RSU notiks otrā medicīnas tiesībām veltīta konference: fokusā telemedicīna

Telemedicīna un tās izaicinājumi Latvijā

Telemedicīna ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē pandēmijas laikā ir piedzīvojusi strauju izaugsmi. Rezultātā gan pacienti, gan sabiedrība kopumā, gan arī ārstniecības personas un pakalpojuma sniedzēji saprata, ka attālināta veselība aprūpe var tik izmantota ne tikai kā ekskluzīva pakalpojuma sastāvdaļa atsevišķu pakalpojumu sniegšanā, bet arī ikdienā. Proti, telemedicīnas pakalpojumi var atslogot veselības aprūpes sistēmu, uzlabot pacientam piedāvāto pakalpojumu klāstu un kopumā iezīmēt jaunu pieeju pacientu centrētas veselības aprūpes sistēmas izveidē.

Interesanti, ka telemedicīnas pirmsākumi meklējami jau 20. gadsimta sākumā. Paradoksāli, ka pirmais telemedicīnas pakalpojums tika sniegts kardioloģijā. Proti, elektrokardiogrammas dati tika pārraidīti, izmantojot telefona vadus. Vēlāk, operējot pacientus, tika sniegtas radio-konsultācijas. Proti, ārstniecības personas no slimnīcām Norvēģijā, Itālijā un Francijā
20. gadsimta 20., 30. un 40. gados, izmantojot radiosakarus konsultēja, jeb asistēja kolēģiem, kas operēja pacientus uz kuģiem okeānā. Savukārt radiogrāfisko attēlu pārraide tika aizsākta jau 1950. gadu sākumā ASV un vēlāk arī Kanādā. Mūsdienu telemedicīnai pietuvināti piemēri atrodami 20. gadsimta otrajā pusē, un tika cieši saistīti ar militāro un kosmosa tehnoloģiju attīstību.

Telemedicīnas sasniegumi 21. gadsimtā

Šobrīd pasaulē telemedicīna ir sasniegusi lielus panākumus sabiedrības veselības veicināšanā un dzīves ilguma palielināšanā. Bez jau zināmajiem pakalpojumiem radioloģijā un pacientu rehabilitācijā, jāmin arī pēdējā laika sasniegumi – pacientu biosensoru, valkājamo ierīču un virtuālo biotehnoloģiju izmantošana, kas palīdz ārstniecības personām veikt attālinātu pacienta veselības stāvokļa uzraudzību. Tā, piemēram, Nīderlandē ārstniecības personas valkājamus sensorus izmanto, lai sekotu līdzi pacienta nokļūšanai no ārstniecības iestādes līdz mājām. Sensors pārraida pacienta veselības datus tieši ārstam ik pēc 5 minūtēm. Viena iedzīvotāju daļa, kas jau šobrīd gūst labumu no jaunajām attālinātajām uzraudzības tehnoloģijām, ir grūtnieces, īpaši, ar komplikāciju risku. Izmantojot attiecīgās telemedicīnas tehnoloģijas, iespējams attālināti uzraudzīt mātes un mazuļa dzīvībai svarīgās pazīmes.

Pasaulē arvien vairāk tiek attīstīta arī telezobārstniecība, kas ļauj pacientiem, izmantojot mobilo lietotni, saņemt licencēta zobārsta konsultācijas. Proti, kopīgojot augstas izšķirtspējas zobu fotoattēlus un atzīmējot konkrētas problēmas, pacienti var saņemt personalizētu novērtējumu un praktiskus padomus. Tie ir tikai daži ilustratīvi piemēri, kas, protams, nav vispārīgi, taču attiecas ne tikai uz ārstniecību, bet arī uz aprūpes pakalpojumiem kopumā.

Latvijā pacienti saņem šādus telemedicīnas pakalpojumus: speciālista konsultācijas, izmantojot telemedicīnas mobilās ierīces, vai arī stacionārās iekārtas, kas paredzētas pacienta veselības stāvokļa uzraudzībai un/vai ārstēšanai.

Telemedicīnas iespējas pasaulē un Latvijā ļoti strauji attīstās. Jautājums ir ne tikai par pacientu vai ārstniecības personu gatavību šo pakalpojumu sniegt, vai saņemt, bet arī par ārstniecības iestāžu un valsts sadarbību, attīstot telemedicīnas pakalpojumus.

Telemedicīnas jedziens un tā skaidrojums

Iepriekš aprakstītā informācija sniedza vispārīgu ieskatu par telemedicīnu, tās būtību, taču raugoties no tiesību viedokļa, telemedicīna būtu skaidri jādefinē. Telemedicīna ir tikai daļa no lielas pakalpojumu grupas, t. s. attālinātās veselības aprūpes, jeb televeselības. Šie divi termini (telemedicīna un televeselība) bieži tiek jaukti, bet starp tiem ir gana liela atšķirība. Galvenā atškirība ir tāda, ka telemedicīna tieši attiecas uz medicīniska rakstura informāciju, ar ko apmainās attālināti, lai uzlabotu pacienta veselību. Šāda informācijas apmaiņa notiek, izmantojot e-pastu, video zvanu, viedtālruni vai citus bezvadu rīkus. Savukārt televeselība ir plašāks jēdziens, kas ietver gan telemedicīnu, gan arī cita veida attālinātas veselības aprūpes informācijas apmaiņu, piemēram, veselības izglītību, medicīnas pakalpojumu sniedzēju apmācību, administratīvās sanāksmes un daudz ko citu.

Telemedicīnas regulējums: Eiropas un Lavijas dimensija

Eiropas Savienības tiesību aktos telemedicīna skatāma gan kā veselības aprūpes, gan kā informācijas pakalpojums. Līdz ar to, pirmkārt, telemedicīna Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā tiek ietverta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/24/ES (2011. gada
9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē, ar ko tiek reglamentēta pārrobežu veselības aprūpe. Otrkārt, telemedicīnas regulējums ietverts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību), kurā noteikti informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskie aspekti, darbības lauki u. c.

Telemedicīna kā pakalpojums tiek pakļauts arī Līguma par Eiropas Savienības darbību
56. panta un 57. panta[1] regulējumam, un to sniegšanas brīvība nevar tikt ierobežota nedz pamatojoties uz pakalpojuma sniegšanas formu, jeb veidu, kādā tas tiek organizēts vai finansēts, nedz arī jomu, kurā tas sniegts.[2]

Šobrīd Eiropā, definējot telemedicīnu, tiek izmantots vispārpieņemts telemedicīnas jēdziens, kuru izstrādāja Eiropas Komisija, proti, "telemedicīna ir veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana, izmantojot informācijas un sakaru tehnoloģiju, gadījumos, kad medicīnas darbinieks un pacients (vai divi medicīnas darbinieki) atrodas dažādās vietās. Tā ietver tādu medicīnisku datu un informācijas drošu pārsūtīšanu teksta, skaņu, attēlu vai citā formātā, kas vajadzīgi profilaksei, diagnostikai, ārstēšanai un pacientu novērošanai"[3].

Taču būtiski atzīmēt, ka Eiropas Savienības normatīvajā regulējumā ir sastopamas arī citas attālināto veselības aprūpes pakalpojumu definīcijas, kas ietilpst televeselības konceptā, un arī daļēji telemedicīnas konceptā, piemēram, telemonitorings jeb teleuzraudzība, teletriāža, teleradioloģija, telepatoloģija, teledermatoloģija, telekonsultācijas u. c. Minētais norāda uz telemedicīnas un arī televeselības gana smagnējo gradāciju kopumā.

Telemedicīnas situācija Latvijā

Telemedicīnas un televeselības regulējums kopumā Latvijā ir gana skops. Telemedicīnas jēdziens ir iekļauts Ārstniecības likuma 1. panta 29. punktā šādā redakcijā "telemedicīna – attālināta veselības aprūpes pakalpojuma sniegšana, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Tā ietver ārstniecībai nepieciešamu medicīnisku datu un informācijas drošu pārsūtīšanu teksta, skaņu, attēlu vai citā formātā". [4] Tātad, regulējums norāda uz šāda veida pakalpojuma iespējamību, taču tālāk nekonkretizē un neregulē šo pakalpojumu.

Citas atsauces uz telemedicīnu vai arī plašāk uz televeselību nedz Pacientu tiesību likumā, nedz Ārstniecības likumā, nedz arī citos normatīvajos aktos nav ietvertas. Valsts līmenī netiek regulēta attālinātas veselības aprūpes uzraudzība. Nacionālais tiesiskais regulējums kopumā arī neparedz telemedicīnas vai televeselības pakalpojumu apmaksas kārtību.

Šobrīd speciālā regulējuma trūkuma dēļ, regulējot telemedicīnas pakalpojumus Latvijā, pēc analoģijas tiek attiecināmi tie paši normatīvie akti, kas regulē klātienes pakalpojumus, kas pēc būtības nevar tikt pieļauts, ņemot vērā telemedicīnas pakalpojuma īpatnības.

Tomēr, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un veicinātu veselības aprūpes resursu efektīvu izmantošanu, kā arī domājot par paša pacienta komfortu un ārstu noslodzes mazināšanu, ir jārod risinājums telemedicīnas ieviešanai ne tikai praktiski, bet jārod arī atbilstošs tiesiskais regulējums, kas būtu piemērots attiecīgajiem pakalpojumiem. Pakalpojumu sniedzējiem ir nepieciešams skaidrs darbības tiesiskais lauks, lai nodrošinātu veiksmīgu pakalpojumu ieviešanu, vienlaikus arī aizsargājot paša pacienta tiesības, piemēram, uz savlaicīgi sniegto veselības aprūpes pakalpojumu utt.

Vācijas pieredze attālināto veselības aprūpes pakalpojumu kontekstā

Viens no piemēriem, kas var tikt aplūkots, strādājot pie telemedicīnas tiesiskā regulējuma attīstības Latvijā, ir Vācijas pieredze. Veidojot sadarbību ar Vācijas medicīnas tiesību specialistiem, jau šobrīd tiek strādāts pie Vācijas regulējuma izpētes RSU pārrobežu projekta "Attālināto veselības aprūpes pakalpojumu tiesiskie aspekti: Vācijas un Baltijas valstu pieredze" ietvaros (vairāk par projektu šeit: https://www.rsu.lv/projekts/attalinato-veselibas-aprupes-pakalpojumu-tiesiskie-aspekti-vacijas-un-baltijas-valstu). Atbilstoši medicīnas tiesību eksperta prof. Dr. iur., Dr. rer. medic. Erik Hahn (Vācija) sniegtajai informācijai, sākotnēji attālināta veselības aprūpe Vācijā, saskaņā ar Medicīnas profesionālo likumu (Medical professional law), bija aizliegta. Taču kopš 2018. gada atsevišķos gadījumos Vācijā ir pieļaujamas medicīniskās konsultācijas vai ārstēšana, kas tiek sniegta tikai ar attālinātas saziņas palīdzību, ja tas ir medicīniski pamatoti un, ja tādējādi tiek nodrošināta nepieciešamā medicīniskā palīdzība. Vienlaikus, kā atzīmē prof. Erik Hahn, tas jo īpaši attiecas uz diagnostikas gadījumiem, medicīniskajām konsultācijām, ārstēšanu un medicīniskās dokumentācijas ieviešanu. Vācijā, sniedzot, piemēram, telemedicīnas pakalpojumus, pacients ir īpaši jāinformē par attālinātas konsultācijas un ārstēšanas specifiku.[5] Vienlaikus jāatzīmē, ka Vācijā 2019. gadā tika atcelts arī ierobežojums, kas tika noteikts Vācijas Zāļu likuma 48. pantā, kas aizliedza veikt zāļu izrakstīšanu attālināti. Atzīmējams ir video konsultāciju sniegšanas regulējums Vācijā. Vācijā attālinātā ārstēšana video konsultāciju veidā tagad ir obligātās veselības apdrošināšanas pakalpojums, un to atlīdzina saskaņā ar tiem pašiem principiem, kā klātienē sniegtās konsultācijas.[6] Kopš 2022. gada ārsti, izmantojot telemedicīnas konsultācijas, drīkst izsniegt arī darbnespējas lapas iepriekš nepazīstamiem pacientiem. Tomēr telemedicīnas, kā ekskluzīvā pakalpojuma reklamēšana, saskaņā ar Vācijas Veselības pakalpojumu un produktu reklāmas likuma 9. pantu, bija aizliegta līdz pat 2019. gada beigām.[7] Taču šobrīd attālinātus veselības aprūpes pakalpojumus Vācijā tomēr ir iespējams reklamēt, ar nosacījumu, ka atbilstoši vispāratzītiem profesionālajiem noteikumiem personisks medicīnisks kontakts ar ārstu nav nepieciešams. Papildus jāvērš uzmanība, ka Vācijas Federālā tiesa (2021. gada
18. novembra spriedums I ZR 214/18) šo reklāmas aizlieguma ierobežojumu interpretēja tādējādi, ka drīkst reklamēt tikai tādus attālinātus veselības aprūpes pakalpojumus, kas ir sniegti atbilstoši ārstu speciālistu standartiem.

Vācijā pastāv arī virkne citu specifisku prasību telemedicīnas jomā, par kuriem detalizētāk tiks runāts konferencē.

Informācija par konferenci

Kas: Konference "Attālināto veselības aprūpes pakalpojumu tiesiskie aspekti: Vācijas un Baltijas valstu pieredze".

Kad: 2022. gada 17. jūnijs plkst. 11.00.

Kur: Klātienē Rīgas Stradiņa universitātē, Hipokrāta auditorijā; adrese: Dzirciema iela 16, Rīga. Online – reģistrējoties konferencei RSU mājaslapā: https://www.rsu.lv/notikumi/medicinas-tiesibu-konference-2022

Sertifikāti: tiks izsniegti elektroniski divu nedēļu laikā pēc konferences norises.

Reģistrācijas termiņš klausītājiem (klātienē, online): 2022.gada 1. jūnijs plkst. 23.00, veicot reģistrāciju šeit: https://www.rsu.lv/form/pieteikums-med-tiesibu-konf

Konference rīkota Baltijas-Vācijas Augstskolu biroja projekta ietvaros. Baltijas-Vācijas Augstskolu biroja projektu finansiāli atbalsta Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) no Vācijas Ārlietu ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem.

[1] LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBAS DARBĪBU KONSOLIDĒTĀ VERSIJA: Eiropas LV Savienības Oficiālais Vēstnesis C 326/47. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:12012E/TXT&from=PT

[2] COMMISSION STAFF WORKING DOCUMENT on the applicability of the existing EU legal framework to telemedicine services. eHealth Action Plan – innovative healthcare for the 21st century. European Commission. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=SWD:2012:0414:FIN:EN:PDF

[3] KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI par telemedicīnu pacientu, veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības labā. Bisele, 2008. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:52008DC0689&from=ES

[4] Ārstniecības likums: LR likums: Latvijas Vēstnesis, 167/168, 01.07.1997.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 15, 07.08.1997.

[5] (Model) Professional Code* for Physicians in Germany - The Resolutions of the 121st German Medical Assembly 2018 in Erfurt as amended by a Resolution of the Executive Board of the German Medical Association on 14/12/2018. https://www.bundesaerztekammer.de/fileadmin/user_upload/downloads/pdf-Ordner/MBO/MBO-AE_EN_2018.pdf

[6] The National Association of Statutory Health Insurance Physicians. Annex 31b (2016).Germany.

[7] Health Services and Products Advertising Act. Germany.