Sadarbībā ar labklājības ministriju
Ceļamies kopā
Būt savu klientu palīgam un atbalstītājam
Kristīnes Kraules gandarījums
Ceļamies kopā
Būt savu klientu palīgam un atbalstītājam
Kristīnes Kraules gandarījums
Foto: F64
Kristīne Kraule ir Siguldas novada Sociālā dienesta darbiniece darbam ar ģimeni un bērniem, kura nebaidās aizstāvēt savus klientus dažādās dzīves situācijās un pārstāvēt viņu intereses. Kristīnes ceļš sociālajā darbā sākās 40 gadu vecumā un ir nepārtraukta mācīšanās, jaunu apvāršņu un iespēju izzināšana, jaunu prasmju apgūšana. Kristīne ir sociālā darbinieka pozitīvais piemērs – komunikabla, drosmīga, atvērta, vienmēr vērsta uz attīstību, zinoša un enerģiska. Viena no lietām, kas viņai sniedz gandarījumu, – sociālos darbiniekus, tai skaitā viņu pašu, klienti un sabiedrība sāk vairs neuztvert kā bubuļus, bet gan kā iespēju saņemt palīdzību un atbalstu, nonākot grūtībās un dažādās sarežģītās dzīves situācijās.
Mācoties sociālo darbu augstskolā, nolēmu, ka jāsāk praksē apgūt iemācītās lietas, un sāku strādāt Jūrmalā bērnunamā "Sprīdītis". Tā man bija pirmā skola, kur patiesībā sapratu, ko nozīmē sociālais darbs. Pirms tam man bija doma, ka es ar savu labo sirdi un vēlmi palīdzēt aiziešu un mainīšu pasauli. Dzīvē izrādījās, ka ar labo gribu vien nepietiek, ir nepieciešamas profesionālas zināšanas un prasmes tās pielietot.
Pusaudžu rehabilitācijas centrā "Saulrīti" bija mans sirdsdarbs. Protams, tas prasīja daudz resursu, es strādāju ar sirdi un dvēseli, dažkārt neievērojot darba laiku, jo bija situācijas, kad nevarēju vienkārši darba dienas beigās pulksten piecos aizslēgt kabinetu, piecelties un iet, ja man tur blakus stāv jaunietis ar savu sāpi.

Strādājot sociālajā darbā, pamanīju, ka cilvēki jūt tavu attieksmi, it īpaši bērni, viņi tevi it kā noskenē, vai tu tiešām vēlies viņam palīdzēt, vai arī esi kārtējais algotais institūcijas pārstāvis. Ja izdodas iegūt uzticību, tad cilvēki atveras un ir gatavi līdzdarboties, lai veidotu savus dzīvesstāstus ar plusa zīmi. Lielākoties sociālais darbs ir ilgtermiņa, pozitīvās izmaiņas notiek pakāpeniski, ar biežiem atpakaļkritieniem. Uzskatu, ja pēc rehabilitācijas kaut 1 no 10 pusaudžiem izkļūst no destruktīvās vides, kur viņš jūtas kā atstumtais, un veiksmīgi iekļaujas sabiedrībā un realizē savu potenciālu, tas jau ir daudz. Kad "Saulrītus" slēdza, es sapratu, ka tāda ir dzīve, bet žēl ir vēl joprojām. Daži jaunieši man raksta, mums ir palikuši kontakti.
Pēc darba ar atkarīgajiem bērniem un jauniešiem sāku strādāt Siguldā Ģimenes atbalsta nodaļā. Iepriekš pieredzes dienestā man nebija, un priekšstats, kā strādā sociālais darbinieks darbam ar ģimenēm un bērniem, bija stipri miglains un izplūdis. Bija atkal jāmācās. Siguldas sociālajā dienestā ir vide, kas veicina darbinieka profesionālo izaugsmi, un mani deleģēja piedalīties pilotprojektā, kurā tika izstrādāts jauns metodiskais materiāls sociālajam darbam ar ģimenēm ar bērniem. Mācībās negāja viegli, pasniedzēji bija zinoši, atbalstoši, bet prasīgi. Klātienes mācībās strādājām slapju muguru, veicām grupu darbus un pildījām "nakts" mājasdarbus. Pēc dalības pilotprojektā sapratu, kā strādā sociālais darbinieks "ģimenists", spēju salikt teorētiskās zināšanas kopā ar praksi. Tas man deva pārliecību par to, ko daru, stiprināja manu kā sociālā darbinieka mugurkaulu. Vadītāja jau smējās, ka nevajadzēja mani laist mācībās, jo tagad "runāju pretī".
Strādājot Siguldas novadā, ir prieks, ka lietas mainās un cilvēki kļūst labāk informēti. Sociālo dienestu vairs neuztver kā "bubuli, kas var atņemt bērnus", bet kā iespēju saņemt atbalstu dažādās sarežģītās dzīves situācijās. Cilvēki zina, ka pie sociālā darbinieka var saņemt ne tikai praktisko palīdzību, naudas pabalstu un pārtikas pakas, bet arī konsultatīvo atbalstu jautājumos, kas saistīti ar bērnu aprūpi un audzināšanu, attiecību problēmām un citām grūtībām, ar kurām ikdienā saskaras ģimenes. Mēs esam Ģimenes atbalsta nodaļa, ar uzsvaru uz vārdu "atbalsta". Es nebūšu tā, kas klientu norās vai norādīs, kā pareizi dzīvot, bet sniegšu viņam atbalstu, iesaistot viņu pašu savu problēmsituāciju risināšanā.

Lai mazinātu ģimeņu sociālo izolētību, Sociālais dienests organizē bezmaksas vecāku atbalsta un izglītojošās grupas ne tikai saviem klientiem, bet jebkuram pašvaldības iedzīvotājam. Un cilvēki nāk!
Sistēmas bērni... esmu tajā bijusi no iekšpuses. Protams, katram bērnam vai jaunietim vajadzētu dzīvot atbalstošā, aizsargājošā un gādīgā vidē, bet ir situācijas, kad ir apdraudēta bērna veselība un attīstība un ir jāizvēlas ārpusģimenes aprūpe. Bērns mīl savus bioloģiskos vecākus, lai kādi viņi būtu. Viņš meklē saiti ar viņiem, vecāki paliek vecāki. Bet, būtisks aspekts, arī audžuģimenes ir dažādas. Mums ir ļoti veiksmīgas sadarbības pieredze ar audžuģimenēm, un ir bijušas arī dažādas grūtības. Galvenais – ar kādu motivāciju kļūst par audžuģimeni un ko audžuvecāki sagaida no bērna. Pateicoties potenciālo audžuvecāku izglītošanai, arvien retāk ir situācijas, kad audžuvecāks sagaida mūžīgo pateicību no bērna kā no patversmes sunīša, bet realitātē saņem bērnu ar uzvedības problēmu buķeti. Veiksmīgu audžuģimeņu pamatā ir audžuvecāku gatavība mācīties un pacietīgi, soli pa solim ar savu sirds siltumu atkausēt bērnu ievainotās dvēselītes, dot to mīlestību, ko nav spējuši dot viņu vecāki...
Ir situācijas, kad sociālais darbinieks ir kā advokāts savam klientam, kad jāaizstāv viņa intereses. Ir vecāki, kuri savu nepietiekamo sociālo prasmju dēļ nespēj par sevi pastāvēt. Bieži klientiem ir grūtības veidot veselīgas attiecības ne tikai savā ģimenē, bet arī apkārtējā sabiedrībā.

Es savus klientus informēju par savām darbībām, izskaidroju notiekošo tagad un iespējas nākotnē, ļaujot pašam izdarīt izvēles. Informētība, savas situācijas izpratne dod klientam drošības sajūtu un veicina viņa spēju pieņemt adekvātus, pārdomātus lēmumus, kas uzlabotu viņa situāciju ilgtermiņā.
Pašvaldībā ģimenes saņem dažādus pakalpojumus, piemēram, ir ģimenes asistenta pakalpojums, ar kura palīdzību varam palīdzēt mammai pilnveidot un attīstīt savas vecāka prasmes, lai viņa spētu atbilstoši aprūpēt savus bērnus. Diemžēl bieži to vajag ilgstoši, daudz ilgāk, nekā tagad pašvaldība var piedāvāt. Pakalpojumu klāsts paplašinās un pilnveidojas. Sociālais darbinieks ir tas, kurš ir vistuvāk ģimenēm un redz, kas mūsu klientiem ir nepieciešamākais, un sniedz priekšlikumus pašvaldībai, veidojot sociālo politiku.
Ja kādreiz bija priekšstats, ka sociālais darbinieks ir laba tante, kas izdala pārtikas pakas un izsniedz naudiņu, tad tagad varu apgalvot, ka sociālais darbs ir strauja un dinamiska profesija, kas arvien mainās un attīstās. Sociālais darbs ar ģimenēm un bērniem ir viena no sarežģītākajām sociālā darba specializācijām, jo ir saistīta ar katras ģimenes unikālo sistēmu, darbu ar cilvēkiem dažādos vecumposmos un dažādām ieilgušām sociālajām problēmām. Šobrīd attīstās jauni sociālo darbinieku specializācijas virzieni, piemēram, darbs ar jauniešiem, ir interesanti! Nezinu citu profesiju, kurā būtu nepieciešamas zināšanas tik daudzās jomās, – tev ir jāorientējas normatīvajos aktos, jābūt zināšanām psiholoģijā, pedagoģijā, zināšanām par bērnu attīstību, par medicīnu, par zīdaiņu aprūpi, bērnu audzināšanu un tā tālāk. Mūsu ikdiena ir spraiga un daudzveidīga. Kurā profesijā vēl var apgūt tik daudz dažādu zināšanu, prasmju un iemaņu?
Atbalstīt iedzīvotājus sarežģītu dzīves situāciju risināšanā ir sociālā darbinieka pamata uzdevums. Kā jūtas sociālais darbinieks ikdienā, strādājot šo izaicinājumu pilno darbu? Kas motivē un palīdz neizdegt? Projekts "Ceļamies kopā" 8 fotostāstos atklāj dažādu sociālo darbinieku personības un ikdienu, profesionālos un personiskos izaicinājumos.

Ceļamies kopā, jo sociālais darbs ir kopdarbs, kam būtisks priekšnosacījums ir sociālā darbinieka un atbalstāmās personas cieņpilnas attiecības, kas tiek veidotas abpusēji. Un tad – kopā ceļamies, augam un ejam tālāk katrs jau savu patstāvīgo ceļu. Ikviens.

Projekta veidotāji: saturs: Labklājības ministrija, foto aģentūra "F64" un komunikācijas aģentūra "LEAD. Korporatīvā komunikācija", dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītājs – Ēriks Radželis, Publiskā Sektora Komunikācijas Vadītāja - Anta Akantjeva-Ummere


"Ceļamies kopā" tiek īstenots ESF projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" Nr.9.2.1.1/15/I/001 ietvaros

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.