Sadarbībā ar labklājības ministriju
Ceļamies kopā
Tu vairs neesi viens
Gundegas Bolšteinas motivācija
Foto: F64
Gundega Bolšteina šobrīd ir Saldus novada pašvaldības aģentūras "Sociālais dienests" Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja. Pati sevi sauc par sociālā darba dinozauru, jo šajā jomā darbojas jau 21 gadu – teju tikpat ilgi, cik sena vispār ir sociālā darbinieka profesija Latvijā. Taču Gundegai tas nav licis iesūnot, tieši pretēji, viņa ir pabijusi daudzos sociālā darba amatos un pozīcijās – sākusi no darba bērnunamā galvaspilsētā Rīgā, vēlāk strādājusi gan sociālajā dienestā, gan sociālo pakalpojumu sniedzēju pusē, līdz beidzot nonākusi atpakaļ savā dzimtajā Saldus novadā, kur nupat kopā ar kolēģiem ieviesusi vienu no pilnīgākajām un efektīvākajām sociālo darbinieku specializācijas sistēmām Latvijā. Kas motivē un balsta šajā ceļā?
Tālajā 1999. gadā mēs, trīs māsiņas, kolēģes slimnīcā, izdomājām, ka gribam mācīties. Tā kā kāda cita kolēģe mācījās sociālo darbu augstskolā "Attīstība" un mums tas, ko viņa stāstīja, šķita ļoti forši, izvēlējāmies šo augstskolu. Sāku strādāt par sociālo darbinieku bērnunamā Kapseļu ielā Rīgā jau studiju laikos, bet pēc studijām sekoja desmit gadu darbs Rīgas sociālajā dienestā, es biju "ģimeniste". Tā bija mana jaunība, laiks, kad visu vajag maksimāli ātri un labi. Ar laiku nāk pieredze un tu saproti, kā sevi agrāk dedzināji un ka var strādāt arī citādi.
Mans darba laiks pēc studijām bija pats sociālā darba sākums Latvijā. Tolaik galvenais un faktiski vienīgais darītājs un resurss bija sociālais darbinieks pats. Pēc tam jau, gadiem ejot, palēnām arvien vairāk un vairāk nāca klāt pakalpojumu sniedzēju palīdzība. Un es atceros to mirkli, kad sapratu – es vairs neesmu vienīgais resurss šim cilvēkam, es jau esmu gadījuma vadītājs. Tā ir lielākā pārmaiņa un attīstība, kas ir laika gaitā notikusi sociālā darba saturā, izpratnē un apjomā. Tagad pakalpojumu klāsts ir krietni pieaudzis, tas ļauj tev justies drošam un pārliecinātam, ka neesi viens, ka tev palīdzēs. Tas ir galvenais atbalsts sociālajiem darbiniekiem.

Tāpat palīdz arī kolēģi. Līdz septembrim es vadīju nodaļu sociālajiem darbiniekiem un sociālajiem rehabilitātājiem un vienmēr kolēģiem esmu teikusi – ja kas, zvani man, braucam pie klienta kopā, ejam kopā, rakstām vēstuli kopā un zvanām tām nesaprotamajām institūcijām kopā. Dažkārt tu viens pats sapiņķerējies savā meistarībā tā, ka vairs nezini, ko tālāk darīt un kā no tā visa tikt ārā. Kolēģu atbalsts sniedz labus rezultātus.

Man patīk tiešais klātienes darbs ar cilvēkiem, ar klientiem. Apsekošanas, tikšanās, sarunas. Godīgi sakot, šobrīd man tā pietrūkst, jo kā struktūrvienības vadītājai ir vairāk darba ar dokumentāciju, atskaitēm, arī metodiskais darbs. Jā, man tiešām pietrūkst darba ar klientu klātienē, jo tas ļauj "sajust drēbi", pārzināt situāciju, tas ir sociālā darba pamats.
Mēs viennozīmīgi esam klientu aizstāvji, advokāti. Arī tiešā nozīmē. Strādājot Rīgā, es to tik ļoti nejutu, jo juridiskā palīdzība bija vieglāk pieejama. Bet šeit, lauku novadā, sociālais darbinieks ir galvenais resurss, mēs paši urbjamies cauri likumdošanai, tās trūkumiem un nepilnībām un tad klientu vārdā rakstām vēstules un iesniegumus visām iespējamām institūcijām.
Pēc darba valsts sociālās aprūpes centrā, kur biju sadedzināju sevi, cik nu vien var sadedzināt, sapratu, ka kaut kas dzīvē atkal ir jāmaina. Netīšām pie manis nonāca informācija, ka Saldus novadā, manā dzimtajā pagastā, meklē sociālo darbinieku. Kāpēc ne? Nonācu Saldus Sociālajā dienestā, sāku strādāt par nodaļas vadītāju. Vai kaut kas atšķiras no Rīgas? Dinamika ir ļoti atšķirīga, Rīgā viss notiek ļoti ātri un tev nav nekādu atkāpju. Atnākot šeit, man sākumā šķita –tiešām tik lēni? Vai tiešām tik ilgi ir jādomā par pašsaprotamām lietām? Bet laikam jau tā bija jābūt. Es izgāju cauri tam periodam, pamazām ieviesām modeli ar sociālo darbinieku specializāciju un tagad jau stabili šādi strādājam.
Specializācija sociālajā darbā ir ļoti vērtīga. Mani kolēģi arī atzīst, ka strādāt vienā – savā – jomā ir labāk, nekā darīt visu. Vienā jomā tu vari daudz vairāk pievērsties katra konkrētā cilvēka problēmām, meklēt un piedāvāt visu iespējamo atbalstu, kāds ir pieejams. Var palīdzēt nokārtot, piemēram, invaliditātes grupu, var sakārtot juridiskās lietas, kas arī bieži vien ir svarīgas. Beigās tu redzi, ka tiešām esi palīdzējis cilvēkam kaut ko mainīt savā dzīvē, nevis tikai piešķīris palīdzību. Svarīgi arī tas, ka specializācijas procesā darbiniekus nevar piespiest strādāt jomā, kurā nevēlas strādāt. Tie kolēģi, kas gribēja strādāt palīdzības jomā, palika šajā jomā un jūtas labi. Tie, kas vēlējās darbu ar ģimenēm vai pilngadīgām personām, strādā šajā jomā. Jāizdara pareizā izvēle.
Katrā darbā ir vajadzīgs gandarījums. Man sociālajā darbā gandarījumu sniedz tas, ka ir rezultāts. Mana pirmā profesija ir medicīnas māsa, un, medicīnā strādājot, vajag tūlītēju rezultātu. Ātri un tūlīt. Tādēļ man joprojām ātri vajag rezultātu. Es kļūstu neiecietīga, kašķīga un droši vien arī asa, ko kolēģi ir izbaudījuši. Bet, ja beigās ir rezultāts, ja tas ir pozitīvs, veiksmīgs un palīdz cilvēkiem, ko vēl vairāk?
Empātija ir galvenā lieta, lai tu varētu būt sociālais darbinieks. Arī noturība. Un spēja nelaist visu caur sevi, nebojāt savu fizisko un mentālo veselību. Atcerēties, ka galvenais esi tu pats. Ja šīs īpašības ir un patīk darbs ar cilvēkiem, tad sociālais darbs ir lieliska izvēle – profesija, kas garantē darbu visam mūžam. Sociālie darbinieki ir vajadzīgi visur un vienmēr, un katrs tajā var atrast savu lauciņu un savu nišu.
Atbalstīt iedzīvotājus sarežģītu dzīves situāciju risināšanā ir sociālā darbinieka pamata uzdevums. Kā jūtas sociālais darbinieks ikdienā, strādājot šo izaicinājumu pilno darbu? Kas motivē un palīdz neizdegt? Projekts "Ceļamies kopā" 8 fotostāstos atklāj dažādu sociālo darbinieku personības un ikdienu, profesionālos un personiskos izaicinājumos.

Ceļamies kopā, jo sociālais darbs ir kopdarbs, kam būtisks priekšnosacījums ir sociālā darbinieka un atbalstāmās personas cieņpilnas attiecības, kas tiek veidotas abpusēji. Un tad – kopā ceļamies, augam un ejam tālāk katrs jau savu patstāvīgo ceļu. Ikviens.

Projekta veidotāji: saturs: Labklājības ministrija, foto aģentūra "F64" un komunikācijas aģentūra "LEAD. Korporatīvā komunikācija", dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītājs – Ēriks Radželis, Publiskā Sektora Komunikācijas Vadītāja - Anta Akantjeva-Ummere


"Ceļamies kopā" tiek īstenots ESF projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" Nr.9.2.1.1/15/I/001 ietvaros

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.