Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Raiba deķa vietā kabatlakatiņš. Pļavas izmirst – hrestomātiskā Latvijas ainava zaudē krāsas
Raksts: Raivis Bahšteins
Foto: Matīss Markovskis
No krāšņās pļavu puzles palikuši tikai daži gabaliņi. Kopbildi salikt vairs nav iespējams. Arī bioloģiski vērtīgo zālāju augu sēklām pārvietoties no vienas vietas uz citu kļuvis gandrīz neiespējami. Kāda nākotne sagaida krāšņās un no biodaudzveidības skatpunkta vērtīgās pļavas jeb zālājus?

Kvadrātmetrs dabiskas pļavas Latvijā ir viena no dzīvības bagātākajām vietām uz planētas Zeme. Lai to spētu saskatīt, jāizkāpj no ikdienas "kombaina", redzi fokusējot ļoti šaurā leņķī. Tieši uz norgalvīti, ziepenīti vai mazo mārsilu.

Kabatlakatiņa izmērā

Vides risinājumu institūta pētniece un projektu vadītāja, dabisko pļavu eksperte Rūta Abaja
"Ķer!" iesaucas dabisko pļavu eksperte Rūta Abaja, un manā virzienā lido divas sandales. Rūta labprātāk pļavā pie katras izdevības brien basām kājām, un arī šis krāsainais paklājs Abavas senielejas nogāzē, kur grūti nostāvēt taisni, nav izņēmums. Tieši te eksperte saskaitījusi lielāko augu dažādību savās zālāju pētnieces gaitās. Piemēram, vairāku sugu savvaļas orhidejas te ir bieži sastopami augi. Tiesa, dažkārt lielākie retumi ir gauži sīki un gandrīz nemanāmi. Tostarp filigrānais pļavas liniņš. Basā Rūta, kuras lībiešu senči nāk no Sāmsalas, pēkšņi no pētnieces ir pārtapusi par pļavas feju ar izlaistiem matiem un kopā ar fotogrāfu ienirst vizuļos.

Vienlaikus pāri ainaviskajai nogāzei nolīst pļavas īpašnieka Ģirta Dzērves balss: "Leila! Balle!" Ne uzreiz, bet no koku puduriem, vēderus šūpodamas, izdefilē galvenās pļavu kopējas. Ja pļavas neappļautu vai nenoganītu, tās apmežotos un daudzveidības brīnums zustu. Tās ir melnraibas govis, kopskaitā četras, kuru teliņi izskatās tā, it kā būtu sasprausti no galos diviem melniem un viena balta puzles gabaliņa vidū. Vai kā "Oreo" cepumi. Ar zālāju puzli gan viss nav tik vienkārši –palikuši tikai atsevišķi fragmentāri vērtīgo pļavu gabaliņi, izkaisīti no viena Latvijas gala līdz otram. Kopbilde, ko varētu saukt par tipisku mūsu valsts ainavas daļu, ir neatgriezeniski zudusi.

Tikmēr "Drubazās" dzīvnieku cerības attaisnojas – saimnieks nav velti plaušas vēdinājis, atnācis ar cienastu. Galovejas šķirnes govis ir mazākas par citiem gaļas liellopiem, tādēļ neizmīda augus, nesablīvē augsni. Toties ar spēcīgajiem nagiem iestrādā zemē nobirušās sēklas, lai zālājs var pilnveidoties krāšņumā. Tā ir izteikti ekstensīva gaļas šķirne, un tieši tas ir vajadzīgs, lai pļava pilnasinīgi dzīvotu. Intensīvo šķirņu lopi ir smagāki, un pļavas daudzveidības garam pret to varētu būt pamatoti iebildumi. Diemžēl Latvijā faktiski nav iespējams iegādāties biodaudzveidīga zālāja sēklas, taču var taujāt šādu zālāju īpašniekiem, lai padalās ar siena smalkumiem, – tās ir īstenās sēklu krātuves.

Mikropasaule četros no rīta

Vides risinājumu institūta pētniece un projektu vadītāja Rūta Abaja par bioloģiski daudzveidīgajām un līdz ar to vērtīgajām pļavām un to likteni runā tā, lai katrs klausītājs uz savas ādas patiešām sajustu viņas personīgos pļavu stāstus. Kādā pasākumā Rūta aicināja dalībniekus atgulties ziedošā pļavā uz lupatu segām, izslēgt telefonus un desmit minūtes saplūst ar dabu. Pasaulē populāra kļuvusi meža terapija, bet dziedināšanās pļavā ar tajā mītošo mikropasauli horizontālā stāvoklī esoša cilvēka deguna galā ir kaut kas pavisam ārpus racionālā prāta. Todien Rūta no pļavas sapņa modināja ar zvaniņiem, bet šorīt vienā no visskaistākajām Latvijas pļavām tiekamies četros, un tas ir 150 kilometru attālumā no Rīgas. Tāds ir fotogrāfa Matīsa Markovska ultimāts, jo saullēkta gaisma esot īpaša. Gaisma ņem un ierodas pirmā, bet saule pa mežmalas zaļo lapu mūri rāpjas lēni, teju pa vienai iezaigodama rasas lāses smilgās, saulkrēsliņos un pret sauli pielūgsmē pavērstajās puķu galvās.
Rūta saka – šis ir skaistākais smiltāju zālājs, ko viņa redzējusi. Kandavas mācītājmuižas Veco Ozolāju dabas taka pa bezgalīgām koka kāpnēm ieved tieši pļavas brīnumā. Tā ir pasaule, kuru nevar ieraudzīt steigā. Pulksten četri no rīta un smadzenes, kurās vēl nav pamodušās ikdienas domas, ir pareizā pieeja. Te, Kurzemes Šveicē, jau pirms gadiem 20 rūpes par ainavas atjaunošanu uzņēmās Sūniņu ģimene, izveidojot bioloģisko zemnieku saimniecību "Celmiņi". Pļavas šeit nogana liellopi, taču arī cilvēkam daļa no pļavu augiem, nemaz neskaitot ārstnieciskos, ir droši mutē bāžama.

Pļavas terapija īkšķa galā

Rūta saliek kopā izstieptas plaukstas, labās rokas pirkstus savelk dūrē, bet kreisās – izpleš. Izveidojas Latvijas kontūra, kur dūre ir Kurzeme. Viņa rāda, ka pirms simt gadiem aptuveni trešdaļā no Latvijas teritorijas jeb aptuveni tik lielā platībā, kādu Kurzeme aizņem, pletās daudzveidīgo pļavas puķu paklāji. Gandrīz visas tā laika pļavas būtu dēvējamas par bioloģiski daudzveidīgām, jo katrās mājās bija gotiņas, kas parūpējās gan par pļaušanu, gan zāles aizvākšanu no pļavām. Lauki bija apdzīvoti, un dzīvība kūsāja arī lauku sētas apkārtnē. Tika vākts siens, un tas viss nāca par labu vērtīgajiem zālājiem. Cik to ir tagad? "Tik, cik īkšķa gals," gaisā paceļas Rūtas īkšķis.
Izkaisīti pa visu Latviju, nelieli pļavu stūrīši, kurus nav bijis izdevīgi izmantot lauksaimnieciskajā ražošanā, piemēram, applūstoši nogabali pie upēm vai vietās, kur ir specifisks reljefs. Tie ir burtiski daži desmiti tūkstošu hektāru, un daudzas no atlikušajām superpļavām ar katru nākamo gadu zaudē savu vērtību, jo tās postoši ietekmē lauksaimniecības izplešanās tendences, kas vainagojas ar uzaršanu vai glifosātu. Vai, krietni retāk, arī otra galējība – pamešana novārtā un aizaugšana. Pašlaik, lauksaimniecības politikai Latvijā arvien vairāk nosveroties par labu industrializācijai, palielinās pieprasījums pēc lauksaimniecības zemes. Tas ir kapu zvans dabisko pļavu izdzīvošanas cerībām. Intensifikācijas rīklē strauji nonāk ne tikai pamestās sētas un lauku ainavas, kur tām bija sava loma, bet arī nekoptās pļavas. Apartas tās, visticamāk, nekad neatgūs agrāko puķu rotu. "Aizaugt sākusi pļava, kas gadiem ilgi nav uzturēta, varbūt šajā mirklī izskatās pēc nesakoptas vietas, taču bieži vien šajos gadījumos tomēr būtu labs potenciāls atgūt kādreizējo biodaudzveidību," atzīst Rūta.

Kopsolī ar pļavām izzūd arī mazās piena saimniecības, tāpēc tiem, kuri vēl nav atdevuši savu zemi apsaimniekošanā lauksaimniekiem, pašiem vairs nav īsti racionāli pļavu uzturēt – jo tie ir vieni vienīgi izdevumi. Labi, ka vērtīgo zālāju apsaimniekošanu finansiāli atbalsta valsts, bet tas uzliek arī pienākumus – zāle ne tikai jānopļauj, bet arī jānoved. Līdz ar to precīzāk šādas pļavas būtu dēvēt par pusdabiskām, jo to uzturēšanai nepieciešama cilvēka iesaiste. Ja agrāk siens bija ārkārtīgi nepieciešams resurss, tad tagad zāle kļuvusi par apgrūtinājumu.

Vizulis pret suņuburkšķi

Ir daudz dažādu aspektu, kam vērtīga zālāja īpašniekam jāpievērš uzmanība. Kā stāsta Rūta Abaja, lai pļava nezaudētu trauslo līdzsvaru, to nedrīkst pārganīt vai pārlieku ietekmēt ar smago tehniku. Pārganīšana ir kaitīga, jo augi tiek pārlieku noēsti un izbradāti, augsne sablīvējas. Tāpat pļavas dabisko vitalitāti grauj piesēšana – ja pļavā ienāk augstražīgās un agresīvās graudzāles, pieticīgie pļavas augi padodas. Arī tehnika, kas kļūst arvien masīvāka, sablīvē augsni, kaitējot pļavai. Tāpat nedrīkst mēslot – liekas barības vielas atkal maina sugu sastāvu par labu intensīvāk augošiem augiem. Nopļautās zāles atstāšana pļavā vai sasmalcināšana arī ir mēslošana, kam sekas viegli paredzamas. Vizulis vai norgalvīte nevar turēt līdzi gārsai vai suņuburkšķiem! Starpsugu konkurencē uzvarēt pieticīgajiem augiem iespēja ir vienīgi tad, ja apstākļi ir stipri mēreni, dažkārt pat nabadzīgi, uzsver Rūta.

Ja pļavā nedara neko, ātri ieviešas ne tikai kārkli, bet izveidojas arī kūlas slānis, kas atkal nav draugs trauslajiem zālāju apdzīvotājiem, toties tīri labi patīk daudzām ekspansīvām sugām, piemēram, slotiņu ciesām vai ciņu smilgām. Tās pašas parūpējas par kūlas segas "noadīšanu" – cauri tai citām sugām neizlauzties. Piemest sērkociņu pavasarī ne tuvu nav risinājums – kūlas dedzināšanas rezultātā rodas pelni, kas arī ir barības vielas un bagātina augsni, atkal mainot augu klāstu. Ja pļavu ilgstoši neapsaimnieko, tā agrāk vai vēlāk apmežojas. Taču nereti dabiskie zālāji ir gājuši un arvien iet zudumā, tos apzināti transformējot par mežu – apstādot ar kokiem.

Tāpat ir retas augu sugas, kurām patīk laiku pa laikam pamērcēt kājas ūdenī. Taču centīga meliorēšana šo iespēju atņem, tāpēc daudzviet vērtīgās augu sugas patvērušās reizumis applūstošās vietās upju tuvumā, kur lauksaimnieks gribēdams nevar iestūrēt ar savu tehniku.

Daba nespēj pielāgoties industrializācijai

"Pirms simt gadiem Latvijā saimniekoja līdzīgi, kā tas tika darīts daudzus iepriekšējos gadsimtus, – saimniekojot tradicionāli vienas vai vairāku mājsaimniecību kopienā ar saviem lopiem, ganībām un siena pļavām. Pēdējās desmitgadēs mūsu dzīvesveids ir strauji mainījies, un daba vienkārši nespēj šīm pārmaiņām pielāgoties, jo iepriekš ilgā periodā daba un cilvēks bija abpusēji pieslīpējušies. Visu mainīja tehnikas ienākšana laukos un industrializācijas process, kas arvien turpinās," spriež Rūta.

Ja pļava tiek aparta, daudzas sugas mūsdienās tajā nespēs atgriezties vai ienākt, jo tuvumā nav dabisko pļavu, no kurienes "atnākt". Tāpēc ir svarīgi sargāt un veidot sugu pārvietošanās ceļus. Daudzviet dabisko pļavu augi patvērušies tieši ceļmalās, un tas ir veids, kā sēklai vēl spēt pārceļot no pļavas uz pļavu. Dabiskie sēklu transporta ceļi ir upes, bet izrādās, ka augiem noder arī cilvēku veidoti ceļi.
Lai tiktu pie patiesi daudzveidīgas pļavas, nepieciešamas desmitgades, bet tas ir tā vērts – par pūliņiem pļavas īpašnieks tiks burtiski apbalvots ar ziedu klēpjiem.
Lai atrastu mūsdienu izaicinājumiem un cilvēku dzīves ritmam atbilstošus pļavas uzturēšanas veidus, kā arī palīdzētu sabiedrībai un zālāju īpašniekiem apzināties, kāpēc ir vērts saglabāt pļavas daudzveidību, Latvijas Dabas fonds īsteno vērienīgo "GrassLIFE" projektu. Spējot saskatīt šo cita veida vērtību, daudzi pļavu īpašnieki sāk uzlūkot zālienu ne tikai no ekonomiskās perspektīvas. "GrassLIFE" ietvaros, piemēram, ir iespēja tikt pie mobilā aitu vai liellopu ganāmpulka, jo ne katrs pļavas saimnieks ir gatavs sākt nodarboties ar lopkopību, lai noganot uzturētu dažādās sugas, kas pļavā mājo. Tikmēr sētajos zālienos dominē viena vai pāris sugu, un tam nav nekā kopīga ar dabas daudzveidību. Tāpat tīrumos, kas pamesti novārtā un netiek arti, lielas dažādības nebūs. Lai tiktu pie patiesi daudzveidīgas pļavas, nepieciešamas desmitgades, bet tas ir tā vērts – par pūliņiem pļavas īpašnieks tiks burtiski apbalvots ar ziedu klēpjiem.

Piedzīvot dabisku pļavu

Katram ir iespēja pielikt savu roku dabisko zālāju uzturēšanā. Piemēram, samazinot piemājas mauriņa pļaušanas intensitāti. Lai atbalstītu tos, kuri apsaimnieko īstus dabiskos zālājus, var iegādāties šādās pļavās vāktu medu, lasītas zāļu tējas, bioloģisko pienu, kura devējas ganījušās šādos zālienos, vai liellopu gaļu no saimniecībām, kur dzīvniekiem dota iespēja savu dzīvi vadīt īstenās pļavās, nevis lielfermas četrās sienās. Latvijā tiek darīts pat alus ar pļavas garšu. "Dzīvnieks, kura ēdienkarti veido tik liela augu daudzveidība, arī savos produktos – pienā vai gaļā – nodod tālāk šo augu uzturvērtību. Ir arī garšas atšķirības starp šādos zālājos vai konvencionālā sistēmā radītu gaļas vai piena produktu. Šeit dzīvnieks ganoties pats kā aptiekā sameklē to, kas nepieciešams, jo liela daļa pļavu augu ir ārstnieciski," norāda Rūta.

"Piekrītu, ka var būt grūti apjaust, par ko ir stāsts, ja tu neesi dabisko pļavu... piedzīvojis. Pļava ir pļava, sākumā šķiet. Taču, ieraugot dabiskās pļavas milzīgo augu bagātību, reti kurš spēj palikt vienaldzīgs. Ja šādu pļavu ir tik maz un tās vairs nav viegli pieejamas, sabiedrībai zūd personīgā pieredze. Ja tās nav, pļavu liktenis vairs nesatrauc. Lai iet zudībā, uz mani tas neattiecas... Piemērs ir faktiski izzudušās parkveida pļavas jeb senas ganības ar atsevišķiem lieliem kokiem, kas mūsdienās atrodamas tikai šur tur Ziemeļvidzemē. Šādas pļavas redzamas senajos gleznojumos, bet mūsdienu cilvēkam pieredzes ar šādu ainavu vairs nav," stāsta Rūta. Vienlaikus, gribi vai negribi, par ļoti redzamu ainavas sastāvdaļu kļūst industriālie labības vai koši dzeltenie biodegvielas rapša lauki.

"Zemgales apstrādātajos līdzenumos ar nebeidzamajiem tīrumiem es jūtos diezgan neomulīgi. Ir sajūta, ka šādā ainavā ne pašai, ne skatam nav, kur patverties. Acīm nav interesanti – nav pat krūmu pudura, kur skatienam aizķerties. Un te atkal ir runa par daudzveidību – arī pilnvērtīgai ainavai tādai jābūt," prāto Rūta.

Upuri tā saucamajai attīstībai

"Mēs tā aizraujamies ar tehnoloģijām un jaunievedumiem, bet nepadomājam par upuriem, ko tie prasa. Ir jau labi, ka notiek attīstība, tostarp lauksaimniecībā, bet vienlaikus, intensificējot lauksaimniecisko ražošanu, lielā mērā zaudējam pamatu zem kājām. Daba nevar izregulēties. Dabiskā zālājā – štrunts par sausumu vai lietavām – atkarībā no tā gada laikapstākļiem vadībā būs tie augi, kam labāk patīk slapja vai sausa vasara. Lauksaimniekam šādos brīžos iestājas krīze. Pļava kā organisms izdzīvo, augiem citam citu jūtot. Lauksaimniecības platībās tā nav," turpina Rūta. "Cilvēki neizprot – ja dārzā iemetas kaitēklis, kaitēklis nav problēma, bet kaut kas ir nepareizi pašā sistēmā, trūkst līdzsvara. Kaitēkli normālos apstākļos iegrožo dabiskie mehānismi, taču industriālās lauksaimniecības tīrumos šis mūžsenais mehānisms nedarbojas."

Dabiska pļava nav mājas tikai augiem, bet arī putnu un dzīvnieku pasaulei, tostarp tā ir dzīvības sala apputeksnētājiem, atgādina pētniece. "Ceru, ka nepiedzīvosim tādu situāciju kā Ķīnā, kur pesticīdu lietošanas rezultātā kukaiņi ir izzuduši, augļkokus nākas apputeksnēt ar otiņu. It viss pasaulē ir saistīts ar ļoti smalkām saitēm, bet cilvēkam gribas visu izprast ļoti primitīvā veidā. Paskatieties apkārt un kaut savā ķermenī – tur slēpjas vēl daudz neizzināta. Pašlaik nevaram iedomāties, kā cilvēcei noderēs viens vai cits augs, ko šajā brīdī vēl nenovērtējam. Kas zina, varbūt jau sen izzudušos augos slēpies risinājums kādām nākotnes sērgām. Tāpēc pret augiem jāizturas ar lielu pietāti," saka Rūta. "Svarīgi, lai būtu saudzīgi un apzināti šo vērtību kopēji."

Pļavas restaurators

Zālāji vīnkopības saimniecībā "Drubazas" sugu daudzveidības ziņā ir miniatūrs tropu mežs Latvijas ainavā, vērtē Rūta Abaja. Tieši te joprojām redzamas hrestomātiskās pirmās brīvvalsts laika ainavas. Tās, kurām līdzīgas atrodamas senos attēlos. Tās stipri pieķērušās Latvijas iedzīvotāju izpratnei par ainavu ne tikai kā dabas mājvietu, bet arī kā sociālu fenomenu – kultūrtelpu. Ne velti Abavas senieleja ar saviem kaļķainajiem zālājiem un kadiķu pļavām iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Taisnības labad jāpiebilst, ka kanonā iekļauta arī Zemgales līdzenumā atrodamā agroindustriālā ainava, taču ar atsauci, ka lauksaimnieciskajai ražošanai būtu jāiet rokrokā ar bioloģiskās daudzveidības un ekoloģiskas saimniekošanas potenciālu.

"Drubazas" apsaimnieko aptuveni 20 hektārus dabisko zālāju, taču vēl aptuveni tikpat lielā platībā notiek zālāju restaurācija, cenšoties tajos piesēt un ieaudzēt dažādas sugas, kas raksturīgas vērtīgākajām pļavām. Tās pētnieki dēvē par indikatorsugām. Apbruņojoties ar šo sugu sarakstu, var droši doties pļavu ekspedīcijā, lai labāk izprastu katras pļavas "ciltsrakstus". Ne katrs zaļais pleķis dabā bez kokiem ir daudzveidīgs zālājs.


"Ja zeme bijusi kaut reizi aparta, pļavas atjaunošanās process ir ļoti lēns. Pat tad, ja blakus arumam ir bioloģiski vērtīga pļava, nepieciešams ilgs laiks, vairākos gadu desmitos mērāms," saka Ģirts Dzērve, kurš no tēva pārņēmis saimniekošanu "Drubazās". Tā kā izaudzēt ražu ar nabadzīgu augsni apveltītajās nogāzes terasēs ir bijis grūti visos laikos, jau deviņdesmitajos gados šeit ganījās piena lopi, nevis tika veidoti tīrumi, tādējādi saudzējot šīs arklu nepieredzējušās pļavas.

"Drubazās" tiek uzturēta publiski un bez maksas pieejama botānikas taka, katrs var piestāt, uzrāpties līdz ielejas skaustam un vainagot kāpienu ne tikai ar tāltālu skatu pāri ielejai, bet arī ar malku avota ūdens, kas ledains un pirmatnējs izsvīst no Abavas krasta sensenās paduses. Idilliskais skats, kas te paveras, nav radies pats no sevis. Ja te cilvēks nepieliktu roku un govs – mēli, nogāzi klātu krūmi un koki, tādējādi atņemot ne tikai iespēju skatienam levitēt, bet arī mājas daudzveidīgajai zaļajai radībai, kas patvērusies kaļķainajos senupes krastos. Traktoram šeit uzrāpties ir gandrīz neiespējami, tāpēc pļaušana un grābšana pamatā notiek ar rokām – ar trimmeri un grābekli. Tur, kur var mēģināt uzbraukt ar veco labo traktoriņu MTZ80, tas tiek darīts naktī, jo tā pļāvējam psiholoģiski vieglāk – skats nav tālāks par traktora lukturu gaismu, radot apmānu, ka ķezas gadījumā sekas nebūtu tik tālejošas kā līdz nogāzes dibenam. Bīstami to darīt rasas laikā – slīd! Lopiem šādu raižu nav. Ģirts ir ripinājis siena ruļļus – tie lejā tiek ātrāk, nekā var nobraukt ar traktoru.

Vīns un kukaiņiem draudzīga pļaujmašīna

"Drubazu" saimnieks Ģirts Dzērve
Neparasti – daļa nogāzes ir reti sastopams biotops – kaļķains zāļu purvs, kuru veido un uztur avoti, izlauzušies cauri kaļķa plienakmenim. "Nepietiek ar to, ka tā ir nogāze, bet tas ir arī purvs, padarot šo vietu par īpaši grūti apsaimniekojamu, un patiešām nav citas iespējas, kā to darīt ar rokām. Tas ir iespējams, tikai pateicoties laika ieguldījumam un entuziasmam, bet entuziasms nav neizsmeļams," atzīst Ģirts. Tāpēc ir cerība, ka daļu zāles noēdīs lopi, kuri saimniecībā ieradušies projekta "GrassLIFE" ietvaros. Tie noēd audzelīgās un cukuriem bagātās niedres purvā, kā arī, krūmos meklējot patvērumu no svelmes, nokniebj audzelīgās lazdu atvases. Lai neapskādētu šeit sastopamos kadiķus, izvēlēti toli jeb iedzimti bezragaini dzīvnieki. Purvā ir vairākas sugas aizsargājamu gliemežu, jāsaprot, kā šo vietu kopt, lai nenodarītu pāri arī tiem. Tāpēc Ģirtam un citiem zālāju saimniekiem nāk palīgā zinātnieki, kas veic izpēti un iesaka, kā kopt neparastās pļavas.

Tur, kur tiek ar traktoru, Ģirts izmanto kukaiņiem draudzīgo pīķu jeb nazīšu pļaujmašīnu, kas, pēc viņa vārdiem, esot pat saudzīgāka par izkapti. Mehāniski pļaujot nelaikā vai pielietojot zāles smalcināšanu, līdz ar zāli tiek sasmalcināta visa dzīvā radība, kam dabiskais zālājs ir mājas. Šīs pļavas ir īstas mikropilsētas, atliek tikai pieliekties un ieskatīties. Tāpēc Ģirts atstāj nelielus sektorus, kur netiek pļauts. Te var manīt arī zaru vai zāles kaudzītes, kas arī ir patvērums dzīvajām radībām.

"Drubazu" saimnieks cer, ka turpmāk izdosies attīstīt lopu ganāmpulku, tādējādi atvieglojot zālāju kopšanu. "Ja man izdosies, tad to var paveikt ikviens dabiskas pļavas saimnieks," bilst Ģirts. "Negribu palaist vējā darbu, kas ieguldīts zālāju kopšanā, tāpēc vēlos atrast veidu, kā nākotnē saimniecību attīstīt un padarīt ekonomiski dzīvotspējīgu, jo pašlaik viss gulstas uz vīnkopības pleciem," viņš atzīst.

Daudzveidība kā krīzes atslēga

"Ainavu veidoju pēc sava personiskā skatījuma. Man ir spēcīga vizuālā izjūta. Lai nenodarītu ainavai pāri, visu daru pamazām, arī kokus izzāģēju palēnām. Konsultējos ar Dabas aizsardzības pārvaldes un Latvijas Dabas fonda ekspertiem. Par daudz koku zālājā nedrīkst būt – koku lapas pārlieku mēslo augsni, vainagi – noēno. Ja viss būtu noaudzis ar kokiem, šejienes īpašo reljefu saskatīt būtu grūtāk," stāsta Ģirts. Tā domāja ne visos laikos, agrāk "saimnieciski nelietderīgās" teritorijas apmežoja, par ko liecina arī Abavas ielejas nogāzēs stādītās priedes un lazdu atvašu mežs, starp kurām spurojas atjaunojamās kadiķu noras paliekas. Atsevišķi kadiķi dabiskajos zālājos ir vēl viena šejienes ainavas odziņa.
Ja pienāk krīze, daudzpusīgs cilvēks spēj funkcionēt kādā citā jomā. Tāpat daudzveidība strādā dabā, uzturot klimatu un dzīvībai nepieciešamos resursus. Daudzveidība ir atslēga visam.
Dabisko pļavu eksperte Rūta Abaja

Ja aizaugušā pļavā likvidē krūmu apaugumu un sāk to pareizi apsaimniekot, augsnē uzkrātā sēklu banka nodrošina to, ka pamazām augu dažādība atgriežas. Taču šādas vietas iet mazumā, jo subsīdijas un ekonomiskais aprēķins ir burkāns, kas dzen uz priekšu lauksaimnieku arklus un pesticīdu smidzināšanas iekārtas. No ainavas pazūd arī cita būtiska tās sastāvdaļa – griezes balss, kas šodien varbūt dzirdama vēl neapbūvētajās Pierīgas pļavās, bet nereti pavisam izskausta no "īstās" lauku vides.

"Daudzveidība it visā ir tā, kas nodrošina dzīvē līdzsvaru," tāda ir Rūtas atbilde, kad jautāju, kāpēc biodaudzveidīgo pļavu saglabāšana ir svarīga viņai pašai. "Nav nozīmes, vai tas ir dabiskais zālājs, mežs vai purvs, mums daudzveidība nepieciešama gan mikrolīmenī – sugu un ģenētiskā dažādība –, gan dažādu biotopu līmenī. Tā ir arī cilvēkiem – ja pienāk krīze, daudzpusīgs cilvēks spēj funkcionēt kādā citā jomā. Tāpat daudzveidība strādā dabā, uzturot klimatu un dzīvībai nepieciešamos resursus. Daudzveidība ir atslēga visam," saka Rūta.

Vai 2121. gadā Latvijā būs dabiskās pļavas?

Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore

"Jau pašlaik, skatoties uz bioloģiski vērtīgo zālāju izplatību Latvijas kartē, redzams liels pārrāvums starp šīm teritorijām. Piemēram, Zemgale pa vidu Latvijai ir kā milzīgs tukšums, un ne tikai runājot par dabisko zālāju sugām. Līdz ar to sugu migrācijas koridori, kas nepieciešami zālāju pastāvēšanai, darbojas arvien sliktāk. Ilgtermiņā tādas sugas, kas pirms desmit gadiem vēl bija ierastas, būs arvien retāk sastopamas. Piemērs ir šogad par gada augu pasludinātā parastā ķimene. Šādi turpinot izvērst saimniecisko darbību, nākamajā desmitgadē par lielu retumu var kļūt pat pīpenes. Tāpēc ir jāsāk pastiprināti domāt par zaļo koridoru veidošanu. Šim mērķim noderīgas ir ceļmalas, laukmales, lauku nodalījumu joslas. Šīs vietas jāveido dabiskākas, lai tajās spētu saglabāties un pārvietoties dabisko zālāju sugas. Labi, ka ir valsts atbalsts dabisko zālāju apsaimniekošanai. Vienlaikus pastāvošie ierobežojumi attiecas vienīgi uz lauksaimniecisko darbību, nevis uz apmežošanu vai būvniecību. Līdzīgi arī aizsargājamajās dabas teritorijās, ja vien nav izstrādāti specifiski noteikumi un ierakstīts, ka zālājus pārveidot ir aizliegts, var arī būvēt. Konkrēti formulēta aizlieguma normatīvajos aktos pašlaik nav. Līdz ar to vietās, kur vēsturiski šie zālāji ir bijuši, turpinās apbūve. Sevišķi tas vērojams ap Pierīgu – visas bioloģiski daudzveidīgās pļavas varbūt vēl nav apbūvētas, bet tas var notikt tuvākajā nākotnē. Tāpēc jāsāk to risināt valstiskā mērogā, turpmāk dabas daudzveidības saglabāšanas aspektus ņemot vērā gan pie teritorijas plānojumu izstrādes, gan pieņemot lēmumus par jaunu apbūves teritoriju attīstīšanu, gan stiprinot atbalsta mehānismus, lai veicinātu esošo zālāju saglabāšanu. Ja zemesgabala īpašniekam tiek pateikts, ka būvēt tomēr nevarēs, pretī jābūt kompensācijai. Piemēram, iepriekš pašvaldība plānoja, ka kādā konkrētā teritorijā varēs būvēt ciematu, bet ar šodienas izpratni ir skaidrs, ka šeit apbūve no dabas aspekta ir nepieļaujama. Tad jāmeklē veidi, kā zemi atpirkt vai samaksāt adekvātu kompensāciju. Galvenais uzdevums pašlaik – apturēt esošo platību sarukšanu. Nākamais solis – domāt par dabisko zālāju kvalitātes uzlabošanu."
Pļavas manifests

Latvijas dabiskās pļavas ir mūsu dabas dārgumu krātuves. Tajās mīt mūsu identitāte, mūsu skaistums, mūsu pagātne un nākotne.

Dabisko pļavu lielākā vērtība slēpjas sugu daudzveidībā. Vienā kvadrātmetrā dabiskās pļavas var būt līdz pat 50 augu sugu. Tas ir vairāk nekā vienā kvadrātmetrā tropiskā meža.

Lielā augu daudzveidība piesaista tonnām kukaiņu, dod mājvietu pļavas putnu sugām, neskaitāmām sīkbūtnēm un augsnes organismiem. Dabiskā pļava ir unikāla ekosistēma, kas rūpējas par ūdens regulāciju, glabā augsnē ogļskābo gāzi un palīdz mazināt klimata pārmaiņas.

Dabiskā pļava ir sākums daudzveidīgām garšas niansēm tādiem produktiem kā piens, siers, medus un liellopu gaļa. Pļavas rūpējas par to, lai mums būtu, ko iepīt Jāņu vainagos, un lai Latvijas vasarai būtu sava, neatkārtojama smarža un skaņa.

Dabiskā pļava ir pelnījusi, lai to dēvētu par superpļavu. Taču šo superpļavu Latvijā ir palicis gaužām maz. Pirms simt gadiem superpļavas klāja 30% Latvijas teritorijas. Šobrīd no 30% pāri ir palikuši vien 0,7%. Šis ir pēdējais brīdis, lai glābtu superpļavas un to vērtības.

Mēs ticam, ka kopā ar Latvijas pļavām uzplauks arī Latvija.

Avots: www.grasslife.lv

Piedzīvo dabisko pļavu!

Dabisko pļavu vislabāk var iepazīt, protams, dodoties pļavā. Taču Latvijā dabisko pļavu nav daudz, un par to ikkatrs var pārliecināties, jo ne kurā katrā zālājā var salasīt trejdeviņas jāņuzāles. Lielākā daļa no dabiskajām pļavām pieder lauksaimniekiem, tāpēc, esot laukos, ir vērts pavaicāt radiem, draugiem, kaimiņiem, vai viņiem nepieder dabiskā pļava jeb bioloģiski vērtīgais zālājs, un jāpalūdz atļauja to aplūkot.

Dabiskās pļavas biežāk sastopamas vietās, kas ir ar īpašu dabas vērtību, – Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā "Abavas senleja", aizsargājamo ainavu apvidū "Ziemeļgauja", aizsargājamo ainavu apvidū "Vestiena".
Pirms doties uz šīm pļavām, pārslēdz tāluma redzi uz tuvumu un pievērs uzmanību detaļām: augiem, kukaiņiem, it visam, kas notiek zem kājām.

Piedāvājam visu pieejamo dabisko pļavu, kurp var doties pastaigās, sarakstu. Tās ir vai nu valsts, vai pašvaldību īpašumā esošas, vai arī privātīpašnieki tajās ierīkojuši dabas takas.

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.