Kā raksta OECD, prasmju neatbilstība var būt iemesls darbinieku neapmierinātībai un kavēt darba ražīguma pieaugumu. Prasmju neatbilstība veidojas darbaspēka atšķirīgā pieprasījuma un piedāvājuma rezultātā, t.i., izglītības sistēma piedāvā potenciālos darba ņēmējus ar noteiktām prasmēm, kuras nepieprasa darba tirgus. Taču var būt arī otrādi – var izrādīties, ka darbaspēks ir pārāk kvalificēts, lai veiktu darba tirgū pieejamos darbus. OECD savos aprēķinos par prasmju neatbilstību rekomendē iekļaut arī izglītības līmeni un studiju virzienu, kas raksturo katra indivīda prasmju līmeni darba tirgū. Attiecīgi tas ļauj salīdzināt darbiniekus pēc izglītības un nodarbošanās un kuriem ir nepieciešamas apmācības.
Piemēram, pēdējie pieejamie dati par 2016. gadu, liecina, ka vislielākā izglītības neatbilstība ir Grieķijā (vairāk nekā puse gadījumos jeb 51%), sekojoši otrs sliktākais rezultāts ir Īrijai (38,7%) un Lielbritānijai (38%). Latvijai šis rādītājs ir 34,7%, tas nozīmē, ka 34,7% gadījumos darbinieka izglītības līmenis neatbilst veicamajiem darba pienākumiem. Igaunijā šis rādītājs ir nedaudz sliktāks – 35,5%, Lietuvā 34,9%. Attiecībā uz katra darbinieka kvalifikāciju – Īrijā 29,5% darbinieku strādā augstākas kvalifikācijas darba vietās jeb profesijās nekā viņu kvalifikācija, tai pat laikā 14,6% Īrijas darbinieki veic darbu, kas nav atbilstošs viņu kvalifikācijai, t.i., viņu kvalifikācija jeb prasmes un zināšanas ir augstākas nekā tās būtu nepieciešamas konkrēto darbu veikšanai.
Latvijā nepietiekami novērtēti ir 12,1% darbinieku, savukārt pārāk zema jeb zemāka kvalifikācija, nekā to pieprasa darba pienākumi, ir 17,6% darbinieku. Tātad, nosacītais saldo Latvijas gadījumā ir negatīvs. Diametrāli pretēja situācija ir Lietuvā – pārāk kvalificēti ir 21,2% darbinieku iepretim 13,6% darbiniekiem, kuru prasmes būtu jāuzlabo, lai veiktu konkrēto darbu. Latvijas gadījumā abi rādītāji ir zemāki nekā vidēji OECD valstīs, tāpēc nav pamata domāt, ka darbinieku prasmes būtiski atšķiras no darba tirgus pieprasījuma.
Latvijas gadījums, kur 17,6% neatbilst darba tirgus vajadzībām, ir tuvu tam rādītājam, kas raksturo darba devēju pieprasījumu pēc darbiniekiem. Salīdzinot ar citām dalībvalstīm, Latvija joprojām saskaras ar salīdzinoši zemu darbaspēka trūkumu – 15,5 % uzņēmumu saskaras ar grūtībām atrast piemērotus darbiniekus (EK, 2020). Tomēr kopš 2013. gada šis rādītājs ir ievērojami palielinājies (par aptuveni 7,7 procentpunktiem) (EK, 2020).
Latvijā pieaugušo izglītībā iesaistās salīdzinoši neliels skaits pieaugušo – mazāk nekā katrs desmitais, turklāt pēdējos gados nav novērojamas pozitīvas izmaiņas. Savukārt tādās valstīs kā Nīderlande vai Zviedrija 2020.gadā pieaugušo mācībās ir piedalījies gandrīz katrs piektais vai pat trešais. Latvijā pieaugušo izglītībā ir iesaistījušies mazāk nekā vidēji ES-27.
Avots: "Eurostat"
Daudz biežāk mācībās iesaistās pieaugušie ar augstāko izglītību (11,2%), turpretim pieaugušie ar vidējo izglītību tikai 4,1%. Tāpat kā vispārīgajā gadījumā sievietes arī ar augstāko izglītību biežāk iesaistās mācībās – 12,8%, starp vīriešiem ar augstāko izglītību mācībās piedalās 8,4%. Kā jau vairākos pētījumos (piemēram, OECD Skills strategy for Latvia) ir uzsvērts, pieaugušie ar zemām prasmēm (pamatizglītība, vidējās izglītības sākumposms) praktiski tikpat kā nepiedalās izglītības aktivitātēs – tādu ir tikai 3,4% no visiem pieaugušajiem ar zemām prasmēm.
Salīdzinot datus pa vecuma grupām, var apgalvot, ka dalība izglītības aktivitātēs samazinās līdz ar vecumu, ja vecuma grupā 25-34 gadi izglītības aktivitātēs piedalās 11,8%, tad vecuma grupā 45-55 tie ir 5%, bet vecuma grupā 55 līdz 64 tie ir tikai 2,7%. Salīdzinājumam vidēji ES-27 4,8% pieaugušo vecuma grupā 55 līdz 64 gadi piedalās mācībās, Igaunijā tie ir 9% un Lietuvā 4,2%. Vislabākie rezultāti ir novērojami Skandināvijas valstīs. 2020. gadā 19,1% jeb katrs piektais zviedrs aptaujas veikšanas brīdī apliecināja, ka pēdējo četru nedēļu laikā ir piedalījies mācībās.
LBAS atgādina, ka katrai dalībvalstij ir jādefinē efektīvas prasmju apguves un pārkvalifikācijas stratēģijas atbilstoši nacionālajai izglītības politikai, kuras atbalsta strādājošos un bezdarbniekus ar kvalitatīvu un iekļaujošu prasmju apguvi un virzību. Kaut arī prasmju programmā galvenais akcents tiek likts uz darba tirgū noderīgām prasmēm, sociālās prasmes un to apguve ir vienlīdz svarīgas.
Darba devēju un arodbiedrību loma
Būtiska loma pieaugušo izglītībā ir darba devējiem, taču darba devēju ieguldījums pieaugušo izglītībā ir zems, ja salīdzinām ar citām Eiropas valstīm. Tā, piemēram, Latvijā no visām darbaspēka izmaksām jeb algu fonda, darba devēji mācībām tērē 0,8%, turpretī vidēji ES-27 tie ir 1,7%. Dānijā tie ir 2,7%, Francijā 2,5%, no jaunajām ES dalībvalstīm Slovēnijā tie ir 2,5%. Pieaugušo iesaiste mācībās ir atkarīga arī no uzņēmuma lieluma, lielākiem uzņēmumiem ir plašākas iespējas veidot savus mācību centrus, kā arī piesaistīt finansējumu no ārpuses. Tā, piemēram, 9,4% nodarbināto piedalās mācību aktivitātēs, kuri strādā uzņēmumos ar darbinieku skaitu 50 un vairāk. Taču šim skaitlim ir tendence samazināties, – 2012. gadā tādu nodarbināto īpatsvars bija 14%. Savukārt uzņēmumos, kuri nodarbina 10 un mazāk, 6,6% no nodarbinātajiem iesaistījās mācībās, arī šim rādītājam ir tendence samazināties.
Lai veicinātu darba devēju un arī pieaugušo iesaisti mācībās, viens no instrumentiem ir prasmju fondi, kurus lielākoties regulē ar nozares koplīgumiem nozares līmenī (no šejienes arī ir atvasināts nosaukums – nozares prasmju fondi). Nozares prasmju fondi atšķiras atkarībā no nozares. Publiskā sektora prasmju fondus regulē publiskā sektora nozares koplīgumi, savukārt privātajā sektorā nozares koplīgums. Attiecīgi nozares koplīgumos ir iekļauta sadaļa par prasmju fondiem, to finansēšanu, pārvaldīšanu un finansējuma piešķiršanas principiem. Par prasmju fondiem var tikt slēgta arī atsevišķa vienošanās vai izstrādāts protokols pie nozares koplīguma, kas ir neatņemama nozares koplīguma sastāvdaļa.
Nozares prasmju fondus finansē no darba devēju sociālajām iemaksām, t.i., nozares koplīgumos var tikt paredzēts noteikts procents no sociālajām iemaksām vai sociālā nodokļa, kas tiek novirzīts prasmju fondu finansēšanā. Līdz ar to iemaksas tiek veiktas atbilstoši darbinieku skaitam, un summa ir atkarīga no konkrētā darbinieka darba samaksas (kopumā tas veido iemaksas no darba samaksas fonda). Atsevišķos gadījumos iemaksa nozares prasmju fondos ir konstanta summa par katru konkrētā uzņēmuma darbinieku.
Nozares prasmju fondus dibina divas puses, kur vienu pusi pārstāv darba devēji un otru – darba ņēmēji/ arodbiedrības. Var teikt, ka iemaksas fondā veic solidāri abas puses, jo lielākoties iemaksas veido noteikts procents no darbinieka bruto atlīdzības vai sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras savukārt veic darba devējs. Fonda līdzekļus var izmantot kvalifikācijas paaugstināšanai, mācību literatūras iegādei utt. Pēc nepieciešamības fonda atbalstāmās aktivitātes var paplašināt, un tās varētu būt arī aktivitātes, kuras saistītas ar darba vidē balstītām mācībām (piemēram, darbaudzinātāju darba laika apmaksa, kura veltīta audzēkņu izglītošanai). Nozares koplīguma gadījumā var tikt izveidota arī nozares izglītības komiteja, kuras kompetence būtu nozarē strādājošo prasmju attīstības vajadzību noteikšana un definēšana (šobrīd Latvijā šo funkciju veic Nozaru ekspertu padomes, taču tās nav izveidotas uz nozaru koplīguma pamata). Būtiska ir arī nozares prasmju fondu līdzekļu izlietojuma kontrole, fonda ietvaros var tikt izveidota arī Fonda Revīzijas komisija, kura kontrolē fonda līdzekļu izlietojumu. Prasmju fondi sekmīgi darbojas Dānijā, Nīderlandē, Itālijā u.c.
Līdz šim Izglītības un zinātnes ministrija ir sadarbojusies ar OECD vairāku projektu izstrādē, un 2021. gada nogalē tika uzsākts darbs pie jauna OECD pētījuma par to, kā darba devēji tiek iesaistīti un varētu tikt iesaistīti prasmju apguvē. Pētījuma darba grupā ir pieaicināta arī LBAS, līdz ar to darba ņēmējiem ir iespēja ietekmēt pētījuma secinājumus un rekomendācijas. Kā jau tika rakstīts iepriekš, darba devēji nepietiekami iesaistās darbinieku apmācībās, it sevišķi tas attiecas uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. LBAS ir nācis klajā ar iniciatīvu, ka darbiniekiem vajadzētu noteikt tiesības uz vienu apmaksātu apmācību dienu gadā, kas ļautu darbiniekiem uzlabot savas prasmes un iesaistīties pieaugušo izglītībā. Jāatzīmē, ka darbinieku iesaistei izglītībā ir pozitīvs efekts arī uz darba ražīgumu, kā rezultātā darba devēju investīcijām ir noteikta atdeve.
"OECD, 2021. A new approach to skills mismatch": Klausieties šeit!
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) jaunākos podkāstus klausieties šeit: https://arodbiedribas.lv/informativie-materiali/podkasti/
----------------------
1. EK, 2020. Pavaddokuments dokumentam Komisija ziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai un Eurogrupai 2020.gada Eiropas pusgads: novērtējums par progresu strukturālo reformu īstenošanā, makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanā un koriģēšanā, un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1176/2011 veikto padziļināto pārskatu rezultāti
