Zaļā vārna, kuras apspalvojums nav vis zaļš, bet gan zils, zaļganzils ar kanēļoranžu mugurpusi un melnām lidspalvām, nebūt nav radiniece ne pelēkajai vārnai, ne kovārnim, ne citiem vārnu dzimtas putniem, kuri pieder zvirbuļveidīgo putnu kārtai. Zaļā vārna pieder zaļvārnveidīgo putnu kārtai, tātad rados ar zivju dzenīti un bišudzeni. Agrākos laikos putns Latvijā dēvēts gan par zilo vārnu, gan pat par Kurzemes papagaili.

Zaļo vārnu ģimenes dzīve Pierīgā mijas ar šosejas trokšņiem un nemitīgu švīkstoņu, kvadraciklu rūkoņu, šautuves atbalsīm. Izrādās, ka zaļā vārna nebūt nav mežu putns, bet gan iecienījusi mozaīkveida ainavu. Tai labprātāk patīk sēdēt uz elektrības vadiem vai uz atsevišķiem kokiem atklātos laukos, jo tas ļauj viegli pārraudzīt savu "zviedru galdu" jeb kukaiņu medību teritoriju, kas kalpo par vietu, kur meklēt barību, lai pēc tam pikējot lejup, satvertu kādu sienāzi uz zemes vai maijvaboli lidojumā. Līdz ar to putns izvēlas ligzdot skrajos mežos, kur koki nav blīvi augoši līdzās viens otram, bet izvietoti puduros ar dobumainiem kokiem vai piemērotiem putnu būriem.

Foto: Māris Maskalāns

Kā uzsver ornitoloģe Ieva Mārdega, apsaimniekojot mežus, galvenais, ko cilvēks vēl var darīt zaļās vārnas un citu dobumperētāju labā, ir mežā atstāt lielos sausos kokus, visus dobumainos kokus un vecākos kokus. Tieši tie ir "pieczvaigžņu restorāns" putniem ar lielām, spožām vabolēm, kuru kāpuri barojas liela izmēra sausos kokos. Īpaši svarīgs šīs maltītes augstvērtīgums ir zaļajai vārnai, kuras ēdienkartē galvenā loma ir lielajām vabolēm un sienāžiem.

"Ja putns ir kukaiņēdājs, tad, neskatoties uz pārmaiņām dabā, tas arī paliks kukaiņēdājs, kas nevar iztikt bez savas "pamatmaizes". Piemēram, Ādažu poligona smiltāju un virsāju ainava ir īpatnēja, arī kukaiņu fauna te ir savdabīga. No zaļo vārnu barības objektiem dominē siseņi un sienāži, bet dažādu vaboļu ir salīdzinoši mazāk. Ja vārnas mazuļus aizvien biežāk baro ar sīkiem kukaiņiem vai maziem sienāzīšiem, tā nav uzskatāma par pietiekamu barību šiem putniem," skaidro ornitologs Edmunds, piebilstot, ka Centrāleiropā uz dienvidiem no Karpatiem un Vidusjūras reģionā zaļajām vārnām klājas krietni labāk, jo tur ir gan siltāks klimats, gan daudz vairāk barības, piemēram, sienāži, siseņi, simtkāji, arī ķirzakas. "Ja vienas vaboles vietā zaļā vārna var izvēlēties citu, viss ir kārtībā, bet, ja vispār sāk pietrūkt vaboļu, situācija kļūst sarežģīta. Zaļā vārna nepielāgosies, piemēram, sākot staigāt pa zemi, lai uzlasītu taureņu kāpurus. Tas nenotiks." Ne spāres, ne sliekas zaļai vārnai nav pa knābim. Ja trūkst barības, tad ir arī mazāks dējums. Izzūdot vienam barības ķēdes posmam, tas nenoliedzami ietekmē arī pārējos. Tā samazinoties lielo kukaiņu skaitam, sarūk arī zaļo vārnu skaits.

To, ka viskārākā zaļā vārna ir uz treknām, spožām vabolēm un citiem kukaiņiem, liecina arī kāda šosezon neapdzīvota zaļās vārnas iepriekš izmantota būra tīrīšana. Tajā atrodamas maltīšu "drupačas" – spīdīgas vaboļu čaulas lauskas. "Ja laiks ir auksts un lietains un ja zaļajai vārnai nav ko ēst, tad ir liela varbūtība, ka tās mazuļi var aiziet bojā," skaidro ornitologs. Pietiek pat ar vienu šādu nelabvēlīgu diennakti, kaitējot putna ligzdošanai un radot tālāku populācijas sarukumu. Jo mazāka populācija, jo lielāku apdraudējumu tai var radīt ikkatrs risks. Piemēram, cauna, kas var izēst ligzdvietā zaļās vārnas iedētās olas, tā iznīcinot pāra tā gada vienīgos pēcnācējus, jo šai sugai ir tikai viens dējums gadā. Daļai būru pret šādiem caunu uzbrukumiem uzstādītas slidenas plēves aploces visapkārt koka stumbram, kas apgaitas laikā tiek pārbaudītas.

Zaļās vārnas skaita sarukumam cēloņi ir vairāki. Tās ir gan cilvēka rokas radītas pārmaiņas Latvijas ainavā, tostarp piemērotu ligzdošanas vietu samazināšanās, atstājot vienlaidus laukus vai blīvus mežus, bet iztrūkstot klajai ainavai ar ligzdošanai piemērotiem koku puduriem, gan lielo kukaiņu nepieejamība pietiekamā apmērā. Papildus arī garais ceļojums no Āfrikas dienvidiem līdz Latvijas Pierīgas klajumiem ir izaicinājums ar dažādiem riskiem, tai skaitā putnu medībām Āzijas un Vidusjūras valstīs, kuru dēļ bojā iet daudz zaļo vārnu.

"Tas, ko zaļās vārnas gadījumā vēl līdz galam neesam izpētījuši, ir toksīni jeb iespējamā saindēšanās ar hlororganiskajiem savienojumiem un pesticīdu atliekvielām, kas var ietekmēt gan olu šķilšanos, gan pašu putnu auglību, arī mazuļu izdzīvošanas iespējamību," piebilst Edmunds, atsaucoties uz kolēģa ornitologa Māra Strazda pieredzi ar melno stārķi, kam visās kopš 2008. gada analizētajās olās dažādā koncentrācijā konstatētas pesticīdu atliekvielas, liekot domāt par cēloņsakarībām neveiksmīgai ligzdošanai un jauno stārķu mātīšu bojāejai.