Uz sākumu Sākums Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava. Atbildība un ilgtspējība kosmētikas maciņā Tērpties saskaņā ar sevi un dabu Bezatkritumu dzīvesveida pieci pamatprincipi Daba un kovidmīti 2020. gads dabas un cilvēka acīm Neapēst zemeslodi Vērtīga lasāmviela par cilvēka un dabas attiecībām Pandēmijas ietekme uz iešanu dabā 'Zero waste' kustības attīstība Lupatu verdzība Mazāk ir vairāk Stāsti bez derīguma termiņa Krīze nesākās vienā dienā Zaļo svešvārdu vārdnīca E-V Zaļo svešvārdu vārdnīca A-D
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Vai upei ir tiesības būt tīrai?
Par dabas balsstiesībām
Raksts: Kitija Balcare
Foto: F64
Aizvien biežāk pasaulē runā par to, vai dabai, piemēram, upēm, kokiem, kalniem, var tikt piešķirtas tiesības. Laikmetā, kurā cilvēkam pandēmija liek pārvērtēt sevis kā radības kroņa pašpasludināto titulu, izskan aicinājumi piešķirt tiesības dabai, kurai nav dota spēja runāt cilvēka mēlē, bet pats cilvēks aizvien vairāk zaudē spēju izprast dabas valodu. Kā iemācīties dzīvot saskaņā ar dabu un neņemt pārāk daudz? Vai kokam ir tiesības uz tiesībām? Kurš uzņemsies aizgādnību pār upi? Un vai vispār cilvēktiesības ir iespējamas bez dabas tiesībām?

Domāt kā kalnam

Kāda sena teika vēsta, ka kādreiz koki ir runājuši: "Agrāk koki runājuši tāpat kā cilvēki. Bet tad posts bijis, nevarējuši nekā malku dabūt. Ja gribi cirst, lūdzas tik žēli, ka pat akmens sirds vietā paliktu mīksts. (..) No tā laika Dievs aizliedzis kokiem runāt, un cilvēki varējuši malku cirst, cik uziet." Augot plaisai starp cilvēku un dabu, augusi arī dabas kā resursa uztvere. Ekoloģiskā krīze, kas kļuvusi par ikdienu mūslaiku cilvēkam, liek meklēt jaunus ceļus, kā samērot cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanu, nepārkāpjot vienam otra robežas un tiesības būt. Plānojot un aizsargājot, bet tomēr noraugoties sugu populāciju sarukumā, ir vēlme uzdot jautājumu par to, kā vēl var mazināt cilvēka negatīvo, nereti tieši patērniecības un industrializācijas izraisīto ietekmi uz vidi. Lai arī daba, visticamāk, pārdzīvotu cilvēku, tomēr tās spēkos nav pašai sevi aizstāvēt pret cilvēka radīto kaitējumu. Vai, dabas objektiem iegūstot juridiskas tiesības, tie varētu tikt aizstāvēti tiesvedības procesos?

Savulaik, 1949. gadā, amerikāņu izcelsmes ekologs Oldo Leopolds aicināja cilvēku domāt kā kalnam, ar to saprotot spēju apzināties cilvēka savstarpējo sasaisti ar pārējiem ekosistēmas elementiem. Dažas desmitgades vēlāk, 1972. gadā, diskusiju par to, vai dabai ir piešķiramas juridiskas tiesības, līdzīgi kā uzņēmumiem, pašvaldībām, valstīm un citām juridiskajām organizācijām, aizsāka jaunais Kalifornijas Universitātes profesors Kristofers Stouns savā rakstā "Vai kokiem ir tiesības?", atsaucoties uz piemēru, ka kādreiz vēsturiski arī sieviešu balsstiesības sabiedrībai šķita nepieņemamas.

Pētnieka raksts tapis, analizējot tiesas prāvu, kura stāsta par situāciju Kalifornijā, Sjerranevadas kalnu ielejā, kur uzņēmums "Walt Disney" bija iecerējis būvēt kūrortu, bet vietējo aktīvistu fonds iestājies pret šo ieceri. Lai arī lēmums nebija pozitīvs vides aizstāvjiem, prāvas tiesnesis Viljams Duglass toreiz pauda būtisku atziņu, sakot, ka sabiedrības rūpēm par līdzsvaru dabā jāsekmē tas, lai dabas objektiem ir tiesības celt prasību tiesā par to saglabāšanu.

Jau 2008. gadā Ekvadora bija celmlauzis tam, lai savā konstitūcijā atsevišķā nodaļā iekļautu mātes dabas (Pacha Mama) tiesības, turklāt tās paredz iespēju jebkurai personai lūgt valsts iestādēm ievērot šīs tiesības. Turklāt konstitūcija nosaka, ka valsts piemēros ierobežojošus pasākumus jebkurai darbībai, kas var izraisīt sugas izzušanu, ekosistēmu iznīcināšanu vai pastāvīgu dabisko ciklu izmaiņu. Jau septiņdesmitajos gados profesors Stouns aicināja cilvēkus būt par dabas aizbildņiem, kuri var nepieciešamības gadījumā vērsties tiesā to dabas objektu vārdā, kas tiek bojāti vai iznīcināti. Zināmākais gadījums, kas pie šāda precedenta nonāca dzīvē, bija Jaunzēlande ar Vanganui upi, kurai tika piešķirtas tiesības kā nedalāmai vienībai no iztekas līdz pat jūrai.

Kas šādā tiesiskā procesā var pārstāvēt upi vai citos gadījumos citus dabas elementus, ekosistēmas, sugas? Par Vanganui upes aizbildni pilnvaroja vietējo maori cilti. Jāpiebilst, ka arī šāda veida izlīgums starp valsti un pamatiedzīvotāju cilti neatrisināja problēmu, turpinot vietējai energoieguves kompānijai izmantot līdz pat 80% upes ūdeņu hidroenerģijas ieguvei. Juridiskas personas statusu 2017. gadā bija ieguvušas arī upes – Ganga un Jamuna – Indijā, lai arī šo lēmumu Indijas Augstākā tiesa atcēla.
Foto: SIPA/Scanpix/LETA. Pārplūdusī Gangas upe 2021. gada 19. oktobrī.

No dabas resursa pie pakalpojumu sniedzēja

Pirms pāris gadiem vēsturē ir ierakstīta arī diena, kad indiāņu cilts ezers kļuva par juridisku personu. Ēri ezers, kas atrodas Ohaio štatā, kur atrodas arī Toledo pilsēta, jau 2014. gadā pat no kosmosa saskatāmā toksiskā, saimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma dēļ karstajā laikā zaudējis spēju sniegt dzeramo ūdeni. Tā 2019. gada 26. februārī Toledo pilsoņu referendumā 61% nobalsoja, piešķirot Ēri ezeram juridiskas personas statusu. Tiesa, uz laiku. Tiklīdz ziņas par to nonāca vietējo lauksaimnieku ausīs, tie tūdaļ metās šo faktu apstrīdēt – bailēs no tā, ka šādas tiesības varētu tikt izmantotas pret viņu darbību.

To, ka tiesību piešķiršana kādam dabas objektam var izraisīt pretējās puses vēlmi pēc tiesāšanās, norāda vides tiesību eksperte Erina O'Donela, kura pētījusi juridisko tiesību piešķiršanu upēm un to gadījumus praksē Austrālijā, Jaunzēlandē un Indijā. Līdz šim tieši upju tiesības ir visbiežāk vētītas dabas tiesību kontekstā. Eksperte savā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Ekoloģija un Sabiedrība" (2018/23), norāda, ka šāds fakts par tiesību piešķiršanu upei liek pārvērtēt arī cilvēka attieksmi pret to, saskatot tajā ne vairs tikai dabas resursu, bet gan iespējas veidot partnerību jeb sadarbību, ilgtermiņā ietekmējot cilvēka attieksmi pret dabu kopumā. Pētot upju tiesību gadījumus praksē, O'Donela secinājusi, ka tiesību piešķiršana dabai vairs nav tikai vides likumdošanas jautājums, bet gan ceļš, kā var risināt vides, ekonomikas, kultūras un sociālās problēmas vienlaikus.

Piemēram, šogad Kanādā vietējā pašvaldība Megpaijas upei piešķīra juridiskas personas statusu, piešķirot deviņas tiesības, tai skaitā tiesības plūst, tiesības būt pasargātai no piesārņojuma un – visbeidzot – tiesības celt prasību tiesā. Vietējie pamatiedzīvotāji šo soli uzskata par priekšnosacījumu ne vien tradīciju saglabāšanai, bet arī nākotnes paaudžu eksistences nodrošināšanai. Iepriekšminētie piemēri apliecina, ka visbiežāk par dabas tiesībām runā tajos pasaules reģionos, kur ir apdraudēta kādu pamatiedzīvotāju tālāka eksistence vai arī ir izteikta kultūras veidota kopiena. Tieši noteiktu teritoriju pamatiedzīvotāji ir tie, kuri gadsimtu gaitā ir spējuši veidot harmoniskas attiecības ar dabu. Piemēram, 2015. gadā Āfrikas Cilvēktiesību komisija pieņēma rezolūciju par svēto dabas vietu aizsardzību, atzīstot šādu dabas svētvietu nozīmi un to aizbildņu aktivitātes.
Foto: Reuters/Scanpix/LETA. Ēri ezera krasts pie Klīvlendas.

Uzņemties aizgādnību pār upi?

Vai tādējādi dabas tiesības ir sarkanā gaisma kapitālistiskajam dzīvesveidam? Par to, vai šī ir simboliska rīcība, vai arī tik tiešām tas ir sākums nopietnām pārmaiņām vides aizsardzības jomā, galvas lauza gan vides jomas eksperti, gan juristi, gan arī filozofi. Kā Pasaules Dabas fonda rīkotajā diskusijā "Vide un tiesības. Kāds sakars?" skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Ivo Vinogradovs, atskatoties dabas aizsardzības vēsturē, redzams, ka tā aizsākās ar konkrētu vietu aizsardzību, vēlāk sekoja jau konkrētas sugas un dzīvotnes, bet pašlaik dabas aizsardzība risina jau kompleksu ekosistēmu aizsardzības izaicinājumus: "Pasaulē nepastāv neviena ekosistēma, kas nebūtu cilvēka ietekmēta. Ir nepieciešams pārvaldības principus, kas tradicionāli mums vairāk saistās ar ekonomiku, pārcelt arī uz dabas ekosistēmām. Vispirms jāatsakās no jēdziena "dabas resurss", tā vietā izmantojot pakalpojuma sniedzēja apzīmējumu, kas ļauj arī tālāk runāt par tā tiesību pārstāvību." To uzsver arī Amerikas Ģeogrāfu asociācija, paužot nostāju, ka dabas tiesības ir ekoloģiskās pārvaldības veids, kura pamatā ir dabas un tās vajadzību izvirzīšana augstāk par cilvēka vajadzībām, cilvēkam savējās pakārtojot konkrētai situācijai dabā.

"Ideja par meža tiesībām saduras tiešā veidā ar ideju par īpašumu. Mūsu pašreizējā izpratne par īpašumu nav savienojama ar dabas aizsardzību, tai būs jāmainās. Bērns, tauta, cilvēks nav īpašums, bet mežs ir īpašums," spriež Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents filozofs Artis Svece, norādot, ka dabas aizsardzība pašos pamatos ir antropocentriska un jāmeklē veidi, kā varētu domāt par dabu citādi, ne kā par īpašumu. "Viens variants, ka tas ir nevis īpašumā, bet lietojumā. Bet atkal ir jautājums: kurš tad drīkst dot mežu lietojumā? Nākamais līmenis varētu būt – aizņemšanās. Es aizņemos no dabas – un tad tas jau ir stāsts par pakalpojumu. Ja es aizņemos, man ir jāatdod atpakaļ, nevis tikai jāizmanto."

Sociāli ekoloģisko sistēmu analītiķis Ivo Vinogradovs skaidro, ka līdzšinējā pretstatījuma vietā – dabas izmantošana un dabas aizsardzība – jau ienāk jauns jēdziens – aizgādnība jeb rūpes. Tas nozīmē, ka uzņēmumi, kuri ikdienā izmanto dabas sniegtos pakalpojumus, būs spiesti arī paši rūpēties par dabu. Šāda veida prasības kā pienākumi pakāpeniski tiek iestrādātas arī politiskajos dokumentos, lai arī Eiropā nereti tiek uzskatīts, ka tiesību piešķiršana dabai nav nepieciešama, jo tā varētu būt vides tiesību dublēšana. To apstiprina arī 2018. gada piemērs Lielbritānijā, kad tika pausta vēlme Fromes upei kādā posmā un līdzās esošajai pļavai piešķirt tiesības būt brīvām no piesārņojuma, bet 2020. gadā tika paziņots, ka tas nav vajadzīgs, jo tā tiekot dublēti jau esošie vides aizsardzības pasākumi.

Kā Eiropas Parlamenta 2021. gada martā publiskotajā pētījumā "Vai daba var iegūt tiesības?" norāda Upsalas Universitātes Juridiskās fakultātes emeritētais vides tiesību zinātņu profesors Jans Darpo, ideja par dabas tiesībām ietver vairāk simbolisku, nekā praktisku revolūciju vides tiesībās Eiropā, lai arī, nenoliedzami, dabas tiesību aktualizēšana ir vides saudzēšanas vajadzību risināšanas signāls. Pasaules līdzšinējā pieredzē gadījumos, kas ir saistīti ar dabas tiesībām, profesors saskata vien pieredzi, kurā balstoties ir iespējams uzlabot pašreizējo Eiropas vides likumdošanu, pilnveidojot līdzšinējos tiesību aktus vai neefektīvo vietā radot jaunus.

"Lielākā problēma nav beztiesiskums, bet gan spēkā esošo normu neievērošana. Mums Latvijā ir nodrošinātas vienas no plašākajām iespējām ikvienam sabiedrības loceklim iesaistīties un vērsties tiesā, ja redzam, ka netiek ievērotas kādas juridiskās normas attiecībā uz vides aizsardzību. Tas, kā mums pašreiz pietrūkst, ir kvalitatīvas tiesiskās normas dabas jomā," uzsver tiesību zinātņu doktore Žaneta Mikose, piebilstot, ka vienlaikus nepieciešama arī paradigmas maiņa, uztverot dabu par vērtību, ļaujot sabiedrībai būt šajā "sargsuņa" lomā.
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Nav cilvēktiesību bez dabas tiesībām

Vēlme atdot dabai tiesības būt tīrai lielā mērā ir saistīta arī ar paša cilvēka veselību. Pasaules Veselības organizācija secinājusi, ka ik gadu novēršamu vides risku dēļ dzīvību zaudē vairāk nekā 12 miljoni cilvēku visā pasaulē. Taču dzīvību zaudē arī vides aktīvisti, kas cīnās par savas apkaimes, meža, ūdeņu aizsardzību no industriālās ietekmes. 2018. gada oficiāli fiksētie dati, kuri publicēti starptautiskās organizācijas "Global Witness" ziņojumā, norāda uz 164 cilvēku nāvi, cīnoties par dabas aizsardzību. Visvairāk bojāgājušo ir Filipīnās, Kolumbijā, Indijā, Brazīlijā, Gvatemalā, bet nozaru griezumā visvairāk upuru ir derīgo izrakteņu jomā, lauksaimniecībā un ūdeņu apsaimniekošanā. Eiropas gadījumā – dokumentēti trīs gadījumi Ukrainā, kuri saistīti ar iestāšanos pret nelikumīgu mežizstrādi. Pētnieki piebilst, ka kopējais skaitlis, visticamāk, ir nepilnīgs, turklāt tas neatspoguļo to vides aktīvistu skaitu, kuriem ir draudēts vai kuri, iespējams, pat atrodas ieslodzījumā.

Britu juriste Mumta Ito, kura aktīvi darbojas, pētot, kā Eiropas Savienībā varētu iedzīvināt dabas tiesību ideju, un vada Eiropas pilsoņu iniciatīvu dabas tiesību atzīšanai, uzsver, ka cilvēktiesības uz dzīvību izriet tieši no dabas tiesībām. Ja dabas tiesības netiks ievērotas, arī cilvēka eksistence ar visām tā cilvēktiesībām ir apdraudēta. Tādēļ aktīviste mudina izprast jauno pasaules skatījumu, pieņemot, ka pirmajā vietā būs dabas tiesības, kurām sekos cilvēktiesības un tikai pēc tam – korporāciju tiesības, pamatojot ar to, ka bez dabas nav arī cilvēka dzīvības. Mumta Ito likumus dēvē par sava veida sabiedrības DNS, ar kuru tā izpauž sevi un savas attieksmes, savā "TedX" runā uzsverot: "Atbalstot ideju par dabas tiesībām, mēs atbalstām dzīvību."

Noskaties!

Pasaules Dabas fonda rīkoto diskusiju "Vide un tās tiesības. Kāds sakars?" sarunu festivālā "Lampa".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.