Kāpēc veikt plānveida operāciju

– Vai vienmēr zinājāt, ka kļūsiet par ārsti?

– 1976. gadā, pēc vidusskolas beigšanas, es strādāju slimnīcā par sanitāri. Pēc tam par operāciju māsu. Šis darbs ietekmēja manu studiju vietas izvēli. Pēc medicīnas institūta beigšanas es trīs gadus strādāju Saldus Centrālajā rajona slimnīcā. Pēc tam atgriezos Rīgā, pabeidzu Rīgas medicīnas institūta ordinatūru ķirurģijas katedrā un sāku strādāt šeit, Rīgas 1. slimnīcā.

Viss kaut kā notika pats no sevis. Bet manā ģimenē ārste neesmu tikai es. Mana dvīņumāsa strādā par internisti.

– Šo gadu laikā jūs ar savu darbu esat palīdzējusi daudziem pacientiem. Vai ir gadījumi, kurus vēl aizvien atceraties?

– Es sāku strādāt tepat, Rīgas 1. slimnīcā, kas vēl uzņēma akūtos pacientus. Mēs dežūrējām diennaktīm ilgi un operējām visus, kurus ieveda ātrā palīdzība. Deviņdesmitajos gados tie nebija tikai apendicīti vai žultsakmeņi. Bija cilvēki ar durtām un šautām brūcēm, kriminālās autoritātes. Tajos gados nācās dežūrēt naktīs. Darba bija daudz, reizēm bija jāveic 20 operācijas dienā. Bija operācijas, kas ilga trīs stundas un vairāk, jo tolaik jau nebija tāda tehniskā nodrošinājuma, kāds ķirurgam pieejams šodien. Tas bija grūti. Izej no darba un neko neatceries.

– Kas tagad jūsu darbā ir mainījies?

– Tas, ka naktīs nevajag dežūrēt. Bet galvenais ir pavisam kas cits. Tagad Rīgas 1. slimnīcā visas operācijas ir plānveida. Tām cītīgi gatavojamies paši un sagatavojam pacientu. Mēs veicam vairogdziedzera, žultspūšļa operācijas, operējam trūces, vēnas, veidojumus uz ādas un zem tās.

Tagad ķirurģija ir kļuvusi mazinvazīva, t.i., pacientu saudzējoša un mazsāpīga. Piemēram, žultspūsli ir iespējams izoperēt vien ar pāris centimetru lieliem iegriezumiem vēderā. Tas nav kā agrāk, kad tika veiktas tikai atvērtās operācijas. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, ir īsāks operāciju norises laiks, mazāks uzturēšanās laiks stacionārā un ātrāka atgriešanās ierastajā dzīvē.

– Vai pacientam šādas operācijas ir labākas?

– Jā, viennozīmīgi. Bet ne visiem šādas operācijas ir piemērotas. Laparoskopiskās operācijas parasti tiek veiktas iekšējiem orgāniem caur nelieliem (parasti 0,5 – 1,5 cm) lieliem iegriezumiem. Caur iegriezumiem tiek ievietotas teleskopiskas caurulītes, kas satur objektīva sistēmu, gaismas avotu un ir savienotas ar videokameru, kas veido digitālu augstas izšķirtspējas attēlu. Tāpēc vēdera dobums parasti tiek "piepūsts" ar ogļskābo gāzi, lai radītu vietu operācijai. Vecākiem cilvēkiem šāda metode nav tā labākā. Tās pašas trūces labāk operēt, veicot griezumus, taču žultspūsli operē tikai laparoskopiski.

Operācija nav sarežģīta, tā ilgst apmēram stundu, pēc tam stacionārā jāuzturas vismaz 24 stundas.

– Tagad ir ļoti daudz medicīniskās literatūras, jebkuru diagnozi iespējams atrast internetā. Vai pacientu, kuri saprot, ka vizīti pie ķirurga nevajag atlikt, kļūst vairāk?

– Mēdz būt dažādi. Viss ir atkarīgs no ārstējošā ārsta taktikas. Pašlaik ir daudz tādu ārstu, kuri uzskata, ka žultsakmeņi nav jāoperē uzreiz. Skatās, kā attīstās situācija, iespējams, ka akmeņi nekad neliek par sevi nojaust. Reizēm pacienti šādas konservatīvas ārstēšanas dēļ var nonākt pie mums, bet jau ar ielaistu stāvokli un operācija, kam vajadzētu ilgt stundu, var ieilgt divas stundas un var rasties sarežģījumi.

Tas pats attiecas uz apendicītu. Zviedrijā akūtu apendicītu ārstē ar antibiotikām un operē tikai tad, kad sākas abcess, tas ir, kad pacients ir ļoti smagā stāvoklī, viņam ir iespējams peritonīts un viņš pēc atvērtas operācijas slimnīcā pavada mēnesi vai divus. Es uzskatu, ka pacientam apendicītu vieglāk ir izgriezt laparoskopiski, kamēr tas vēl nav stipri iekaisis. Nedomāju, ka ir pareizi ārstēt apendicītu ar antibiotikām.

– Vai gadās, ka pacienti, kuri ir jāpierunā veikt operāciju?

– Jā, tādi ir. Nākas izteikt dažādus argumentus, kāpēc operācija viņam nepieciešama. Bet ir arī tādi, kuriem medicīnisku iemeslu dēļ no operācijas nākas uz laiku atteikties. Dažiem pacientiem sākumā ir jāizārstē saslimšana un tikai pēc tam jāgatavojas operācijai, lai nebūtu risku gan narkozes, gan ķirurģiskas iejaukšanās organismā dēļ.

– Kā pacienti nonāk pie jums uz operācijām?

– Pacienti ierodas ar ģimenes ārsta nosūtījumu, ar veiktiem izmeklējumiem, izrakstiem no stacionāriem, analīžu rezultātiem. Ar pacientu iepazīstos konsultācijas laikā poliklīnikā, izskatu izrakstus un izmeklējumus, ieplānoju operācijas laiku. Pēc tam pacients ierodas uz konsultāciju pie anesteziologa, un, ja viss ir kārtībā, tiekos ar pacientu jau stacionārā, izrunājam operācijas norises detaļas.

Ķirurģiskās manipulācijas tiek veiktas gan valsts finansētās programmas ietvaros, gan arī par pilnu maksu. Labā ziņa ir, ka mūsu slimnīcā uz valsts apmaksātām ķirurģiskām manipulācijām rindu nav.

– Vai pacienti atgriežas?

– Pēc operācijām es vienmēr pacientiem dodu savu tālruņa numuru, ja gadījumā kas notiek, lai esmu sasniedzama. Bet, ja godīgi, pēc operācijām zvana ļoti reti.

– Tas ir, gandrīz visas operācijas ir veiksmīgas?

– Ja tās ir plānveida, protams, ka jā! Risks ir, kad operācijas ir neplānotas – ja pacientam ir akūtas un smagas situācijas. Infarkts, insults, traumas pēc avārijas, kas ir nesavienojamas ar dzīvību, vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet Rīgas 1. slimnīcā pašlaik veicam tikai plānveida operācijas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pacients tiek rūpīgi izmeklēts. Viņš iziet noteiktu filtru, sākot no ģimenes ārsta, veic noteiktus laboratoriskos izmeklējumus, saņem anesteziologa konsultāciju, līdz ķirurgam, kurš operēs. Vērā tiek ņemtas citas pacienta diagnozes un, izvērtējot visus par un pret, ir bijuši gadījumi, kad operācija tiek atlikta. Operējam tikai tad, kad izslēgti visi riski, kas ķirurģiskas iejaukšanās laikā var radīt problēmas pacienta veselībai.

Piemēram, ja cilvēkam ir paaugstināts asinsspiediens, tad nosūtām pie kardiologa, kurš veic papildu izmeklējumus un dod savu slēdzienu par pacienta gatavību operācijai.

Ir labi, ja cilvēks negaida akūtu saslimšanas stadiju, bet risina veselības problēmas tikko, kā par tām uzzina. Taču dzīvē situācijas mēdz būt dažādas. Piemēram, kā mēdz būt ar žultspūsli: cilvēkam kļūst slikti, viņš tiek nogādāts slimnīcā, kur situācija tiek atvieglota un pēc kāda laika izrakstīts. Pēc tam pacients meklē, kur var veikt plānveida operāciju, un tā nonāk pie mums.

– Ko darāt brīvajā laikā?

– Man ļoti patīk ceļot. Ar draugiem esmu apceļojusi daudzas valstis. Brīvajā laikā man patīk strādāt savā dārzā, bet audzēju tikai ziedus.

– Ja jums būtu iespēja mainīt likteni un izvēlēties citu profesiju...

– Ziniet, man ļoti patīk mana profesija. Pateicoties kolēģiem, darbavietai, pacientiem, es uz šejieni, uz savu slimnīcu, nāku ar prieku. Un savu specialitāti nemainītu. Vienīgais, ko vēlētos, lai arī citas Latvijas slimnīcas ir tikpat modernas, lai pacientiem nevajadzētu gaidīt garās rindās un veselības problēmas būtu iespējams risināt savlaicīgi.

Pierakstīties konsultācijai iespējams, zvanot pa reģistratūras tālruni +371 67366323 vai www.1slimnica.lv aizpildot elektronisko pieteikuma formu.