Slaucēju paverdzināšana Cēsu novadā: Atceļ spriedumu par izkalpinātāja attaisnošanu
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Senāta Krimināllietu departaments trešdien, 31. martā, atcēlis Vidzemes apgabaltiesas spriedumu, ar kuru apsūdzētais attaisnots apsūdzībā par divu personu turēšanu kalpībā Cēsu novada Vaives pagasta saimniecībā, portāls "Delfi" uzzināja Augstākajā tiesā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau vēstīts, ka Vidzemes apgabaltiesa 2020. gada 9. martā attaisnoja par divu slaucēju paverdzināšanu Vaives pagasta saimniecībā apsūdzēto zemnieku. Vidzemes rajona tiesa 2019. gada septembrī zemnieku atzina par vainīgu un piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, nosakot tikpat ilgu pārbaudes laiku.

Apelācijas instances tiesa nosprieda atcelt Vidzemes rajona tiesas 2019. gada 20. septembra spriedumu un atzina zemnieku par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 154.1 panta pirmās daļas, kas paredz sodu par cilvēku tirdzniecību.

Savukārt Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesa, sniedzot savu atzinumu par to, vai ir notikusi cietušo turēšana kalpībā, nav aplūkojusi visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.

Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi, vai cietušajiem bija reāla vai pieņemama izvēle, kā vien pakļauties ekspluatācijai.

Senāts nodeva lietu jaunai izskatīšanai Vidzemes apgabaltiesā.

Apsūdzībā norādīts, ka apsūdzētais ekspluatācijas nolūkos 2016. un 2017. gadā kalpībā turējis divas personas – tolaik apmēram 60 gadus vecu vīrieti un sievieti.

Senāts atzina, ka, vērtējot to, vai cietušie ir atradušies ievainojamības stāvoklī Krimināllikuma 154.2 panta izpratnē, tiesa nav izvērtējusi ziņas kopsakarā ar kasācijas protestā norādītajām ziņām.

Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi apstākļus, ka apsūdzētais uzdevis cietušajiem nesamērīgu darba apjomu. Nepatiesa vairākkārtēja solīšana samaksāt nopelnīto algu bija vērsta uz cietušo paturēšanu fermā, pierunājot turpināt strādāt, kas norāda uz personas izmitināšanu ekspluatācijas nolūkā.

Arī apsūdzētā palīdzības apmērs nodarbinātajiem nebija adekvāts ar norunāto samaksu par paveikto darbu.

Senāts norāda, ka deklarētās dzīvesvietas esamība nav vērtējama kā cietušo iespēja doties dzīvot citur, jo deklarācijas patiesā būtība ir būt sasniedzamam saziņā ar valsti un pašvaldību.

Apsūdzētais bija informēts par vīrieša dzīvesvietas smagajiem apstākļiem. Savukārt sieviete, sociālo apstākļu spiesta un uzticoties apsūdzētajam, pirms brauciena uz fermu paņēma līdzi savu iedzīvi, lai uzreiz uzsāktu darbu, jo viņa apzinājās, ka citu variantu viņai nav.

Minētie apstākļi norāda uz cietušo ievainojamību un cietušo tā brīža atkarību no apsūdzētā.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

LR Augstākā tiesa Vidzeme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam