Sadarbībā ar labklājības ministriju
Ceļamies kopā
Labo darbu darītāja ar zemnieces dvēseli
Sociālā darbiniece Vera Laškova
Ceļamies kopā
Labo darbu darītāja ar zemnieces dvēseli
Sociālā darbiniece Vera Laškova
Foto: F64
Vera Laškova, Rēzeknes novada Silmalas pagasta sociālā darbiniece, ir kā sīpols – viņai ir daudz dažādu un interesantu kārtu, bet katru no tām viņa atklāj tikai pamazām. Jauka un klusa sarunā, darbā Vera ir stipra kā klints, pret ko var atbalstīties viņas klienti no Silmalas pagasta un darba devējs – Rēzeknes novada sociālais dienests. Veras pieredze sociālajā darbā ir ilga un plaša – 18 gadu laikā viņa ir strādājusi ar dažādiem cilvēkiem un daudzos sociālā darba virzienos, viņa pārzina gan sociālās palīdzības jomu jeb pabalstu piešķiršanu, gan sociālos pakalpojumus, bet nu jau 4 gadus Vera ir sociālā darbiniece darbam ar ģimenēm un bērniem. Vera ir viens no tiem sociālajiem darbiniekiem, kas savu darba izvēli uztver kā kalpošanu, kā labos darbus, kas vienkārši, ar pazemību ir jādara.
Mans pirmais darbs bija Maltas slimnīcā, kurā es strādāju par medmāsu. Kad vēlāk mani aicināja kļūt par sociālo darbinieci, man teica – tu vari to darīt. Medmāsa ir palīdzoša profesija, un sociālais darbs arī. Tā mani te ievilka.

Bet pa vidu es biju bezdarbniece un oficiāli nekur nestrādāju, tikai darbojos mūsu ģimenes zemnieku saimniecībā. (Ar "tikai" Vera saprot mājas būvēšanu, pamatīgu pulku govju un vairāk nekā piecdesmit cūkas,10 hektārus kartupeļu un vēl bērnu audzināšanu, nu, tāds relatīvs tas "tikai", īpaši laikos, kad tehnikas un tehnoloģiju, kas palīdz to pārvaldīt, bija maz.) Kā bezdarbniece sāku mācīties 6 mēnešu sociālā rehabilitētāja kursos Rēzeknē. Pabeidzu kursus, un augstskola "Attīstība" tieši atvēra filiāli Rēzeknē un piedāvāja sociālā darba bakalaura studijas, iestājos un mācījos. Mācības patiesībā bija grūtas. Tagad es saprastu, par ko ir runa, tagad būtu viegli, bet tolaik bez prakses sociālā darba teorija bija visai tāla. Trešajā kursā mani pagasta vadītājs paaicināja strādāt, un tā nu jau 18 gadus esmu sociālā darbiniece.
Šaubas? Noteikti jā. Kad mani aicināja strādāt, es dikti šaubījos, vai tikšu galā ar tik atbildīgu darbu bez pieredzes, tikai ar teorētiskām zināšanām, bet man saka, ka esmu savā vietā. Man cilvēki bieži ir teikuši, ka sociālais darbs ir tieši tas, kas man jādara. Bet es šaubos, vienmēr domāju, vai es pareizi daru, vai izvēlējos pareizo risinājumu, vai pateicu pareizi, vai vajadzēja kā citādi. Tomēr tās vairs nav uzmācīgas šaubas, jo ir nostiprinājušās iekšējās sajūtas, tās, par kurām metodiskajos materiālos neraksta un kuras palīdz saglabāt iekšējo mieru. Daudzi klienti grib visu savu atbildību uz mani uzlikt, bet, protams, es protu to atdot viņiem atpakaļ, un tas ir gandarījums, ko sniedz šis darbs, – ka cilvēki apzinās un uzņemas atbildību par savu dzīvi.
Strādāt ar pabalstiem būtu mierīgāk. Bet tad gandarījumu nedabū. Strādājot ar ģimenēm, protams, ir gandarījums, kaut arī tas ir laikietilpīgi un emocionāli sarežģīti, pozitīva dinamika un pirmie augļi te redzami pēc gada vai pat diviem. Sociālajam darbiniekam ir jāmāk priecāties un atbalstīt klientus par jebkurām pozitīvām izmaiņām, pat ja tās ir nelielas, un nenosodīt, ja iecerētais nav izdevies. Man te viena daudzbērnu ģimene sāka uzlabot savus sadzīves apstākļus. Sākumā es motivēju, teicu, lai logus salabo, durvis ieliek, pēc tam skatos: viņi paši jau bez manis visas lietas dara. Daudzo bērnu piecsimtnieku pabalstu lielākoties ielika savas vides uzlabošanā. Prieks par viņiem! Un tad vēl ir liels prieks, ka cilvēki palīdz viens otram, sveši cilvēki viens otram atdod māju, atved drēbes, pārtiku un dāvanas uz Ziemassvētkiem. Man no tā priecīgi.
Ko tik man nejautā! Zvana klients un jautā, kā pareizi javu sajaukt, viņš krāsni mūrē. Nu, es zinu, ka vajag cementu, smiltis un ūdeni, bet proporcijas taču es nezinu. Mans vīrs palīdzēja, izstāstīja. Laukos dažkārt negribot tiekam ierauti dažādos atbalsta veidos līdzcilvēkiem. Tā ir tāda kopienas būšana, kā citādi.
Jā, es esmu arī savu vīru iesaistījusi. Viņš par to javu izstāstīja, palīdzēja, pēc tam vēl pats palīgā aizbrauca krāsni samūrēt. Jā, viņš ir iekšā. Bubina, ka par daudz strādāju, bet pats arī iesaistās. Un mēs jau tāda sociālo darbinieku ģimene, vīra māsa ilggadīga sociālā darbiniece, vecākā meita līdz šai vasarai ilgstoši strādāja Rīgas Sociālajā dienestā ar ģimenēm un bērniem, un arī jaunākā meita sāk to pašu ceļu. Studējusi angļu filoloģiju, bet nu, starp studijām vadības maģistrantūrā, Rīgā strādā sociālās palīdzības jomā. Vai es viņas mudināju uz šo darbu? Apzināti, protams, ne, tā vienkārši ir sanācis. Domāju, ka dēls noteikti ies citu ceļu, bet nevar jau zināt, jo var redzēt, ka viņam ir ļoti attīstīta empātija pret cilvēkiem. Mana ģimene ir mans lepnums un gandarījums.
Mums ir sava saimniecība, tajā ir arī govis. Govju slaukšana man tagad ir kā meditācija, slaucu govis un domāju, aizmirstos, pilnīgi iegrimstu domās, dažādas idejas atnāk. Man jau meitenes smejas, kad es atkal atnāku uz darbu ar kādu ideju, – tu to, slaucot govis, izdomāji? Saimniecība arī piesien, katru dienu prasa vismaz 4 stundas, izslaukt govis, sataisīt biezpienu, sasiet sieru, un izrauties ir grūti. Tagad pieejamas lieliskas mācības sociālajiem darbiniekiem, bet vairākas dienas pēc kārtas uz Rīgu jābrauc, nu kur es varu aizbraukt no savas Ventas, nevienam citam viņa neļaujas. Tāda tā dzīve laukos.
Man ir daudz kaķu. Reiz runāju pa telefonu un glaudīju kaķi, glaudīju tik un glaudīju, un skatos, ka kaķene jau pavisam pieplakusi pie zemes. Manas negatīvās domas bija noņemtas, bet kaķis arī bija uz zemes. Stress ir, jā. Diemžēl stress atsaucas arī uz ģimeni, jo ir bijušas reizes, kad atnāku mājās un vispār negribu pat runāt. Jaunākais bērns jau, protams, cieš tādos brīžos, arī mana uzmanība jādala. Bet es zinu, kā jūtas bērni tajās ģimenēs, un viņiem nedrīkst nepalīdzēt. Tamdēļ bieži notiek iekšējā cīņa starp sociālo darbinieku, sievu un māti. Šādos brīžos man palīdz mūsu skaistie Latgales lauki, kas man ir kā īpašs terapijas veids.
Es kādam palīdzu, un man citi cilvēki palīdz. Palīdzot citiem, tu palīdzi arī sev. Piemēram, klausos kursos par bērnu audzināšanu, par ģimeni, klausos un domāju – bet kā ir manā ģimenē? Mana meita dažreiz man aizrādīja: kāpēc es kādā konkrētā situācijā rīkojos tā? Un es apzinājos, ka daudzbērnu mātei arī ir, uz ko tiekties. Es mācos katru dienu, lai kļūtu labāka, nekā biju vakar. Neviens cilvēks nav ideāls, sociālajam darbiniekam visdrīzāk jābūt kā ceļvedim klientam – tā, lai viņš zina, ka nejutīsies vientuļš un tiks atbalstīts dažādās dzīves situācijās.
Atbalstīt iedzīvotājus sarežģītu dzīves situāciju risināšanā ir sociālā darbinieka pamata uzdevums. Kā jūtas sociālais darbinieks ikdienā, strādājot šo izaicinājumu pilno darbu? Kas motivē un palīdz neizdegt? Projekts "Ceļamies kopā" 8 fotostāstos atklāj dažādu sociālo darbinieku personības un ikdienu, profesionālos un personiskos izaicinājumos.

Ceļamies kopā, jo sociālais darbs ir kopdarbs, kam būtisks priekšnosacījums ir sociālā darbinieka un atbalstāmās personas cieņpilnas attiecības, kas tiek veidotas abpusēji. Un tad – kopā ceļamies, augam un ejam tālāk katrs jau savu patstāvīgo ceļu. Ikviens.

Projekta veidotāji: saturs: Labklājības ministrija, foto aģentūra "F64" un komunikācijas aģentūra "LEAD. Korporatīvā komunikācija", dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītājs – Ēriks Radželis, Publiskā Sektora Komunikācijas Vadītāja - Anta Akantjeva-Ummere


"Ceļamies kopā" tiek īstenots ESF projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" Nr.9.2.1.1/15/I/001 ietvaros

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.