Jau ziņots, ka prokurora Grausa lēmumu pārsūdzējusi cietušās meitenītes māte, lūdzot mainīt arī prokuroru.
Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka Dobeles rajona iedzīvotāja, piecgadīgās meitenes mamma Sandra, ir pārliecināta, ka viņas vīrs un bērna tēvs meitiņu seksuāli izmantojis. Viņa ir šokā, ka lietu uzraugošais prokurors uzskata, ka trūkst pieradījumu, un pēc gandrīz gadu ilgas pirmstiesas izmeklēšanas lietu izbeidzis. Sieviete dzīvo bailēs, jo vīrs jau draudējis bērnu viņai atņemt.
Lai arī mediķu atzinums liecina, ka ar mazgadīgo meitenīti ir veiktas netiklas darbības, Grauss lietu izbeidzis un lēmumā raksta, ka lietu pret konkrēto personu izbeidz, jo nav iespējama papildu pierādījumu iegūšana.
Grauss iepriekš skaidroja, ka lietā esot par maz pierādījumu, lai celtu apsūdzību. Lietā arī esot lielas pretrunas - pretrunīgi pierādījumi un liecības, arī lietas apstākļi nenorādot uz konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Meitenīte stāstot, ka esot izvarota, bet citi pierādījumi ir pret šo apgalvojumu.
Tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdzienā esot norādīts, ka meitenītei dzimumorgānu bojājumi nevarēja rasties izvarošanas dēļ, bet nodarīti ar kādu priekšmetu. Uzrādot apsūdzību, esot svarīgi skaidrot, tieši ar kādu priekšmetu veiktas darbības, uzsvēra Grauss.
"Neatkarīgā" vēsta, ka bērna māte Sandra ar savu vīru Dzintaru iepazinās 90.gadu vidū - sākumā viss bijis tik lieliski, ka pat grūti bijis noticēt. Mazā pieteicās 2001.gadā, kad Sandra ar Dzintaru jau bija precējušies pāris gadu.
"Jau pēc kāzām jutu, kā Dzintars pakāpeniski izmainās - viss sākās ar to, ka viņš zaudēja darbu un sāka nelegāli braukt uz Vāciju, dzīt mašīnas. Sākās draugu kompānijas, iedzeršana, manis noniecināšana. Kad pieteicās mazā, viņš pat nez no kurienes bija ieņēmis galvā, ka tas nav viņa bērns. Man tas bija smags trieciens. Mēs atbraucām mājās, viņš pie mazās tikpat kā nepiegāja - visas rūpes uzņēmos es. 2003.gadā viņš pēkšņi paziņoja, ka dodas peļņā uz Angliju - droši vien kopš tā brīža arī sākās murgs, ko es īsti apzinājos tikai pagājušajā vasarā," laikrakstam uzsver sieviete.
Lai arī starp Sandru un Dzintaru praktiski vairs nebija nekādu attiecību, mazās tēvs, atrazdamies tālumā, sāka pievērst meitai aizvien lielāku uzmanību. Tie bija regulāri telefona zvani, bet, kad viņš atbrauca uz mājām, uzreiz paņēma meitu pie sevis un vienkārši pazuda.
"Tēvs nepārtraukti apbēra mazo ar pārspīlētām dāvanām. Viņai tika vests viss neiedomājamākais – matu krāsa, lūpu krāsas, dažādi citi smiņķi, rotaslietas, kas man šķita par traku četrus gadus vecam bērnam. Pat satelītu viņai nopirka. Savukārt ģimenes ikdienas vajadzībām naudu no viņa iegūt bija praktiski neiespējami," atceras Sandra.
Tikai pagājušajā gadā Sandra sāka pamazām izvērtēt visu notiekošo, kas viņai jau sāka šķist dīvaini. Ikreiz, kad vīrs pārradās, vai arī jau dažas dienas pirms tam mazā pēkšņi saslima – te temperatūra, te klepus, te plaušu karsonis. Savdabīgi, ka vīrs pērn sāka arvien biežāk un negaidīti uz dažām dienām ierasties Latvijā.
Pēc vienas no šādām reizēm meitiņa jau ieminējusies, ka viņai sāp ķermeņa lejasdaļā. "Mēs ar māsu nospriedām, ka varbūt bērns apaukstējies - paskalojām ar kumelītēm, un viss. Vēl neko traģisku pat pieļaut nespēju," sacīja bērna māte.
Pagājušā gada jūlija vidū Dzintars atkal negaidīti ieradies mājās – vienu dienu zooloģiskais dārzs, nākamajā akvaparks. Naktī viņš meitu pārvedis mājās un, lai arī nekad pats dzīvoklī pat nav nācis, toreiz nesis meitiņu un nolicis gulēt gultiņā. "Kad tētis jau bija izgājis, meitiņa teica, ka viņai atkal sāp... Kad apskatīju meitiņu, man iestājās tāds šoks, ka nespēju pat parunāt. Tikai tad, kad atjēdzos, sapratu, kas ir noticis. Nesapratu, ne ko darīt, ne kā rīkoties. Tā bija sestdienas nakts... Es sāku aizgūtnēm raudāt - meitiņa man pienāca klāt un teica, lai tikai nevienam nesakot, jo tētis teicis, ka tad mūs abas nositīšot," atceras māte.
Pēc tam jau notikumi risinājās cits aiz cita - meitiņa nonāca pie ārsta, kurš apstiprināja, ka plēsta jaunavības plēve, un fiksēja arī citus bojājumus, tad veselības centrs, krīzes centrs, policija. Tika ierosināta lieta, Dzintars piecus mēnešus pavadīja apcietinājumā kā aizdomās turamā persona. Taču tad pēkšņi drošības līdzeklis tika mainīts uz vieglāku, bet maija beigās lieta vispār izbeigta.
Tagad jau tēvs, ar kuru Sandra laulību šķir, paziņojis, ka viņš visu atgūs un meitu viņai atņems. "Viņš Anglijā labi pelna un var atļauties labu aizstāvību, bet es ar saviem niecīgajiem ienākumiem šobrīd cīnos tikai pati saviem spēkiem," secina sieviete
Mazā pēc visa notikušā nepārtraukti atrodas speciālistu uzraudzībā. Krīzes centra psiholoģe Inta Poudžiunas notikušo laikrakstam nespēj komentēt citādi kā - prokurora neprofesionalitāte.
"Nesaprotu, kādi vēl pierādījumi ir nepieciešami - ir mediķu atzinums un psihologa slēdziens, ir pilnīgi skaidrs, ka bērnam ir nodarīts smags vardarbīgs pārinodarījums ar ilgstošām sekām, un ir norādīta arī persona, no kuras bērnam ir bail. Šādā vecumā bērns nevar izfantazēt tik briesmīgas ainas un konsekventi pie tām turēties. Prokurors bilst, ka bērna liecības brīžiem esot pretrunīgas, taču es jau apliecināju, ka esmu gatava arī tiesā liecināt, kāpēc bērns šādā vecumā tā var rīkoties.
Mana prakse liecina, ka parasti šādos gadījumos psiholoģiskais slēdziens ir viens no nozīmīgākajiem pierādījumiem, un parasti ir diezgan maznozīmīgi, kā tīri tehniski seksuāla vardarbība notikusi, bet šajā gadījumā viss notiek gluži pretēji. Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka bērnam ir nodarīts pāri un vainīgais jāsoda - pierādījumu tam pietiek," uzsver psiholoģe.