Senāts konstatēja, ka kasācijas sūdzībās atkārtoti apelācijas sūdzības argumenti, kurus Vidzemes apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi.
Līdz ar Senāta lēmumu stājas spēkā Vidzemes apgabaltiesas lēmums, atstājot negrozītu Vidzemes rajona tiesas spriedumu, ar kuru apsūdzētā atzīta par vainīgu zādzības izdarīšanā un sodīta ar sabiedrisko darbu uz 160 stundām.
No apsūdzētās par labu cietušajai piedzīta morālā kaitējuma kompensācija – 100 eiro.
Atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pirmās instances tiesa detalizēti izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus un pamatoti atzinusi apsūdzētās vainīgumu suņa zādzībā.
Tiesa atzinusi par nepamatotu apsūdzētās argumentu, ka viņai nebija nodoma nozagt suni, jo tas ir pretrunā viņas rīcībai.
Proti, ka apsūdzētā aizveda suni uz savu dzīvesvietu, veterinārajā klīnikā noformēja lolojumdzīvnieka pasi, kurā kā suņa īpašniece tika ierakstīta apsūdzētā, nomainīja suņa vārdu, veica suņa vakcināciju un mikroshēmas ievadīšanu sunim.
Turklāt jau pēc tam, kad cietusī bija izteikusi prasību atdot viņai piederošo suni, aizveda suni uz veterināro klīniku, kur suns tika sterilizēts.
Tiesa atzinusi, ka šādas apsūdzētās darbības pierāda, ka viņa ar suni rīkojās kā ar sev piederošu.
Turklāt tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas ļautu atzīt, ka suns pirms tā zādzības būtu atstāts bezpalīdzības stāvoklī.