Foto: Dace Ūdre
Eiropas Komisija (EK) klimatneitralitātes stratēģijas zaļā kursa ietvaros izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam par 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu (AAL) un par 20% – mēslošanas līdzekļu lietošanu, tādējādi veicinot bioloģiskākas pārtikas ražošanu un vidi saudzējošas un ilgtspējīgas pārtikas sistēmas veidošanu, vienlaikus samazinot siltumnīcu gāzu emisijas. Ko tas nozīmēs lauksaimniekiem, bet ko – patērētājiem, skaidro Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) direktors Vents Ezers.

Vai AAL lietošanas ierobežojumi attiecināmi vienādi uz visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un vai tie, jūsuprāt, ir adekvāti?

Viennozīmīgi prasība skar visas dalībvalstis, līdz ar to jādomā par nākotni – kā mēs aizsargāsim kultūraugus un kā mēs ražosim. Problēma, kas šobrīd ir aktuāla, – nav salīdzinājuma starp valstīm, jo trūkst pietiekamu datu par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Tas rada bažas, ka, balstot rīcību uz situāciju, kad trūkst atbilstošu datu, neveidojas vienlīdzība starp dažādu valstu lauksaimniekiem. Tādējādi var rasties krīze lauksaimniecībā, jo nav iespējams saražot kvalitatīvu un drošu pārtiku. Bet noteikti arī paši lauksaimnieki saprot, ka EK parāda sabiedrības vēlmi, lai lauksaimniecība būtu ilgtspējīgāka, lai ražošanas process būtu dabai draudzīgāks, tāpēc ir jāatrod vidusceļš starp negatīvu ietekmi uz lauksaimniecisko ražošanu un patērētāju vēlmi pēc ilgtspējas.

Par to noteikti Eiropas Padomē un Parlamentā būs garas diskusijas. Šobrīd EK lēmumu balsta uz izplatīto augu aizsardzības līdzekļu apjomu dalībvalstīs un izmaiņām pēdējā dekādē. Latvija tādā veidā izskatās sliktāk, jo mums ir pieaugušas ražošanas platības, kas attiecīgi atspoguļojas arī lielākā augu aizsardzības līdzekļu lietošanas apjomā. Taču, ja paskatāmies, kāds šis apjoms ir uz hektāru, tad mums tas ir divreiz zemāks nekā vidēji ES. Tas ir izaicinājums, un noteikti par to vēl būs šķēpu laušana.

Cik stingras AAL lietošanas prasības ir patlaban, un kā tās tiek ievērotas?

EK ir strādājusi pie augu aizsardzības līdzekļu ilgtspējīgas lietošanas sistēmas vairāku dekāžu garumā, un lielākās izmaiņas bija deviņdesmitajos gados. 2011. gadā stājās spēkā regulējums attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu drošības prasībām, kas ir viens no stingrākajiem pasaulē. Ja lauksaimnieks ievēro lietošanas instrukcijas un prasības, viņš var būt pārliecināts, ka saražotā produkcija būs droša patērētājam un netiks nodarīts kaitējums videi.

Taču jau šobrīd ir izveidojusies situācija, ka Eiropas produkcijai standarti ir augstāki, īpaši attiecībā uz vidi, tajā pašā laikā trešajās valstīs joprojām tiek lietotas arī tādas vielas, kas Eiropā ir aizliegtas. Protams, šīs produkcijas imports nonāk mūsu veikalu plauktos un uz mūsu galda. Mēs virzāmies ilgtspējīgas lauksaimniecības virzienā, bet mums ir jāseko līdzi, lai arī pārējā pasaule mainītu ražošanas prakses, citādi mēs varam nonākt situācijā, ka paši vairs nespējam saražot pietiekamā apjomā, samazinās produkcijas spektrs vai arī mūsu produkcija kļūst dārgāka, kamēr trešajās valstīs šis spektrs joprojām ir plašs un līdz ar to arī zemāka pašizmaksa.

Protams, ir nepieciešama kontrole. Tā arī ir mūsu loma – mēs dodamies pārbaudēs pie lauksaimniekiem, lai veiktu visaptverošu analīzi un pārbaudi. Skatāmies gan dokumentāciju, gan iegādātos AAL noliktavās, apsekojam laukus, īpaši pievēršot uzmanību, piemēram, ūdensobjektu aizsargjoslu ievērošanai. Mums ir pieredzējuši inspektori ar plašām profesionālajām zināšanām, piemēram, lai pierādītu pārkāpumu, jābūt vienlaikus gan agronomam, gan ķīmiķim, gan juristam, reizēm arī psihologam. Kopumā var teikt, ka lauksaimnieki prasības ievēro. Vienmēr gadās, protams, pa kādam pārkāpējam, bet, skatoties kopumā, aina nav depresīva. Lai varētu lietot augu aizsardzības līdzekļus un iegādāties preparātus, lauksaimniekiem ir jāapmeklē apmācības un jānokārto pārbaudījums. Mēs esam viena no kontrolējošajām institūcijām, kas savā darbībā vadās pēc principa "Konsultē vispirms!", tas nozīmē, ka arī mēs savās pārbaudēs lauksaimniekiem daudz skaidrojam noteiktās prasības, jo mūsu kopējais mērķis ir nepieļaut pārkāpumus.

Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā kontrolējam daudz, mūsu prasības ir augstas – sezonā veicam virs 1800 pārbaudēm, piemēram, Lietuvā ar uz pusi lielāku lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību pārbaudes ir zem 2000, Francijā uz 15 reizes lielāku lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību tiek veiktas 5500 pārbaudes gadā. Jāsaka paldies Latvijas zemniekiem, kas kopumā ir atbildīgi, jo viņu interesēs ir saglabāt savu īpašumu un dzīves vidi nākamajām paaudzēm.

Kā šie ierobežojumi praktiski ietekmēs lauksaimnieku un arī patērētāju?

Biedējošākais patlaban ir visaptveroša ietekmes novērtējuma neesamība. AAL ietekme nav precīzi nosakāma, un ir vairāki aspekti, kas jāņem vērā, sākot, piemēram, ar ražību un kultūraugu spektru, jo ir kultūras, kurām AAL izmantot ir nepieciešams vairāk. Piemēram, mums dominējošās kultūras ir ziemas rapsis un ziemas kvieši. No pieredzes redzam, ka pirms 10 gadiem Latvijā bija diezgan lielas vasaras rapša platības, taču nu tās ir teju izzudušas, jo trūkst atbilstošu AAL, lai to varētu audzēt. Īpaši pavasarī kaitēkļi rada ļoti lielu slodzi, un sējums faktiski neizdzīvo. Skatoties nākotnē, ir jārēķinās, ka varētu pamainīties kultūraugu spektrs. Tas nozīmē, ka lauksaimniekiem var būt mazāk izvēles, ko audzēt, jo ir svarīgi arī ievērot maiņu un neaudzēt tikai vienu kultūru. Iespējams, būtu jāmeklē kādas jaunas kultūras.

Skatoties pēc FAO (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija) datiem, kaitēkļi un slimības pasaulē rada 40% ražas zudumu. Un te jāņem vērā arī fakts, ka tiek ietekmēta ražas kvalitāte. No drošības viedokļa nevar ignorēt arī dažādus toksīnus, ko rada sēnītes, piemēram, labībā. Tas būtiski ietekmē gan produkcijas drošumu, gan pieejamību. Ir jārēķinās, ka pašu saražotā produkcija var kļūt dārgāka un var samazināties tās apjomi, līdz ar to arī pieaugs atkarība no importa.

Diemžēl Krievijas agresija Ukrainā jau ir ietekmējusi industriju globāli un atspoguļojas, piemēram, uz kviešu cenām. Lai aizsargātu savu vietējo tirgu, valstis mēdz ierobežot eksportu. Šādā situācijā ir svarīgi nodrošināt to, ka vietējais ražotājs spēj apgādāt gan savu valsti, gan nodrošināt eksportu.

Savukārt patērētājam jāņem vērā, ka būs lielāks importa produkcijas īpatsvars. Protams, būs kategorijas, kā tas jau ir šobrīd, ka var iegādāties produkciju, kuras audzēšanā netiek lietoti AAL un kas ir dārgāka, un produkcija, kas ir ražota ar intensīvākām augu aizsardzības metodēm, piemēram, lietojot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus. Pieprasījumu joprojām nosaka cena, un no patērētāja būs atkarīgs piedāvājums. Līdz šim izvēli tomēr nosaka maciņš.

Kāds būtu zelta vidusceļš, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva?

Tas ir ļoti liels izaicinājums – pārvērst Eiropas politikas tādā formātā, lai lauksaimnieki spētu izdzīvot. Pie kā mēs jau strādājam – lietošanai jebkurā gadījumā ir jābūt pamatotai, un ir svarīgi, lai būtu pēc iespējas vairāk kvalitatīvu datu, uz ko atsaukties, lai pieņemtu lēmumus lauksaimniecībā. Viens no tiem ir kaitēkļu savairošanās. Šobrīd nodrošinām lauksaimniekus ar informāciju par kaitēkļu izplatību visās sezonās, kas palīdz pieņemt lēmumu, kad tieši un kā būtu jālieto augu aizsardzības līdzekļi. Nākotnē plānojam šo sistēmu attīstīt, arvien vairāk digitalizējot, lai būtu pārskatāma gan praktiskā situācija, gan prognozētā.

Jāskatās arī uz tehnoloģiju attīstību, kas ļauj samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu uz lauka. Nemitīgi ienāk dažādi tehnoloģiski risinājumi, tāpat attīstās arī citas alternatīvas metodes, kas pagaidām gan ir vairāk mehāniskas. Piemēram, mehāniski paņēmieni nezāļu ierobežošanā. Ar šādiem paņēmieniem ir iespējams optimizēt AAL lietošanu, lietojot tos tikai tad, kad citādi nav iespējams, tādā veidā gan ieekonomējot līdzekļus, gan saudzējot vidi.

Vai šie ir vienīgie ierobežojumi lauksaimniecībai, kādus paredz zaļais kurss?

Ierobežojumi ir gaidāmi plašākā mērā – attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem, mēslošanu, ražošanu, attiecībā uz kūdras augsnēm un citu lauksaimniecības resursu izmantošanu. Zaļais kurss ir krietni vien plašāks, un šodien mēs pieskaramies tikai vienai sfērai – augu aizsardzībai, taču šie ierobežojumi ietekmē arī zemes apsaimniekošanu un tautsaimniecisko darbību.

Vai AAL ierobežojumi varētu atrisināt augkopju un biškopju domstarpības?

Kopumā augkopji ar biškopjiem sadzīvo. Lielākā problēma ir komunikācijas trūkums. Jāatceras, ka viņi ir atkarīgi viens no otra – biškopim ir nepieciešamas ganības, savukārt zemkopim – lai viņa kultūru kāds apputeksnē. Piemēram, tas pats rapsis – tā ir kultūra, kur ir nepieciešams lietot AAL, bet bitēm rapsis ļoti patīk. Abām pusēm ir jāsaprot, ka jāmēģina kopā pastāvēt, un, lietojot AAL, tas ir iespējams, taču ir nepieciešama savstarpējā saziņa un informācijas apmaiņa. Jo – ja līdzekļus lieto pareizi, bitēm tie nekaitē. Faktiski pēdējos gados nav bijis rupju pārkāpumu. Skaļākais gadījums bija pirms nu jau 10 gadiem Limbažu pusē, kur tika miglots rapša lauks, rupji pārkāpjot noteikumus, taču kopumā, skatoties uz visu valsti, ļoti reti tiek konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi, piemēram, par insekticīdu lietošanu dienas laikā, – tie ir jālieto nakts stundās.

Tiesa, mēs kontrolējam lauksaimniekus, bet mēs nevaram izkontrolēt visus mazdārziņus. Ir jāapzinās, ka katrs kopā mēs veidojam visu lielo kopumu, un, ja mēs savu dārzu apstrādājam ar nepārbaudītām vai aizliegtām vielām, tad tas potenciāli ir kaitējums apputeksnētājiem, tostarp bitēm. Savukārt – ja mēs apstrādājam ēdamās kultūras, tad paši to apēdam un riskējam saskarties ar bīstamām vielām. Ir svarīgi mainīt domāšanu. Pret lauksaimniekiem tomēr ir citas prasības, un nekādi eksperimenti dārzā nav atļauti. Lauksaimnieku mēs izkontrolēsim, bet mazdārziņš lielā mērā ir paša atbildība, un ir jāsaprot, ka no tā arī var būt sekas, pat ja ne tūlītējas.

Taču mēs strādājam arī ar mazdārziņu auditoriju – ir dažādi informatīvie materiāli, speciāla mājaslapa augu aizsardzībai, kur mazdārziņu īpašnieki var atrast informāciju par kaitēkļu ierobežošanu ar dabīgas izcelsmes produktiem, kurus var lietot kā alternatīvu pesticīdiem, kas nav efektīvi lielās platībās, bet pāris kartupeļu vagām ir piemēroti. Ar mazdārziņiem vien, protams, mēs nevaram izpildīt visas zaļā kursa prasības, bet, katrs individuāli padomājot, pat neskatoties uz dažādiem politiskiem mērķiem, varam piestrādāt un veidot savu vidi ar ilgtspējīgākām metodēm.

Valsts augu aizsardzības dienests ir atbildīgs par fitosanitāro uzraudzību valstī un veic pilna spektra lauksaimniecības procesu kontroli – augsnes analīzi un agroķīmisko izpēti, mēslošanas līdzekļu lietošanu, kaitēkļu izpēti, sēklu sertifikāciju, AAL izplatīšanas un lietošanas uzraudzību un sabiedrības informēšanu. Iegūt vairāk informāciju par dienesta darbību un ziņot par pārkāpumiem var mājaslapā www.vaad.gov.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!