ANO Cilvēktiesību komiteja nav pieņēmusi izskatīšanai kāda Jelgavas iedzīvotāja sūdzību par dzīvokļa parāda piedziņas lietu, kurā sūdzības iesniedzējs saskatīja pret viņu it kā pieļautus ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pārkāpumus.
Kā informēja Ārlietu ministrijā (ĀM), persona sūdzību bija iesniegusi jau 2017. gada aprīlī, tajā paužot nostāju, ka Latvijas tiesas neesot taisnīgi izskatījušas pret viņu vērstu civillietu par parāda piedziņu. Iesniedzējs apgalvoja, ka Latvijas tiesu spriedumu izpilde pat apdraudot viņa dzīvību, jo sprieduma izpilde tiktu vērsta pret viņa nekustamo īpašumu, kurā iesniedzējs dzīvo.
Pēc ĀM sniegtās informācijas, atbilstoši komitejas reglamentam pirms pievēršanās iesniedzēja sūdzību būtībai komiteja izvērtēja to pieņemamību izskatīšanai. Vispirms komiteja noraidīja iesniedzēja sūdzības par tiesībām uz dzīvību un spīdzināšanas vai nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegumā garantēto tiesību iespējamo pārkāpumu, jo atzina tās par nepamatotām un nepieņemamām izskatīšanai pēc būtības.
Komiteja piekrita Latvijas valdības viedoklim, ka iesniedzējs nebija sniedzis pienācīgu pamatojumu savam apgalvojumam, ka nacionālās tiesas sprieduma izpildes gadījumā viņš varētu palikt bez mājvietas un tāpēc rastos draudi viņa dzīvībai vai risks, ka iesniedzējs ciestu no spīdzināšanas vai necilvēcīgas attieksmes.
Komiteja konstatēja, ka iesniedzējam ar Latvijas tiesas spriedumu tika prasīts samaksāt 990 eiro. Kopš 2010. gada Jelgavas pašvaldība apmaksāja iesniedzēja rēķinus par saņemtajiem apsaimniekošanas un citiem pakalpojumiem, un iesniedzējs, kurš no valsts saņēma mājokļa pabalstu, nebija komitejai sniedzis pietiekamu informāciju par to, ka viņa materiālais stāvoklis būtu slikts vai viņš nespētu atsākt strādāt, saņemt papildu sociālo palīdzību vai nodrošināt sev citu mājvietu, ja viņam tiktu liegts turpināt uzturēties savā dzīvoklī nesamaksāto parādu dēļ.
Tāpat komiteja norādīja, ka iesniedzējs nebija pienācīgi pamatojis savu sūdzību, ka pirmās instances tiesas lēmums neatlikt lietas izskatīšanu iesniedzēja veselības dēļ būtu radījis spīdzināšanas vai nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās aizlieguma pārkāpumu, jo viņš nebija iesniedzis kopijas no medicīnas dokumentiem, kas apstiprinātu savu apgalvojumu, ka tiesas sēdes neatlikšana radīja apdraudējumu viņa veselībai.
Komiteja noraidīja arī iesniedzēja sūdzību par to, ka iesniedzējs ticis diskriminēts sociālā stāvokļa dēļ, jo viņam esot bijušas liegtas tiesības uz civillietas, kurā viņš bija atbildētājs, izskatīšanu apelācijas instances tiesā.
Komiteja atzina šo sūdzību par neatbilstošu pakta normām, jo pakta 14. panta 1. punkts par tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā to skaidrojusi komiteja savā praksē, garantē personām tiesības uz piekļuvi tiesai pirmajā instancē, taču tas nav attiecināmas uz apelācijas instances tiesu.
Savukārt paktā, kas garantē lietas izskatīšanu augstākā instancē, ir attiecināms tikai uz krimināllietām. Komiteja atzina par acīmredzami nepamatotu un noraidīja arī saistīto sūdzību par pakta 26. pantā noteikto diskriminācijas aizlieguma iespējamo pārkāpumu.
Visbeidzot komiteja atzina par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības un noraidīja iesniedzēja sūdzību par vispārīgu tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamu pārkāpumu saskaņā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo iesniedzējs nebija pienācīgi to pamatojis. Proti, komiteja secināja, ka iesniedzējs galvenokārt sūdzējās par to, ka nacionālā tiesa nav pienācīgi izvērtējusi visus lietas faktus un pierādījumus, taču komiteja uzsvēra, ka tā nav augstāka instance, kura būtu kompetenta pārvērtēt lietas faktus un piemērotos nacionālos normatīvos aktus, izņemot gadījumā, ja nacionālā tiesa ir rīkojusies patvaļīgi, liegusi pieeju tiesai vai nav pildījusi savu pienākumu būt neatkarīgai un objektīvai.
Komiteja norādīja, ka iesniedzējs civillietā par parāda piedziņu, kurā viņš bija atbildētājs, tika uzklausīts divreiz, un nacionālā tiesa vērtēja visus iesniedzēja laikā iesniegtos pierādījumus un apgalvojumus, piemēram, par ūdens kvalitāti un "force majeure" situāciju, turklāt nacionālā tiesa piemēroja pareizās nacionālo tiesību normas.
2004. gada 23. septembrī iesniedzējs iegādājās dzīvokli Jelgavā, un 2004. gada 11. oktobrī noslēdza nekustamā īpašuma pārvaldīšanas līgumu ar namu pārvaldnieku. 2011. gada 1. oktobrī namu pārvaldnieks noslēdza ar mājā dzīvojošajiem dzīvokļu īpašniekiem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu, kas atzina iepriekš noslēgtos pārvaldīšanas līgumus ar minētās mājas dzīvokļa īpašniekiem par spēkā neesošiem no jaunā līguma spēkā stāšanās dienas. Iesniedzējs neparakstīja jauno dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu.
Iesniedzējs no 2009. gada 6. aprīļa līdz 2012. gada 31. oktobrim tika atzīts par maznodrošināto personu, un iesniedzējam tika piešķirta invaliditāte.
2012. gada 3. aprīlī namu pārvaldnieks iesniedza tiesā prasību pret iesniedzēju par parāda piedziņu pamatojoties uz noslēgto nekustamā īpašuma pārvaldīšanas līgumu, jo iesniedzējs kopš 2008.gada pārstāja maksāt par īpašuma pārvaldīšanas pakalpojumiem.
2013. gada 13. martā pirmās instances tiesa daļēji apmierināja namu pārvaldnieka prasību, piespriežot iesniedzējam maksāt namu pārvaldniekam 615 eiro, jo iesniedzējs nebija izpildījis savas saistības, kas izrietēja no 2004. un 2011. gadā noslēgtā līguma.
2013. gada 25. aprīlī iesniedzējs šo spriedumu pārsūdzēja, bet 2014. gada 5. decembrī Augstākā tiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību. Tiesa noraidīja iesniedzēja apgalvojumu, ka viņam bija liegta iespēja skatīt lietu apelācijas kārtībā, jo viņa lieta tika skatīta kā maza apmēra prasība.
2014. gada 17. decembrī tika izsniegts izpildu raksts, lai nodrošinātu 2013. gada 13. marta sprieduma izpildi. Tiesu izpildītājs lūdza iesniedzēju labprātīgi samaksāt tiesas spriedumā noteikto summu, bet vēlāk, kad iesniedzējs nebija atsaucies uz tiesu izpildītāja aicinājumu, pieņēma lēmumu sprieduma izpildi vērst uz iesniedzēja nekustamo īpašumu.
2015. gadā un 2017. gadā namu pārvaldnieks vērsās ar prasībām tiesā pret iesniedzēju par parāda piedziņu pamatojoties uz tiem pašiem nekustamā īpašuma pārvaldīšanas līgumiem, jo iesniedzējs turpināja nemaksāt nekustamā īpašuma pārvaldīšanas maksu. Abās lietās pirmās instances tiesa apmierināja namu pārvaldnieka prasību, bet apelācijas instance noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzības.