Uz sākumu Sākums Vai tu atpazīsti tauriņus? Pierakstīt dabas skaņainavu Animācijas filmas par dabu Latvijas biotopu daudzveidība Visvairāk apdraudētie dzīvnieki Ekolatvietim pa pēdām Dabīgi uzkopšanas līdzekļi Intīmā higiēna un dabas aizsardzība Slavenības – vides aizstāvji Vides aktīvisma aizsākumi Dabai draudzīgs un veselīgs uzturs Latvijas lauksaimniecības politikas anatomija Gada varoņi dabā Latvija ceļā uz pesticīdu lietošanas ierobežojumiem 100 idejas, lai dzīvotu zaļāk Jēgpilniem svētkiem Dabas iznīcināšanas temps Kadru zvejošana dabā Pirmais bioreģions Latvijā un Baltijā Maluzvejniekiem pa pēdām Upe – juridiska persona Draudi planētas nākotnei Apzināties globālo identitāti Cilvēka un zvēra ceļu krustceles Cilvēku planēta kukaiņa acīm Darīt pašiem un kopā Pārbaudi savas zināšanas! Apēst pļavu Kas ir zemes māksla? Zaļās vārnas meklējumos Pļavas terapija īkšķa galā PET pudeles stāsts (Ne)cilvēka daba Lai mājdzīvnieks netop par draudu savvaļai Bitēm un cilvēkiem draudzīga lauksaimniecība Bezbiļetnieki Latvijas savvaļā Bioloģiskās pārtikas ceļvedis Piemēri, kas iedvesmo 168 kazas un siers Atbalstīt vietējos zemniekus Plastmasas kultūrslānis Ko atstāsim mantojumā bērniem? Lasi, iedvesmojies, balso! Atbildīgi arī dārzā Pastāsti un iedvesmo citus! Saules un zemes spēks uz tava galda Rūpnieciski ražotas kosmētikas plusi un mīnusi Dabas daudzveidībai pa pēdām Saikne starp dabu un cilvēku veselību Cilvēks. Dzīvnieks. Ainava. Atbildība un ilgtspējība kosmētikas maciņā Tērpties saskaņā ar sevi un dabu Bezatkritumu dzīvesveida pieci pamatprincipi Daba un kovidmīti 2020. gads dabas un cilvēka acīm Neapēst zemeslodi
Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Vai zvejnieksvētki Latvijā būs arī pēc 100 gadiem?
Raksts: Raivis Bahšteins
Video: Matīss Markovskis
Foto: F64
Baltijas jūras ekoloģiskās katastrofas tuvošanās, pārzvejas globālā sērga un pircēju dienišķā atbildība. Tie ir aktuālie jautājumi par zivju patēriņu Latvijā. Ko īsti likt uz šķīvja – sārtu vai baltu? Neilgtspējīgi audzētu lasi vai tomēr plaudi no atbildīgi apsaimniekota pašmāju ezera?
Pasaules Dabas fonda Zivsaimniecības programmas vadītāja Elza Štrausa aicina drošu sirdi baudīt dažādas pašmāju saldūdens zivis, bet tirgotāju plauktos atstāt no tālām zemēm vestas, neilgtspējīgi audzētas un barbariski zvejotas zivis un citas veltes no jūrām un okeāniem.
Katram pircējam vajadzētu aizdomāties par to, ko likt uz sava šķīvja. Var palīdzēt Pasaules Dabas fonda veidots orientieris – "Zivju gids". Zaļajā sarakstā iekļautas tās zivis, ko varam lietot uzturā bez sirdsapziņas pārmetumiem, piemēram, pašmāju plaudis, līnis vai rauda. Pircējiem orientēties piedāvājumā palīdz ekomarķējums.
Globālie savvaļas zivju resursi ir vai nu pārzvejoti, vai tuvojas šai robežai. No dabiskajiem zivju resursiem ņemam vairāk, nekā tie spēj sevi atražot. Baltijas jūras veselībai kritisks ir barības vielu noplūdes piesārņojums no lauksaimniecības un lielie nozvejas apjomi, un tas ietekmē ne tikai zivju populācijas, bet arī cilvēkus un ekosistēmu kopumā.
Svarīgi dažādot ēdienkarti, lai mazinātu spiedienu uz populārākajām zivju sugām, piemēram, Atlantijas lasi. Zupas katlā vai uz pannas droši var likt siļķes, brētliņas, kā arī saldūdens bagātības – līņus, plaužus, karpas, samus. Apdraudētāko sugu vidū, kuras atbildīgam pircējam uz šķīvja nenāktos likt, ir piesārņojuma un pārzevjas apdraudētā Baltijas menca. Otrs piemērs ir Eiropas zutis, kas ir īpaša suga ar to, ka nevairojas nebrīvē, bet nārsto vienīgi Sargasu jūrā.
Svarīgi katram pielikt savu roku, lai ūdens resursi tiktu pārvaldīti ilgtspējīgi – valdībai, uzņēmējiem, pircējiem. Patērētājs, dodoties uz tirdzniecības vietu, restorānu vai zvejnieksvētkiem, ar savu naudas maku veido pieprasījumu un tādējādi nosaka to, kas tiks zvejots un nonāks tirdzniecībā.

Vācot "ābolus", nenozāģēt "ābeli"

Matīss Žagars, Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors
Domājot par atbildīgāku zivju patēriņu vai dabas resursu saglabāšanu kopumā, katra indivīda rīcībai ir liela nozīme. Ja visi rīkosimies atbildīgi, tad šo rīcību kopsumma sniegs rezultātu. Desmit gadu garumā esmu piedalījies pētījumos par zivju resursiem Latvijas ezeros. Varu atzīt – kopumā Latvijā ar mūsu "zilo resursu" nav pavisam slikti, stāvoklis ir mainīgs. Jā, ir ezeri, kur situācija ir ievērojami labāka un ir tādi, kur ir pretēji. Daudzos gadījumos var novērot, ka ezeru apsaimniekotāju ilgtspējīga domāšana un sistemātiska rīcība jau ir devusi rezultātu – zivju resursi nesamazinās un pat kļūst kvalitatīvāki. Tas sniedz gaišu sajūtu par zivju resursu nākotni. Viens no labajiem piemēriem ir Alūksnes ezers, tāpat Usmas ezers un Baļotes ezers. Tajos zivju resursiem tiek dota iespēja atjaunoties, pirms tie tiek apēsti. It kā ļoti vienkārši. Taču daudzviet uz planētas redzam cilvēku neilgtspējīgu rīcību, kad dabas resursi tiek patērēti daudz ātrāk, nekā tie spēj atjaunoties.

Protams, cilvēks visu vērtē no savas perspektīvas, taču dažkārt dabas un cilvēka intereses sakrīt. Ja cilvēka ietekmēta ekosistēma turpina labi funkcionēt, iegūst abi. Tas nozīmē, ka "ābele" turpinās sniegt augļus arī nākamajos gados. Ja mēs noņemtu visus "ābolus" un vēl nozāģētu pašu "ābeli", tad būtu pavisam cits stāsts.

Nesen apmeklēju Rīgas centrāltirgu, tur var iegādāties tādas vietējās saldūdens zivis kā plauži, raudas, līņi. Pērciet droši, šo zivju resurss nav apdraudēts. Izvēlēties zivis atbildīgi prasa intensīvu domāšanu un apņēmību interesēties par zivju izcelsmi. Piemēram, vai zivis zvejotas vietā, kur to resurss ir pietiekams, vai tās nāk no ekosertificētas akvakultūras saimniecības? Ja tā, tad skaidrs, ka videi pāri nav nodarīts. Protams, lielveikalos vieglāk var atrast Atlantijas lasi no Norvēģijas, nevis mūsu plaudi. Nemoralizēšu, bet – man tomēr labāk garšo Latvijas baltās zivis.
"MSC Fisheries" (savvaļas zvejniecības) un "ASC Farm" (akvakultūras jeb zivju audzētavu) marķējumi uz produkcijas iepakojuma pircējam signalizē, ka zivis nozvejotas, audzētas un apstrādāta atbilstoši vides prasībām.
Bioloģiski sertificētās akvakultūras produkciju rotā Eiropas Savienības vienotais ekoproduktu marķējums – zaļā ekolapiņa. Lai gan Latvijā bioloģiskā zivsaimniecība vēl ir bērnu autiņos, tai ir lielas izaugsmes iespējas.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.