Sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu
Vēstules mežā. Zaļās vārnas meklējumos Pierīgā
Raksts: Kitija Balcare
Foto: Māris Maskalāns un Viesturs Radovics
Laika gaitā zaļā vārna Coracias garrulus cilvēku prātos un patiesībā arī dabā ir kļuvusi par skumju simbolu izzūdošajai dabas daudzveidībai. Lai arī vistālāk uz ziemeļiem sastopamā ligzdojošo zaļo vārnu populācija Eiropā un arī lielākā zināmā šīs sugas atradne Baltijā pašreiz ir sastopama Latvijā, šobrīd tās grezni košo spalvu tērpu un izteiksmīgo siluetu savvaļā var pamanīt vien retais, turklāt tikai Pierīgas mežos, kur vēl pagaidām ligzdo ap desmit zaļo vārnu pāru.

Bērnistabu apgaitā

Ornitologs un zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis
Vērojot, kā ornitologs un zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis pieslej trīsposmu kāpnes pie kādas vismaz 120 gadus augušas diženas priedes un, aizturot elpu, piesardzīgi paver pašu uzstādītā putnu būra jumtiņu, prātā nāk tā gaidpilnā un viegli satrauktā sajūta, verot vaļā pastkastīti. Tikai pastkastītes vietā ir desmiti putnu būru, kuri pēdējo divdesmit gadu laikā uzstādīti Pierīgas mežos – aizsargājamo ainavu apvidū "Ādaži" un dabas liegumā "Garkalnes meži"– , zaļo vārnu dzīves apstākļu uzlabošanai. Būros iekšā ir ne vien zaļo vārnu olas, bet arī citu putnu sugu stāsti, kurus jāprot iztulkot.

Lai noskaidrotu, vai šīs bērnistabas ir pilnas un kas tajās mīt, jūnija vidū devāmies izlūkos uz Garkalnes mežiem kopā ar ornitologu Edmundu Račinski un ornitoloģi Ievu Mārdegu putnu būru apgaitā, apsekojot teju divdesmit no apmēram 140 pašreiz uzstādītajiem zaļo vārnu būriem Pierīgas mežos. Pierīgas meži ir teju vienīgā vieta Latvijā, kur vēl sastopama krāšņā un jau gandrīz vai par mītisku tēlu kļuvusī zaļā vārna, kurai Latvija ir galējā izplatības robeža, tālākais punkts Ziemeļos, kur putns aizvien vēl sastopams, atgriežoties no ziemošanas vietām Āfrikas dienvidos.

Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē Latvijā tās skaits bijis mērāms tūkstošos. Vecāka gadagājuma cilvēku nostāstos zaļā vārna ir ikdienišķa parādība, bet tagad mērāma vien aptuveni 8 līdz 10 pāros. Kaimiņos Igaunijā kā suga zaļā vārna izzudusi jau veselu desmitgadi, arī Zviedrijā, Vācijā, Čehijā, Slovēnijā tā ligzdojot vairs nav sastopama vispār.

Postenī, novērojot kukaiņus

Zaļā vārna, kuras apspalvojums nav vis zaļš, bet gan zils, zaļganzils ar kanēļoranžu mugurpusi un melnām lidspalvām, nebūt nav radiniece ne pelēkajai vārnai, ne kovārnim, ne citiem vārnu dzimtas putniem, kuri pieder zvirbuļveidīgo putnu kārtai. Zaļā vārna pieder zaļvārnveidīgo putnu kārtai, tātad rados ar zivju dzenīti un bišudzeni. Agrākos laikos putns Latvijā dēvēts gan par zilo vārnu, gan pat par Kurzemes papagaili.

Zaļo vārnu ģimenes dzīve Pierīgā mijas ar šosejas trokšņiem un nemitīgu švīkstoņu, kvadraciklu rūkoņu, šautuves atbalsīm. Izrādās, ka zaļā vārna nebūt nav mežu putns, bet gan iecienījusi mozaīkveida ainavu. Tai labprātāk patīk sēdēt uz elektrības vadiem vai uz atsevišķiem kokiem atklātos laukos, jo tas ļauj viegli pārraudzīt savu "zviedru galdu" jeb kukaiņu medību teritoriju, kas kalpo par vietu, kur meklēt barību, lai pēc tam pikējot lejup, satvertu kādu sienāzi uz zemes vai maijvaboli lidojumā. Līdz ar to putns izvēlas ligzdot skrajos mežos, kur koki nav blīvi augoši līdzās viens otram, bet izvietoti puduros ar dobumainiem kokiem vai piemērotiem putnu būriem.



Foto: Māris Maskalāns
Kā uzsver ornitoloģe Ieva Mārdega, apsaimniekojot mežus, galvenais, ko cilvēks vēl var darīt zaļās vārnas un citu dobumperētāju labā, ir mežā atstāt lielos sausos kokus, visus dobumainos kokus un vecākos kokus. Tieši tie ir "pieczvaigžņu restorāns" putniem ar lielām, spožām vabolēm, kuru kāpuri barojas liela izmēra sausos kokos. Īpaši svarīgs šīs maltītes augstvērtīgums ir zaļajai vārnai, kuras ēdienkartē galvenā loma ir lielajām vabolēm un sienāžiem.

"Ja putns ir kukaiņēdājs, tad, neskatoties uz pārmaiņām dabā, tas arī paliks kukaiņēdājs, kas nevar iztikt bez savas "pamatmaizes". Piemēram, Ādažu poligona smiltāju un virsāju ainava ir īpatnēja, arī kukaiņu fauna te ir savdabīga. No zaļo vārnu barības objektiem dominē siseņi un sienāži, bet dažādu vaboļu ir salīdzinoši mazāk. Ja vārnas mazuļus aizvien biežāk baro ar sīkiem kukaiņiem vai maziem sienāzīšiem, tā nav uzskatāma par pietiekamu barību šiem putniem," skaidro ornitologs Edmunds, piebilstot, ka Centrāleiropā uz dienvidiem no Karpatiem un Vidusjūras reģionā zaļajām vārnām klājas krietni labāk, jo tur ir gan siltāks klimats, gan daudz vairāk barības, piemēram, sienāži, siseņi, simtkāji, arī ķirzakas. "Ja vienas vaboles vietā zaļā vārna var izvēlēties citu, viss ir kārtībā, bet, ja vispār sāk pietrūkt vaboļu, situācija kļūst sarežģīta. Zaļā vārna nepielāgosies, piemēram, sākot staigāt pa zemi, lai uzlasītu taureņu kāpurus. Tas nenotiks." Ne spāres, ne sliekas zaļai vārnai nav pa knābim. Ja trūkst barības, tad ir arī mazāks dējums. Izzūdot vienam barības ķēdes posmam, tas nenoliedzami ietekmē arī pārējos. Tā samazinoties lielo kukaiņu skaitam, sarūk arī zaļo vārnu skaits.

To, ka viskārākā zaļā vārna ir uz treknām, spožām vabolēm un citiem kukaiņiem, liecina arī kāda šosezon neapdzīvota zaļās vārnas iepriekš izmantota būra tīrīšana. Tajā atrodamas maltīšu "drupačas" – spīdīgas vaboļu čaulas lauskas. "Ja laiks ir auksts un lietains un ja zaļajai vārnai nav ko ēst, tad ir liela varbūtība, ka tās mazuļi var aiziet bojā," skaidro ornitologs. Pietiek pat ar vienu šādu nelabvēlīgu diennakti, kaitējot putna ligzdošanai un radot tālāku populācijas sarukumu. Jo mazāka populācija, jo lielāku apdraudējumu tai var radīt ikkatrs risks. Piemēram, cauna, kas var izēst ligzdvietā zaļās vārnas iedētās olas, tā iznīcinot pāra tā gada vienīgos pēcnācējus, jo šai sugai ir tikai viens dējums gadā. Daļai būru pret šādiem caunu uzbrukumiem uzstādītas slidenas plēves aploces visapkārt koka stumbram, kas apgaitas laikā tiek pārbaudītas.

Zaļās vārnas skaita sarukumam cēloņi ir vairāki. Tās ir gan cilvēka rokas radītas pārmaiņas Latvijas ainavā, tostarp piemērotu ligzdošanas vietu samazināšanās, atstājot vienlaidus laukus vai blīvus mežus, bet iztrūkstot klajai ainavai ar ligzdošanai piemērotiem koku puduriem, gan lielo kukaiņu nepieejamība pietiekamā apmērā. Papildus arī garais ceļojums no Āfrikas dienvidiem līdz Latvijas Pierīgas klajumiem ir izaicinājums ar dažādiem riskiem, tai skaitā putnu medībām Āzijas un Vidusjūras valstīs, kuru dēļ bojā iet daudz zaļo vārnu.

"Tas, ko zaļās vārnas gadījumā vēl līdz galam neesam izpētījuši, ir toksīni jeb iespējamā saindēšanās ar hlororganiskajiem savienojumiem un pesticīdu atliekvielām, kas var ietekmēt gan olu šķilšanos, gan pašu putnu auglību, arī mazuļu izdzīvošanas iespējamību," piebilst Edmunds, atsaucoties uz kolēģa ornitologa Māra Strazda pieredzi ar melno stārķi, kam visās kopš 2008. gada analizētajās olās dažādā koncentrācijā konstatētas pesticīdu atliekvielas, liekot domāt par cēloņsakarībām neveiksmīgai ligzdošanai un jauno stārķu mātīšu bojāejai.

Būru hroniku veidotāji

Sezonā Edmunds un Ieva ierasti veic trīs būru apsekojumus. Pirmais, lai noskaidrotu, vai un kas mīt putnu būrī, saskaitot spoži baltās, vienā galā spicākas putnu olas, kas tiek dētas maija beigās. Ierasti līdz piecām olām, no kurām izdzīvo vidēji divi līdz četri mazuļi. Otrais, lai apraudzītu, cik sekmīga bijusi ligzdošana un cik zaļo vārnu mazuļi ir izšķīlušies jūnija otrā pusē, bet trešā reizē mazuļi tiek pie gredzena, ļaujot izsekot to tālākam dzīvesstāstam, kad jūlija vidū ligzda tiek atstāta.

Pirmais zaļajai vārnai uzstādītais būris ticis izlikts jau 1999. gadā, bet vairs nav atrodams dabā. Pašreiz Pierīgas mežos ir aptuveni 140 būri, katrs ar savu "adresi", kuru ornitologi zina no galvas, nemaldoties priežu puduros.
Katra apsekotā būra stāsts ir citāds un tiek iegrāmatots biezā, zaļā kladē. Vienā ir vāveres miga. Citā jau omulīgi seši lielās zīlītes mazuļi, par ko liecina arī pašas zīlītes uztrauktais sauciens, atgādinot, ka ligzdošanas laikā uzturēties putnu ligzdvietu tuvumā. Vēl kādā mīt erickiņu ģimene. Citviet – nenogurdināmās lidotājas svīres ar divām olām. Tālāk jau skatam paveras tikai čaumalas no erickiņa olām, tiesa, ne jau liecinot par veiksmīgu mazuļu ierašanos pasaulē, bet par kāda plēsēja asajiem nagiem. Dažs ir neapdzīvots. Vēl citā ir svaiga erickiņa ligzda, bet vēl citā ­– mazākās pūcītes apodziņa atrijas. Vēl vienā būrī iemājojis arī elegantais dārza aristokrāts pupuķis ar sešām olām. Kādā retajā priedes dobumā pavīd arī gaigalas dūnas, ar kurām tā mēdz izklāt savu ligzdu. Un pa vidu tam visam arī pašas stāsta varones – zaļās vārnas un to dējumi, vienā no būriem pat ar piecām olām, bet citā atrodams skumjāks fakts – pērnā gada zaļās vārnas mazulis, kas tā arī ligzdu nav pametis.

Pirmajā zaļo vārnu apdzīvotajā būrī, pati zaļā vārna krāšņi izspurdz no būra skrejas, atstājot savu dzīvesbiedru perējot. Par to, ka tuvumā ir zaļā vārna, liecina tādi parupja, smieklpilna putna balss (noklausāma http://putniadazos.lv/lv/audio). Izrādās, ka atšķirt tēviņu no mātītes zaļās vārnas gadījumā nav tik viegli pat rūdītam ornitologam. Abi putni gan apspalvojuma krāsu ziņā, gan lieluma ziņā ir līdzīgi. Kaut gan ārēji abi dzimumi izskatās vienādi, paši putni, kuru redze darbojas atšķirīgi no cilvēka redzes, viens otru visticamāk atpazīst, arī pateicoties krāsojuma niansēm, kas redzamas tikai UV starojuma spektrā.

Tehniskā apkope, veicot apsekojumu, neapdzīvotos būros notiek arī putnu būru jumtiņiem. Dienas izskaņā dažu būru izpēte izpaliek negaisa dēļ, taču pēc binokļos fiksētajām zaļajām vārnām, kas turpat netālu no būra stalti sēž pakaltušu priežu zaros, jāsecina, ka turpat netālu varētu būt arī vēl kāda apdzīvota "bērnistaba". Tas tiks noskaidrots jau nākamajā apgaitā.

Ielūkoties pa atslēgas caurumu

Dodoties mājup, prātā atbalsojas ne vien sila cīruļa trellis un dzeguzes balss ar naivo kukū, kas vēl aizvien piestāv šim gadsimtam, līdzi ir dažas putnu "zīmītes" – ne tikai divas maigas zaļās vārnas dūnas kā pierādījums sugas eksistencei, diženā melnā stārķa 45 centimetrus garā lidspalva, sīļa zilā spalva, lielās zīlītes dzeltenpelēkās spalviņas, svīres spalva, dižraibā dzeņa ģimenes mītne ar saimnieka knābi skrejā kādā palielā dobumā, egles zaros strazda cementcieta ligzda, turpat netālu apkaimē pieredzēts arī zivju ērgļa goda aplis, riņķojot virs galvām un signalizējot par savu ligzdu, un vēl spilgti ruds buciņš meža ielokā kā no Disneja multenes. Visam pāri spāru piruetes un tauriņu akrobātika. Ceļā meža viducī sastapts pat kāds no aploka aizmucis zirgs, kas karstā jūnija dienvidū bauda ēnaino mežu. Tiesa, uz sūnu paklāja dažviet skatam paveras arī dzeltenās kinderolas plastmasas čaumalas un citi cilvēka dzīves ilgmūžīgie artefakti.

Ja ir vēlme netraucējot ielūkoties zaļās vārnas ģimenes dzīvē, tas jau sesto gadu ir iespējams ar tiešraides kameras acs starpniecību. Tā uzstādīta vienā no zaļo vārnu būriem Ādažu poligonā. Tur, skanot ložu lietum, mierpilni trīs olas šogad jau perēja zaļā vārna, nu jau aprūpējot pirmos mazuļus. Izrādās, ka Ādažu poligona centrālajā daļā atrodas Baltijas valstīs lielākais virsāju komplekss ar reto meža silpureni, smiltāju neļķi, plakanstaipekņiem, ko iecienījušas ne vien zaļās vārnas, bet arī pupuķi, rubeņi, stepes čipstes, brūnās čakstes un vakarlēpji.

Kā stāsta ornitoloģe Ieva Mārdega, zaļās vārnas uz Ādažu poligonu, kas ietilpst Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000", ieceļojušas no Garkalnes mežiem jau 2007. gadā. Tad pēc Latvijas Ornitoloģijas biedrības iniciatīvas sadarbībā ar Aizsardzības ministriju, trūkstot melno dzilnu dobumiem klajumu malās, tur izvietoti zaļajām vārnām piemēroti būri. Pēdējos gados saulainajās un vējainajās viršu audzēs un smiltāju klajumos izvietotajos būros ligzdo no trim līdz pieciem zaļo vārnu pāriem.

Zūd dzīvotnes, pazūd sugas

Zaļā vārna, kura piedzīvo savas populācijas lejupslīdi jau vismaz kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, nebūt nav vienīgā putnu suga Latvijā, kura sastopama aizvien retāk. Velkot paralēles ar zaļās vārnas likteni, ornitologs Edmunds min melnpieres čaksti Lanius minor, kas pēc savas attieksmes pret barību ar šauro specializāciju jeb izvēlīgumu ir līdzīga zaļajai vārnai. Pēdējais melnpieres čakstes novērojums Latvijā fiksēts 2004. gadā Ziemeļvidzemē, pašreiz sastopama lielākoties Dienvideiropā.
Foto: Māris Maskalāns

Kā liecina Latvijas Ornitoloģijas biedrības šogad publiskotie dati par putnu sugu populācijām un to izmaiņām izdevumā "Latvijas ligzdojošo putnu atlanti (1980-2017)", piemēram, Šinca šņibītis Calidris alpina schinzii, kurš vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados ligzdoja jūras piekrastes pļavās, šīm pļavām aizaugot, no Latvijas ir izzudis kā ligzdotājs.

Būtiski samazinājusies arī melnās puskuitalas Limosa limosa populācija Latvijā, pētniekiem pieļaujot, ka pārmaiņas skaidrojamas ar slapjo zālāju izzušanu, tiem aizaugot. Ornitologs atsauc prātā Jelgavas pilssalas ainas, kuras vēl nesen bija vērojami bari ar šiem putniem, bet tagad vairs nav ieraugāma. Arvien mazāk parasta kļūst parastā ūbele, kuras izplatība stabili samazinās kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem un šobrīd suga ir apdraudēta arī pasaulē kopumā.

Melnkakla gārgale Gavia arctica ir viena no sugām, kas no Latvijas gandrīz izzudusi kā ligzdotāja, tāpēc šobrīd klasificēta kā kritiski apdraudēta. Baltirbei Lagopus lagopus ticama vai pierādīta ligzdošana Latvijā 21. gadsimtā nav konstatēta, ekspertiem skaidrojot Eiropā šīs putnu sugas izplatības areāla samazinājumu ar klimata pārmaiņām, pārvirzoties uz piemērotiem biotopiem Skandināvijā.

Arī lielā piekūna Falco peregrinus ligzdošana Latvijā pēdējo reizi Latvijā pierādīta vien 1974. gadā, arī vidējais ērglis Clanga clanga kā ligzdotājs no Latvijas jau ir izzudis, lai arī kaimiņvalstīs tas ligzdo joprojām, Latvijā pēdējā apdzīvotā ligzda tam atrasta 20. gadsimta deviņdesmitajos gados. Skaita un izplatības lejupslīdi kopš tā laika piedzīvojis arī Latvijā visbiežāk sastopamais dienas plēsīgais putns – peļu klijāns Buteo buteo.
Mēs jau sen vairs nedzīvojam normālā evolūcijas procesā. Cilvēka ietekme sen jau pārsniegusi dabisko robežu, jo dabas vēsturē aprakstītās sugu izzušanas dabiskais ātrums ir bijis tūkstošreiz mazāks nekā mūsdienās. Un tur pat bērnam ir skaidrs, kas tās ir cilvēka rīcības sekas.
Ornitologs Edmunds Račinskis
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.