Nevainojams mauriņš labākajās amerikāņu tradīcijās

Amerikāņu sapnis. Plaukstošs bizness, kupla ģimene ar bērneļu pulciņu un suni. Iespaidīgs ģimenes automobilis plašā garāžā. Māja piepilsētā, kur saulīte ripo pa zemes virsu un kaimiņi draudzīgi cits citam pamāj labrītu. Un koši zaļš, sulīgs, nevainojami nopļauts zālājs. Gluži kā smaragda ordenis pie kārtīga pilsoņa krūts.

Amerikāņu attiecības ar zālājiem ir neparasti sirsnīgas. Ak, nē, zālājs nav tikai prieks saimnieka acīm. Patiesībā mauriņa rūpīgi koptais skaistums tikpat lielā mērā ir paredzēts tiem, kuri bijīgā jūsmā to aplūko no sētas puses – kaimiņiem un garāmgājējiem. Jo teicams mauriņš apliecina tā saimnieka rūpību un morālo stāju. Pārticību un iespēju veltīt laiku un līdzekļus savas vides sakopšanai. Ģimeniskas vērtības – un arī sabiedriskas! Galu galā kaimiņš, kurš sestdienas rītā apkopj savu zālāju, ir labs un uzticams kaimiņš.

Zālāji un kaimiņu būšana ir interesanta lieta. Savā ziņā zālājs ir kā sveicienam pastiepta roka – tas aicina uz draudzību, vienlaikus nelaižot sev pārāk tuvu klāt. Tomēr, no otras puses, līdzīgi apcirptie mauriņi priekšpilsētu dzīvojamos rajonus pārvērš vienotā, draudzīgā teritorijā, brīvi un netraucēti pārplūstot no viena pagalma nākamajā. Gluži kā uzskatāms pierādījums vietējās komūnas vienotajam garam. Mauriņā nav vietas pašizpausmei un eksperimentiem – visi par vienu, par Ameriku! Virdžīnijas štatā, starp citu, pat ir likums, kas aizliedz piemājas mauriņu zālei stiepties garākai nekā 12 collas ‒ par to pienākas administratīvais sods.

Starp citu, Amerikas Savienotajās Valstīs iekopti mauriņi radās samērā vēlu, un tas bija sajūsmas reveranss aristokrātiskajai Eiropai, kuras dižciltīgie pilsoņi gozējās zālājos jau kopš viduslaikiem. "Tapis vert" jeb zaļais paklājs bija termins, kādā plašos, līdzenos, koši zaļos laukus cildināja francūži.

Astoņpadsmitā gadsimta izskaņā mauriņu trakums pārmetās arī uz otru okeāna pusi. Par amerikāņu mauriņa krusttēvu tiek cildināts Tomass Džefersons – viens no Savienoto Valstu dibinātājiem un trešais prezidents. Būdams burtiski apsēsts ar zālājiem un dažādu kultūru audzēšanu, kā arī arhitektūru, savā Virdžīnijas štata plantācijā viņš iekopa tik nevainojamu angļu stila mauriņu, ka uz visiem laikiem mainīja amerikāņu izpratni par to, kas īsti ir skaists pagalms: ja pirms Džefersona amerikāņu pagalmos neviena netraucētas ziedēja savvaļas puķes, kas mijās ar mazdārziņiem un melnzemes takām, tad nu tagad tāda nekārtība sāka šķist pagalam barbariska. Savu jaunmodīgo īpašumu Džefersons gluži eiropeiski nokristīja par Montičello, jeb mazo kalnu, bet tā ainava kļuva par amerikāņu plaukstošās civilizācijas simbolu, kas, starp citu, joprojām gozējas uz piecu centu monētas aizmugures.

Plaši un nevainojami kopti mauriņi sāka plesties ap svarīgākajām valsts celtnēm – kapitolijiem, universitātēm, tiesu namiem. Bet no Anglijas atceļoja vēl viens aristokrātisks jaunums, proti, golfs. Tāpēc neizbēgami radās nepieciešamība pēc vienkāršāka veida, kā apkopt iespaidīgos zālājus bez vecās, labās izkapts.

Pirmais zāles pļāvējs ASV tika patentēts 1868. gadā, tam drīz vien sekoja aizvien jauni, uzlaboti pļāvēju modeļi. Jauno pļaušanas trakumu ātri vien uztvēra uzņēmums "Toro", kas līdz tam nodarbojās ar motoru ražošanu lauksaimniecības traktoriem. Jau 1919. gadā kādā Mineapoles golfa laukumā sāka rūkt viena no pirmajām industrializētajām pļaušanas ierīcēm "The Toro Standard Golf Machine", kas būtībā aizsāka ASV golfa industriju. Bet 1924. gadā "Toro" radīja vēl vienu revolūciju industrijā – krietni kompaktāko, bet ne mazāk jaudīgo motora zāles pļāvēju "The Park Special", kas līdz pat sešdesmitajiem nemainīgi bija pieprasītākais pļāvēja modelis ASV.

Abi pasaules kari, kā arī sarežģītais starpkaru periods nedaudz pieklusināja mīlestību uz rūpīgi koptajiem zālājiem. Taču tūliņ pēc Otrā pasaules kara amerikāņu izpratni par to, kas ir laba dzīve, uz visiem laikiem mainīja nekustamo īpašumu ģēnijs vārdā Viljams Levits. Kopā ar saviem dēliem 1939. gadā viņš nāca klajā ar ģeniālu piedāvājumu no kara pārnākušo veterānu un viņu ģimeņu izmitināšanai – vienkāršu, taču ergonomisku mājokļu guļamrajoniem piepilsētās! Mājiņa pie mājiņas, bet tām apkārt – bezgalīgs zālājs. Tobrīd, pēckara un ekonomiskās izaugsmes eiforijā, amerikāņu tauta bija vienota kā vēl nekad iepriekš, un šīs pieejamās, vienkāršās, taču komfortablās mājiņas un to zālāji burtiski iemiesoja ideju par vienotu, plaukstošu un pārtikušu Ameriku. Līdzīgi rajoni, ko iesauca par Levittaunām, visu lielāko ASV pilsētu nomalēs sāka augt kā sēnes pēc vasaras lietus.

Līdz ar demokrātiskajiem piemājas mauriņiem radās nepieciešamība pēc mazākiem un vienkārši darbināmiem, turklāt drošiem zāles pļāvējiem, kas katram amerikānim ļautu īstenot sapni par savu nevainojami zaļo Amerikas pleķīti. 1948. gadā tie sāka tapt nu jau ievērojami izaugušā uzņēmuma "Toro" paspārnē, kļūstot tam par absolūtu līderi savā jomā. "Toro" rotējošie pļāvēji kļuva par amerikāņu idilles simbolu.

Kaut salīdzinoši kompakti un ērti, pļāvēji neapšaubāmi tika pārdoti vīrietim – ģimenes tēvam. Zālājs kļuva par ģimenes brīvdienu neatņemamu dalībnieku ‒ tā bija vieta, kuru sestdienas rītā uzpost, sakopt un lepni atrādīt kaimiņiem. Vieta, kur kūleņo bērni, kur draiskojas suņi, kur sanāk draugi un radi un tik jauki smaržo grils. Vieta, kur saimnieks ir kungs un pavēlnieks. Galu galā, kaut arī tas ir laika un līdzekļu paģērējošs pasākums, mauriņa kopšana tomēr sniedz arī nenoliedzamus ieguvumus – ne tikai estētiskus, bet arī mentālus: pļaušanai un apcirpšanai piemīt meditatīvs raksturs un gandarījums par uzskatāmiem darba augļiem. Tā ir piederības (un nereti arī pārākuma) sajūta savai videi un rajonam. Azarts, pašapliecināšanās un rūpes par savām mājām.

Starp citu, pirms desmit gadiem kāds ASV sveču ražošanas uzņēmums radīja pirmo tieši vīrietim paredzēto aromātisko sveci. Tai piemita svaigi pļauta mauriņa aromāts.

Uzzini vairāk par "Toro" produkciju šeit: www.ferrus.lv