Sadarbībā ar labklājības ministriju
Ceļamies kopā
Ar cilvēkiem ir jāmāk runāt
Sociālās darbinieces Annas Beitānes ceļš
Ceļamies kopā
Ar cilvēkiem ir jāmāk runāt
Sociālās darbinieces Annas Beitānes ceļš
Foto: F64
Anna Beitāne ir Rēzeknes novada sociālās aprūpes centra struktūrvienības "Malta" vadītāja un sociālā darbiniece. Sociālajā darbā nonākusi pilnīgi nejauši pēc daudziem izglītības jomā pavadītiem gadiem. Viņa atzīst, ka vecie aprūpes centra iemītnieki tādi paši bērni vien ir, tikai izauguši lielāki un kļuvuši vecāki. Annas plašā latgalietes sirds sāp par visiem – par aprūpes centra klientiem, par ģimeni, par saviem 8 kaķiem un par kolēģēm, kas pārstrādājas.
Annas dzīve ir krāsaina – savulaik beigusi mākslas skolu un studējusi pedagoģiju augstskolā, ilgu laiku strādājusi skolā, tad nonākusi sociālajā darbā un atkal mācījusies – sociālo darbu augstskolā "Attīstība". Tāpat arī Annas stāsti par dzīvi ir krāsaini, krāšņi un tieši. Klausoties Annā, šķiet, ka vispār nav nepaveicamu darbu. Kad viņa parādās centra gaitenī un sāk runāt, un balss Annai ir gana skaļa un izteiksmīga, no istabām gluži kā skudras sāk nākt klienti un grib būt Annai līdzās.
Es zinu visu par klientiem. Zinu viņu radu rakstus, zinu pat to, ko bērni par viņiem nezina. Viņiem ir pilna sirds, un nav neviena cita, kam pastāstīt. Tā ir uzticība man.
Mums tieši tagad sociālās aprūpes centrā "Malta" notiek remonts – būs jaunas telpas, jaunas mēbeles, skaistas, ērtas vannasistabas un tualetes. Daļa iemītnieku pagaidām ir pārcelta uz skolu, un es ceļoju starp centru un skolu. Tiem, kas ir skolā, ļoti gribas zināt un redzēt, kā mums te klājas. Tad es safilmēju un rādu viņiem. Viņiem interesē, tās taču ir viņu mājas. Tās ir viņu mājas!
Kā es nonācu sociālajā darbā? Pilnīgi netīšām! Mums laukos bija sociālais darbinieks, tāds Jānītis, kurš viņš aizgāja prom, un veselu mēnesi nebija sociālā darbinieka. Vienreiz veikalā pie letes stāvējām un pļāpājām ar pārdevēju un bijušo kolēģi, es biju beigusi strādāt skolā un biju bezdarbniece. Un viņas man saka – ej par sociālo! Un es atbildēju – ja iešu par sociālo, es savas galošas apēdīšu! Tad mani pasauca pagasta pārvaldnieks – nu, tu iesi? Nezinu, saku. Tev divas stundas pārdomām. Aizgāju, jo neviena cita nebija. Bet savas galošas neapēdu.
Reiz atbrauca pārbaude un konstatēja, ka man nav protokolētas sarunas ar klientiem. Viņiem ļoti nepatīk, ja es sarunas laikā rakstu, tad viņi nerunā un neuzticas, un sarunas beigās arī man neko neparaksta. Ko nu? Bet visi klienti apgalvoja, ka Anna ar viņiem strādā, un viss bija labi.
Cilvēki ir dažādi. Daži pie mums, iespējams, šobrīd dzīvo labākos apstākļos, nekā jebkad savā dzīvē ir dzīvojuši. Bet zināt, kādas prasības dažs izvirza? Gandrīz klanīties vajag. Bet es jau protu ar to tikt galā. Ar cilvēkiem vajag mācēt runāt. Es varu viņu pastrostēt, bet viņš to uztver kā komplimentu. Man labi, un viņam labi.
Darba ir daudz. Es redzu, kā mana kolēģe pārstrādājas, iet mājās vēlu vakarā. Bet viņai ir bērns. Un es stāstu – manam bērnam bija 9 mēneši, kad aizgāju strādāt uz skolu, uz internātu par audzinātāju. Mana mamma palika audzināt bērnu. Es aizgāju uz darbu, bērns man vēl gulēja, es atnācu no darba, bērns jau gulēja. Tas ir drausmīgi. Un es saku – padomājiet pašas, lai, rūpējoties par citu bērniem, jūs nezaudējat saikni ar savējiem.
Kas ir lielākais gandarījums? Ka cilvēki mani gaida. Kad es atnācu strādāt, sapratu, ka tie ir tie paši bērni, tikai izauguši, vecāki. Mani gaida, pasaka paldies, un es esmu pārliecināta, ka viņi pat domās mani nav pasūtījuši bekas lauzt. Nekad.
Reiz aizvedām vienu klientu no aprūpes centra uz Rēzekni pie ārsta, un viņš ņēma un aizbēga. Mēs ar kolēģi Natāliju viņu Rēzeknē atradām, noganījām, kur viņš ir! Cits mūsu klients ir pircis melones un arbūzu un cienājis visus centra iemītniekus. Tikai alkohola pie mums nav. Pareizāk sakot – ir, pie manis kabinetā, bet tas ir konfiscētais, un es leju ārā. Man ļoti nepatīk alkohols, jo tā laukos ir liela nelaime.
Atbalstīt iedzīvotājus sarežģītu dzīves situāciju risināšanā ir sociālā darbinieka pamata uzdevums. Kā jūtas sociālais darbinieks ikdienā, strādājot šo izaicinājumu pilno darbu? Kas motivē un palīdz neizdegt? Projekts "Ceļamies kopā" 8 fotostāstos atklāj dažādu sociālo darbinieku personības un ikdienu, profesionālos un personiskos izaicinājumos.

Ceļamies kopā, jo sociālais darbs ir kopdarbs, kam būtisks priekšnosacījums ir sociālā darbinieka un atbalstāmās personas cieņpilnas attiecības, kas tiek veidotas abpusēji. Un tad – kopā ceļamies, augam un ejam tālāk katrs jau savu patstāvīgo ceļu. Ikviens.

Projekta veidotāji: saturs: Labklājības ministrija, foto aģentūra "F64" un komunikācijas aģentūra "LEAD. Korporatīvā komunikācija", dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītājs – Ēriks Radželis, Publiskā Sektora Komunikācijas Vadītāja - Anta Akantjeva-Ummere


"Ceļamies kopā" tiek īstenots ESF projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" Nr.9.2.1.1/15/I/001 ietvaros

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.