Zāģis un arkls dabas daudzveidībai pie rīkles – zaudējam tūkstošiem hektāru

Raksts: Raivis Bahšteins

Foto: F64

Aizsargājamo dabas teritoriju zemais īpatsvars Latvijā nepārprotami norāda uz politisko bezatbildību un izpratnes trūkumu daudzu gadu garumā, secina vides organizācijas.

Kādēļ radusies plaisa starp Latviju un citām Eiropas Savienības valstīm dabas aizsardzības jomā, skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Juris Jātnieks, Vides konsultatīvās padomes valdes priekšsēdētājs un agrākais Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors.
Priekšpēdējie centienos sargāt dabu
Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis
Foto: Publicitātes
Gan aizsargājamo teritoriju īpatsvara ziņā, gan Eiropas nozīmes biotopu aizsardzības stāvokļa vērtējumā starp ES dalībvalstīm Latvija ir priekšpēdējā vietā. Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem vēl sliktāka situācija ir tikai Dānijā, kur savulaik īstenota tuvredzīga lauksaimniecības industrializācijas politika. Arī Baltijas valstu vidū ar 11,5% no valsts platības atpaliekam "Natura 2000"teritoriju īpatsvara ziņā. Igaunijā šīs aizsargājamās teritorijas aizņem 17,9% no kaimiņvalsts teritorijas, bet Lietuvā – 13%.

"Natura 2000" tīkls pēdējā desmitgadē Latvijā nav paplašinājies, lai gan potenciāls veidot jaunas teritorijas joprojām pastāv. Pašlaik Latvijā ir 333 "Natura 2000" teritorijas – rezervāti, nacionālie parki, liegumi, aizsargājamo ainavu apvidi, dabas pieminekļi, mikroliegumi un arī atsevišķas jūras teritorijas.

"Paradoksāli, ka mūsu valstī pēdējos 10-20 gados rūpes par vienu no Latvijas nacionālajam vērtībām – dabu, tiek izrādītas tikai tad, ja uz to stingri uzstāj Eiropas Komisija vai starptautiskās organizācijas aizrāda par dabas vērtību noplicināšanu," atzīst Jānis Rozītis.

Foto: F64

Politikas un biznesa saspēle

Politiskā griba dabas sargāšanā ilgstoši bijusi vāja, atzīst Juris Jātnieks. Jānis Rozītis piebilst, ka daba Latvijā lēmumu pieņēmējiem līdz šim nav bijusi prioritāte. Piemērs nav tālu jāmeklē – 2022. gada jūnijā ātri un viegli pieņemtais lēmums par tievāku, jaunāku koku ciršanu Latvijā galvenā cirtē norāda, cik lēmuma pieņēmējiem patiesībā vienaldzīgs ir jautājums par dabas stāvokli nākotnē mūsu valstī.

"Lēmumu pieņēmēju vienpusējo skatījumu veido dažādu dabas resursu izmantošanas biznesu interešu grupas, līdz ar to, ja skatāmies uz nepaveikto dabas saglabāšanas jomā, tad atbildība jāuzņemas ne tikai politiķiem, bet arī tām nozarēm, kuru pārstāvji apzināti kavē dabas aizsardzības iniciatīvas," saka Rozītis.

Viņš uzsver, ka dabas eksperti mēdz diskutēt par aizsargājamo dabas teritoriju izveides ekoloģiskajiem principiem un arī sociālo ietekmi, mērķiem, nosacījumiem, pārvaldības efektivitāti, bet – ne par koncepta lietderīgumu. "Protams jāatceras, ka aizsargājamās teritorijas ir tikai viens aspekts, tikpat svarīgi ir dažāda līmeņa lēmumi un prakse ārpus aizsargājamajam teritorijām," saka Rozītis. Viņa ieskatā Latvijā gan īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvars un pārvaldība, gan notiekošais meža, ūdeņu un citu ekosistēmu apsaimniekošanā nav vērtējams kā pietiekams no dabas daudzveidības saglabāšanas un atjaunošanas viedokļa.

Foto: F64

Likumi pieļauj vērtību iznīcināšanu

Juris Jātnieks, Vides konsultatīvās padomes valdes priekšsēdētājs
Foto: Publicitātes
Sekas ir skaudras, jo dabas vērtības kūst strauji kā pēdējais sniegs. "Tā ir likumdošanas pieļauta legāla dabas vērtību iznīcināšana," skarbs ir Juris Jātnieks. Viņš lēš, ka saskaņā ar dabas datubāzes Ozols.gov.lv informāciju dažu gadu laikā aparti, apmežoti vai citādi iznīcināti gandrīz 4,5 tūkstoši hektāru dabisko pļavu. Vienlaikus zuduši arī mežu biotopi aptuveni četru tūkstošu hektāru platībā, kas iznīcināti, neskatoties uz tajos apzinātajām dabas vērtībām. Tātad kopumā pļavās un mežos esam zaudējuši turpat desmit tūkstošus hektāru dabas vērtību.

Kā norāda Jātnieks, no vienas puses mēs esam spējuši dabu inventarizēt, dabas skaitīšanā ieguldot publiskos līdzekļus gan no ES, gan valsts budžeta. No otras puses, nav sekojušas likumdošanas izmaiņas, lai dabas vērtības pasargātu. Piemēram, dabiskās pļavas var iznīcināt ātri, bet, lai tās atjaunotu, var būt nepieciešami gadsimti.

"Potenciāls mums bija un ir vēl aizvien, bet – strauji iet mazumā. Šādā situācijā saukties par zaļu valsti nav nekāda pamatojuma," secina Juris Jātnieks. "Diemžēl no politiķu retorikas noprotams, ka "Natura 2000" tīklu Latvijā varētu paplašināt tikai tik daudz, lai izlīstu caur Eiropas Komisijas minimālo prasību adatas aci un nesāktos jauna pārkāpuma procedūra pret Latviju," bilst Jātnieks.
Juris Jātnieks atgādina, ka jau 2019. gadā Latvija no Eiropas Komisijas saņēma aizrādījumu par to, ka tā nav spējusi nodrošināt pienācīgu dzīvotņu un sugu aizsardzību. Pilnvērtīga "Natura 2000" tīkla izveide bija viens no priekšnosacījumiem Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Paredzams, ka drīzumā saskarsimies ar vēl kādu problēmu – saskaņā ar Eiropas Zaļā kursa Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju desmit procentiem no valsts teritorijas jābūt stingri aizsargātiem, bet Latvijai to izpildīt būs arvien grūtāk.
Daba nav šķērslis labklājībai
Ačgārni, ka publiskajā telpā dabas aizsardzība nemitīgi tiek pretnostatīta labklājībai, bilst Juris Jātnieks. "Interesanti, ka valstīs ar lielāku īpaši aizsargājamo teritoriju īpatsvaru labklājības līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Ja neprotam attīstīt savu ekonomiku, nav jāvaino dabas saglabāšana. Daba nav šķērslis labklājībai, augstākam laimes indeksam un dzīves līmenim kopumā. Bet politiķi to traktē virspusēji. Ar šādu pieeju esam nonākuši pie tā, ka dabu sargājam vismazāk Eiropā un arī ekonomiski esam pašā apakšā. Citu valstu pieredze pierāda, ka, gudri pārvaldot resursus, dabas saglabāšana nekavē ekonomisko izaugsmi," skaidro Jātnieks. "Natura 2000" teritoriju īpatsvars pārsniedz 25% vairākās ES valstīs, tostarp Spānijā, Luksemburgā, Horvātijā un Kiprā, bet Horvātijā tas sasniedzis 37% un Slovēnijā pat 38% no valsts teritorijas.

Turklāt, kā Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" gada sākumā norādīja Dabas aizsardzības pārvalde Gita Strode, nereti pat tādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās kā rezervāti saimniekošanas ierobežojumu faktiski nav, bet statistikā šī teritorija tiek ieskaitīta kā aizsargājama. Piemērs ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Vēl kāda sena problēma – nepieciešama arī skaidrība kompensāciju jautājumā, kas rada pretspēku no privātīpašniekiem, norādīja Strode.

Pēc Pasaules Dabas fonda direktora domām aizsargājamo dabas teritoriju tīklojuma paplašināšana, to efektivitātes un pārvaldības uzlabošana, dažādu pasākumu realizācija ārpus aizsargājamām teritorijām bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai ir neatliekamas prioritātes. "Uz šo vajadzību jēgpilnu īstenošanu pakāpeniski aizvien aktīvāk norādīs starptautiski procesi, un neatlaidīgi uz to virzīs ES politikas dokumenti, normatīvais regulējums un pat tirgus mehānismi, savukārt neizpilde var maksāt soda naudas Latvijas valstij vai radīt zaudējumus uzņēmumiem starptautiskā tirdzniecībā, kā arī iedragāt Latvijas tēlu," brīdina Jānis Rozītis. Kamēr Latvija pēc inerces turpina neizlēmīgu politiku attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, vērtīgo biotopu stāvoklis pasliktinās, tie tiek iznīcināti un neatgriezeniski zūd, samazinot izredzes Latvijai izrauties no dabas sargātāju topa zemākajām pozīcijām.

Foto: F64

Lai daļēji novērstu Eiropas Komisijas pret Latviju ierosināto pārkāpuma procedūru par Biotopu direktīvas saistību neizpildi, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija rosinājusi noteikt 76 jaunus dabas liegumus un paplašināt sešus esošos dabas liegumus.