ceļu. Nemitīgi komunicējam īpašā veidā ar vidi. Otrs stāvoklis ir tad, kad pēkšņi tas viss izzūd un tu vienkārši esi tik ļoti tuvu klāt visam. Tas, iespējams, ir rezultāts nemitīgai sevis iztaujāšanai un izzināšanai. Šie abi stāvokļi, kurus piekopju pētnieciskajā procesā, salikumā ir tāds nenormāls brīnums. Kritiska, radoša domāšana, kā Čarlzam Darvinam, Vladimiram Vernadskim un romantisks vispārinājums, kura kultūrsaknes stiepjas no akmens laikmeta, no pirmsvēstures.
Foto: Sajūtu fotogrāfs; Skaņu izstāde "Savvaļā", 2021
Kas tev pētnieciskajos un radošajos procesos ir bijis līdz šim fascinējošākais, domājot par savu un dabas saikni?

Kaut vai Ovīšu liegumā. Esmu ielīdis kangarā. Sēžu ar daudziem mikrofoniem. Visu labi saslēdzu. Domāju, cik brīniškīģi, ka es varu to visu dzirdēt. Pēkšņi tajā visā tu pazūdi. Vienkārši esi klātesošs ar to, ka saproti, ka kokā, ko tu ieraksti, ir ne tikai skudas, kas tur staigā. Izrādās, ka tas, kas dūc, ir ne tikai kuģi, kuri kaut kur jūrā, sešu kilometru attālumā iet, bet gan, ka tie ir viļņi, kas saplūst kopā. Un īstenībā daļa no tās dūkoņas nav tikai tie kuģi. Tas ir mirklis, kad vibrācija no kuģu motoriem saslāņojas ar īpašo ritmu, ko veido jūra ar viļņiem. Kad tie sāk svārstīties, tā summa sanāk tik jaudīga. Sāk rezonēt dobjie kangari. To dzird arī kokos. Tas ietekmē skudras, kas tur vienmēr ir klātesošas, visas tās sīkās būtnes.

Un es tajā visā esmu apsēdies ar savām tehnoloģijām, lai ierakstītu to visu, lai veiktu skaņu noformējumu mākslas izstādē, kas ir vēl pavisam cits aspekts procesā. Pēkšņi tajā visā es esmu visu saslēdzis kopā. Situācija izveido manu pastāvēšanu tajā brīdī ļoti neparastos apstākļos. Tas veido tādu labu pazušanu kādā mirklī. Kad tu saplūsti ar vidi, apzinies tajā visādus to veidojošos elementus. Tu tai brīdī vairs nemedī un nedomā par uzdevumiem, kas veicami nākotnē. Tu vienkārši esi visu izdarījis, esi klāt un dzirdi, ka tiem slāņiem nav gala. Galvenais ir tas, ka es spēju to arī izjust, caur to arī saplūstot ar vidi. Esmu klāt sajūtu līmenī. Tie ir tie īpašie maģiskie brīži. Fascinējošākais ir tas, ka savā darbībā spēju sajust to, ka Es un Visums esmu Viens.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.