Pirms trīsdesmit gadiem mēs piedzīvojām vienu no 20. gadsimta vēsturē nozīmīgākajiem notikumiem. Cilvēki visā pasaulē bija "pielipuši" pie televizora ekrāniem, lai sekotu, kā tautas un pilsoņi no Austrumu bloka iestājas par savas neatkarības atgūšanu, izbeidzot desmitiem gadu ilgušo brutālo diktatūru. Pilsētu ielās visā kontinentā miljoniem cilvēku pieprasīja komunisma beigas. Viņi uzvarēja.

Čehoslovākijā viņi žvadzināja atslēgas, lai pavēstītu diktatoriem – ir laiks iet mājās. Baltijas valstīs cilvēku ķēde savienoja trīs galvaspilsētas. Miljoniem cilvēku draudēja ieslodzījums, trimda un nāve, jo viņi cīnījās par savu brīvību. Taču tieši pateicoties 1989. gada notikumiem mums ir tiesības balsot, protestēt un teikt, ko mēs domājam. Izpausties tieši mums vēlamajā veidā. Cīnīties par to, ko mēs uzskatām par pareizu. Lasīt to, ko gribam, un satikt tos cilvēkus, kuri domā tāpat.

Arī es 80-to gadu beigās, agrīnos tīņu gados, piedalījos nesankcionētās akcijās pie Brīvības pieminekļa, kur dažāda gadagājuma un dažādu dzīves ceļu cilvēki tikās un runāja par politiku. Naivi, radikāli, parasti kādi 10 vai 20 cilvēki, kurus no malas vēroja civilā tērpti varas pārstāvji. Arī es gāju gājienā pret metro, kas patiesībā nemaz nebija par vai pret metro. Man ne pārāk labi zināmu pieaugušo pavadībā, tumsas aizsegā, liku ziedus Brāļu kapos pie Mātes Latvijas. Nebija nekādu šaubu par to, ka šajā vēstures brīdī viss ir balts un melns. Tu esi par vai pret mums.

Nākamo 10, 20 vai pat visu 30 gadu laikā pazuda kopējais vektors, kas tik spēcīgi mūs vienoja. Katrs aizgāja uz savu pusi. Brīvības koncepts vairs nebija tik viennozīmīgs. Pēkšņi viss vairs nav balts un melns! Tomēr līdz pat šai dienai man nozīmīgākā brīvības sastāvdaļa ir viedokļa brīvība, brīvība nepiekrist un netikt par to vajātam. Ja sākam veidot vienīgo pareizo valstisko un neapstrīdamo viedokli, daudz neatšķiramies no tiem, kas dzina mūs prom no Brīvības pieminekļa 1989. gadā.

Ir pagājuši 30 gadi, tāpēc ir laiks paskatīties atpakaļ un pieminēt tos, kas cīnījās un nomira par to, lai mēs būtu brīvi. 1989. gads bija tikai viens posms, jo tā bija kulminācija gadu ilgai cīņai. Daudz kas tika pazaudēts šajā ceļā. Ir laiks nosvinēt to, ko esam sasnieguši kā nācijas un cilvēki, stājoties pretī represijām, lai izcīnītu savu identitāti un brīvības.

Tāpat ir laiks pārskatīt un atjaunot vērtības, par kurām mēs cīnījāmies. Brīvība ir kā muskulis: tas ir jātrennē, un tikai tad tas kļūst stiprāks un ir gatavs milzīgiem varoņdarbiem. Bet līdz ko to uztver kā pašu par sevi saprotamu, tas sarūk, zaudējot savu spēku un formu. Trīs desmitgades ir pagājušas, bet 1989. gada notikumi un cīņas nekad vēl nav bijušas tik ļoti attiecināmas uz tagadni kā tas ir šobrīd. Un tam ir trīs iemesli.

Pirmkārt, mūsu grūti izcīnītās brīvības atkal ir apdraudētas. Gan reģionā, gan pasaulē žurnālisti un mediji – galvenie spēki, kas pilda uzrauga funkciju – saskaras ar spiedienu no valdības, varas iestādēm un indivīdiem, kuru rīcība ir neaprēķināma, un viņu rokās ir vara. Ir jāpārbauda tiesības nepiekrist tiem, kas ir pie varas, jārīko kampaņas, kas vērstas uz dažādu ticību aizstāvēšanu, un jāmudina doties ielās, lai protestētu.

Mums ir arī jauni izaicinājumi – tehnoloģiju attīstība vedina domāt par masu pārraudzības iespējām, datu vākšanu un privātumu. Nepatiesas ziņas un nepareizi fakti izplatās, iedragājot patiesības un zināšanu konceptu tik tālu, ka tas ietekmē mūsu iespējas diskutēt un lemt pašiem par sevi. Neskatoties uz to, ka ir jaunas cīņas frontes, šie visi jautājumi ir pazīstamie tiem, kas piedzīvoja laiku pirms 1989. gada.

Otrs svarīgais faktors – mums jābūt lepniem par to, ka vairākas paaudzes ir izaugušas brīvībā, taču vienlaikus ir arī risks, ka mēs aizmirstam pagātni un tās nozīmīgumu. Tas ir saprotams, ka cilvēkiem, kas nedzīvoja komunistu laikos, ir sarežģīti uztvert sabiedrības noskaņojumu, kas valdīja tajā laikā. Tad nebija iespējams izteikt viedokli. Bija jāpārdomā katrs vārds, ko pasaki. Bija jādzīvo bailēs par katru klauvējienu pie durvīm. Bez pēdām pazuda draugi un tuvinieki.

Mēs varam būt pateicīgi, ka viņiem nav jācīnās par brīvībām, ko mēs visi šobrīd baudām. Taču demokrātija ir atkarīga no katra iesaistīšanās. No katra vēlmes apgūt vēsturi. No katra spējas aizstāvēt kādu, kurš ir apdraudēts. Tāpēc ir svarīgi jauniem cilvēkiem atgādināt to, par ko mēs cīnījāmies pirms 30 gadiem. Viņi šobrīd tur rokās atslēgu, kas simbolizē vēlmi atslēgt brīvību un turēt to atvērtu nākamajām paaudzēm. Mums ir jāpārliecinās, ka visi atkal uzklausa 1989. gada stāstus.

Trešais iemesls ir atgādināt tiem, kas cīnās par brīvībām šodien, ka viņi nav vieni. Dažādi aktīvisti nenogurstoši darbojas. Izskaujot korupciju. Aizstāvot citus. Runājot par nepatiesībām. Tūkstošos aktīvistu ir dzīvs šis 1989. gada cīņas gars. Viņiem ir citi izaicinājumi, ko rada tehnoloģijas un informācija. Pasaule nav perfekta. Un ceļš mums priekšā ir tāls. Taču viņi turpina cīnīties. Atgādināsim, ka viņi nav vieni.

1989. gads miljoniem cilvēku dzīvju padarīja labākas: krita mūri, sabruka komunisms, atjaunojās cerība, un tas viss bez viedtelefoniem. Daži mēs atceramies šos notikumus – un ko tie sakāva – kā šodien atceramies.

Taču tas jāzina visiem - neatkarīgi no vecuma – lai zinātu, saprastu, atcerētos un svinētu, kas uzvarēja 1989. gada ziemā Eiropas ielās. Un arī lai novērtētu, ka pirms 30 gadiem nebeidzās cīņa par brīvību. Tai jāturpinās visu laiku, lai mēs turētu brīvību atvērtu.

Kristīne Garina

LGBT un viņu draugu apvienības Mozaīka vadītāja

Vairāk informācijas KeepFreedomUnlocked.org vai izmanto mirkļbirku #KeepFreedomUnlocked sociālajos medijos, lai uzzinātu vairāk par to, kas notika citās Eiropas valstīs 1989. gadā.

Comment Form