Tiesu medicīnas ekspertīzē teikts, ka upuri, toreiz 35 gadus veco bērnudārza audzinātāju Suzanni Keuntji, nogalinājis šāviens krūtīs un deviņi cirtieni ar asu priekšmetu, domājams, cirvi. Jau šīs detaļas satricināja pilsētas rajonu, kurā gar klusām ieliņām rindojas savrupmājas. Arī vācu populārā dzejnieka Eduarda Mērikes vārdā nosauktajā ielā, kur 18.februāra rītā savu meitu atrada noslepkavotu pensionāre Marlīze Jetkante.
Jau ir bijis viens tiesas spriedums 1999.gada 9.jūnijā, taču tas balstījās uz netiešiem pierādījumiem. Toreiz apsūdzētais - Keuntjes vīrs, tagad 47 gadus vecais sakņu tirgotājs Hanss Jirgens Keuntje - savu vainu asinsdarbā noliedza un noziegumā neatzinās. Par spīti tam, Hannoveres apgabaltiesa piesprieda viņam cietumsodu mūža garumā par slepkavības pasūtīšanu.
Taču izmeklētāju redzeslokā nonāca arī divi Latvijas pilsoņi - 1969.gadā dzimušais Jānis S. un 1970.gadā dzimušais Normunds M., kuri, kā uzskata likumsargi, esot bijuši asinsdarba izpildītāji. Īsi pirms nozieguma ieradušies no Latvijas, viņi liktenīgajā naktī turpat aiz namdurvīm vispirms izšāvuši uz upuri, bet tad, nobijušies no pārlieku skaļā šāviena trokšņa, nosituši sievieti ar cirvi. Salīgto atalgojumu, 27-30 tūkstošus marku, ļaundari esot atraduši norunātajā vietā uz priekšnama skapīša un pēc tam netraucēti atstājuši Vāciju.
Policijas konstatētās pēdas nozieguma vietā savulaik gan šķita liecinām, ka sieviete varētu būt nogalināta nejauši, kad pārsteigusi mājā laupītājus. Taču tad aizvien lielākas aizdomas sāka krist uz Keuntji, un beigās viņa telefona sarunas izveda arī uz abu latviešu pēdām. Kad Jānis un Normunds 2002.gada 14.jūlijā Frankfurtē pie Oderas atkal mēģināja iebraukt Vācijā, viņus tur ar rokudzelžiem jau sagaidīja likumsargi. Viņu lietu Hannoveres apgabaltiesa sāka izskatīt martā.
Cik noprotams no vietējās preses, arī pašreizējā prāvā varētu negūt galīgo atbildi uz jautājumu, kas patiesi notika naktī uz 18.februāri. Tā vēl arvien pastāv prokuratūras versija, kurai tic arī noslepkavotās vecāki. Gadiem ilgi viņu znots esot krāpis savu sievu, izdodot prāvu naudu par prostitūtu pakalpojumiem. Kad Suzanne uzzinājusi par vīra sānsoļiem, viņa paziņojusi, ka šķiršoties, un, to darot, neapzināti parakstījusi sev nāves spriedumu. Tā vismaz uzskatīja tiesneši, atzīstot sakņu tirgotāju par vainīgu slepkavības pasūtīšanā.
Hannoveres apgabaltiesa savā spriedumā atzinusi par pierādītu, ka 17.februāra vakarā Suzanne esot aizvedusi savu vīru uz viņa darbavietu sakņu un augļu vairumtirdzniecības bāze un jau tumsā atgriezusies viena pati mājās. Uzstājoties tagad prāvā pret Jāni un Normundu kā liecinieks, Keuntjes vienīgais paskaidrojums par notikumu tālāko gaitu skanēja: «Kad es nākamajā dienā pārrados mājās, mana sieva bija beigta.» Par abiem apsūdzētajiem viņš teica: «Šos kungus es nepazīstu.»
Tikmēr presē galvenokārt izceļ izmeklētāju versiju, ka saikne starp apsūdzēto un abiem latviešiem pastāvējusi telefoniski, taču vēl nav pilnīgi skaidrs, vai šie sakari bijuši nepastarpināti vai arī bijusi iesaistīta trešā puse un kāds bijis sarunu saturs. Likumsargi arī netic Keuntjes apgalvojumam, ka dienu pirms slepkavības noīrētajā viesnīcas numurā viņš ticies nevis ar iespējamajiem slepkavām, bet gan vīriešu kārtas prostitūtu.