"Pirms paši piedzīvojām šo situāciju, nespējām iedomāties, cik nomācoša ilgtermiņā ir smagi slima cilvēka aprūpe un cik ļoti daudz enerģijas tā prasa visai ģimenei pat tad, ja aprūpes pienākumi ir sadalīti," pieredzē dalās rīdziniece Māra*.
"Pēc mikroinfarkta sākotnēji mūsu vecmāmiņa zaudēja spēju pārvietoties. Pamazām tas progresēja līdz pilnīgai nespējai staigāt, līdz viņai tika piešķirta 1. pakāpes invaliditāte. Pēc kāda laika parādījās arī demences pazīmes, kas gadu gaitā noveda līdz pilnīgam atmiņas zudumam.
Problēmu spektrs, ko mūsu ģimenei nācās risināt ikdienā, bija ļoti plašs – sākot no ratiņu atrašanas, gultas, labierīcību un dušu pielāgošanas, lai tajās var nokļūt ratiņkrēslā. Vēlāk arī gultas aprīkošana ar virvēm, lai būtu iespēja tajā pagrozīties un trenēt dažādas ķermeņa daļas – gan tāpēc, lai maksimāli ilgi tās uzturētu funkcionējošas, gan tāpēc, lai neveidotos izgulējumi.
Vienmēr kādam cilvēkam bija jābūt blakus, lai vecmammai palīdzētu iekļūt ratiņkrēslā, nokļūt labierīcībās utt. Stāvoklim pasliktinoties, ģimenei nācās rēķināties ar pilnībā guloša cilvēka aprūpi un vajadzībām, kas nozīmē higiēnas uzturēšanu, autiņbiksīšu maiņu utt. Tāpat bija svarīgi uzturēt arī slimnieces emocionālo stāvokli.
Protams, kad uzzinājām, ka vecmamma vairs nespēs par sevi parūpēties, mums, ģimenei, radās daudz jautājumu. Kā pareizi risināt problēmsituācijas? Kurš uzņemsies atbildību? Kurš būs gatavs pārkārtot savu dzīvi, lai nodrošinātu aprūpi? Konsultējāmies ar ģimenes ārstu, kurš paskaidroja par telpas pielāgošanu, kā arī ieteica veselības uzturēšanas plānu.
Tuviniekiem, rūpējoties par cilvēku ar invaliditāti, nākas saskarties ar dzīvošanu paaugstinātā emocionālā spriedzē. Ir vienmēr jābūt gatavam doties palīgā, aprūpēt, pabarot, apsegt, pagrozīt, padot, palīdzēt ar tualetes apmeklējumu, atliekot savus plānus, ikdienas darbus. Arī ilgtermiņā ir grūti ieplānot, piemēram, izbraucienus, atvaļinājumus un atpūtu sev.
Veselībai pasliktinoties, vecmāmiņas aprūpē tika piesaistīti arī palīgspēki. Interneta sludinājumos meklējām palīgus un salīdzinoši veiksmīgi tādus arī atradām.
Sākotnēji radinieki izveidoja dežūru grafiku, iesaistot tos, kuri varēja pakārtot darba dienas, strādājot attālināti. Finansiālo iespēju robežās tika algotas arī aprūpētājas. Tomēr pēc ilgstošas aprūpes desmit gadu garumā un situācijas pasliktināšanās tika nolemts, ka vecmāmiņai nepietiek tikai ar fizisku aprūpi vien. Ir nepieciešama arī medicīniskā personāla klātbūtne un aprūpe, tāpēc vecmāmiņa tika pārvesta uz aprūpes namu, kas emocionāli visiem bija ļoti smags lēmums.
Ilgi tika meklēts labākais pansionāts, kurš nodrošina arī medicīnisko aprūpi, tomēr piedāvājums un arī izvēlētais nesniedza 100% apmierinātību.
Raugoties uz situāciju šodienas acīm, būtu palīdzējušas zināšanas, ka guloša cilvēka aprūpe var ilgt gadiem. Lai varētu sagatavoties tam gan finansiāli, gan emocionāli. Ka ir sarežģīti izīrēt medicīnisko aprīkojumu, piemēram, gultu, labu ratiņkrēslu, ar ko slimniekam pašam ērti pārvietoties utt. Rindas uz šādu aprīkojumu īri ir garas un ārpus kārtas īre no privātām kompānijām - ļoti dārga.
Cilvēkiem, kas par pensijas gadiem vēl tikai domā vai kuriem ir vecāki gados, ieteiktu apsvērt domu laicīgi veidot finansiālus uzkrājumus vecumdienu nodrošināšanai ar aprūpi. Lai arī valsts šajā jomā sniedz atbalstu, jārēķinās, ka ar to nepietiek, lai nodrošinātu pieklājīgus apstākļus, kādos cilvēks dzīvojis pirms invaliditātes."
Kā smaga slimnieka kopšana ietekmē ģimenes ikdienu un kā to atvieglot? Psihologu padomi no SIA "TZMO Latvija" izdotās grāmatas "Slimnieka ārstēšana, aprūpe un rehabilitācija mājas apstākļos. Hroniskas slimības".
Hroniskas slimības izraisītās pārmaiņas pakāpeniski skar daudzas ģimenes dzīves jomas. Slimības diagnosticēšanas laikā un drīz pēc tam parādās šoks, nemiers, dezorganizācija, dusmas sajaukumā ar katastrofas sajūtu, savas reakcijas un domu neizpratni. Visbiežāk šīs domas netiek izteiktas, jo tiek uzskatīts, ka nav pieņemts vai nav vērts to darīt. Bloķētas iekšpusē, tās izraisa bailes un vainas sajūtu. Šādu domu piemēri ir vēlēšanās pašam mirt vai iedomas par bēgšanu no slimnieka un viņa problēmām. Ļoti svarīgi, lai, par spīti visam, būtu iespēja dalīties ar kādu tuvinieku vai speciālistu par norisēm iekšējā pasaulē. Bez šādas iespējas un iekšējas piekrišanas sarunai par sevi un savām problēmām ir ļoti grūti rūpēties par slimo cilvēku.
Kādi sarežģījumi un ierobežojumi iespējami slimnieka aprūpes laikā?
- Galvenais ierobežojums, ko rada pats aprūpes veicējs, ir tas, ka viņš neļauj īstenot savus plānus un apmierināt savas vajadzības, jo tas nozīmētu nevērību pret slimnieku. Diemžēl, neļaujot sev priecāties, īstenot plānus, izgulēties, labi paēst, aprūpes veicējs nespēs veikt aprūpi no visas sirds.
- Nepieciešamība visu kontrolēt, "jo neviens to neizdarīs tik labi kā es". Tas izraisa spriedzi, konfliktus ar citiem aprūpes veicējiem un pašu slimnieku. Nepieciešms ļaut sevi nomainīt, dalīties kontrolē. Tāpat jāstrādā ar nespēju samierināties, kas bieži izpaužas nostājā "esmu neaizvietojams".
- Atteikšanās atzīt paša ierobežojumus. Lai kā veselie cilvēki pūlētos visiem spēkiem, viņi jutīs aizkaitinājumu, nogurumu, bezpalīdzību, nospiestību. Vienmēr atradīsies iemesls, lai kaut ko sev pārmestu. Šādā gadījumā lietderīgi izmantot citu cilvēku palīdzību.
Uz kādiem mērķiem būtu jātiecas aprūpes veicējam?
- Nav jābūt pārlieku gādīgam;
- Nav jātiek galā ar visām dzīves problēmām, jo slimnieks var justies nevajadzīgs;
- Nav negatīvi jāizturas pret progresu, pat ja ārstēšana notiek pārāk lēni;
- Nav jāatrunā slimnieks, kad viņš nosprauž sev mērķus;
- Nav jāsaka slimniekam, ka viņš kaut ko nedrīkst darīt;
- Nav jāattur slimnieks no atbildības uzņemšanās;
- Nav jāuzņemas slimnieka pienākumi, ja viņš atkal tos vēlas veikt pats.
Bez draugiem, atbalsta tuvie cilvēki nav spējīgi ar rūpēm un mīlestību aprūpēt hronisko slimnieku. Aprūpes veicējam nav jāuztver sava dzīve kā atrašanās ieslodzījumā, nav jāizjūt vaina par to, ka ir vesels. Tas kļūst iespējams, ja cilvēks ļauj sev palīdzēt. Tas šķietami ir viegli, taču var izrādīties grūti. Mūsu kultūrā no aprūpes veicēja tiek sagaidīts, ka viņš būs stiprs un drosmīgs, kā arī gatavs pašuzupurēties.
Būtu labi, ja tuvinieki sastādītu savu vajadzību sarakstu un nodotu to saviem draugiem, ģimenes locekļiem, kuri varētu izlemt, ar ko un kurā laikā viņi var palīdzēt. Palīdzība slimieka aprūpē nozīmē:
1) Godīgi un atklāti apspriest katra piedalīšanos aprūpē;
2) Izprast iemeslus, kāpēc tuvinieki nevēlas palīdzēt šajā jomā, pieņemt to, ko viņi paši piedāvā un labvēlīgi akceptēt palīdzību.
Reāla palīdzības plāna sastādīšana ("kurš, ko, kad?") būtiski ierobežo konfliktus, atjauno drošības sajūtu. Svarīgi atcerēties, ka līdz ar negatīvām pārmaiņām cīņā ar slimību var rast arī pozitīvo. Tā ir savstarpēja tuvināšanās, emocionālo saišu nostiprināšanās, atklātas sarunas, savstarpējs atbalsts. Šādas integrācijas mērķis ir pārvarēt nedrošības, apdraudētības un pamestības sajūtu.
Seni ir viens no vadošajiem higiēnas preču zīmoliem, kam uzticas miljoniem cilvēku visā pasaulē. Seni piedāvā augstākās kvalitātes produktus, kas nodrošina pilnīgu aizsardzību, komforta un drošības sajūtu rehabilitācijas un inkontinences gadījumos. Sortimentā ietilpst premium kvalitātes uroloģiskie ieliktnīši, autiņbiksītes pieaugušajiem, higiēniskie paladziņi un ķermeņa kopšanas līdzekļi.
Par šo un citām tēmām vairāk lasi Seni blogā www.zeltapieredze.lv
*Vārds mainīts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
